- Laikmeta zīmes - http://www.laikmetazimes.lv -

“Mincenīšu” dumpis saviļņo pasauli

Ievietoja Ervīns Jākobsons 2012. gada 27. augusts 07:00 sadaļā Latvijā un pasaulē

Lielu rezonansi pasaulē izsaukusi Krievijas meiteņu panku grupas „Pussy Riot” notiesāšana ar divu gadu cietumsodu par ālēšanos Kristus Pestītāja katedrālē Maskavā šā gada 21. februārī. Nosodījums šādam Maskavas apgabala tiesas spriedumam ticis pausts daudzās zemēs, piesaucot gan vārda brīvību, gan cilvēktiesības. Arī mūsu bāleliņi nav spējuši palikt malā, taču, ja citās valstīs protestētāji galvenokārt ir nevalstisko organizāciju un cilvēktiesību aktīvisti, tad Latvija papūlējusies savu nosodījumu pasludināt arī oficiālā līmenī - ar Ārlietu ministrijas īpašu paziņojumu un ārlietu ministra Edgara Rinkēviča ierakstu savā personīgajā blogā. Krievija reaģēja nekavējoties, norādot uz mūsu valsts nepieļaujamo iejaukšanos tās iekšējās lietās.

Visam šim notikumam un panku meiteņu rīcībai ir vairāki aspekti - politiskais, tiesiskais un ētiskais. Grupas dalībnieču izkliegtais sauklis: „Dievdzemdētāja, padzen Putinu!” piedod šai lietai nepārprotamu politisku akcentu, taču šoreiz protestētājas pašas ielikušas zobenu Krievijas temīdas rokās - ālēšanās dievnamā netiktu paciesta daudzās pasaules valstīs, jo īpaši tik ārēji reliģiozā sabiedrībā, kāda ir Krievija. Pašas panku feministes gan apgalvo, ka tādejādi protestējušas pret Krievijas Pareizticīgo baznīcas pārāk ciešajām attiecībām ar valsts varu, taču tieši šis apstāklis deva varas iestādēm ieganstu viņas apsūdzēt reliģiskās neiecietības motivētā huligānismā.

Vērojot jezgu, kas sacēlusies pēc tiesas sprieduma pasludināšanas, kārtējo reizi nākas domāt par Rietumu pasaules morāles dubultstandartiem. „Pussy Riot” aizstāvībai tiek piesauktas visas iespējamās cilvēktiesību un tiesiskās normas, aizrunājoties pat līdz viduslaiku „raganu medībām” un tamlīdzīgām muļķībām. Taču, ja šāda akcija būtu notikusi kādā no Rietumvalstu lielajām katedrālēm, pilsoņi droši vien būtu sašutuši līdz sirds dziļumiem. Jo tolerance pret reliģiskajiem uzskatiem arī ir viena no Rietumu demokrātijas pamatvērtībām. Protams, Krievijas Pareizticīgo baznīcas ciešās attiecības ar valsti ir vispārzināmas - gan cariskajā impērijā, kur pareizticība bija valsts reliģija, gan padomju laikā, kad teju visi augstākie baznīcas vadītāji bija KGB (čekas) aģenti, gan Putina Krievijā, kas pareizticīgo baznīcai nodrošinājusi „tautas baznīcas” statusu. Tomēr, lai ko teiktu „Pussy Riot”, viņu akcija nebija vērsta pret baznīcas un varas attiecībām vien, bet lielā mērā arī pret kristietību kopumā.

Jāatgādina, ka nedēļu pirms notikuma Kristus Pestītāja katedrālē, meitenes sarīkoja līdzīgu akciju pareizticīgo dievnamā Jelohovā. Tur viņām tika paskaidrots, ka tā uzvesties neklājas, meitenes atlaida un šis notikums publicitāti neieguva. Pēc nedēļas notika ālēšanās dievnamā Maskavas centrā. Tas pierāda, ka karojošās feministes nebūt nebija nožēlojušas izdarīto, bet lielākas publicitātes dēļ gatavas mest izaicinājumu sabiedrībai vēl daudz nekaunīgākā veidā. Arī tiesas zālē meitenes uzvedās izaicinoši un nepārtraukti smīkņāja, neizrādot ne vismazākās nožēlas pazīmes. Internetā iegūstamās ziņas par „Pussy Riot” ideoloģiju un uzskatiem liecina, ka tie ir politiski ļoti radikāli un daudzējādā ziņā pretkristīgi - grupa propagandē personības brīvības pārākumu pār jebkuriem valsts noteiktiem ierobežojumiem un likumiem, brīvību homoseksuālām izpausmēm, iestājas par abortu aizlieguma atcelšanu. Arī grupas nosaukums ir divdomīgs un sabiedrību izaicinošs - oficiāli tas tiek tulkots kā „Mincenīšu dumpis” jeb „Dumpīgās mincenītes”, taču angļu valodā tas varētu nozīmēt arī „Dumpīgās „vāverītes”", netieši norādot uz sieviešu ģenitālijām. Ņemot vērā „mincenīšu” radikālo feminismu, šāda grupas nosaukuma interpretācija šķiet pat atbilstošāka.

„Pussy Riot” huligāniskajai rīcībai tiktu pievērsts daudz mazāk uzmanības un tā aprobežotos vien ar dzeltenās preses ziņu slejām, ja ne meiteņu pret Vladimiru Putinu un pašreizējo Krievijas valdību izkliegtie saukļi. Šis apstāklis padarījis šo panku grupu par Krievijas opozīcijas spēku cildinājuma objektu, kaut arī lielākā daļa Krievijas iedzīvotāju nosoda meiteņu sarīkoto akciju. Un nevis tāpēc, ka cilvēkiem tik ļoti patiktu Putins un viņa politika, bet tāpēc, ka ālējoties baznīcā ir aizskartas krievu reliģiskās jūtas. Jāņem vērā, ka pareizticība Krievijā nav tikai reliģiskās pārliecības jautājums vien. Plaši zināms teiciens par krieviem kā „narod pravoslavnij” - pareizticīgo tautu. Tādejādi „Pussy Riot” rīcība lielā mērā ir pareizticības kā krievu nacionālās identitātes aizskārums. Līdzīgi būtu, ja, piemēram, Rīgas Domā ielauztos krievu radikāļu grupa un uz dievnama altāra sarīkotu jandāliņu, izkliedzot pret Latvijas valsti vērstus saukļus. Domāju, ka lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju pieprasītu bargi sodīt huligānus. Tāpēc priecē, ka vismaz Latvijas mūziķi savā vairākumā norobežojās no publiska atbalsta krievu „mincenīšu” huligāniskajai rīcībai.

Protams, nav ne mazāko ilūziju, ka Maskavas apgabala tiesa, nosakot sodu panku grupas dalībniecēm, vadījās ne vien no formāli tiesiskas, bet arī politiskas motivācijas. Bargais sods ir zināma atriebība par pret pašreizējo valdību vērstajām akcijām. Arī Rietumu sabiedrība, aizstāvot „Pussy Riot”, vairāk domā tieši par politisko aspektu. Vismaz publiski neviens neaizstāv „mincenīšu/vāverīšu” ārdīšanos dievnamā, tajā pašā laikā uzsverot, ka sods ir pārāk bargs šādam nodarījumam. Ar plašsaziņas līdzekļu palīdzību cilvēku apziņā tiek speciāli samazināts nodarījuma smagums un sabiedriskā bīstamība, visu uzmanību pievēršot tikai šīs akcijas politiskajai šķautnei. Tas vēlreiz liek domāt par liekulības un dubultstandartu modeli, kāds raksturīgs Rietumu sabiedrībai, kas politiska izdevīguma dēļ reizēm tiek ignorētas morāles un ētikas normas.

Tādejādi esam nonākuši pie visbūtiskākā jautājuma, proti, vai vārda brīvībai ir kādi juridiski jeb morāli ierobežojumi? Vai ir ētiski un tiesiski pieļaujami aizskart jebkuras reliģijas svētumus, simbolus un personības? Cik aizsargātas ir ticīgo reliģiskās jūtas pret kādas sabiedrības grupas vai indivīda apdraudējumu? Prātā nāk skaļā „pravieša Muhameda karikatūru” lieta. Protams, izteikt nāves draudus māksliniekiem par karikatūru zīmēšanu vismaz pēc demokrātiskās pasaules standartiem ir pārlieku nesamērīga reakcija, tomēr neviens ne ar pušplēstu vārdu neieminējās, cik ētiski ir kariķēt personības un simbolus, ko citi uzskata par svētiem. Vai demokrātijā vārda brīvībai ir lielāka nozīme nekā reliģiskai tolerancei? Kad savulaik Līga Dimitere protestēja pret dažu komercuzņēmumu rīcību, savās reklāmās izmantojot reliģiskus saukļus un simboliku, daži viņu nosauca par „reliģisku fanātiķi”. Tātad nelietīgi izmantot reliģiskus simbolus sabiedrības acīs ir pieļaujami, bet protestēt pret to - nepieņemami? Ciniski uzspļaut citu jūtām un reliģiskajai pārliecībai var atļauties, bet savas ticības aizstāvēšana tiek uzskatīta par fanātismu? Tas liek jautāt - kur un vai vispār ir kāda robeža starp vārda brīvību un reliģisku neiecietību?

Realitātē Rietumu demokrātijās vārda brīvība nemaz nav tik neierobežota un visaptveroša, kā tiek propagandēts. Pamēģiniet kaut vai publiski pavēstīt, ka neatzīstat holokausta pastāvēšanu 2. Pasaules kara laikā vai tā apmērus uzskatāt par krietni pārspīlētiem. Neskatoties uz to, ka tā ir jūsu pārliecība un to paust jums it kā garantē vārda brīvības likums, daudzās Eiropas valstīs jūs par šādiem izteikumiem varat nonākt cietumā. Vācijā cietumā nonāksiet arī par nacistiskā režīma simbolikas lietošanu (tostarp par tādu visā pasaulē pazīstamu simbolu kā ugunskrusts), citur par vēl kaut ko. Tātad ierobežojumi vārda brīvībai tomēr pastāv! Taču aizskart citu reliģiskās jūtas jau kļuvis teju par normu, kamēr kristiešiem izteikt savu viedokli bieži vien tiek liegts. Skandināvijā, piemēram, cietumā liek par homoseksuāla dzīvesveida nosodīšanu vai pat tikai Bībeles pantu citēšanu, kas homoseksuālismu nosauc par grēku. Labākajā gadījumā publiski tiksiet nozākāts par homofobu, tumsoni un fašistu, bet dažos gadījumos varat pazaudēt arī darbu. Francijā skolās un valsts iestādēs aizliegts nēsāt reliģisku simboliku - tas attiecas gan uz musulmaņu sieviešu lakatiem un ebreju vīriešu micītēm, gan pat uz tik parastu lietu, kā krustiņš kaklā. Dažās pat tradicionāli katoliskās zemēs no skolām liek izvākt krucifiksus. ASV skolās par jebkādu ārēju reliģisku izpausmi aizliegts pat domāt, bet Zviedrijā Ziemassvētku ludziņās nedrīkst pieminēt Jēzus piedzimšanu, tā vietā liekot samierināties ar rūķiem un Salaveci. Tātad dažām sabiedrības grupām vārda brīvību ļauts izbaudīt pārpārēm, kamēr citām noteikti dažādi ierobežojumi. Tāda ir patiesā Rietumu demokrātija!

Arī Latvijā situācija ir līdzīga. Zākāties par baznīcu un ticīgajiem var atļauties jebkurš, taču, kad baznīca uzdrīkstas paust savu viedokli, atskan neapmierinātas balsis par jaukšanos sabiedrības lietās. Pirms kāda laika tika sacelta pamatīga jezga par to, ka kādas skolas pedagogi centās iepazīstināt bērnus uz dažādu konfesiju baznīcām un to dievkalpojumu veidu. Lai gan lielākā daļa vecāku atbalstīja šādu iniciatīvu, daži bija pret, un viņiem šajā jautājumā izrādījās lielāka teikšana nekā vairākumam. Tajā pašā laikā kristiešiem nav nekādu iespēju protestēt, ka viņu bērniem skolā tiek mācīts tikai un vienīgi darvinistu viedoklis par dzīvības izcelšanos uz zemes, neapskatot citas teorijas. Pat doma par kristīgās mācības ieviešanu skolās tiek krasi noraidīta. Palasot interneta komentārus, reizēm šķiet, ka daži mūslaiku sekulāristi ir vēl kareivīgāk noskaņoti nekā padomju laika „karojošie ateisti” un, ja vien tiem dotu vaļu, baznīca un ticība tiktu aizliegtas vispār, bet ticīgie nosūtīti uz pāraudzināšanas nometnēm vai psihiatriskajām klīnikām. Tik liels naids dveš no dažu cilvēku paustās attieksmes pret baznīcu un ticīgajiem. Šodienas sekularizētajā Eiropā kristieši piedzīvo arvien lielāku spiedienu un ierobežojumus, kamēr kristīgās pārliecības aizskārums vairs netiek uzskatīts par pārāk nozīmīgu pārkāpumu.

Šajā kontekstā, esmu pārliecināts, „Pussy Riot” meitenēm par savu huligānisko izlēcienu sods bija jāsaņem. Ja tā nenotiktu, tas, iespējams, pamudinātu citus rīkoties līdzīgi, ja jau reiz dievnama apgānīšana nav noziegums. Par soda apmēru un veidu gan varētu diskutēt. Ne jau cietums pārmainīs šo meiteņu uzskatus un attieksmi pret citu cilvēku reliģiskajām jūtām. Žēl, ka Krievijā reti tiek izmantots tāds soda veids kā piespiedu sabiedriskie darbi. Bet, piemēram, ASV tiesneši nereti nosaka šādas darba stundas nostrādāt tieši tajā vietā, kur kaitējums nodarīts. Kā būtu, ja „Pussy Riot” meitenēm tuvākā gada laikā brīvajā laikā vajadzētu uzkopt, piemēram, Kristus Pestītāja katedrāli vai palīdzēt kādā baznīcas žēlsirdības projektā? Varbūt, ka tas patiešām kaut ko izmainītu meiteņu prātos un sirdīs. Savukārt Latvijas valstij un sabiedrībai varētu novēlēt nelocīties līdzi katram Rietumu vai Austrumu vējam, bet, izvērtējot lietas un notikumus, domāt ne vien politiskās un tiesiskās, bet arī ētiskās kategorijās. Jo neklājas aizstāvēt rīcību, ko aizstāvēt patiesībā ir amorāli. Tā vietā mums vajadzētu vairāk iestāties par pozitīvām, cilvēkus audzinošām un sabiedrību stiprinošām lietām un vērtībām. Padomāsim par to, pirms atkal par kaut ko iesim protestēt.

   

© Ervīns Jākobsons. Pārpublicēšanas vai citēšanas gadījumā atsauce uz autoru un interneta vietni www.laikmetazimes.lv obligāta.

Līdzīgie raksti:

    Nekas nav atrasts


Raksts atrodams vietnē Laikmeta zīmes: http://www.laikmetazimes.lv

Saite uz rakstu: http://www.laikmetazimes.lv/2012/08/27/mincenisu-dumpis-satrauc-pasauli/

© 2009 - 2013 Laikmeta zīmes. Visas tiesības aizsargātas.