Saldā Latvija

Ievietoja | Sadaļa Latvijas zīmolu leģendas | Publicēts 04-03-2013

Ieteikt draugiemPačivini Share on Facebook Izprintē Nosūti draugam e-pastu

Viss sākās tā…

Par saldumu nozares pamatlicēju Latvijā uzskata vācu uzņēmēju Teodoru Rigertu (Theodor Riegert), kurš 1870.gadā Rīgā, Zaļajā ielā, atvēra paša vārdā nosaukto fabriku. Ar laiku Rigerta fabrika kļuva par vienu no lielākajām saldumu ražotājām ne vien Baltijā, bet visā plašajā Krievijas impērijā. Tā kā pieprasījums pēc saldumiem ar katru gadu pieauga, 1881.gadā Rīgā, Sporta ielā 2, tika izveidota Ludmilas Gēgingeres (L.W.Goegginger) fabrika, kuras produkcijas klāsts bija ļoti plašs - sākot ar konfektēm, šokolādi un biskvītiem, beidzot ar augļu, dārzeņu, zivju un gaļas konserviem. Ap gadsimtu miju Gēgingeres fabrikā ražoja 900 dažādu veidu saldumus, tostarp konfektes, šokolādes tāfelītes, šokolādes figūriņas, šokolādes pulveri, marcipāna izstrādājumus, augļu marmelādes, karameles, ledenes, dražejas, pastilu, tortes. Uzņēmuma produkcija tika augstu novērtēta arī ārpus cara Krievijas un vairakkārt ieguva Grand Prix starptautiskās izstādēs Londonā, Parīzē un Romā.

Teodora Rigerta fabrikas reklāma un ražojumu paraugi.

1910.gadā maiznīcu - konditoreju Avotu ielā 16 atvēra Vilhelms Ķuze. 1911.gadā Ķuze nopirka namu Krāsotāju ielā 25 un turpināja darbu tur. Tika uzceltas darbnīcas, konditorejas cehs, iegādāta tiem laikiem moderna tvaika maizes cepamā krāsns. Pēc gada ierīkoja arī nelielu konfekšu darbnīcu. 1913.gadā Ķuze iegādājās pirmās šokolādes ražošanas mašīnas un sāka ražot šokolādi. Uzņēmums pamazām attīstījās. Pirms Pirmā Pasaules kara tajā strādāja 65 cilvēki, fabrikai pilsētā piederēja četri specializēti konditorejas firmas veikali.

Vilhelma Ķuzes ražotie saldumi.

Sākoties karam, vairums lielo Latvijas uzņēmumu, tostarp arī saldumu ražotnes, tika evakuētas uz Krieviju. Tā kā visas ražošanas iekārtas bija izvestas, Rigerta un Gēgingeres fabrikas savu darbību pārtrauca, bet Ķuze, kaut nelielos apjomos, centās darbu turpināt Krievijā. 1916.gadā viņš Maskavā iegādājās telpas un nodibināja uzņēmumu „Laboratorija Sokol”, kas ražoja eikaliptu-mentola un iesala konfektes. Uzņēmums nodarbināja 25 cilvēkus. Redzot Ķuzes labos panākumus biznesā, krievu uzņēmums „Centrosojuz” uzaicināja viņu par savu pārvaldnieku. Šo amatu Ķuze apvienoja ar darbu konfekšu ražotnē.

Pēc boļševiku apvērsuma 1917. gadā Vilhelma Ķuzes dzīvē sākās grūtas dienas. Viņam tik tikko izdevās izkļūt no apcietinājuma čekā. Drīz vien radās problēmas ar izejvielām, galvenokārt cukuru. 1918. gadā, kad Krievijā tika aizliegta privātā uzņēmējdarbība, Ķuzes īpašumi tika nacionalizēti. 1919. gadā Maskavā sākās bads. Lai izdzīvotu, Ķuze slepus ražoja zābaksmēru, lēja parafīna sveces, pildīja pudelītēs gumijarabiku un vārīja ziepes, ko pārdeva vietējā Suharevas tirgū. 1920. gada 15. augustā Vilhelms Ķuze, atbilstoši Krievijas - Latvijas līguma noteikumiem, atgriezās dzimtenē.

Brīvvalsts laiks

Pēc Pirmā pasaules kara, pateicoties izdevīgai, uzņēmējus atbalstošai kredītpolitikai, saldumu ražošana Latvijā pamazām atjaunojās. Darbu atsāka arī visas trīs lielākās saldumu ražotnes. Tā firma „L.W.Goegginger”, kuras pamatā pārsvarā bija ārzemju kapitāls, ar laiku izveidojās par otro lielāko uzņēmumu nozarē. Fabrikas produkcija izcēlās ar augstu kvalitāti. 1936. gada martā Gēgingeres uzņēmums tika ievērojami paplašināts, līdzās jau esošajiem uzbūvējot jaunus fabrikas korpusus. Konfektes un konservus sāka ražot atsevišķos cehos. 30. gados „L.W.Goegginger” bija vienīgā lielā saldumu fabrika, kas vēl nebija nonākusi nacionālā kapitāla kontrolē, bet piederēja „nelatviešiem”. Starptautiskajā tirgū uzņēmuma produkcija bija pazīstama ar zīmolu „Starglobe”.

Akciju sabiedrības “L.W.Goegginger” produkcija. Labajā pusē - vācu okupācijas laikā ražotā konfekte par godu vācu armijas ienākšanai Rīgā 1941. gada 1. jūlijā.

1921.gadā ebreju uzņēmējs Iļja Hromčenko (Elija Levins) atvēra konfekšu fabriku “Maķedonija”, kas 1925.gadā pārtapa tirdzniecības - rūpniecības akciju sabiedrībā “Laima”. 1925.gada 8.janvārī finanšu ministrs apstiprināja tās statūtus. Tolaik tas bija sīkuzņēmums, kas izmantoja roku darbu. 1933.gadā Hromčenko emigrēja uz Palestīnu un uzņēmumu pārdeva. To iegādājās Latvijas Kredītbanka un 1937.gadā apvienoja ar Rigerta un Mežitsa uzņēmumiem vienotā akciju sabiedrībā. Tā “Laima” kļuva par lielāko saldumu ražotāju Latvijā. 1938.gadā šeit strādāja 790 darbinieki. Savai produkcijai “Laima” izmantoja tikai Latvijā ražotu cukuru. Sevišķi strauji produkcijas izlaide pieauga, kad 1938.gadā uzcēla modernu un plašu, ar augstu tehnoloģiju apgādātu ražotni Miera ielā 22. “Laima” izgatavoja augstas kvalitātes šokolādi, konfektes, kakao, cepumus, marmelādi.

A/S “Laima” konfekšu iesaiņojumu paraugi.

30. gados „Laima” kļuva par neapšaubāmu saldumu ražošanas līderi - tai piederēja 39% no Latvijas saldumu tirgus un 79% no eksporta. Akciju sabiedrības tirdzniecības apjoms sasniedza 4 - 5 miljonus latu. Gan pilsētās, gan laukos, produkcijas pārdošanu nodrošināja virkne firmas veikalu. Kopumā „Laimas” sistēmā strādāja ap 1000 cilvēkiem. Produkcija bija nopērkama ne vien Latvijā, bet arī Francijā, Lielbritānijā, Šveicē, Nīderlandē, Norvēģijā, ASV, Kanādā, Dienvidāfrikā, Ēģiptē, Marokā, Libānā, Britu Palestīnā, Bermudu salās un pat Indijā.

Līdz Otrajam pasaules karam vārds „Laima” saistījās ar augstu kvalitāti un interesantu iesaiņojuma noformējumu. Karš ar tam sekojošajām padomju un vācu okupācijām ieviesa savas korektūras. Tā 1939. gadā produkcijas eksports tikpat kā apstājās, bet vietējā tirgū strauji cēlās cenas - cita starpā to izraisīja 10% Latvijas iedzīvotāju (vācbaltu) aizbraukšana. Vācu okupācijas laikā „Laima” sāka ražot arī kara laikā augsti pieprasītu preci - miežu kafiju, ievārījumus, žāvētu raugu.

“Laimas” reklāmas plakāti.

Taču Latvijas pirmās brīvvalsts laika spilgtākais izcilas komandas vadības un veiksmīga mārketinga piemērs bija rūpnieks Vilhelms Ķuze. Atgriezies Rīgā no Krievijas, Ķuze, pateicoties kredītsabiedrību izsniegtajiem kredītiem, jau 1920. gada decembrī atjaunoja biskvītu ceptuvi savā īpašumā Krāsotāju ielā. 1922. gadā atsākās konfekšu un karameļu izgatavošana, bet 1923. gadā tika uzceltas jaunas fabrikas telpas un sākta šokolādes ražošana. Tā paša gada rudenī Ķuzes uzņēmums atvēra arī pirmo firmas veikalu - noliktavu. 1928. gada 13. oktobrī tika ielikts pamatakmens jaunceļamajai trīsstāvu fabrikas ēkai, iegādātas automašīnas preču pārvadāšanai. 1929. gada 16. novembrī jaunās fabrikas ēkas ar vismodernāko ražošanas tehniku tika nodotas ekspluatācijā. Darba telpas aizņēma 4000 m². 20. gadu beigās Ķuzes uzņēmumā strādāja ap 300 darbiniekiem.

1930. gadā uzņēmums sāka jauna produkta - kafijas ražošanu. 1933. gadā tika izveidotas kartonāžas un piena kondensēšanas nodaļas. Kondensēšanas nodaļā piena kondensēšanas un vakuuma aparāti ražoja šokolādēm nepieciešamo piena pulveri, pārstrādājot 1500 - 3000 litrus piena dienā. 1935. gada 1. janvārī fabrika pārtapa akciju sabiedrībā „V. Ķuze” ar pamatkapitālu 1 200 000 latu. 1936. gadā sabiedrības darbinieku skaits jau pārsniedza 500, ražošanas telpas aizņēma 6500 m². Tika sākta vēl viena jauna produkta - kakao - ražošana. 30. gadu nogalē A/S „V.Ķuze” dienā saražoja ap 5000 kilogramiem dažādu saldumu, pārstrādājot gandrīz tikai vietējās izejvielas. Preču gada apgrozījums vietējā tirgū bija 2,5 miljoni latu. 1939. gadā sabiedrības pamatkapitāls sasniedza             1 500 000 latu.

„V. Ķuze” ražoja 50 biskvīta šķirnes, 65 šokolādes šķirnes, 150 konfekšu šķirnes, 25 vafeļu šķirnes, 30 kafijas šķirnes, piparkūkas un citus produktus - kopā ap 500 dažādu nosaukumu izstrādājumus, kurus citu starpā tirgoja arī trīs firmas veikali Rīgā. Starp Ķuzes ražojumiem bija biskvīti „Vārpu vainags”, „Launadziņš”, „Imanta”, „Tālavas maisījums”, šokolādes „Kaķu mēlītes”, „Luxus”, „Brazilriekstu šokolāde”, „Skaistā Latvija”, pastilas „Koknese”, konfekšu šķirnes skārda kastītēs „Tūtiņas”, „Kastaņi”, „Ķirši spirtā”, „Pomeranču miziņas”, „Kokosa dadzīši”, karameles „Vēžu kakliņi”, „Bonza”, „Taurenītis”, „Jumis”, „Garausītis”, „Zaļā līdaciņa”, „Ražas svētība” un citas. Šie izstrādājumi bija tik populāri, ka tirgū parādījās pat viltojumi. „V. Ķuze” savu produkciju eksportēja uz ASV, Lielbritāniju, Franciju, Zviedriju, Nīderlandi, Ēģipti, vairākām Āzijas valstīm un Austrāliju.

A/S “V.Ķuze” reklāma.

Sabiedrības „V. Ķuze” izstrādājumiem labu slavu piešķīra arī augstvērtīgais mākslinieciskais noformējums, ko radīja profesionāls mākslinieks - grafiķis Arturs Duburs. Izmantoti tika gaumīgi, koši, kvalitatīvi iesaiņojamie materiāli. Ķuzes produkcija tika reklamēta lielākajos laikrakstos un žurnālos, uzņēmums piekopa arī reklamēšanos ar mākslinieciski izstrādātu plakātu un reklāmas filmu palīdzību. Reklāma bija būtiska uzņēmuma stratēģijas daļa. Lielu uzmanību akciju sabiedrība pievērsa savu produktu propagandēšanai izstādēs. Ķuzes uzņēmums piedalījās visās nozīmīgākajās Latvijas un lielākajās starptautiskajās izstādēs.

Vilhelms Ķuze rūpējās arī par savu darbinieku kultūras un sabiedrisko dzīvi, meklēja dažādus risinājumus strādājošo sociālās labklājības izaugsmei. 1934. gadā atklātajā uzņēmuma jaunajā ēkā Artilērijas ielā tika ierīkota kultūras un sporta zāles, strādnieku ēdnīca. Fabrikā darbojās koris, dramatiskais pulciņš, futbola komanda, regulāri notika darbinieku atpūtas vakari. Nozīmīga bija arī sporta dzīve - uzņēmums atbalstīja gan lielākos sporta pasākumus valstī, gan pats piedalījās sacensībās ar savām sporta komandām. Kopā ar darbiniekiem visos pasākumos piedalījās arī par Latvijas saldumu karali dēvētais Vilhelms Ķuze un viņa dzīvesbiedre Olga.

Bez trim vadošajiem uzņēmumiem Latvijas pirmās brīvvalsts laikā darbojās arī virkne mazāku saldumu ražotāju: „Engelhardtshof”, akciju sabiedrība „Union”, „E. Mežīts”, „Ausma”, „Aiviekste”, „Latvijas saldums”, „Augļu Konzums” un citi - kopā ap 40 uzņēmumiem. Tomēr to nozīme Latvijas saldumu tirgū bija neliela.

Padomju gadi

Pēc Latvijas okupācijas 1940. gadā visas saldumu fabrikas tika nacionalizētas un iekļautas PSRS rūpniecības sistēmā. Uzņēmumiem mainījās vadība, taču, piemēram, Vilhelmu Ķuzi jaunās komunistu valdības finanšu ministrs apstiprināja uzņēmuma direktora amatā un ļāva arī turpmāk izmantot ģimenes trīsistabu dzīvokli. Ķuze bija pārliecināts, ka nav neko sliktu savai tautai nodarījis un jaunā vara viņu neaiztiks. Taču 1941. gada 13. jūnijā Ķuzi arestēja un kopā ar ģimeni izsūtīja uz Sibīriju. 1941. gada vasaras otrajā pusē Vilhelms Ķuze gāja bojā padomju koncentrācijas nometnē Soļikamskā.

Pēc Otrā pasaules kara sākās pakāpeniska uzņēmumu atjaunošana. To nācās darīt teju no nulles, jo visas ražošanas iekārtas kara laikā bija izvestas uz Vāciju. Tika mainīti uzņēmumu nosaukumi - Gēgingeres fabriku pārdēvēja par „Uzvaru”, Ķuzes uzņēmums kļuva par „17. jūniju”, bet „Laima” saglabāja savu zīmolu. Iespēju robežās tika turpināta 30. gados sāktā augstas kvalitātes produktu ražošanas tradīcija. 50. gadu vidū notika uzņēmumu specializācija - šokolādes ražošanu pilnībā pārņēma „Laima”, cepumus un citus miltu konditorejas izstrādājumus izgatavoja „17. jūnijs”, bet karameļu, zefīra un citu cukuroto izstrādājumu izlaide tika atstāta „Uzvarai”.

Saldumu produkcijas noformējums padomju ideoloģijas stilā 40. un 50. gados.

Lielākā daļa Latvijā ražoto saldumu padomju gados tika eksportēti uz citām PSRS republikām, kur tie bija ļoti iecienīti augstās kvalitātes un mākslinieciskā noformējuma dēļ. Plaši pazīstamas gan pašu mājās, gan citās republikās kļuva „Laimas” šokolādes konfektes „Vāverīte”, „Sarkanā magone”, „Karakums”, „Lācītis - ķepainītis”, „Trifele”, „Vēsma”, „Serenāde”, tāpat „Vētrasputns”, „Rudzupuķe”, konfektes „Asorti”, šokolādes „Rigonda”, „Lukss”. Savukārt „Uzvara” lepojās ar karamelēm „Piparmētru”, „Bārbele”, „Teātra”, „Starts”, konfektēm kārbās „Putna piens”, „Piena lāse”, „Rīgas maisījums”, „Esmeralda”, zefīra izstrādājumiem . Bet populārākais „17. jūnija” produkts neapšaubāmi bija vēl 50. gados ražošanā ieviestie cepumi „Selga”.

“Laimas” ražotās šokolādes 60. - 70. gados.

Bez jau minētajiem, citu saldumu ražotāju padomju Latvijā praktiski nebija. Izņēmums ir piena konfektes „Gotiņa”, kuras izgatavoja arī vairākās Patērētāju savienības sistēmas un kolhozu ražotnēs. Viena no lielākajām ražotnēm bija Skrīveru pārtikas kombinātā, kur „Gotiņas” ražošanas tehnoloģijas un receptūras izstrāde sākās 1956. gadā, bet kopš 1957. gada rudens konfekte tika ieviesta ražošanā. Tieši Skrīveros pēckara Latvijā pirmoreiz sāka ražot „Gotiņas”. Skrīveros ražoja dažādus saldumus - šerbertu, riekstu griljāžu, tā saukto krējuma pagali, karameli - zīmuli un 12 veidu „Gotiņas”. Arī Lizuma konfekšu ražotnē tika izstrādāta sava „Gotiņas” tehnoloģija un ietīšanas maniere. Lizumā darbs pie „Gotiņas” sākās 1959. gadā. Bet kopš 1960.gada „Gotiņu” ražošanu sāka arī Saldus pārtikas kombināts, kas drīz vien kļuva par otru lielāko šo konfekšu ražotāju Latvijā.

Pēc 1960. gada pieprasījums pēc konfektēm „Gotiņa” auga visā Padomju Savienībā, tāpēc Latvijā izveidojās ļoti daudz ražotņu, apmēram 30, kas lielāko daļu savas produkcijas izgatavoja Krievijas un citu savienoto republiku tirgum. Tā Skrīveros saražoto konfekšu „Gotiņa” apjoms pieauga līdz 500 tonnām gadā. Vasaras sezonā uzņēmumā strādāja 200 darbinieku, pārējā laikā 120 - 140. Līdzīgi bija arī Saldū. Kopumā Latvija uz citām republikām eksportēja ap 6000 tonnām „Gotiņu” gadā.

Atjaunotajā Latvijas Republikā

Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas saldumu ražošanas uzņēmumi sāka darboties brīvā tirgus apstākļos. Privatizācijas rezultātā tapa akciju sabiedrības - „Laima” 1993. gadā, „Uzvara” 1994. gadā, bijušais „17. jūnijs” ar nosaukumu „Staburadze” (kopš 1990.gada) - 1996. gadā. 1998. gadā akciju sabiedrības „Laima” un „Uzvara” apvienojās. Apvienotā uzņēmuma nosaukums bija „Laima”, taču tika saglabātas divas preču zīmes - „Laima” un „Uzvara”. Lai izveidotu Eiropā konkurētspējīgu uzņēmumu, 2000. gadā A/S „Laima” apvienojās ar konditorejas fabriku „Staburadze”. Apvienošanās rezultātā mainījās uzņēmuma vadība, tāpat attīstības stratēģija. No šī brīža visa uzņēmuma produkcija tirgū tiek laista ar tirdzniecības marku „Laima”. Bet 2005. gada maijā nodibinātais meitas uzņēmums „Staburadzes konditoreja” izgatavo dažāda veida tortes un kūciņas, un ir arī pārmantojis „Staburadzes” logo. Šobrīd „Staburadzes konditoreja” ir arī viens no lielākajiem ātro uzkodu - sviestmaižu, picu un salātu - ražotājiem, plašāk pazīstams ar zīmolu „Pedro”. A/S „Laima” iegādājusies arī sekmīgi strādājošu uzņēmumu „EuroFood”, kas nodarbojās ar lietošanai gatavas pārtikas ražošanu.

Šodien A/S „Laima” ir lielākais saldumu ražotājs Baltijā. Tajā nodarbināti vairāk nekā 700 darbinieki un tas saražo 16 000 tonnas saldumu gadā. Uzņēmuma gada apgrozījums ir ap 24 miljoniem latu. Latvijas pircēji nav zaudējuši uzticību „Laimas” ražotajiem saldumiem, jo uzņēmums saglabājis pirmskara tradīcijas un izmanto dabiskas izejvielas. Atvērtas jaunas ražotnes, modernizēts zefīra cehs. Vienas maiņas laikā te iespējams izgatavot divas tonnas parastā un glazētā zefīra. Šobrīd „Laima” aizņem 98% zefīra tirgus Latvijā. Lai stiprinātu A/S „Laima” pozīcijas Baltijas valstu tirgū, 2008. gada nogalē tika nodibināta uzņēmumu vadības un attīstības kompānija „NP Foods” , kurā bez „Laimas” ietilpst arī viens no lielākajiem sulu, sulu dzērienu un dzeramā ūdens ražotājiem Baltijā „Gutta”.

Sabiedrība „Laima” joprojām turpina gūt panākumus starptautiskajās izstādēs. Savu produkciju uzņēmums eksportē uz 25 valstīm un eksporta apjomi arvien palielinās. 2003. gadā pēc „Laimas” iniciatīvas Uzbekistānā tika nodibināts kopuzņēmums „Laymauz”, kas specializējas karameļu ražošanā. 2004. gadā izveidoja uzņēmuma pārstāvniecību Krievijā - A/S „Laima Russia”. Savukārt Lietuvā „NP Foods” paspārnē darbojas viens no valstī lielākajiem picu, sviestmaižu un salātu ražošanas uzņēmumiem „Margiris”.

Šodien A/S „Laima” sortimentā ir ap 250 dažādu produktu - šokolādes tāfelītes, konfektes, kārbas, karameles, zefīrs, cepumi, vafeles, marcipāns. Ražoti joprojām tiek gan senie, klasiskie izstrādājumi, gan jauni produkti un produkcijas veidi, kas izstrādāti, izmantojot modernas iekārtas un tehnoloģijas. 2002. gadā tika izveidots „Laimas” meitas uzņēmums „Saldumu tirdzniecība” - jaunas koncepcijas pašapkalpošanās veikalu tīkls. Bet „Laimas” produkciju Baltijas tirgū izplata uzņēmums „NP Logistics”. „Laimas” saldumus labprāt iegādājas gan ārvalstu tūristi, gan pašmāju cilvēki, dodoties ārzemju braucienos vai arī sagaidot viesus tepat Latvijā, jo „Laima” ir viens no Latvijas rūpniecības lepnumiem.

Latvijā darbojas arī vairāki citi saldumu un konditorejas ražotāji. Tiesa, kvalitatīvus šokolādes izstrādājumus piedāvā retais. Ekskluzīvs privātuzņēmums, kas pārsvarā izmanto roku darbu un ražo salīdzinoši nelielos apjomos, ir „Emils Gustavs Chocolate”. Šokolādes trifeles piedāvā uzņēmums „Pure Chocolate”. Arī konfektes „Gotiņa” Latvijā joprojām ražo uzņēmumos „Skrīveru saldumi” un SIA „Saldus pārtikas kombināts”. No 2005. gada janvāra saldumu ražotne Skrīveros strādā bijušajā pienotavas ēkā, ko iegādājās SIA „Dimdiņi” īpašnieki Iveta un Normunds Audziši, kuriem kopš 1998. gada pieder arī Lizuma konfekšu ražotne. Skrīveros ražo arī piena īrisu, putoto īrisu šokolādē, marcipānu šokolādē, dažādus augļus un ogas šokolādē, graudaugu krekerus un citus kārumus. Savukārt Saldus kombinātā izgatavo īrisus ar dažādām piedevām, šerbertu, dažādu veidu krēmus, marmelādes, augļus un riekstus šokolādē, un dažādus konditorejas izstrādājumus. Konditorejas izstrādājumus piedāvā arī firmas „Adugs”, „Mario”, „Mōra”, „Poļa nams”, „Saldā dzīve”, „Olgas cepumu fabrika” un virkne citu ražotāju. Taču šiem uzņēmumiem vēl tāls ceļš ejams, līdz tos varēs saukt par Latvijas zīmolu leģendām.

© Ervīns Jākobsons. Pārpublicēšanas vai citēšanas gadījumā atsauce uz interneta vietni www.laikmetazimes.lv obligāta.

Līdzīgie raksti:

Komentāri (4)

  1. Labdien! Es ar lielu interesi lasu jūsu rakstus par vēsturi. Paldies!

    Vienā krievu lapā es lasīju stāstu par Iļju Hromčenko (Elija Levins), kas it kā Rīgā 1921.gadā nodibināja konfekšu fabriku. Krievu rakstā tā uzreiz nosaukta par “Laimu”, taču citā avotā - latviešu bakalaura darbā “Saldumu rūpnīcas Laima produkcijas grafiskā dizaina vēsture 1925 -1940″ - es atradu info, ka tā bijusi fabrika “Maķedonija”, kas 1925.gadā pārveidota par a/s “Laima”. 1933.gadā Hromčenko emigrējis uz Palestīnu, uzņēmumu pārdevis.

    Godīgi sakot, man šī bilde kopā neliekas ar jūsu rakstu, kur 1925.gadā Rigerta uzņēmums pārtop par “Laimu”. Rakstīts, ka tikai 1937.gadā Latvijas Kredītbanka uzpērk Rigerta, E.Mežits un “Laimas” akcijas, lai izveidotu vienotu “Laimu”.

    Vai varētu būt taisnība, ka nevis Rigerts pārņēma “Laimu” 1925.gadā, bet tikai 1937.gadā tika apvienots ar “Laimu”, kuras pirmsākumi meklējami 1921.gada “Maķedonijā”?

  2. Diāna,
    paldies par Jūsu interesi un arī vērību. Jums ir pilnīga taisnība - “Laima” patiešām dibināta 1921.gadā kā “Maķedonija”; kā “Laima” - kopš 1925.gada, ar “Rigertu” apvienota 1937.gadā. Informāciju savam materiālam biju guvis no pašas “Laimas” rakstītā, diemžēl tas izrādījās kļūdains. Tagad arī viņi paši savā mājas lapā kļūdu izlabojuši.

    Paldies, ka norādījāt uz nepilnībām rakstā. Tuvākajā laikā tās tiks izlabotas. Raksts par saldumu nozari bija pirmais sadaļā “Latvijas zīmolu leģendas un ir visai nepilnīgs. Gribētos to kādreiz papildināt un uzlabot.

  3. Labdien!
    Sakiet,kur Jūs atradāt minēto produktu reklāmas attēlus?
    Vai ir kāds arhīva fonds?

  4. Indra,
    lielākoties attēli rakstam ir atrasti internetā, bet plakāti lielākoties Nacionālā Bibliotēkas krājumos. Agrāk bija brīvi pieejami digitāli, tagad nevaru atrast. Bet bibliotēkā plakātu ir daudz.

Uzraksti komentāru