Valoda, valodiņa… 1.daļa - Aizguvumi un jaunvārdi

Ievietoja | Sadaļa Par šo un to | Publicēts 10-06-2013

Ieteikt draugiemPačivini Share on Facebook Izprintē Nosūti draugam e-pastu

Ikvienas tautas valodā ir vārdi vai jēdzieni, kas aizgūti no citām, visbiežāk kaimiņu tautu valodām. Arī latviešu valoda nav izņēmums. Veidojoties latviešu literārajai valodai, daudzi vārdi, jēdzieni un izteicieni vispirms tika aizgūti no to baltu tautu valodām, kuru saplūšanas rezultātā izveidojās latviešu etnoss. Piemēram, no kuršu valodas esam aizguvuši vārdus dzintars, menca, cīrulis, pīle, skrandas; no līvu valodas - kaija, kukainis, ķepa, puika, launags, liedags, loms, maksa, nūja, puķe, sēne un daudzus citus. Latviešu valodu ietekmējušas arī mums radniecīgās lietuviešu (daile, ģimene, ķēve, paģiras, žagars, sādža u.c.) un senprūšu (ķermenis u.c.) valodas, tāpat kaimiņu igauņu mēle. Tomēr visvairāk aizguvumu latviešu valodā ienākuši no vācu un krievu, bet modernajā laikmetā arī no angļu valodas.

Visus aizguvumus no svešvalodām var sadalīt divās grupās. Pirmajā grupā ierindojami vārdi un jēdzieni, kas gadsimtu gaitā stabili iesakņojušies mūsu valodā un kam latviski nav citu aizstājēju. Šie vārdi ir tik pierasti un ikdienišķi, ka vairums cilvēku pat nenojauš to svešādo izcelsmi. Savukārt otrajā grupā ir aizguvumi, kurus var izteikt ar identiskas nozīmes latviešu vārdiem un kas tādēļ literārajā valodā uzskatāmi par nevēlamiem. Tie ir tā sauktie barbarismi, ko visbiežāk lieto sarunvalodā kā stilistisku žargonu.

Aizguvumi no vācu valodas jeb ģermānismi latviešu valodā ienāca galvenokārt 12. - 16. gadsimtā no viduslejasvācu un 16. - 19. gadsimtā no jaunaugšvācu valodas. Pie ģermānismiem, kas stabili iekļāvušies latviešu valodā, pieder, piemēram, vārdi: amats (Amt), bomis (Baum), brilles (Brille), dienests (Dienst), ēvele (Hövel), flīģelis (Flügel), glazūra (Glasur), glāze (Glas), kaste (Kasten), klucis (Kloz), krogs (Krõgh), kleita (Kleid), ķirsis (Kirsche), panna (Pfanne), pudele (Buddel), pīpe (Pipe), spainis (Span), stārķis (Storch), smēre (Schmiere), spēle (Spiel), stunda (Stunde), telts (Telt), zāģis (Säge), ziepes (Seife) un daudzi citi. Savukārt no ziemeļģermāņu valodu saimes latviešu leksikā ienākuši zviedru vārdi skurstenis (skorsten), skola (skolan), ūtrupe (utrop), siļķe (sill), tabaka (tobak), bet no sennorvēģu valodas - nagla (nagli), pipars (pipir).

Aizguvumi no krievu valodas jeb rusicismi latviešu (latgaļu) valodā sastopami kopš 9. gadsimta, kad sāka attīstīties politiskie un kultūras sakari ar austrumslāvu tautām, galvenokārt krivičiem. Taču kopš 18. gadsimta, līdz ar Latvijas teritorijas iekļaušanu Krievijas impērijas sastāvā, bet jo īpaši laikā no 1940. līdz 1991. gadam atrodoties PSRS sastāvā, krievu valodas ietekme uz latviešu valodu bija daudz spēcīgāka. No krievu mēles latviešu valodā aizgūti vārdi: bagāts (богатый), baranka (баранка), baznīca (божница), dārgs (дорогой), cena (цена), gads (год), grēks (грех), kāposti (капустa), krusts (крест), nedēļa (неделя), pagasts (погост), pagrabs (погреб), pīrāgs (пирог), pulks (полк), robeža (рубежа), svēts (святой), šinelis (шинель), sods (суд), soma (сумка), svētki (святки), zābaks (сапог), zvans (звон) un citi.

Lai gan daži aizguvumi no angļu valodas jeb anglicismi tika lietoti arī agrāk, to daudzums latviešu valodā strauji pieauga 20. gadsimta beigās un 21. gadsimta sākumā, attīstoties starptautiskajai saziņai un paplašinoties terminoloģijai. Latviešu valodā iesakņojušies anglicismi: adapteris (adapter), bizness (business), brīfings (briefing), displejs (display), dizains (design), ekskluzīvs (exclusive), fails (file), fitness (fitness), konference (conference), līzings (leasing), lokauts (lockout), meikaps (make-up), menedžeris (manager), ofiss (office), samits (summit), spams (spam), šovs (show), taimeris (timer), tops (top) un krietns skaits citu.

Vēl viena valodas aizguvumu grupa ir tā sauktie internacionālismi. Tie ir vārdi un jēdzieni, kas aizgūti galvenokārt no senajām valodām un gandrīz visās valodās ir identiski. Vispārējos noteikumus par šo un citu svešvārdu rakstību latviešu valodā jau 1885. gadā izvirzīja Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisija. Visvairāk internacionālismu mūsu mēlē, tāpat kā citās valodās, ienākuši no grieķu un latīņu valodas. Pie grieķu izcelsmes internacionālismiem pieder vārdi: agronoms, aritmētika, bibliotēka, demokrātija, ekonomika, filozofija, fizika, gramatika, koris, kritika, loģika, matemātika, orķestris, poēma, politika, teātris, tehnika, teorija, zona un citi. Savukārt latīņu cilmes ir vārdi: autors, deputāts, dokuments, eksāmens, ekskursija, forma, mode, operācija, progress, pulss, republika, revolūcija, summa, teksts, unikāls.

Īpašs aizguvumu veids ir barbarismi, kas tiek pieļauti kā stilistisks izteiksmes veids sarunvalodā, bet ne oficiālajā leksikā. Arī barbarismu lielākā daļa latviešu valodā ienākuši no vācu un krievu valodas. Atcerēsimies kaut vai ōmammas (Oma - vecmāmiņa) ķēķī (Küche - virtuve) vārīto zapti (Saft - sula, šajā gadījumā ievārījums), ko varēja atrast noslēptu ankambarī (Ankammer - pieliekamais) uz vistālākā plaukta. Vai to, kā muterīte (Mutter - mamma) ar ōmas veco pletīzeri (Plätteisen - gludeklis) gludināja mūsu bomvilnas (Baumwolle - kokvilna) zeķes un fātera (Vater - tēvs) šlipses (Schlips - kaklasaite), ko pēc tam glīti salika lielajā šūplādē (Schublade - atvilktne). Pie senāk lietotajiem ģermāņu cilmes barbarismiem, kurus dažkārt izmantojam vēl šodien, pieder arī vārdi: ausgusts (Ausguss - izlietne), šaufele (schaufeln - slaucīt,šajā gadījumā - atkritumu lāpstiņa), šņupis (Schnupfen - iesnas), telēķis (Teller - šķīvis), tāpat salikteņi lozberlapas (lauru lapas, no Lorbeer - lauri), miskaste, šmucspainis (mēslu kaste, atkritumu spainis, no Mist - mēsli, Schmutz - netīrumi), vašbļoda (mazgājamā bļoda, no waschen - mazgāt) un citi.

No vācu valodas aizgūti arī tādi mūsu valodā lietoti vārdi kā ancuks (Anzug - uzvalks), beķeris (Bäcker - maiznieks), bilde (Bild - attēls), binde (Binde - saite), bleķis (Blech - skārds), brūte (Braut - līgava), deķis (Decke - sega), duršlāgs (Durchschlag - caurduris), kurvis (Korb - grozs), pindzele (Pinsel - ota), rūme (Raum - vieta, telpa), skāde (Schaden - zaudējums), šefte (Geschaft - darījums), šņabis (Schnaps - degvīns), šņore (Schnur - aukla), štelle (Stelle - vieta, latviski arī lieta, piemēram, taisīt štelles - kārtot lietas), štīmungs (Stimmung - noskaņojums, garastāvoklis), švunka (Schwung - spars), trekteris (Trichter - piltuve) un citi, tāpat jēdzieni bišķiņ (bisschen - mazliet), brūķēt (gebrauch - lietot), feins (fein - izsmalcināts, latviski arī labs), jaktēt (no Jagd - medības), lustēties (no lustig - jautrs), knaps (knapp - pamazs, šaurs), riktīgs (richtig - pareizs, kārtīgs), strāpēt (strafen - sodīt), špricēt (spritzen - injicēt), švaks (schwach - nespēcīgs), vaktēt (no Wacht - sardze), vinnēt (gewinnen - laimēt), arī salikteņi, piemēram, bliclampa (Blitzlampe - zibspuldze) vai tankštelle (Tankstelle - benzīntanks).

Ja no vācu valodas aizgūtos vārdus, tostarp barbarismus, latvieši lieto labprāt, jo tie piedod sarunvalodai īpašu smeķi (Geschmack - garša), tad pret krievu barbarismiem attieksme mēdz būt atšķirīga. Tas gan nenozīmē, ka krievu valodas vārdus un izteicienus lietotu mazāk - iebildumi drīzāk saistīti ar padomju okupācijas laikā īstenoto pārkrievošanas politiku, kā dēļ krievu valoda dominēja teju visās dzīves jomās. Daži no krievu valodas aizgūtie barbarismi saglabājušies vēl no cara laika, piemēram, apbižot (обижать - darīt pāri), mužiks (мужик - sākotnēji zemnieks, vēlāk arī vīrs, vīrietis), palkavnieks (полковник - pulkvedis), truba (труба - caurule) vai živai (живо - mudīgi, veicīgi), citi ir jaunāki aizguvumi, piemēram, kurtka (куртка - virsjaka), maika (майка - sporta krekliņš), pufaika (фуфайка - vatenis). Tomēr visnopeltākie krievu barbarismi latviešu valodā laikam gan ir izteicieni vot (вот - lūk), davai (давай - aiziet) un točna (точно - patiesi, tiešām ). Padomju laika skolēni noteikti atcerēsies arī savus učukus un učenes (учитель - skolotājs). Mūsdienās šiem rusicismiem pievienojušies jēdzieni: bomzis (бомж - persona bez noteiktas dzīves vietas), krutka (крутка - viltojums, nekvalitatīvs pagrīdes izstrādājums), tusiņš (тусовка - ballīte) vai izteiciens tipa (типа - it kā, līdzīgi kā), kas pat krievu valodā uzskatāmi par žargonvārdiem.

Bez aizguvumiem no krievu un vācu valodas, latviešu mēlē sastopami arī citi barbarismi, piemēram, vecie anglicismi: čoks (choke - aizbīdnis, smacēt, apslāpēt; šajā gadījumā - cietums), čoms (chum - draugs, biedrs), džeks (jack - čalis), drope (to drop - iemest, šajā gadījumā - iedzeršana), trobele (trouble - jukas, nemiers, arī liels troksnis) un tamlīdzīgi. Šodien šiem vecvārdiem klāt nākuši jauni aizguvumi, piemēram, tīnis (teen - pusaudzis), fans (fan - līdzjutējs, pielūdzējs), čats (chat - tērzētava internetā), okei (OK - labi), vēl citi. Tāpat uz palikšanu latviešu valodā, šķiet, iesakņojies itāļu sveiciens čau (ciao - atā, visu labu), kas latviešu valodā kā uzrunas forma tiek lietots ne vien atvadoties, bet arī sasveicinoties.

****

Vienota literārā latviešu valoda izveidojās saplūstot dažādu Latvijā mītošo baltu un somugru tautu valodām un novadu dialektiem. Valodai attīstoties, tika darināti jauni vārdi, lai labāk vai tēlaināk izpaustu to vai citu jēdzienu. Daudz jaunu vārdu latviešu valodā parādījās 16. - 17. gadsimtā sakarā ar vajadzību latviski izteikt dažādus kristīgās ticības jēdzienus. Lielākoties tie bija tieši tulkojumi no vācu valodas, piemēram, vārdi: dabīgs, garīgs, laicīgs, mūžīgs, pasaulīgs, lēnprātība un citi. 18. gadsimtā jaunus vārdus latviešu valodā atvasināja mācītājs un apgaismības darbinieks Vecais Stenders, piemēram, bauda, griba, oža. Tomēr vislielākais jaunvārdu daudzums latviešu valodā ienāca reizē ar pirmo tautisko atmodu un jaunlatviešu kustību.

Viens no ražīgākajiem jaunvārdu darinātājiem latviešu valodā bija Juris Alunāns. Viņš darinājis daudzus latviešu valodas vispārējās leksikās vārdnīcās minētus vārdus, tostarp latviskojis gada mēnešu nosaukumus (janvāris, februāris, marts utt.), ieteicis lietot tautību nosaukumu atvasinājumus ar galotni -ietis/-iete (austrietis, holandietis, spānietis), latviskojis lielu daļu pasaules valstu nosaukumus (Francija, Zviedrija, Anglija). Vēl latviešu valodas vārdnīcās iekļauti šādi J. Alunāna darinātie vārdi: atdzimšana, apvalks, ārzemes, austuve, ceļot, ceptuve, cilvēcība, dziesminieks, drēbnieks, eja, galdnieks, galms, iestāties, jautrība, kokvilna, krava, kareivis, maiznieks, namdaris, peļķe, rakstnieks, siltumnīca, skolotājs, uzvalks, veikals, vēstnieks, zemkopība un citi. Jāteic, ka daļai Alunāna ieviesto vārdu tolaik bija cita, no mūsdienu latviešu valodas atšķirīga nozīme.

Bet oriģinālu jaunvārdu veidošanas mākslā nepārspēts palicis cits latviešu atmodas darbinieks - Kronvaldu Atis. Valodniecības jomā viņš popularizējis dažādus vecvārdus un apvidvārdus, aizguvis vārdus no latviešu mēlei radniecīgām valodām, atvasinājis jaunus vārdus. Kronvalda radīti ir vārdi: aizbildnis, apstāklis, arods, augstskola, burtnīca, cietoksnis, dzeja, elektrība, gleznot, jaunatne, jaunkundze, josla, līdzekļi, locījums, nākotne, oma, pagātne, priekšmets, slimnīca, teikums, vēstule, vēsture, viela, ziedonis un daudzi citi. Savukārt Stērstu Andrejs 19. - 20. gadsimtu mijā atvasinājis daudz terminu tieslietu jomā, tostarp: atsauksme, gūsteknis, kratīšana, lietiski pierādījumi, pavēste, vardarbība, ziņnesis, kā arī gramatikā: līdzskanis, pareizrakstība, pieturas zīmes, teikuma priekšmets, vietnieka vārds, citus.

Čakli jaunvārdu darinātāji bijuši arī latviešu rakstnieki, dzejnieki un citi literatūras darbinieki. Visražīgākais laikam gan šajā jomā bijis Rainis, kas latviešu dzejas valodā ieviesis vārdus: atjaunotne, atspulgs, brīve, dāsns, degsme, dvesma, ilgas, kaisle, mīla, plūsma, pūsma, riets, spozme, tāle, veldze, vēlme, vizma un daudzus citus. Mūsu valodu kuplinājis arī Andrejs Upīts. Starp viņa darinātajiem jaunvārdiem ir: algotnis, aizvirtņi, aploce, pakalpiņš, saaudze (krūmu saaudze), tāpat jēdzieni: apgrieza, apkala, izdoba, kniebīgs (sals), uzstāja, citi vārdi. Bet mūsdienās viens no ievērojamākiem jaunvārdu darinātājiem ir Zigmunds Skujiņš. Gandrīz katrā Skujiņa sacerējumā vērojama vārdu jaunrade. Populārākais viņa jaunvārds, kas nu jau stabili iesakņojies latviešu valodā, ir vārds vaļasprieks, taču visai bieži tiek lietots arī jēdziens tālrāde - televīzija, televizors. Tomēr citi rakstnieka radītie jaunvārdi, piemēram, dižēka (galvenā ēka), atzinību nav ieguvuši.

Šodien ar jaunvārdu radīšanu nodarbojas galvenokārt valodnieki, mēģinot atrast latviskus aizvietotājus svešas izcelsmes vārdiem un jēdzieniem, kas latviešu mēlē nav visai labskanīgi. Nereti tas viņiem arī izdodas. Latviešu valodā labi iekļāvušies jaunvārdi ārzona (ofšors, angļu offshore), zibakcija (flešmobs, angļu flashmob), glābējsilīte (angļu babybox), tiešraide (angļu live). Dažkārt lieto arī izteicienus: smacenis (smogs, angļu smog), dižpārdoklis (bestsellers, angļu bestseller), vai zīmols (brends, angļu brand), kuru sākumā daudzi izsmēja, bet tagad pieņēmusi lielākā daļa sabiedrības. Taču visveiksmīgāk valodniekiem klājies jaunu vārdu ieviešanā informāciju tehnoloģiju jomā. Šodien paši par sevi saprotami šķiet jēdzieni: dators (kompjūters, angļu computer), datne (fails, angļu fail), zibatmiņa (flešs, angļu flash memory), vietne (saits, angļu site), viedkarte, viedtālrunis (angļu smart card, iphone), retāk mēstule (spams, angļu spam), diskdzinis (angļu disc drive). Tiesa, ir arī negatīvi piemēri, piemēram, galvene (angļu header) un kājene (angļu footer), kas neviļus rada nevēlamas asociācijas ar, hmm… veselības mācību skolās. Šķiet, pilnam komplektam pietrūkst vien starpenes…

Savu artavu jaunu vārdu un jēdzienu radīšanā latviešu leksikā devuši arī mūsu trimdas tautieši. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas, nostiprinoties kontaktiem ar tautiešiem ārzemēs, latviešu sarunvalodā parādījās jēdzieni: parkoties, noparkoties, noparkot auto (novietot auto, angļu parking), iečekoties (reģistrēties, angļu check in), nočekot (pārbaudīt, pārliecināties, angļu to check). Taču vairāki citi mūsu tautiešu jaundarinājumi Latvijā neiedzīvojās, piemēram, vārds šopinēt (iepirkties). Tas gan nav liedzis latviešiem pieņemt gluži līdzīgo anglicismu šopings (iepirkšanās, angļu schopping). Tomēr neviens no šiem vārdiem un jēdzieniem nav uzskatāms par latviešu literārās valodas daļu, bet gan barbarismu un žargonu.

Nereti valodnieku piedāvātie jaunvārdi bijuši tik neveikli, ka tas pamudinājis vārdu darināšanas procesā ar krietnu ironijas un humora devu iesaistīties plašāku sabiedrību. Tā diezgan veiksmīgi sarunvalodā iekļāvies gluži latviskais jēdziens varturis, kas apzīmē varas pārstāvi - deputātu, ministru, ierēdni. Kad Eiropas Savienības regulas aizliedza uz pārtikas precēm, kuru sastāvdaļas pilnībā neatbilst produkta nosaukumam, rakstīt: krējums, siers, piens, aizstājot to ar uzrakstu krējuma (siera, piena) izstrādājums, no vienkāršās tautas nāca priekšlikums šādu produktus dēvēt par krējumeli, siereli, pieneli, deseli, maizeli, bet uz maizes ziežamos produktus visus kopā - par smērekli. Bija arī krietni jocīgāki priekšlikumi, piemēram, garnele (gara auguma modele), datelis (statistiķis), vaikule (nekvalitatīvs polietilēna maisiņš), brūneklis (solārijs), preteklis (pretī sēdoša persona), templis (liels tempējs, dzērājs). Jauns apzīmējums parādījās arī tā dēvētajām laimētavām jeb spēļu zālēm - pākāstuve.

****

Pavirši raugoties varētu šķist, ka latviešu valoda bijusi ļoti nabadzīga, ja jau lielais vairākums šodienas valodā lietoto vārdu un jēdzienu aizgūti no svešvalodām vai ir jaunradīti. Tomēr jāņem vērā, ka vēsturiski latvieši ilgus gadsimtus bija zemnieku tauta un nodarbojusies galvenokārt ar lauksaimniecību. Tāpēc mūsu senču valodā pamatā atspoguļoti ar zemkopību un lauku dzīvi saistīti jēdzieni, savukārt tos, kas skar citas dzīves jomas, nācās pārņemt no citām tautām. Īpaši strauji šis process norisinājās 19. gadsimtā, attīstoties latviešu nacionālajai inteliģencei un kultūrai. Tas nav nekas neparasts - līdzīgi veidojušās arī daudzas citas valodas. Piemēram, mūsu kaimiņu krievu valodā, kas pieskaitāma pasaules lielajām valodām, tāpat ir ļoti daudz aizguvumu gan no vācu un franču, gan tatāru un citām valodām. Interesanti, ka arī latviešiem nācies piedalīties šajā globālajā valodniecības procesā. Piemēram, Krievijas mazās ziemeļu tautas savulaik radio iepazina pateicoties Padomju Savienībā populārajiem VEF tranzistoruztvērējiem Spīdola, un nu šis vārds šajās valodās kļuvis par sugasvārdu, tā dēvējot jebkuru radioaparātu.

Aizguvumu ienākšana tautas valodā ir normāla parādība un par to nav jākaunas nevienai tautai. Kaunēties vajadzētu par nemotivētu, nevajadzīgu svešvalodu vārdu un jēdzienu lietošanu. 19. gadsimtā cilvēkus, kas kaunējās no savas valodas un centās runāt, kā viņi uzskatīja, izglītotu cilvēku, tas ir vācu mēlē, ironiski dēvēja par kārkluvāciešiem, jo viņu runa nebija ne īsti latviešu, ne vācu valoda. Velkot paralēles ar šo jēdzienu, padomju varas gados iztapīgos latviešu nomenklatūras darboņus, kas viens otru godāja par Jani Janoviču vai Alfrēdu Petroviču, tauta iesauca par kārklukrieviem. Šodien laikam derētu apzīmējums - kārkluangļi. Tomēr visos laikos šis jēdziens bijis ar nicinošu pieskaņu, jo latviešu valoda ir pietiekami bagāta un labskanīga, lai cilvēks tajā varētu izpaust visu, ko vēlas pateikt - visas savas domas, jūtas un emocijas. Tāpēc mīlēsim savu valodu, kopsim un cienīsim to, atmezdami kārkluvāciešu, kārklukrievu un kārkluangļu tikumus un leksiku. Tautieši gan tēvzemē, gan svešumā - runāsim pareizā un skaidrā latviešu valodā!

Vot, biedri, kāda štuka!

© Ervīns Jākobsons. Pārpublicēšanas vai citēšanas gadījumā atsauce uz autoru un interneta vietni www.laikmetazimes.lv obligāta.

Līdzīgie raksti:

    Nekas nav atrasts

Komentāri (3)

  1. Ļoti informatīvs raksts. Tencinu!

  2. Tas bija labi!

  3. “Galvene” un “kājene” nav jauni vārdi. Tie atrodami arī 1942.gada “Latviešu, vācu un krievu grāmatrūpniecības
    vārdnīcā”.

    .

Uzraksti komentāru