Juris Taškovs: Biju ziņotājs

Ievietoja | Sadaļa Laikmeta liecinieks | Publicēts 12-11-2012

Ieteikt draugiemPačivini Share on Facebook Izprintē Nosūti draugam e-pastu

„Es saprotu, ka no manis gaida, lai par čekas pe­riodu pastāstītu kaut ko briesmīgu, bet es varu pa­teikt tikai to, ko zinu. Paldies Dievam, ka zinu tik vien…” - saka Juris Taškovs. „Ar šo interviju es gribu parādīt, ka Dievs cilvēku var iz­mainīt ļoti radikāli.” - Kā Saulu, kas kļuva par Pāvilu? - jautāju. „Jā, šodien es jūtos kā tāds maziņš Pāvils. Ne­zinu, vai esmu efektīvs kā Pāvils. Es nebiju pārāk efektīvs kā Sauls, lai gan sava laikmeta situācijā tas nebija mans nopelns, bet vienkārši apstākļu sagadīšanās, ka kāds netika sacirsts vai pakārts. Tagad da­ru to pašu, ko Pāvils pēc sastapšanās ar Dievu - uz­drošinos stāstīt tikai to, ko Jēzus ar mani ir izdarījis. Tas patiesībā ir pats galvenais.”

****

- Bērnībā man nebija racionālas laika izjūtas, likās, ka pēc 30 gadiem būšu gandrīz vai miris. Man diezgan agri tika uzlikti fiziski ierobežojumi. Pirmajā klasītē biju teicamnieks un man bija ļoti liela tendence uz lielīšanos, pašpārliecinātību un lepnību. Sliktākais, ka šī lepnība tika veicināta. Bērnībā dzirdēju tādus tekstus: tu redzēsi, ka pasaule ir pilna ar muļķiem, ļoti maz ir gudru cilvēku utt. Pavirši ņe­mot, tā ir taisnība, taču man netika paskaidrots - kādēļ. Mani vecāki bija kristīti un iesvētīti, bet bailes viņiem bija aizplīvurojušas acis. Es nepār­metu viņiem. Jo redziet - ja es mūžu būtu baudījis baltā kaklasaitē, man nebūtu tās pie­redzes, kas šodien. Man ir ļoti grūti sevi novērtēt no augšas - no Dieva skatupunkta, bet es domāju, ka ma­nai pieredzei ir ļoti liela nozīme.

Ja man bērnībā būtu atstātas visas fiziskās spējas, nezinu, kur šodien būtu - droši vien ne vairs starp dzīvajiem. Es pārcietu vairākas traumas. Skolā mani sita visi, kam nebija slinkums. Dabūju trīs nelielas galvas traumas, bet ceturto - pavisam lielu. Neizgulēju sma­dzeņu satricinājumu, bet pēc kāda laika sākās epilepsijas lēkmes - naktī un tikai miegā. Atmiņa kļu­va arvien sliktāka, tādēļ arī sliktāk sāku mācīties. No teicamnieka dažu gadu laikā pārvērtos par huligānu un tā saukto slikto puisi - ja skolā kaut kas bija noticis, tūlīt meklēja mani. Lielākoties tas bija trāpīts desmit­niekā.

Mājās no­skaņojums bija tāds, nu sacīsim - sociāldemokrātisks. Jo tēvs Ulmaņa laikos bija nabadzīgs strādnieks, māte - ne visai bagāta saimnieka meita. Viņi nejūsmoja par agrāko Latviju. Tomēr, kad ienāca krievi, sākās zagšana, dzeršana un, atvainojiet, kakāšana uz pakšiem. Vārdu „bardaks” es dzirdēju katru dienu. Biju nedaudz nacionāli noskaņots, jo sapratu, ka Padomju Savienība - tas ir bezperspektīvi.

Sadarbību ar Valsts Drošības komiteju (VDK) sāku, lai atriebties visiem pāridarītājiem. Vienlaikus īstenoju jau no 15 gadu vecuma nēsāto ideju, kas man radās pēc OBHSS uzbrukuma manam tēvam fotogrāfam - ja ar ienaidnieku nevar tikt galā citādi, jāmēģina iedraudzēties. Protams, kad piedāvāju savus pakalpojumus VDK, biju arī apgarots ar ideju par PSRS uzlabošanu, taču pie viena piedomāju, kā nošaut vi­sus zaķus uzreiz - izmainīt apkārtējo vidi, pasargāt sevi no padomju dumjībām, nodrošināt sev augstu dzī­ves standartu, runāt to, ko domāju, un vienlaikus - atspēlēties visiem ienaidniekiem. Es jau negāju pie noziedzniekiem, es gāju pie čekistiem, jo biju iedomājies, ka tā ir visspēcīgākā un visietekmīgākā organizācija. Manī bija arī kaut kāds azarts, mednieka in­stinkts.

„Stučīju” ar vēsu prātu - vienkārši krāvu plauk­tiņā ziņojumus vienu pēc otra. Pieļauju, ka 12 sadar­bības gados esmu aprakstījis apmēram 1000 loksnes papīra. Tie ziņojumi pēc dziļākās būtības bijā neitrāli. Kad sāku rakstīt par cilvēkiem, ko biju ienīdis, pēkšņi sapratu, ka melot nedrīkstu. Es neko neparā­dīju tādā gaismā, lai cilvēks ciestu tāpēc, ka viņš man nepatīk. Apzinājos, ka nekādu kaitējumu nevienam nenodaru, jo ar īstiem pretpadomju aktīvistiem, kuru likteņus patiešām varēju būtiski ietekmēt, man nekad neiznāca darīšana - tādu Jēkabpilī vienkārši nebija. Protams, ja būtu bijuši, es būtu darījis visu, lai viņus „atmaskotu”. Vēl vairāk - pieļauju, ka gadījumā, ja man būtu piedāvājuši, būtu arī kādu noga­linājis. Pēc kā es to spriežu? Bērnībā man bija tieksme parādīt savu spēku - esmu nogalinājis ļoti daudz dzīvnie­ku. Esmu sitis tūkstošiem varžu, kāvis kaķus un balo­žus. Patiesībā esmu darījis drausmīgas lietas. Tāpēc nedaudz saprotu to puisi, kas meitenei Ziepniekkalnā iedūra 40 reizes. Viņš vienkārši tajā brīdī bija ļaunā gara vadībā. Es arī biju…

1978. gadā saņēmu uzdevumu iekļūt Jēkabpils tā sauktajā farcovščiku (pagrīdes tirgotāji, spekulanti) vidē, kas apgrozījis glābšanas stacijā. Šī stacija „glāba” ieinteresētās personas no PSRS pastāvošās likumdošanas, kas ierobežoja vēlmi nestrādāt „sabiedriski derīgu darbu”. Darba paša par sevi tur nebija, un arī nākt uz darbu nevajadzēja, jo algu atdeva stacijas priekšniekam. Kopš 1980. gada arī es strādāju šajā stacijā. Sāku ražot tajā laikā pieprasīto džinsu apģērba furnitūru, apmēram 16 nosaukumus. Protams, ātri kļuvu populārs un ieguvu iesauku „Miljonārs”, pēc kuras daži mani pa­zīst vēl šodien. Divos gados sakrāju apmēram 140 000 rubļu.

1980. gadā tiku uzaicināts uz nelegālu videoseansu kaimiņu dzīvoklī. No pagrabā iekārtotā tele­fona piezvanīju un uzaicināju arī VDK biedrus. Viņi kopā ar miličiem atbrauca tieši uz pornogrāfiskās fil­mas labākajiem kadriem. Tas ir viens no „darbiņiem”, kuru nostrādāju perfekti pēc savas iniciatīvas un nemaz ne­nožēloju, jo pret pornogrāfiju un citām sātaniskām iz­pausmēm būtu gatavs strādāt arī šodien, jautājums tikai - ar kādām metodēm.

Tāda īsta cīņa pret organizēto noziedzību tomēr ne­sanāca, jo pēc sava attīstības līmeņa atšķīros no šīs publikas - tie mani nepieņēma, par ko es īpaši nepārdzīvoju. Lai varētu vieglāk sniegt informāciju mi­licijai, nodibināju personīgus kontaktus ar Jēkabpils milicijas priekšnieku P. Sniedzu viņam svarīgu infor­māciju par tajā laikā pilsētā pazīstamāko „bandītu” K.S. Tā netika izmantota. Beigu beigās P. man pateica: „Juri, tu esi pārāk godīgs!” Jāteic, ka ar to milicija mani zaudēja uz visiem laikiem.

Vairākkārt izteicu priekšlikumu uzpirkt nelegālos ieročus, tā panākot, ka man noziedznieku aprindās izveidotos atbilstoša autoritāte un no aprites pazustu ieroči. VDK šo ideju neatzina, laikam baidījās no lie­ka trokšņa un nesaskaņām ar miliciju. Neraugoties uz to, vairākus šaujamieročus nopirku un atdevu čekis­tiem. Kuriozākais bija tas, ka mans tēvs iegādājās skrošu pistoli. Būdams pārliecināts, ka VDK agri vai vēlu to uzzinās, jo dzimtajā ciematā bija vēl kāds man nezināms aģents, es pistoli atpirku un atdevu čekistiem, šoreiz anonīmi - nenosaucot ne­vienu vārdā. Šī mana VDK darbības epizode pēc būtības bija pozitīva, bet ir daudz reižu dzirdēts par vienkāršo veidu, kā sabojāt mucu medus - ar karoti darvas. Patiesībā ir vēl viens, daudz vienkāršāks paņēmiens, kā to izdarīt - vajag pārliecināt biti vākt asfalta izgarojumus. Jo centīgāka bite, jo jūtamāks rezultāts.

Bija gadījums, kad pēc savas iniciatīvas 18. novembra naktī sēdēju slēpnī pie Jēkabpils katlu mājas un gaidīju, vai kāds nevilks sarkanbaltsarkano karogu. No manis neviens to neprasīja, lūdza tikai no rīta agrumā novākt proklamācijas, ja tādas ieraugu. Biju bruņojies ar raķešu pistoli, kurā ielādēts plasti­līns, un gatavs šaut. Kā izrādījās vēlāk, šāviens ar šādu plastilīna lādiņu var izsist neregulāru caurumu biezā finierī vairāku soļu attālumā.

Man vairākas reizes tika uzsvērts, ka es ne­drīkstu runāt par pretvalstiskiem jautājumiem, lai cilvēkus izprovocē­tu. Runā, bet nevienu neprovocē! Tas man nepārprotami tika pateikts, jo es biju gatavs uz visu. Es gribēju spēlēt uz visu banku. Patiesībā viņi mani visu laiku bremzēja, jo zināja, ka biju taisījis ieročus. Do­māju, ka tas bija viens no iemesliem, kādēļ viņi mani pieturēja 12 gadus. Aģents sevi normāli iz­šauj pa diviem gadiem, ja vien viņš nav kaut kāds speciālas ietekmes aģents. Viņi vienkārši mani baidī­jās atstāt bez uzraudzības, jo es varēju sastrādāt kaut ko ļoti radikālu. Ja es tajā laikā kaut ko būtu zinājis par Liteni vai Centrālcietuma kapiem un būtu nonā­cis nacionāli noskaņotu cilvēku ietekmē, droši vien būtu laidis no sliedēm vilcienus. Man vajadzēja radikālas darbības.

Diemžēl jāpiemin arī gadījums, kurš no šā brīža skatupunkta man nepatīk visvairāk. Apmēram 1989. gadā biju izdomājis ražot metāla krustiņus. Piedāvāju tos Rubeņu katoļu draudzes mācītajam. Viņš atteicās ielaisties veikalnieciskos darījumos. Paldies Dievam, jo VDK manu ideju gribēja attīstīt līdz mācītāju iesais­tīšanai valūtas operācijās, kā sekas būtu ļoti nopietnas.

Iesaistoties Vides aizsardzības klubā (VAK) daudz domāju par ekoloģiju, jo dabas sacūkošana man nebija patikusi nekad. Cik atceros - ekoloģiskai do­māšanai mani pievērsa padomju propaganda, parā­dot slikto ekoloģisko stāvokli „pūstošajos Rietumos”. Tomēr ātri vien sapratu, ka VAK darbībā dabas aizsardzībai ir ārkārtīgi maza loma, ka tā ir disidentu kopa. Man tas patika, jo visu mūžu dzirdot tēva septiņreiz dienā nolādēto „krievu bardaku”, es, protams, neva­rēju būt īsts padomju patriots. Tajā pašā laikā es nepieļāvu domu, ka di­sidentus drīkstētu izlaist ārpus kontroles. Tā nu es biju efektīvs kluba biedrs, kurš visu laiku akcentēja mērķtiecības un kārtības nozīmi amorfajā VAK masā, un vienlaikus - efek­tīvs VDK aģents.

Biju pieteicies izgatavot kluba bied­riem identifikācijas kartes. To kopijas, protams, atra­dās K. Eihmaņa (Rīgas rajona VDK nodaļas vadītājs) skapī. Kas ar 2500 apliecību īpašniekiem būtu noticis au­gusta puča uzvaras gadījumā, varu tikai minēt, taču jādomā, ka būtu sev nodrošinājis vietiņu kādi no elles karstākajiem sektoriem. Tajā pašā laikā ienesu kluba darbībā kaut nedaudz regularitātes, jo tur valdošais juceklis mani tracināja. Interesanti, ka no VDK praktiski nesaņēmu norādījumus, ko darīt. Manas „ekoloģiskās” iniciatīvas - aplīmēt visas atkritumu kastes ar lozungiem „Turi tīru Latviju!” un izveidot grupu, kas ar Kanādas latviešu dotajiem do­zimetriem pētītu radioloģisko situāciju Latvijā, ne­guva VAK biedru atsaucību un mazināja manu interesi par šo organizāciju.

Aktīvi piedalījos arī pret Slokas celulozes fab­riku vērstajās demonstrācijās - zīmēju plakātus, pusle­gāli noorganizēju skrejlapu drukāšanu latviešu un krievu valodā, kurās VAK vārdā aicināju apzināties postu, ko nes Slokas CPK. Čekistiem to iztēloju kā veiksmīgu operatīvu darbību. 1988. gada pavasarī jaunieši no VAK gribēja aizdedzināt lielos papīrmalkas krājumus fabrikas teritorijā. VDK to bija uzzinājusi. Man jautāja, ko varētu darīt šādas rīcības novēršanai. Ieteicu viņus nobiedēt. Izgatavoju pirotehnisku ierīci ar laika releju, novietoju fabrikas teritorijā un uzaicināju vienu no aktīvākajiem VAK biedriem noskatīties fabrikas dedzināšanas ģenerālmēģinājumu. Kad vēlu vakarā ierīce ar lielu liesmu un troksni uzsprāga, no fabrikas teritorijas atskanēja šāvieni un kliedzieni. VAK jauniešiem aktīvi palīdzē­ju „secināt”, ka teritorija ir ļoti rūpīgi apsargāta un kaut ko sākt būtu bīstami. Viņi, protams, nezināja, ka šā­vēji ir čekisti, kuri dežurēja 20 metru attāluma ar ūdens spaiņiem un ņirgādamies šāva gaisā. Par minē­to operāciju ar S. Zukuļa (tolaik VDK vadītājs) personīgu pavēli tiku apbalvots ar 250 rubļu lielu prēmiju. Ko no tā var secināt? Manuprāt, VDK no perestroikas bija manāmi apjukusi un nodarbojās ar „mušu ķeršanu”, t. i., rosīgas darbības imitāciju. Operācijas, kuras pēc būtības nepārspēja miskastes iznešanu, tika parādītas kā svarīgas operatīvas darbības.

No VAK darbības attā­linājos 1990. gadā. Iemesli bija vairāki. Viens no pēdējiem „darbi­ņiem”, ko paveicu, bija Zaļās parti­jas dibināšanas konferences ierakstīšana speciālā diktofonā. Attiecības ar Jēkabpils VDK nodaļas vadītāju I. R. uzturēju līdz pat pēdējam brīdim, jo cilvēciski „bēgošas žurkas” loma man nebija pieņemama. Uzskatīju, ka nākotnē šie cilvēki būs kaut kādās policejiskās struktūrās un es varēšu caur viņiem kaut ko darīt pret noziedzīgo pasauli. Skan naivi, taču, kā krievi saka: pēc kara visas bābas gudras! Biju kā staigā­joša videokamera ar nosaukumu „sevišķi svarīgs aģents Jēkabpils rajonā”. Par šo sevišķo svarīgumu gan uzzināju tikai ne­sen.

Bērnībā mūsu mājās par Dievu runāja maz. Man stāstīja, ka skolā Ulmaņa laikos ir mācīta ticības mā­cība un ka tas nav nekas slikts, bet ar to arī viss beidzās. Mājās mums bija Jautrā bībele - stāsti par mācī­tājiem, ko es, protams, lasīju. Skolā vismaz divas reizes rakstīju ateistiskus sa­cerējumus, par ko pelnīju pieciniekus. Pirmā nopietnā informācija pār Dievu man nāca, kad apprecējos, - manai sievai ļoti interesēja viss garīgais. Augstākā pakāpe viņas meklējumos bija trīsgadīgi kursi pie astrologa Vronska. Viņš bija sācis piecgadīgu kursu, bet nomira trešajā gadā, tādēļ es sievai jautāju: kā tas varēja būt, ka, astrologs būdams, viņš to nevarēja aprēķināt? Izlasīju da­žādas grāmatas un sapratu, ka kaut kas tomēr ir.

Saprazdams, ka Dievs ir, es ar Viņa esamību sāku rēķināties. Manas sie­vas darba vietā strādāja kāda kaismīga baptiste, kura nezin kāpēc, kad gribēja man kaut ko pierādīt, citēja Skārletu. Es savukārt visur, gandrīz kā sāli pie zupas lietoju vārdu „velns”. Tas viņu ļoti tracināja, bet es vi­ņu reizēm vēl pakaitināju. Taču vienā jaukā brīdī sieva pēc savu studiju sākšanas pastāstīja: ir izdarīti ekspe­rimenti un izmērīts cilvēka bioenerģētiskais lauks. Pēc vārda „velns” pateikšanas lauks kļūst vājāks. Bet, kad cilvēks nolamājas matņikā, tad vispār tas kļūst ļoti vājš. Es klausījos un domāju: hm, tādā gadījumā es nelietošu vārdu „velns”, bet nekas nesanāca. Vienreiz nolamājos, otrreiz, trešo reizi… Ar šo situāciju biju ļoti neapmierināts, bet neko nezināju par Jēzu, ne arī desmit baušļiem. Taču pagāja pusgads, un es sapratu, ka man tas vārds vairs nav uz mēles. Kad kļuvu ticīgs, man tika noņemts ne tikai vārds „velns”, bet arī krievu lamu vārdi. Bet ko es sāku darīt? Man aizķeras kāja, un es saku: „Ak, Dievs!” Es sāku lielot vārdu „Dievs”, bet ar dusmām. Tāpat kā visus tos vārdus. Ir svarīgi, kādā intonācija tu saki: Dievs.

Kad sapratu, ka esmu izvilkts no mis­kastes, sāku uz sevi skatīties tā saucamajā bauslības gaismā un gaidīju, ka tajā pakalpojumu paketē ietilps arī vārda „Dievs” noņemšana. Bet nesagaidīju! Tad sapratu, ka ir jālūdz, un lūdzu: Kungs Jēzu, Tu redzi, kāda ir mana situācija - es esmu pilns ar netīrību! Palīdzi man atbrīvoties no visa, kas manī iesēdies no pagātnes, palīdzi man atbrīvoties no Tava vārda lietošanas nevietā! Kā jūs domājat, cik ilgs laiks pagāja? Divas dienas! Pēc tam, kad es kārtējo reizi gribēju teikt: „Ak, Dievs!” - viss beidzās ar to, ka, ie­velkot elpu, aprāvos. Gars, kas ir jūsos, jums to at­gādinās.

Taču pirms tam vēl punkts tika pielikts ma­nai mugurai - gulēju gultā un vairs nevarēju pagriezties uz sāniem. Tā es nogulēju divas dienas, domājot: ja man būs jāguļ vēl trešā diena, kā es tikšu uz tualeti? Un, ja es 45 gadu vecumā nokļūstu pansionā­tā? Tās nebija patīkamas domas. Es pie vienas radinieces toreiz biju dabūjis plaukstas formāta Jauno Derību. Taču pirms desmit gadiem, kad cilvēki uz ielas man deva Gideona Bībeli, es uz viņiem sāku rēkt ar tādu spēku, ka jābrīnās, kā kuņģa sula viņiem neielidoja acīs! Ja kāds tajā brīdī būtu gribējis ierakstīt sātana balsi, tad viņam toreiz būtu bijušas tādas iespējas. Es rēcu kādas desmit sekundes, kaut gan ar prātu jau otrajā sekundē sapratu, ka jā­apstājas, taču nevarēju. Bet, lūk, pienāca reize, kad es piekļuvu Gideona Bībelei. Pirms tam jau biju to sā­cis lasīt kādas trīs reizes no Vecās Derības un vienmēr nosviedis, jo man tāds sadists - asiņains Dievs, kurš nokauj pa desmit tūkstošiem, nav vajadzīgs!

Es gulēju, lasīju Jauno Derību un, protams, neko nesapratu. Galīgi murgi! Kaut kādas jocīgas teikumu konstrukcijas. Par Pāvila vēstulēm vispār nerunāsim, tās vispār būtu jāizmet. Nejauši ie­slēdzis radio, dzirdēju dažus teikumus no Skaidrītes Gūtmanes intervijas. Man uzreiz radās ideja: tā Kris­tīgā akadēmija gan ir interesanta! Braukšu uz to skolu un apgūšu kādu jaunu profesiju, jo sapratu, ka „rakt nevaru un diedelēt kaunos!” (Smejas.) Pierakstīju telefonu, piezvanīju un aizbraucu. Tas bija 2001. gada 7. augusts. Satiku Skaidrīti Gūtmani, runājām. Es saku: lasu Bībeli, bet neko nesaprotu - gan jau nākamajā dzīvē sapratīšu! Viņa aizsvilās: ir viena dzīve, viena nāve un pēc tam tiesa! Un es nokļūšot ellē. Es sēdēju, klausījos un domāju: nu, fanātiķe, muldi, muldi! Tad viņa par mani lūdza Dievu, kas man likās mazliet dīvaini, bet es pacietu. Viņa sacīja: tev jāiet baznīcā, jāizsūdz grēki, jāmetas ceļos. Lai es mestos ceļos?! Fanātiķi lai metas, es esmu brīvs cilvēks!

To­vakar paliku Rīgā, un vēl gadījās, ka mani aizvilka uz mormoņu baznīcu mācīties angļu valodu. Es angliski runāju brīvi, bet noklausījies, ko viņi tur runāja, teicu: ar jums kaut kas nav kārtībā! Paliku pa nakti pie viena paziņas un redzēju sapni - tādu kā vīziju, jo biju pusnomodā. Priekšā bija milzīga tumsa, no kuras strāvoja stindzinošs, li­pīgs aukstums. Un no turienes skan tāda skaņa: a - ā - āāāā. Kaut kas gārdzošs, tāda kā mirēja skaņa - smal­ka, monotona, vienmērīga. Skatos, mana sieva dodas uz turieni ar saviem astroloģijas ruļļiem padu­sē. Kad pamodos, biju kā piesalis pie gultas, sastindzis un drausmīgi pārbijies. Likās, ka ar manu sievu tajā brīdī kaut kas notiek.

Uzskatu, ka man tika parādīta elles priekštel­pa. Tas bija ļoti īss brīdis, bet ar to man pietika. Pirmo reizi lūdzu Jēzu Kristu: Kungs Jēzu, ja manai sievai kaut kas šobrīd notiek, lūdzu, apžēlojies par viņu! Šodien to­reizējo sajūtu varu raksturot kā sirds satriektību. Divas nedēļas pirms tam es biju skaitījis lūgšanu: „Dievs, lai notiek Tavs prāts pie manis!”, bet tagad, braucot vilcienā uz mājām, lūdzu: „Kungs, Jēzu Kristu, lai notiek Tavs prāts pie manis!” Es vārda „Dievs” vietā vienkārši iemontēju vārdus „Jēzu Kristu”. Man nebija kur likties, jo mugura visu laiku atgādināja, ka es patiesībā esmu norakstīts. Mājās es precīzi, detalizēti visu redzēto un sajusto izstāstīju sievai, bet vēlāk izrādījās, ka viņa neko nebija dzirdējusi. Neviena vārda! Tad es sapratu, ko nozīmē aizslēgtas ausis un aizplīvurotas acis.

Naktī man sākās epilepsijas lēkme. Ir tādas pretīgas sajūtas, priekšno­jautas un tad tevi sarauj krampī. Tu pie pilnas apziņas esi kā koka gabals. Strādā tikai smadzenes, bet motorisko funkci­ju vispār nav. Ja acis ir vaļā, tad gaismu tās tomēr ne­redz. Bet šīs ir tikai tās īsās lēkmītes - mazas, maziņas, jo īstās man tika izārstētas. Juzdams, ka atkal nāk virsū lēkme, kaut kur domās, zemapziņā pateicu tādu frā­zi: Jēzus Kristus vārdā izbeidz! Un lēkme pēkšņi mainīja savu parasto veidu - man bija sajūta, ka tiek pielikts kāds kolosāls spēks. Pār mani izgāzās ūdens­kritums! Nevis pārtecēja pāri, bet izgāzās cauri. Un viss beidzās. Es pamodos un sapratu: jā, tas ir pa īstam! Šis vārds strādā! Es, protams, toreiz vēl ne­zināju, kāds ir Jēzus, man nebija nekādu teoloģisko zināšanu. Bet es sapratu - Viņa vārdā ir spēks! Pirmais, ko es pēc tam izdarīju - pateicos Dievam. Esmu pārliecināts, ka tika padzīts ļaunais gars, kurš izsauca epilepsijas lēkmes.

Pēc kāda laika mēs ar sievu braucām ekskursijā. Parasti mani tracināja, ka šoferi spēlē kaut kādu stulbu šlāgermūziku. Kad bijām nobraukuši pusdienu, man pēkšņi pielēca - mani tā mūzika vairs netracina! Mani vairs netracināja arī reklāmas. Man tās joprojām nepatīk, bet manī ir mie­ra sajūta. Arī tagad, skatoties televizoru, man rokās ir pults un es joprojām tām taisu ciet muti. Bet agrāk es to darīju ar traku degsmi, naidu, uzbudinātību. Iznīci­nāju visus ieročus un sprāgstvielas, kā arī draudu uz­rakstus uz mājas sienas un mežā, savā privātīpašu­mā. Pārstāju dzelžaini slēgt ārdurvis. Man vairs nav tās saasinātās intereses par ieročiem.

Esmu sapratis, ka agrāk visa mana dzīve bija sasmērēta tā­dēļ, ka biju tālu no Dieva. Man daudz vairāk nega­tīvu emociju izraisa tas, ka es vienā naktī 1995. vai 1997. gadā, kad pie manas māja durvīm klauvēja psi­hiski slims cilvēks un ubagoja, paēst gan viņam iedevu, siltus cimdus arī, bet tomēr pateicu, lai viņš iet prom. Tonakt bija mīnus divdesmit pieci grādi. Man tā nevajadzēja darīt… Tas manī izraisa daudz vairāk nožēlas nekā čekas periods. Tā valsts bi­ja tāda, kāda bija. Acīmredzot tauta tādu bija pel­nījusi. Ja Krievija būtu bijusi tik dievticīga, cik tur ir zelta kupolu, tad revolūcija nebūtu uzvarējusi. Ja Vācija būtu tik dievticīga, cik tur ir baz­nīcu, Hitlers nebūtu ņēmis virsroku. Tas ir likumsakarīgi. Es tajā sistēmā biju tikai maza skrūvīte. Paldies Dievam, ka Viņš mani pasargāja no patiesi asiņainām lietām.

Man ir jautājuši, vai nebaidos, ka pēc šīs grēksūdzes cilvēki pārstās ar mani sarunāties. Es nebaidos, jo mani draugi to jau ir dzirdējuši. Ja cilvēks vēlas nā­kotni Mūžībā, viņam ir jānodedzi­na visi vecie tilti un sakari. Un vi­ņam tas noteikti ir jāpasaka skaļi - tas atbrīvo no lielas nastas. Dievs ir īstais ceļš visiem. Jo stāv rakstīts: staigājiet patiesībā un patiesība da­rīs jūs brīvus. Pirmo reizi 45 gados varu skatīties cilvēkiem acis, agrāk to nespēju, lai gan mēģi­nāju. Nemokos ar pretīgām 25 ga­dus vecām pagātnes atmiņām. Iz­līgstu ar veciem ienaidniekiem, viņi brīnās. Zudusi vēlme visu darīt sle­peni. Nav vairs baiļu sajūtas pusnaktī pamostoties un tā tālāk. Es­mu saņēmis daudz nepelnītu dāvanu no Dieva!

   

Raksts pirmoreiz publicēts žurnāla „Tikšanās” 2004. gada marta un aprīļa numuros.
© Maira Ošeniece. Pārpublicēšanas vai citēšanas gadījumā atsauce uz autoru un pirmavotu obligāta.

Līdzīgie raksti:

Komentāri (4)

  1. Kas šitas par idiotu?

  2. Idiots vai nav idiots, tomēr pozitīvi, ka cilvēks gatavs atklāti par to runāt. Kurpretī daudzi citi joprojām slēpj sadarbības faktu aiz deviņiem zīmogiem. Kauns taču…

  3. Vienīgā būtiskā atziņa šīs intervijas sakarā - cilvēki no čekas tēmas bēg kā no traka suņa.

    Pretēji dažu politiķu apgalvojumiem par tautas kvēlo vēlmi iepazīties ar t.s. čekas maisu saturu, varu droši apgalvot, ka cilvēkus neinteresē nekāda veida informācija, kas liktu tiem dziļāk aizdomāties par cilvēka patieso dabu. Var uz pāris dienām piesaistīt publikas uzmanību ar skandalozu ziņu par komponista X piederību VDK, tas arī viss.

    Šādu secinājumu man liek izdarīt pieredze, personīgi liecinot - cilvēki no tā bēg. Bēg pat stāvot uz vietas.

  4. Ļoti godīgs un drosmīgs cilvēks. Arī pašaizliedzīgs un apbrīnas cienīgs.

Uzraksti komentāru