- Laikmeta zīmes - http://www.laikmetazimes.lv -

Nāves vai Dzīvības kultūra. Ko izvēlēsimies?

Ievietoja Ervīns Jākobsons 2012. gada 15. oktobris 07:00 sadaļā Valsts un pilsoņi

Viens no lielākajiem izaicinājumiem mūsdienu pasaulē ir stipras un stabilas ģimenes saglabāšana. Pēdējos gadu desmitos ģimenes institūcija piedzīvo masveida uzbrukumus visdažādākajās jomās. Vienotajā frontē pret ģimenes vērtībām iekļaujas gan feminisma kustība, gan laulības institūta noniecināšana, gan abortu legalizācija, gan homoseksuāļu lobijs, gan citas ģimenes kā viena vīrieša un vienas sievietes savienības iznīcināšanas formas. Visas šīs destruktīvās tendences vērojamas arī Latvijā.

Pēdējā mēneša laikā Latvijas sabiedrība piedzīvojusi divus notikumus, kas tā vai citādi saistīti ar šo globālo cīņu pret ģimeni. Viens no tiem ir ar Labklājības ministrijas svētību iespiestās divdomīgās grāmatiņas bērniem, otrs - vairāku sabiedrisko organizāciju un ekspertu demaršs, pametot Saeimas Demogrāfijas apakškomisijas darba grupu „Par valsts atbalsta programmu krīzes grūtniecības gadījumos, aizsargājot nedzimuša bērna tiesības uz dzīvību”.

****

Bēdīgi slavenās grāmatiņas „Diena, kad Kārlis bija Karlīna” un „Diena, kad Rūta bija Rihards”, kā arī metodiskais materiāls pedagogiem „Bērnudārzi, kuros ir vieta PepijPrinčiem un PirātPrincesēm”, tulkotas no dāņu valodas un izdotas Labklājības Ministrijas un Ziemeļvalstu Ministru padomes kopīga projekta ietvaros. Bērniem domātajās grāmatiņās izspēlēta situācija, kad uz vienu dienu puika Kārlis kļūst par meiteni Karlīnu, bet meitene Rūta - par puiku Rihardu. Savukārt grāmatām pievienotajā metodiskajā materiālā teikts, ka tā mērķis ir panākt, lai bērnu dzimumam nebūtu izšķirošas nozīmes: „Nav vienas galīgās patiesības par to, kādiem jābūt zēniem un kādām - meitenēm. Šādu patiesību ir daudz, un tās ir mainīgas.”

Šādas nostādnes, protams, nevarēja nesatraukt Latvijas sabiedrību. Jo īpaši tāpēc, ka minētās grāmatiņas paredzētas pirmsskolas izglītības iestāžu audzēkņiem, turklāt visdrīzāk tiks izplatītas bez bērnu vecāku piekrišanas. Neko nelīdzēja labklājības ministres Ilzes Viņķeles taisnošanās, ka grāmatiņas nebūt neesot domātas kā pamudinājums mainīt dzimumu, bet gan kā iedvesma „atteikties no iesīkstējušajiem priekšstatiem par meiteņu un zēnu spējām, prasmēm, dzimumam piedienīgu uzvedību.” Tomēr ne viss ir tik viennozīmīgi.

Protams, sabiedrībā pastāv zināmi stereotipi, kā pareizi jāizturas viena vai otra dzimuma pārstāvjiem. Puikas nekad neraud, meitenēm neklājas spēlēt kariņu, puikām jārotaļājas ar mašīnām, bet meitenēm ar lellēm - šādas un līdzīgas atziņas gadās dzirdēt visai bieži. Kaut arī zinām, ka puikas dažkārt tomēr raud, ka nav nekas īpaši slikts, ja arī meitenes reizi pa reizei kopā ar puikām uzspēlē kariņu, ka jaunās dāmas mēdz interesēties ne tikai par lellēm, bet reizumis arī par motoriem, kamēr jaunskungi samīļo kādu rotaļu lācīti. Tajā pašā laikā mēs tomēr vēlamies, lai meitenes apzinātos savu sievišķību un skaistumu, izprastu sievietes un mātes funkcijas un lomu sabiedrībā, bet zēnos vēlamies attīstīt vīrišķību, atbildību par ģimeni un drosmi aizsargāt valsti. Visbeidzot, dzimumu atšķirības - gan fiziskas, gan emocionālas - taču ir pavisam dabiska, Dieva dota identitāte.

Varbūt jezga ap šo notikumu arī nebūtu tik liela, ja nepastāvētu pamatotas aizdomas, ka aiz tā stāv starptautiskais homoseksuāļu lobijs. Tā vien šķiet, ka Labklājības ministrija un ministre ir uzķērušies uz apzināti izmestas ēsmas, kas veikli nomaskēta aiz demokrātijas un cilvēktiesību lozungiem. Jo ir labi zināms, ka aiz šādu un tamlīdzīgu grāmatiņu parādīšanās līdz absurdam liberālajās Ziemeļvalstīs, Nīderlandē un vēl dažā labā Eiropas un pasaules valstī, stāv starptautiskās geju, lesbiešu un transpersonu organizācijas un viņu propagandētā „tolerances mācība”. Arī mūsu pašu „Mozaīka” ne reizi vien ieminējusies par tamlīdzīgas „mācības” ieviešanas nepieciešamību Latvijas bērnudārzos un skolās.

Daudzu Latvijas nevalstisko organizāciju parakstītajā vēstulē teikts: „Te vairs nav runa par dzimumu līdztiesību, bet par dzimumu maiņu! Tādējādi bērnos tiek nevis nostiprināta no dzimšanas dotā dabiskā dzimuma identitāte, bet apzināti radot dzimumu jucekli, tā tiek grauta, veidojot situāciju mākslīgai citas orientācijas iegūšanai. Un ņemot vērā jau vairākus gadus ilgstošo dažu organizāciju pūliņus Latvijas sabiedrībā legalizēt un popularizēt homoseksuālas noslieces, ir nepārprotami, ka ar šo ārzemju grāmatiņu palīdzību tiek mēģināts bērnos radīt labvēlīgu vidi šīs orientācijas izplatībai.” Izskatās, ka ar šo grāmatiņu izdošanu mēģināts pārbaudīt sabiedrības reakciju uz tamlīdzīgām iniciatīvām. Ja šis mēģinājums būtu izdevies bez lieka trokšņa un sabiedrības aktivitātes, drīzumā varētu sagaidīt arī grāmatiņas par to, ka ir normāli, ja bērnam ir divi tēti vai divas mammas, ka pusaudzis var iemīlēties sava dzimuma personā un tamlīdzīgi. Vairākās Rietumvalstīs šāda „mācību literatūra” jau tiek izplatīta bērnu un pusaudžu vidū. Atliek vien pārtulkot un adaptēt Latvijas apstākļiem.

Tāpēc sabiedrības uztraukums ir ļoti saprotams. Jau minētajā nevalstisko organizāciju vēstulē rakstīts: „Satraukums, ko pauduši vecāki, vecvecāki, pedagogi un sabiedrības pārstāvji, ir par daudz nopietnākām lietām, nekā viena diskusijas izraisījusi grāmata. Latvijas sabiedrības lielākais vairums ir paudis atbalstu tradicionālām ģimenes vērtībām. Sabiedrība iestājas par tādu audzināšanu pirmsskolas izglītības iestādēs, kas respektē katra bērna personību, dzimuma identitāti, un nepieciešamību iesaistīt vecākus bērnu izglītošanas procesā - informējot viņus par attiecīgās izglītības iestādes nodomiem. Tāpat ir saprotams daudzu sabiedrības locekļu sašutums par neattaisnojamiem eksperimentiem ar bērnu psihi gadījumos, ja pirmsskolas izglītības iestādēs tiek piedāvāti neaprobēti un Latvijas pedagogu organizāciju neatbalstīti mācību līdzekļi vai metodes.”

Šīs nesmukās lietas dēļ 54 nevalstiskās organizācijas pieprasījušas labklājības ministres demisiju. Var jau būt, ka šāds pieprasījums ir pārspīlēta reakcija un „vētra ūdens glāzē”, kā to uzskata ministru prezidents Valdis Dombrovskis, tomēr Ilzei Viņķelei vajadzētu saprast, uz kā dzirnavām viņa un viņas vadītā ministrija lej ūdeni, izdodot un izplatot šādas grāmatiņas. Šis nav tikai nevainīgs mācību materiāls, kas vērsts pret sabiedrībā valdošajiem stereotipiem - aiz tā stāv nopietnas un finanšu līdzekļiem bagātas starptautiskas organizācijas, kas cenšas savu ideoloģiju izplatīt kur un kā vien iespējams.

Par to, ka šādas un līdzīgas ideoloģijas sistemātiska un mērķtiecīga iepotēšana cilvēku apziņā nes augļus, varēja pārliecināties Latvijas Televīzijas raidījumā „Sastrēgumstunda” 2012. gada 29. augustā, kur Ilze Viņķele paziņoja, ka valstij nebūtu īpaši jāatbalsta oficiāli reģistrēta laulība, jo tā, lūk, būšot diskriminācija pret tāpat kopā dzīvojošiem pāriem un nepilnām ģimenēm. Lieki teikt, ka šāda ministres nostāja ir klajā pretrunā ar valsts oficiāli nospraustajiem mērķiem un latviešu tautas vitālajām interesēm. Mūsu visu kopīgajās interesēs ir redzēt veiksmīgas un kuplas ģimenes, ko veido vīrišķīgi, atbildīgi vīri un sievišķīgas sievietes. Ja ministres kundze to nesaprot, viņai patiesi būtu labāk demisionēt.

****

Par nopietnu problēmu Latvijā kļuvis demogrāfijas jautājums. Lai risinātu šo problēmu, izveidotas vairākas valsts līmeņa komisijas, tostarp Saeimas Demogrāfijas apakškomisijas darba grupa „Par valsts atbalsta programmu krīzes grūtniecības gadījumos, aizsargājot nedzimuša bērna tiesības uz dzīvību”. Grupas darbā iesaistītas vairākas nevalstiskās organizācijas un nozares eksperti. Šīs darba grupas mērķis ir panākt vispārēju attieksmes maiņu un izpratni par dzīvību kā vērtību. Grupa rosina veikt grozījumus Bērnu tiesību aizsardzības likuma 7. pantā un noteikt katram bērnam tiesības uz dzīvību no ieņemšanas brīža. Šāds likuma traktējums ir arī vairākās Eiropas valstīs, piemēram, Vācijā, kur grūtniecības pārtraukšana definēta kā nepieņemama, tomēr pieļaujot abortu izdarīšanu gadījumos, kad sievietei ir nodrošināts pietiekami ilgs pārdomu laiks un sniegta valsts atzīta konsultācija.

Jau šobrīd spēkā esošie Latvijas likumi paredz vismaz 72 stundu pārdomu periodu starp ārsta norīkojuma izsniegšanu un aborta veikšanu, ja vien tam nav medicīnisku indikāciju. Šāds pārdomu laiks tiek paredzēts vairākās Eiropas valstīs, lai topošajai mātei būtu iespēja nopietni apsvērt savu lēmumu un izvairīties no nepārdomātas rīcības. Tas ir svarīgi, jo, apsverot visas iespējas un saņemot konsultācijas un atbalstu, sieviete nereti maina savu lēmumu. Izrādās, ka Latvijā šo ar likumu noteikto pārdomu laiku bieži vien neievēro. Veselības inspekcijas pārbaudēs konstatēts, ka 15% gadījumu aborts tiek veikts, neievērojot minimālo laiku starp ārsta norīkojumu un abortu. Tādejādi sanāk, ka 2011. gadā Latvijā oficiālajās medicīnas iestādēs vien ir veikti 1575 kriminālie aborti, jo aborta veikšana, neievērojot likumā noteiktās 72 stundas starp lēmuma pieņemšanu un grūtniecības pārtraukšanu, juridiski ļauj to uzskatīt par kriminālu.

Taču šādas, kaut nelielas, tomēr būtiskas izmaiņas Latvijas likumdošanā, izrādās nav pieņemamas virknei nevalstisko organizāciju un ekspertu, kas 2012. gada 1. oktobrī ar skaļu paziņojumu pameta Saeimas darba grupu. Dezertieru vidū ir nevalstiskās organizācijas „Papardes zieds”, „Providus”, resursu centrs sievietēm „Marta”, krīžu un konsultāciju centrs „Skalbes”, kā arī eksperti ‒ tiesību zinātņu doktore Solvita Olsena, sociālo zinātņu doktore Signe Mežinska, dzimumlīdztiesības eksperte Dace Kavase, kā arī viena no Latvijas Ginekologu un dzemdību speciālistu asociācijas pārstāvēm Maija Broša. Kā iegansts tika minēts darba grupas priekšsēdētāja Imanta Parādnieka vadības stils, kā arī kristīgo organizāciju interešu lobēšana.

Tomēr aizgājušie ir tikai neliela daļa no apmēram 20 nevalstiskajām organizācijām un daudzajiem ekspertiem, kas piedalās grupas darbā un ir gluži pretējās domās. Darba grupā pārstāvētas tādas organizācijas kā Latvijas Ordeņu brālība, Psihologu asociācija, Latvijas Juristu biedrība, asociācija „Ģimene”, Grūtniecības krīzes centrs, biedrības „Es gribu dzīvot” un „Īsta mīlestība gaida”, „Luterāņi Dzīvībai” un kustība „Par dzīvību”, eksperti - Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes Krimināltiesisko zinātņu katedras vadītāja, profesore Valentija Liholaja, zvērināts advokāts Petrs Janulis, ārsts Gints Lapiņš un citi. Tāpēc šķiet, ka patiesais iemesls dažu organizāciju un ekspertu demaršam, ir nespēja samierināties ar to, ka viņu viedoklis palicis mazākumā.

Kas tad aizgājušajiem tik ļoti nepatīk priekšlikumos, kas izteikti darba grupas ietvaros? Kas slikts ir tajā, ja sievietei pirms tik izšķiroša lēmuma pieņemšanas ļautu ilgāk pārdomāt iecerēto, ja viņai tiktu dota iespēja ieklausīties sava bērna sirdspukstos, ja nopietni speciālisti konsultētu sievieti, ļaujot apzināties visas iespējamās aborta sekas? Pētījumi rāda, ka 3/4 no sievietēm, kas izdarījušas abortu, šo soli spērušas ārējās ietekmes vai spiediena rezultātā. Bieži vien sievietes nav sagatavotas abortam, lēmums nav pārdomāts. Daudzas sievietes pēc aborta ieraugot attēlu, kāds izskatījies bērns no 6 līdz 12 nedēļai, nonāk šoka stadijā.

Tomēr daži liberālisma sērgas skartie uzskata, ka gan pārdomu laiks pirms aborta, gan bērna sirdspukstu klausīšanās un attēla aplūkošana ultrasonogrāfijā, gan speciālistu konsultācijas ir… vardarbība pret sievieti. Sievietei, lūk, esot neierobežotas tiesības bez kādiem padomiem no malas un pārdomām izvēlēties abortu. Absurds pieņēmums, taču tāds jau ir sekulārā humānisma pamatprincips - cilvēks tiek nostādīts Dieva vietā, visa centrā, lai tiktu apmierinātas visas viņa iegribas un kārības. Un ko citu gan var gaidīt, ja, piemēram, organizācija „Papardes zieds” par vienu no saviem uzdevumiem izvirzījusi nevis abortu skaita samazināšanu, bet sievietes tiesības uz drošu abortu. Ar šādu uzstādījumu šīs destruktīvās organizācijas emisāri dodas uz skolām, kur čakarē bērniem smadzenes, mācot par drošu seksu un kontracepciju tā vietā, lai runātu par dzimumdzīvi kā Dieva dotu dāvanu laulībā. Nāves ideoloģijai vajadzīgs, lai sievietes gari nedomātu, bet rīkotos ātri, tādejādi nodrošinot bagātīgu pļauju nāves izkaptij.

Par galveno klupšanas akmeni šajā pretstāvē kļuvuši vārdi no topošām izmaiņām likumā: „Katram bērnam no ieņemšanas brīža ir neatņemamas tiesības uz dzīvību un attīstības aizsardzību”. Tas liek uzdot jautājumu: vai bērns mātes miesās jau ir patiess cilvēks? Nāves ideoloģijas propagandētāji saka, ka nav, taču mūsdienu zinātnes iespējas ļauj uzzināt, ka jau 23 dienā bērniņam sāk pukstēt sirds, bet astoņās nedēļās ir visi orgāni, rokas ,kājas, acis, ausis, nervu sistēma. Svarīgs ir arī jautājums: vai bērniņš aborta laikā jūt sāpes? Atbilde ir viennozīmīga, jo laikā, kad aborts ir oficiāli atļauts, mazajam cilvēciņam jau pilnībā attīstījušies sāpju receptori. Tas nozīmē, ka aborta laikā viņš pārdzīvo tās pašas šausmas un ciešanas, kādas būtu, ja gabalos tiktu saplosīts piedzimis cilvēks. Mūsu šodienas zināšanas liecina, ka nogalināts tiek bērns, nevis kaut kāds mistisks auglis, tāpēc aborts viennozīmīgi IR slepkavība. Ja nevēlamies to atzīt, mums nāksies izsviest no ginekologu kabinetiem tādu „tumsonīgu” aparatūru kā, piemēram, ultrasonogrāfs.

Lai ko mēs domātu par abortu, Dievs katrā cilvēkā ir ielicis sirdsapziņu, kas nepārprotami liecina par pastrādāto noziegumu. Ne velti pēc aborta sievietēm sāk attīsties tā sauktais pēcaborta sindroms. Tā sekas ir stipri sirdsēsti un sāpes, vainas sajūta, bailes, dusmas, pastiprināta raudāšana, negulētas naktis, tā sauktā gadadienas reakcija, sievietes identitātes krīze, depresija un tamlīdzīgi traucējumi. Šādus simptomus piedzīvo lielākā daļa sieviešu, kas veikušas abortu. Protams, ir arī tādas, kas tā nocietinājušas savu dvēseli, ka vairs nespēj sadzirdēt sirdsapziņas balsi.

Taču visvairāk pārsteidz ārsti, kas labi zinādami, ko viņi nogalina aborta laikā, tomēr atbalsta to neierobežotu pieejamību. Vēl vairāk - šie ārsti no sirds tic, ka, nogalinādami nevainīgus bērnus, viņi palīdz sievietei. Absurdi, jo tad jau arī algots slepkava varētu teikt, ka palīdz cilvēkiem risināt viņu problēmas. Padomāsim, cik dzīvību savas profesionālās darbības laikā katrs no šiem ārstiem ir nogalinājis. Neviens profesionāls killers nespētu sacensties ar šiem ārstiem - slepkavām, kuru nogalināšanas mašinēriju var salīdzināt vienīgi ar 20. gadsimtā pieredzēto genocīdu un cilvēku masveida iznīcināšanu dažādos karos vai diktatoriskos režīmos. Tieši tāpēc daudzi no šiem ārstiem, tāpat kā sievietes, cieš no pēcaborta sindroma un dažādām psiholoģiskām traumām. Paldies Dievam, ka šodien ir arī ārsti ginekologi, kas atteikušies no abortu veikšanas. Tas gan lielā mērā atkarīgs no medicīnas iestādes vadītāja nostājas.

Saeimas darba grupu pametušie pārmet tās vadītājam I. Parādniekam reliģisko organizāciju lobēšanu. Patiesi, grupas darbā piedalās vairākas reliģiski orientētas organizācijas, taču akciju „Par dzīvību” atbalsta arī daudzi sabiedrībā pazīstami cilvēki - aktrises Olga Dreģe, Aurēlija Anužīte, Dita Lūriņa, mūziķi Goran Gora, Jolanta Gulbe, Deniss Paškevičs, Vestards Šimkus, Kasher, grupa „Lady’s Sweet”, komponisti Pēteris Vasks un Ēriks Ešenvalds, TV sejas Maija Silova un Elīna Doļģe, sportisti Mārtiņš Rubenis un Miķelis Rēdlihs, mākslinieki Ivars Poikāns un Ieva Bondare, kinorežisore Dzintra Geka, uzņēmējs un mecenāts Vilis Vītols, arhibīskapi Jānis Vanags un Zbigņevs Stankevičs, politiķi Kārlis Seržants, Vineta Poriņa, Imants Parādnieks, Jānis Dombrava, vēl citi labas gribas cilvēki un organizācijas. To vidū ir gan kristieši, gan nekristieši, tomēr viņus visus vieno atbalsts dzīvības kultūrai. Vai tiešām visi šie cilvēki ir „ekstrēmi fanātiķi”? Nē, tā ir labākā un garīgi motivētā sabiedrības daļa, kas stājas pretī nāves kultūras uzbrukumiem ģimenei un tradicionālajām vērtībām.

****

Šodien ir svarīgi, kurā pusē mēs katrs nostāsimies. Ko izvēlēsimies - dzīvību vai nāvi, dzīvības kultūru vai nāves kultūru. Diemžēl šodienas Latvijas vadītāji, iespējams, paši to neapzinoties un akli sekojot modernās Eiropas „demokrātijai”, izvēlas nāves kultūru. Premjers V. Dombrovskis paziņojis, ka jautājums par abortu aizliegšanu Latvijā neesot pat diskutējams, Labklājības ministrija izdod bērniem domātas perversas grāmatiņas, savukārt viena no Saeimas darba grupu pametušajām ekspertēm intervijā paziņo, ka morāles un ētikas normu iekļaušana likumos neesot pieļaujama, jo tas dezorientēšot visu likumdošanu. Pēc šīs loģikas sanāk, ka visi likumi Latvijā a priori ir amorāli! Negribētos tam piekrist, pretējā gadījumā Latvijai nav nākotnes, jo sabiedrība, kas aizmirst gadsimtiem izkoptās morāles un ētikas normas, atsakās no nacionālām un vispārcilvēciskām pamatvērtībām, ir lemta degradācijai un bojāejai. Šāda degradācija šodien strauji noris vecajā Eiropā. Vai gribam, lai tā notiktu arī Latvijā? Ja nē, izvēlēsimies DZĪVĪBU!

   

© Ervīns Jākobsons. Pārpublicēšanas vai citēšanas gadījumā atsauce uz autoru un interneta vietni www.laikmetazimes.lv obligāta.

Līdzīgie raksti:

    Nekas nav atrasts


Raksts atrodams vietnē Laikmeta zīmes: http://www.laikmetazimes.lv

Saite uz rakstu: http://www.laikmetazimes.lv/2012/10/15/naves-vai-dzivibas-kultura-ko-izvelesimies/

© 2009 - 2013 Laikmeta zīmes. Visas tiesības aizsargātas.