- Laikmeta zīmes - http://www.laikmetazimes.lv -

No elles dzīvībā

Ievietoja Ervīns Jākobsons 2012. gada 17. septembris 07:00 sadaļā Brīnumi notiek

Māksliniece Ineta Sila, atrodoties vienā no savas dzīves smagākajām situācijām piedzīvoja atklāsmi, kas pilnībā pārmainīja viņas dzīvi. „Es piedzīvoju, kā Dievs mani, vienkāršu pagānu meiteni, izglāba no nāves un savā žēlastībā darīja par savu bērnu,” teic Ineta. Par šo nepelnīto žēlastību viņa vēlas liecināt arī citiem.

****

Esmu beigusi Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolu, pēc profesijas esmu dizainere. Savulaik mums ar vīru bija uzņēmums „Sils un Sila”, kas nodarbojās ar metālkalumu un dizaina pakalpojumiem. Līdz 1998. gadam savu dzīvi dzīvoju, „kā sanāk” - īpaši neizdomājoties. Par Mūžības jautājumiem nedomāju vispār. Mana ikdiena bija gana piesātināta, un dzīvē vairāk tiecos pēc pasaulīgām vērtībām. Bet tad pēkšņi mani skāra smaga slimība - trombs bija nosprostojis smadzeņu stumbra galveno artēriju, kas radīja smagus smadzeņu asinsrites traucējumus. Atrados dziļā komā. Biju paralizēta un gulēju reanimācijā nekustīga - ne dzīva, ne mirusi. Un, kamēr es tā gulēju, mans iekšējais cilvēks veica ceļojumu neredzamajā pasaulē. Gribu jums pastāstīt par šā ceļojuma spilgtāko iespaidu - ceļojumu uz elli. Elles realitāte bija tik šausmīga, ka pārmainīja manu dzīvi neatgriezeniski.

Atrodoties komā, garā redzēju sevi reanimācijas gultā ripojam pa slimnīcas gaiteni. Kas mani stūma un vai vispār kāds stūma - nezinu. Biju paralizēta un nevarēju pagriezt galvu, lai paskatītos. Gaiteņa galā bija atvērtas durvis, aiz tām spīdēja sarkana gaisma. Mana gulta apstājās tieši uz sliekšņa. Aiz durvīm bija dzirdami sirdi plosoši vaidi, kliedzieni, nopūtas un tāda kā dzelzs žvadzoņa. Mani pārņēma šausmas, ka arī mana gulta vara ieripot tur iekšā. Bija tik dziļa izmisuma sajūta, kādu vēl nekad dzīvē nebiju piedzīvojusi. Lai kas arī neatgadītos dzīvē, neviena situācija nav pilnīgi bezcerīga - vienmēr ir kāda izeja. Bet te bija pilnīgs izmisums un apziņa par situācijas nemainīgumu. Es neko nevarēju izmainīt, nekas nebija atkarīgs no manis. Es nespēju aizbēgt, un tas bija tikai laika jautājums, kad mana gulta ieripos šajā briesmīgajā vietā. Alternatīva netika piedāvāta. Šausmas bija tik lielas, ka no bailēm zaudēju samaņu.

Atjēdzos Stradiņa slimnīcas reanimācijas nodaļā pēc piecu nedēļu ilgas komas. Pēc pārdzīvotajām šausmām centos pārmainīt savu dzīvi, cik nu nekustīgs cilvēks bez valodas spēj to izdarīt. Pārmaiņas galvenokārt notika manā garā, manā attieksmē pret lietām un dzīvi. Apņēmos dzīvot tā, lai nekad nenokļūtu tajā šausmu vietā, kas man tika parādīta. Dievs man deva lieliskus ārstus, un pamazām sāku atveseļoties. Pēc pusgada Vaivaru rehabilitācijas centrā mani izrakstīja - runāju un biju atguvusi daudzas ikdienišķas iemaņas. Paralīze bija mani atstājusi, tomēr es joprojām pārvietojos ratiņkrēslā, jo nespēju staigāt - ķermenim nebija spēka. Arī līdzsvara traucējumi bija tik lieli, ka, pieceļoties kājās, nespēju paspert ne soli. Jutos kā laivā vētras laikā. Taču Dievs nebija mani atstājis. Viņa žēlastības spēkā es piecēlos no invalīdu ratiņiem un sāku staigāt.

Kādu dienu pēc pastaigas es drūmā noskaņojumā teicu dēlam: „Kā man tas viss ir apnicis! Manu acu augstumā ir tikai citu cilvēku vēderi! Sēžot ratiņkrēslā, lejā viss šķiet tik tumšs, jo visas lietas ir augstāk par mani! Pat debesis lāgā neredzu!” Taču dēls stingrā balsī, kas viņam nemaz nav raksturīgi, teica: „Tā ir tava izvēle!” Biju šokēta, sašutums plūda pāri malām. Kā, mana izvēle?! Es taču nespēju staigāt! Bet dēls runāja ar mani tonī, kas necieš iebildumus, un es biju spiesta klusēt. Viņš turpināja: „Ko tu gribi? Celies un staigā!” Šai pavēlei nebija iespējams nepaklausīt. Es piecēlos un sāku iet, turēdamās pie sienas. Dēls teica: „Sienas ir stabilas, tās nav jātur! Ej pāri istabai uz durvīm!” Tā es vairs ratiņkrēslā neatgriezos.

Vēlāk, pārrunājot notikušo, dēls no tā visa neko neatcerējās. Tikai tad es sapratu, cik Dievs ir liels un var lietot ikvienu, ko vēlas. Mans dēls nav ticīgs cilvēks un neko pārdabisku savā dzīvē nav pieredzējis. Viņš uzskata, ka eksistē tikai tas, ko mēs redzam un ko atceramies. Tolaik es vēl nebiju lasījusi Bībeli un tikai vēlāk aptvēru, ka tie taču bija Dieva vārdi, kas mani piecēla no ratiņkrēsla. Dievs mani pirmais ir mīlējis, un Viņš man turpina dot, dot un dot. Šī atziņa savaldzināja mani tik ļoti, ka atdevu savu sirdi Jēzum.

Tolaik daudz klausījos Kristīgo radio. Tādā veidā nokļuvu iekšējās dziedināšanas programmā „Dzīvības straumes”. Apmeklēju arī citas kristīgas konferences un seminārus. Kristījos Mārča Jencīša draudzē „Kristus pasaulei” un kādu laiku apmeklēju to. Taču, klausoties Kristīgā radio raidījumu „Mosties, Latvija!”, bieži iedomājos: cik gan šai draudzei ir labi, ka viņu mācītājs viņus uzrunā ik rītu! Es arī to gribētu! Tikai pēc kāda laika sapratu, ka tā taču var būt arī mana daļa, un sāku apmeklēt draudzi „Dzīvības Avots”. Tagad man ir iespēja klausīties savu mācītāju ne vien ik rītu pa radio, bet arī klātienē svētdienās un ceturtdienas vakaros. Tā es pamazām pieaugu kristīgajā atziņā un izpratnē. Tagad dzīvoju regulāru lūgšanu dzīvi, esmu beigusi Latvijas Kristīgās kalpošanas skolas neklātienes programmu. Draudze man kļuvusi par patiesām garīgām mājām.

Pirms savas slimības, kad vēl Jēzu nepazinu, neskatoties uz pasaules labumiem, kuru man netrūka, sirdī nebija prieka. Dzīvoju hroniskā depresijā un biju atkarīga no antidepresantiem. Tagad arvien vairāk sajūsminos par dzīvi kopā ar Jēzu. Pēc tās „centrifūgas”, kam tiku izgājusi cauri, esmu atguvusi dzīvesprieku. Katru rītu mostos ar gavilēm par Dievu, savu Glābēju. Cik labi būt kopā ar Jēzu!

  

 

Raksts pirmoreiz publicēts žurnāla „Tikšanās” 2011. gada oktobra numurā.
© Ervīns Jākobsons. Pārpublicēšanas vai citēšanas gadījumā atsauce uz autoru un pirmpublikāciju obligāta.

Līdzīgie raksti:


Raksts atrodams vietnē Laikmeta zīmes: http://www.laikmetazimes.lv

Saite uz rakstu: http://www.laikmetazimes.lv/2012/09/17/no-elles-dziviba/

© 2009 - 2013 Laikmeta zīmes. Visas tiesības aizsargātas.