Viljams Fetlers (I). Jaunības gadi un darbs Krievijā

Ievietoja | Sadaļa Kristus dēļ | Publicēts 24-09-2012

Ieteikt draugiemPačivini Share on Facebook Sekoman.lv Izprintē Nosūti draugam e-pastu

Viens no 20. gadsimta ievērojamākajiem atmodas darbiniekiem ir mācītājs, evaņģēlists, dzejnieks, rakstnieks, komponists, tulkotājs, izdevējs un pedagogs Viljams Fetlers. Krievijā viņš pazīstams ar vārdu Vasīlijs Malovs, Austrumeiropā arī kā Bazils Malovs un Vilhelms Fetlers. Savas kalpošanas 55 gados Viljams Fetlers darbojies daudzās Austrumeiropas un pasaules valstīs, taču viņa mūža labākie gadi pavadīti Latvijā un Krievijā. Ne velti krievu evaņģēliskie kristieši Viljamu Fetleru nodēvējuši par Krievijas evaņģēliskās ticības apustuli.

Viljams Fetlers piedzima 1883. gada 28. jūlijā Talsos, baptistu mācītāja Andreja Fetlera ģimenē. Fetleru pārim bija 10 bērnu, no kuriem Viljams vecākais. Viljama māte Margarita bija vācu izcelsmes, tāpēc puika jau bērnībā līdztekus dzimtajai latviešu valodai labi apguva arī vācu un krievu mēli. Bērnībā uz Viljamu lielu iespaidu atstāja slavenā angļu sludinātāja Čārlza Sperdžena darbi, kurus māte lasīja viņam priekšā. Ar To Kungu Viljams sastapās 15 gadu vecumā kādā dievkalpojumā tēva mājās. Cariskajā Krievijā baptistu ticības ļaudis piedzīvoja dažādas vajāšanas, tāpēc Viljamu kopā ar citiem jaunajiem kristiešiem tēvs kristīja slepus naktī nelielā upītē netālu no Tukuma. Tomēr kādi ticības pretinieki bija to uzzinājuši un uz kristāmajiem lidoja akmeņi. Viljama tēvam pat tika pārsista galva. Tas notika 1898. gadā.

Viljama Fetlera vecāki Margarita un Andrejs un māsa Irma.

Pēc skolas pabeigšanas Viljams devās uz Rīgu, lai sameklētu darbu un varētu finansiāli atbalstīt vecākus un jaunākos brāļus un māsas. Labās valodu zināšanas ļāva viņam dabūt tulka vietu miertiesā. Šeit gūtās iemaņas vēlāk lieti noderēja rakstot juridiski pamatotas vēstules un lūgumrakstus dažādu Austrumeiropas valstu vadītājiem, lai iegūtu lielāku brīvību Evaņģēlija sludināšanai un kalpošanai šajās zemēs. Līdztekus darbam tiesā Viljams darbojās Ciānas baptistu draudzē, dziedot korī un izdalot evaņģēliskus traktātus uz ielām un Rīgas ostā. Kādu dienu mācītājs Jānis Inķis piedāvāja Viljamam sludināt Daugavgrīvas (Dinamindes) draudzē. Tā 16 gadu vecumā Viljams Fetlers teica savu pirmo sprediķi. Tomēr sprediķošana viņam diez cik labi nevedās un viņš nolēma, ka nekad nekļūs par sludinātāju.

Vēlāk Viljams sāka strādāt Aleksandra Leitnera velosipēdu fabrikā, vispirms kā grāmatvedis, pēc tam kā uzņēmuma pārvaldnieks. Tā bija itin veiksmīga karjera jaunam cilvēkam, tāpēc Fetlers savu turpmāko dzīvi vēlējās saistīt ar uzņēmējdarbību. Taču 1903. gadā, stāvēdams pie loga savā kantorī un raudzīdamies uz ļaudīm pilsētas ielās, viņš pēkšņi izdzirda kādu balsi saucam viņa vārdu. Fetlers pagriezās, bet telpā neviena nebija. Jauneklis saprata - tā ir Dieva balss, kas viņu sauc un aicina kalpot šiem ļaudīm. „Nē, Kungs, es nevaru būt evaņģēlists!” - viņš iebilda. „Man nav sludinātāja dāvanas!” Taču Dievs neatlaidās: „Vai tad tu neredzi visus šos garīgi izsalkušos ļaudis, kas neko nezina par Manu glābjošo Evaņģēliju? Tie ir dievbijīgi cilvēki, taču viņi nezina, kā uzvarēt grēku. Ja tu, kas savā dzīvē esi piedzīvojis Golgātas krusta žēlastību, nenesīsi viņiem vēsti par Kristu, neviens to tavā vietā nedarīs. Daudzi ir spējīgi darīt tavu darbu šeit, bet neviens nevar sludināt tavā vietā. Tavs pienākums ir veltīt visu savu enerģiju, lai arī tavi tautieši piedzīvo Labās Vēsts glābjošo spēku.”

Kopš tā brīža Fetlers savu dzīvi atdeva kalpošanai Kristus Evaņģēlijam. Tomēr viņam vēl labā atmiņā bija neveiksmīgais sprediķis Daugavgrīvā. Viņš saprata - lai spētu piepildīt Dieva aicinājumu, ir nepieciešama laba teoloģiskā izglītība. Taču visā Krievijas impērijā tolaik nebija nevienas evaņģēliskas izglītības iestādes. Fetlers atcerējās bērnībā mātes lasītos Sperdžena sprediķus un ar vārdnīcas palīdzību uzrakstīja vēstuli Sperdžena Sludinātāju koledžai Londonā, lūdzot uzņemt viņu šajā skolā. Pēc kāda laika viņš saņēma atbildi no Sperdžena dēla Tomasa: „Esiet sirsnīgi gaidīts mūsu koledžā! Brauciet tūlīt!” Tā Viljams Fetlers kļuva par pirmo un tobrīd vienīgo Sperdžena koledžas studentu no Krievijas.

Prasības Sperdžena koledžā bija augstas. No studentiem sagaidīja, lai tie būtu ne tikai labi sludinātāji, bet kalpošanai veltītu visu savu dzīvi. Pasniedzēji saskatīja Viljamā liela sludinātāja talantu, tāpēc atbalstīja jauno censoni gan studijās, gan garīgu jautājumu risināšanā. Īpaši iemīļota vieta Fetleram bija koledžas bibliotēka, kur topošais evaņģēlists aizrautīgi lasīja Dāvida Brainerda, Čārlza Finneja, Čārlza Sperdžena un Džona Noksa darbus. „Ja Noks varēja lūgties par Skotiju, kāpēc es tāpat nevarētu lūgties par Krieviju?”, reiz iesaucās Fetlers un turpināja: „Kungs, dāvā man Krieviju, vai arī man jāmirst!” Vēl viena personība, kas spēcīgi ietekmēja Fetleru, bija Pestīšanas Armijas dibinātājs Viljams Būts. No viņa kalpošanas Fetlers pārņēma ideju par Evaņģēlija sludināšanu vienkāršiem strādniekiem, pilsētas nomaļu, pagrabu un graustu iemītniekiem. Fetlers bija arī liels lūdzējs. Iestājoties koledžā, viņš apņēmās ik dienu ne mazāk kā divas stundas veltīt sarunai ar savu Debesu Tēvu. Tieši lūgšana bija atslēga Fetlera fenomenālajiem panākumiem dvēseļu glābšanā vēlākajos gados.

1904. gadā Fetlers kļuva par liecinieku spēcīgai garīgai atmodai Velsā. Viņš iepazinās ar šās atmodas vadītāju Evanu Robertsu un alka redzēt tādu pašu atmodu arī Krievijā. Kādā dievkalpojumā Fetlers piecēlās un teica: „Lūdziet par mani, lai arī es piedzīvoju kristību ar spēku! Lūdziet, lai es kļūtu par izredzētu Dieva ieroci tumšajai Krievijai!” Velsas atmoda pilnībā pārmainīja Fetlera skatu uz garīgajām lietām. Atmodas laikā Fetlers iepazina Svēto Garu kā Personu. Atgriezies koledžā, viņš sacīja studiju biedriem: „Esmu sapratis atšķirību starp vienkāršu evaņģelizāciju un Svētā Gara darbu.” Kopš tā laika viņš vairs nemēģināja plānot savus dievkalpojumus, bet atstāja visu Svētā Gara vadībai. Par viņa dzīves moto kļuva vārdi: „Tikai paļāvība uz Dieva Svēto Garu, nekas vairāk un nekas mazāk!”

Evans Roberts un Velsas atmoda. Attēlā apakšā pa labi - 100 000 cilvēki atdod savas sirdis Kristum.

1907. gadā Fetlers pabeidza Sperdžena Sludinātāju koledžu ar izcilību un tika ordinēts mācītāja kalpošanai. Viņš bija pirmais latvietis, kurš absolvēja šo izcilo mācību iestādi. Studiju laikā viņš arī kā vienīgais latvietis piedalījās Vispasaules Baptistu Savienības dibināšanas kongresā 1905. gadā Londonā. Svētā Gara svaidījums viņa personībā bija tik acīmredzams, ka Tomass Sperdžens vēlāk rakstīja: „Ja arī koledža kopš mana diženā tēva nāves nebūtu paveikusi neko vairāk, kā tikai apmācījusi šo vienu cilvēku, tas pilnībā attaisnotu tās pastāvēšanu.” Bet koledžas dekāns Dr. E. Makkeigs izteicās: „Bija cilvēks, Dieva sūtīts, vārdā Fetlers!”

Viljamam Fetleram bija iespēja palikt un kalpot Anglijā, taču viņa sirds piederēja Krievijas tautām. Tieši tobrīd cars Nikolajs II izdeva manifestu par ticības brīvību Krievijā. Baptistu un citu evaņģēlisko kristiešu vajāšana izbeidzās. Fetlers atgriezās Latvijā un uz īsu brīdi kļuva par Jelgavas baptistu draudzes mācītāju. Taču Latvija jaunajam sludinātājam bija pārāk šaurs darba lauks - viņš sapņoja par visas Krievijas evaņģelizēšanu. Anglijā Fetlers bija pieņēmis piedāvājumu pārstāvēt angļu sludinātāja E. Kārtera Pionieru misiju Sanktpēterburgā. Šo pasākumu finansiāli atbalstīja evaņģēliskais uzņēmējs Čārlzs Filips, liels slāvu tautu draugs.

Ieradies cariskās Krievijas galvaspilsētā, Fetlers tūdaļ iekļāvās nelielajā vietējā evaņģēliskajā kopienā. Viņš noīrēja zāli netāli no Pēterburgas universitātes. Pirmie dievkalpojumi pulcēja vairāk nekā 300 cilvēku. Savu lielisko pili Svēto Rakstu studijām Fetlera rīcībā nodeva kņaziene Natālija Līvena, kas jau iepriekš bija atbalstījusi Svēto Rakstu izplatīšanu Krievijas cietumos. Pirmajos kalpošanas gados Fetleram izdevās pievest Kristum vairākus krievu aristokrātus. 1908. gada pavasarī Fetlers tikās arī ar ievērojamo rakstnieku Ļevu Tolstoju. 1909. gadā tika nodibināta garīgās literatūras izdevniecība, kas izplatīja Jaunderības, kristīgas grāmatas, brošūras un citu evaņģēlisko literatūru visā Krievijā. Ik gadu šis grāmatu apgāds izdeva līdz 190 nosaukumu grāmatu un brošūru. Ar baroneses Marijas Jasnovskas atbalstu Fetlers 1909. gadā sāka izdot nedēļas ilustrēto žurnālu „Вера” („Ticība”), bet no 1910. gada - atmodas žurnālu „Гость” („Viesis”), kas vēlāk izveidojās par vienu no labākajiem evaņģēliskās preses izdevumiem Krievijā.

Dažu gadu laikā Fetleram izdevās izveidot 12 sludināšanas vietas dažādos Sanktpēterburgas rajonos. Dievkalpojumiem ik nedēļu tika īrētas divas lielas koncertzāles, divi teātri, Valsts Domes zāle un citas auditorijas. Fetlera dievkalpojumi apvienoja bagātos un nabagos, strādniekus un aristokrātus, vīriešus un sievietes, vecus un jaunus - ik dienas klausīties Labās Vēsts sludināšanā pulcējās ap 3000 cilvēku. Galvenā sludināšanas vieta bija Teniševska koncertzāle ar 700 sēdvietām. Cits Fetlera ieviests jauninājums Pēterburgas garīgajā dzīvē bija nakts dievkalpojumi, uz kuriem pulcējās galvenokārt nabadzīgi ļaudis - vienkārši strādnieki, bezpajumtnieki un citi dzīves pabērni.

Attēlā pa kreisi - kņaziene Natālija Līvena; vidū - Fetlera vadītais dievkalpojums Teniševska koncertzālē Pēterburgā; attēlā labajā pusē - grāfiene Jeļizaveta Čertkova ar dēlu.

Drīz vien Sanktpēterburgā sāka izplatīties runas, ka cilvēki, kas atgriezušies pie Dieva Fetlera dievkalpojumos, atšķiras no citiem ar savu godīgumu, centību un uzticamību. Cilvēku garīgās un tikumiskās dzīves pārmaiņa bija tik acīmredzama, ka Fetlers saņēma lūgumus no krievu aristokrātiem sūtīt tiem baptistu ticības ķēkšas, istabmeitas, kučierus un citus kalpotājus. Kalpotāju pozitīvā piemēra iespaidoti arī viņu saimnieki nereti atgriezās pie Dieva un ar saviem naudas līdzekļiem atbalstīja Fetlera kalpošanu. Tā rezultātā Dieva Valstības darbam bija iespējams sagatavot vairāk nekā 50 sludinātājus. Pēterburgā Viljams Fetlers kā mācītājs kalpoja divās draudzēs - Pēterburgas latviešu baptistu (1907 - 1910) un Pēterburgas krievu baptistu draudzē (1908 - 1914). Viņš bija arī Krievijas Baptistu draudžu savienības padomes locekļa kandidāts (1908 - 1909) un priekšsēdētāja vietnieks (1910 - 1911).

Nākamā pilsēta, kur devās Fetlers, bija Maskava - Pareizticīgās baznīcas centrs ar 1600 dievnamiem un 25 klosteriem. Tika izveidota neliela baptistu kopiena, taču drīz vien Fetlers dabūja sajust niknu Pareizticīgās baznīcas pretestību. Viņš tika pasludināts par ķeceru ķeceri un „dēmonu priekšnieku”. Pareizticīgās baznīcas locekļiem ar baznīcas vadības pavēli bija aizliegts apmeklēt viņa vadītos dievkalpojumus. Tomēr aizliegums tikai modināja ļaužu interesi - vakarā dievkalpojumu zāle bija pārpildīta kā vēl nekad. Daudzi bija atnākuši ar ikonām rokās, lai varētu aizsargāties no „dēmonu priekšnieka burvestībām”, citi gribēja tikai uz viņu palūkoties, vēl citi - izsmiet. Tomēr Fetlera svētrunas laikā cilvēki raudādami sāka nožēlot grēkus un noslīga ceļos Kristus krusta priekšā. Šis vakars bija sākums garīgajai atmodai Maskavā. 1909. gadā tika nodibināta pirmā baptistu draudze šajā pilsētā, kuras ietekme drīz vien izplatījās visā Krievijas impērijā.

Fetlera projekts Evaņģēlija Centram Maskavā. Vidū bija paredzēta ovāla dievkalpojumu zāle, kam apkārt tiktu uzbūvētas dažādas ēkas - administratīvā ēka, izdevniecība, Bībeles skola, citas ēkas. Diemžēl Psaules kara un tam sekojošā boļševiku apvērsuma dēļ šis projekts netika īstenots.

Ievērojamu vietu Fetlera kalpošanā ieņēma dažādu ticības un sludināšanas brīvības atbalstošu lūgumrakstu un prasību iesniegšana varas iestādēm. Šajā ziņā Fetlera nostāja vienmēr palika stingra un nelokāma. Ne reizi vien Fetlers ar lūgumiem griezās pie Garīgo lietu departamenta, Valsts Domes Ticības lietu komisijas, Iekšlietu ministrijas un Valsts padomes. Viņš to darīja neatlaidīgi, atkal un atkal, kamēr saņēma atbildi uz savu iesniegumu. Daudzi augstāko aprindu ļaudis šajos centienos Fetleru atbalstīja. Viņam izdevās iegūt arī divu Krievijas premjerministru - Sergeja Vites un Pjotra Stolipina labvēlību, kuru sievas bija Fetlera dievkalpojumu čaklas apmeklētājas.

Viljama Fetlera kalpošanas kulminācija Krievijā bija Evaņģēlija Nama atklāšana Sanktpēterburgā 1911. gada Ziemassvētkos. Tā bija lielākā evaņģēliskā baznīca Krievijā ar vairāk nekā 2000 sēdvietām, taču uz dievkalpojumiem nereti sapulcējās pat 3000 cilvēku. Uz paaugstinājuma bija vietas 120 koristiem. Namā bija arī divas mazākas zāles ar 600 un 400 sēdvietām. Evaņģēlija Nama celtniecība izmaksāja 100 000 rubļu, kas bija tiem laikiem milzīga summa un liels ticības pārbaudījums draudzei. Evaņģēlija Nama atklāšanā piedalījās daudzi ievērojami Krievijas un pasaules baptistu vadītāji, piemēram, Vispasaules baptistu savienības prezidents Makarturs, Dr. Makkeigs no Londonas, Zviedrijas parlamenta loceklis Bištroms, Austrijas un Jaunzēlandes evaņģēlisko kristiešu līderis A. Pārkers un citi.

Evaņģēlija Nams kļuva par evaņģelizācijas darba centru Sanktpēterburgā. Piemēram, grāfiene Jeļizaveta Čertkova devās uz pilsētas graustu nomalēm un uzaicināja 200 sievietes no nabadzīgām ģimenēm apmeklēt Evaņģēlija Namu. Tur viņām vispirms tika pasludināta Labā Vēsts, pēc tam katrai uzdāvināta šujmašīna „Singer”, lai šīs nabadzīgās sievietes spētu pašas sev sagādāt iztiku. Saskaņā ar laikabiedru liecībām, Evaņģēlija Namā notiekošos dievkalpojumus raksturoja spēcīga Svētā Gara izliešanās un simtiem Kristum pievērstu cilvēku. Pēc nama atklāšanas draudzes locekļu skaits ātri vien pieauga līdz 1000 cilvēkiem.

Evaņģēlija Nams Pēterburgā.

1912. gadā Fetlers ieradās Rīgā, lai arī savā dzimtenē dibinātu jaunu draudzi. Viņš noskatīja bijušo krievu armijas garnizona pareizticīgās baznīcas ēku Hospitāļu ielā. Taču problēma bija tā, ka Pareizticīgā baznīca nekad nepārdotu savu īpašumu baptistiem. Šis šķērslis tika apiets trim vietējiem uzņēmējiem iegādājoties īpašumu uz sava vārda. Pirkumu finansiāli atbalstīja Fetlera angļu draugi. Kad pareizticīgie uzzināja, ka viņu bijušajā īpašumā saimnieko „sektanti”, tika mēģināts darījumu anulēt. Tomēr ticīgie turpināja pulcēties šajā namā. Tika izveidota Betānijas baptistu draudze, kas pēc Latvijas neatkarības pasludināšanas pārtapa Golgātas baptistu draudzē, savukārt dievnama ēka tika nosaukta par Golgātas Namu. Šajā laika posmā Fetlers vadīja arī žurnāla „Kristīgs vēstnesis” izdošanu.

1913. gada 13. jūlijā Fetlers devās Dieva svētītā laulībā ar Barbaru (Varvaru) Kovaļevsku (1890 - 1969). Varvara bija dziļi garīga sieva, pilnīgs sava vīra ideāls. Viņa bija lieliska māte abu 13 bērniem - 10 dēliem un 3 meitām, lieliska skolotāja un lieliska dziedātāja. Vēlāk Rīgā, Pestīšanas Templī, Varvaras vadībā darbojās Fetleru ģimenes „Varavīksnes orķestris”, kura izpildītā celsmīgā evaņģēliskā mūzika priecēja neskaitāmus klausītājus gan Latvijā, gan ārzemēs. Varvara Fetlere bija arī ražīga garīgās literatūras tulkotāja.

Barbara un Viljams Fetleri.

Sākoties 1. Pasaules karam, Pareizticīgās baznīcas vadība darīja visu, lai sētu šaubas par baptistu lojalitāti impērijai. Presē parādījās raksti, kas vēstīja, ka baptistu ticība esot sveša krievu dvēselei, ka tā ir „vācu ticība”. Kremļa Augstākā tiesa pasludināja Fetleru par ārvalstu aģentu un valsts ienaidnieku. Viņš saņēma rīkojumu ierasties policijas iecirknī, kur tika nolasīta Petrogradas kara komandanta izdota pavēle viņu nekavējoties arestēt un izsūtīt uz Sibīriju. Fetleram tika dotas 10 minūtes, lai sagatavotos ceļam. Draudze neatlaidīgi lūdza par savu mācītāju un Dievs uzklausīja šo lūgšanu - laiks tika pagarināts līdz trim dienām, ja vien Fetlers pats būtu gatavs apmaksāt savu braucienu uz Sibīriju. Intensīvas lūgšanas par Fetleru notika arī Sperdžena Tabernākulā Londonā. Pēc pāris dienām ar īpašu cara kabineta lēmumu Sibīrijas trimda tika nomainīta ar izraidīšanu no valsts. Krievija Fetleram bija jāpamet 10 dienu laikā. Taču pat šajās nedaudzajās dienās Fetlers paspēja sarīkot 10 evaņģelizācijas dievkalpojumus, kuros pie Dieva atgriezās simtiem cilvēku.

1914. gada decembrī Viljams Fetlers kopā ar ģimeni ieradās Zviedrijā, kur tika sirsnīgi sagaidīts. Karaļa brālis princis Bernadots, kas pats kalpoja kā evaņģēlists, izmantoja visu savu ietekmi, lai Fetleru ģimenei tiktu piešķirts patvērums. Fetleram piedāvāja vadīt evaņģelizācijas dievkalpojumus Zviedrijā un Norvēģijā. Šajos dievkalpojumos piedalījās ap 4000 cilvēku. Tomēr Fetlera sirds bija palikusi Krievijā. Viņš sev jautāja; „Kāpēc Dievs pieļāva šo izsūtīšanu no Krievijas?” Taču tad Fetlers uzzināja, ka vācu gūstā atrodas ap 100 000 krievu karavīru. Dievs uzrunāja sludinātāju: „Tu tiki izraidīts no savas zemes baznīcas, bet Es no Krievijas atvedu tev baznīcu uz Vāciju!” Šī bija bezprecedenta iespēja evaņģelizācijai un prasīja nekavējošu rīcību.

1915. gada aprīlī Fetlers ieradās ASV, lai vāktu līdzekļus evaņģelizācijas darbam krievu karagūstekņu vidū. Viņš iepazinās ar vietējās krievu kopienas pārstāvjiem, daudzi tika glābti Mūžībai, ar Fetlera palīdzību nodibināta Krievu - ukraiņu baptistu savienība Amerikā. 1916. gada februārī Fetlers nodibināja Evaņģēlisko komiteju darbam ar krievu karagūstekņiem. Viņa rūpes izraisīja milzīgu interesi amerikāņu sabiedrībā, tika vākti ziedojumi, sākās skaļa kampaņa presē. Par savāktajiem ziedojumiem tika iespiests 1 625 754 eksemplāri kristīgu brošūru un Evaņģēliju, ko izdalīja 36 krievu karagūstekņu nometnēs Eiropā. Apmēram 900 karagūstekņu kā brīvprātīgie kalpoja Evaņģēlija vēsts izplatīšanā savu likteņa biedru vidū. No 1918. gada 24. - 28. jūnijam Fetlers Mūdija draudzē Čikāgā sarīkoja 1. Vispārējo Krievijas evaņģelizācijas konferenci, kurā piedalījās tūkstošiem kristiešu no visas Amerikas. ASV prezidents Vudro Vilsons atsūtīja apsveikuma telegrammu.

Attēlā pa kreisi - Viljama Fetlera sapulču reklāma; attēlā pa labi - evaņģelizācijai veltīta konference Mūdija draudzē Čikāgā.

Amerikā Viljams Fetlers darbojās kā mācību spēks Ilinoisas luterāņu seminārā, bet vēlāk Ņujorkas Otrajā baptistu draudzē nodibināja Krievu Bībeles institūtu, kļūdams par tā direktoru. Institūtā iestājās 53 studenti, kas bija izteikuši vēlēšanos doties uz Krieviju kā misionāri, evaņģēlisti un mācītāji. Taču tad Fetleram radās teoloģiska rakstura nesaskaņas ar amerikāņu baptistu pārāk liberālo vadību un viņš bija spiests direktora amatu atstāt. 1917. gadā Fetlers iegādājās īpašumu Filadelfijā, kur izveidoja pats savu Bībeles institūtu. Piecdesmit studenti no Ņujorkas bija sekojuši savam skolotājam uz Filadelfiju, taču drīz studentu skaits sasniedza 110. Un kad 1920. gadā Fetlers atstāja Ameriku, viņam līdzi uz Austrumeiropu devās 23 paša sagatavoti un apmācīti sludinātāji.

Evaņģēliskās komitejas darbam ar krievu karagūstekņiem kalpošana bija tik efektīva, ka tās dēļ Viljams Fetlers kļuva par vienu no lielākajiem jaunās padomju varas ienaidniekiem. Fetlera darbs krievu karagūstekņu vidū bija nesis brīnišķīgus augļus - desmitiem tūkstošu karavīru nāca pie Kristus, tika kristīti, un, karam beidzoties, atgriezās mājās, kur nodibināja simtiem jaunu draudžu dažādās Krievijas malās. Saskaņā ar izglītības tautas komisāra Anatolija Lunačarska teikto, desmit gadu laikā kopš boļševiku revolūcijas evaņģēlisko kristiešu skaits Krievijā pieauga no 100 000 līdz 6 000 000.

Līdz ar to durvis uz Padomju Krieviju Fetleram bija slēgtas, tomēr viņu labprāt uzņēma jaunizveidotās Austrumeiropas valstis - Somija, Igaunija, Latvija, Lietuva, Polija, Čehoslovākija, Rumānija. Tika izveidota Krievu misiones biedrība ar centru Varšavā un filiālēm Berlīnē, Stokholmā, Toronto, Čikāgā, Sidnejā un Oklendā. Fetlers laiku pa laikam apmeklēja visas šīs pilsētas, lai mudinātu vietējos kristiešus lūgt un finansiāli atbalstīt evaņģelizācijas darbu Austrumeiropā. Krievu misiones biedrības paspārnē tikai sagatavoti vairāki simti sludinātāju, no kuriem daudzi slepeni šķērsoja padomju Krievijas robežu un vēlāk mira mocekļu nāvē. Citi kalpoja misijas stacijās un draudzēs Latvijā, Igaunijā, Polijā, Rumānijā un Bulgārijā. Ar Fetlera gādību tika izdoti jauni Bībeles izdevumi krievu, ukraiņu, poļu un latviešu valodā. Tika pirktas apmaksātas slejas lielākajos krievu dienas laikrakstos Rīgā, Varšavā, Berlīnē un citās pilsētās, kur publicēja Sperdžena, Mūdija, Toreja un citu Dieva kalpu sprediķus.

Krievijas evaņģēliskās ticības apustulis Viljams Fetlers krievu nacionālajā kreklā;
apakšā - Fetlera autogrāfs, ar vārdu Bazils Malovs viņu pazīst Krievijā un Austrumeiropā.

Fetlers centās rūpēties arī par tiem krievu bēgļiem, kas, bēgot no padomju varas, bija atraduši patvērumu Latvijā un Polijā. Ar vietējo draudžu palīdzību viņš organizēja šo ļaužu aprūpi un palīdzēja tiem iejusties jaunajās mājās. Īpaši sirds Fetleram sāpēja par bērniem, kas kara un revolūcijas rezultātā bija palikuši bez pienācīgas aprūpes. Viņš nopirka lielu namu Konstancinā netālu no Varšavas un 1921. gadā ierīkoja tur bāreņu namu. Daudzi no tā audzēkņiem tieši šeit sastapās ar To Kungu un vēlāk kļuva par pilna laika evaņģēliskajiem kalpotājiem.

Gūstot labus panākumus Austrumeiropā, Fetlers sāka domāt arī par krievu bēgļiem, kas patvērumu no boļševiku režīma bija atraduši Rietumos. Viņš devās uz Parīzi, kur tolaik dzīvoja apmēram pusmiljons slāvu emigrantu. Parīzē Fetlers noīrēja zāli dievkalpojumiem un nodibināja kontaktus ar krievu emigrāciju. Viņa mērķis bija atvērt Parīzē slāvu evaņģēlisko draudzi. Šajā darbā neatsverams Fetlera palīgs bija baronese Jasnovska, kuru viņš pazina vēl no Pēterburgas laikiem. Fetlers Parīzē uzturējās īsu brīdi, taču viņa iesētā Evaņģēlija sēkla vēl ilgi turpināja nest augļus krievu un ukraiņu diasporas vidū šajā Rietumeiropas metropolē.

Turpinājums sekos.

© Ervīns Jākobsons. Pārpublicēšanas vai citēšanas gadījumā atsauce uz autoru un interneta vietni www.laikmetazimes.lv obligāta.

Līdzīgie raksti:

Komentāri (4)

  1. Sveicieni,
    mani loti intereseetu atsauces, avoti, utt, lai vareetu labaak saprast autentiskumu.
    Loti patiik lasiit.

  2. Tā kā šis ir žurnālistikas raksts nevis pētījums, tad norādes un avoti netika īpaši norādīti. Šī ir kompilācija no visdažādākajiem internetā un bibliotēkās pieejamajiem avotiem. Izmantotas tika grāmatas: James Alexander Stewart “A Man In A Hurry” un “Latvijas baptistu draudžu vēsture”, kā arī daudzi interneta raksti krievu valodā, kurus plašā klāstā var atrast inerneta resursu meklētājā ierakstot vārdus “Василий Малов” vai “Вильгельм Фетлер”. Latviešu valodā diemžēl informācija par V.Fetleru ir visai skopa.

  3. Sirsniigs paldies!!!

  4. Liels paldies par rakstu!
    Redzot šādus Dieva vīrus, pašam ticība tiek stiprināta!

Uzraksti komentāru