Ko darīt ar Uzvaras pieminekli?

Ievietoja | Sadaļa Valsts un pilsoņi | Publicēts 28-05-2012

Ieteikt draugiemPačivini Share on Facebook Izprintē Nosūti draugam e-pastu

Kad kārtējās 9.maija svinības un ap tām virmojošā emocionālā gaisotne nedaudz norimusi, varam parunāt arī par šo svētku centrālo objektu - tā saukto Uzvaras pieminekli. Tas atrodas Rīgā, Pārdaugavā, Uzvaras parka dienvidu daļā. Parks gan šādi nosaukts, atzīmējot uzvaru pār bermontiešiem 1919.gadā, nevis PSRS uzvaru pār nacistiem, kā daudzi domā. Sabiedrībā par Uzvaras pieminekli valda radikāli pretēji viedokļi - krieviski runājošie to labprāt padarītu par tādu pašu svētvietu, kāds latviešiem ir Brīvības piemineklis, savukārt vairums latviešu vēlētos šo “monstru” no pilsētas ainavas aizvākt.

Šajā viedokļu pretstāvē bijušas arī radikālas epizodes. Tā 1997.gada 6.jūnijā organizācija “Pērkoņkrusts” veica pieminekļa spridzināšanu, kā dēļ bojā aizgāja viens no spridzinātājiem. Piemineklis ticis arī noķēpāts ar krāsu. Daudzi nacionāli noskaņoti pilsoņi uzskata, ka šim piemineklim nav vietas neatkarīgās Latvijas galvaspilsētā, jo padomju “atbrīvošana” neatnesa Latvijas valstij gaidīto brīvību, bet jaunu okupāciju. Tomēr, atšķirībā no daudziem citiem padomju laika pieminekļiem, šim monumentam ir ne vien vēsturiska, bet arī zināma mākslinieciska un estētiska vērtība, turklāt to radījuši mūsu pašu tēlnieki un arhitekti. Problēma nav piemineklī, bet politiskajā un ideoloģiskajā gaisotnē, kāda ap to izveidota. Vai šo problēmu iespējams pārvarēt? Manuprāt, šāda iespēja bija, taču 4.maija republikas varturi kārtējo reizi palaida to garām.

Nedaudz no pieminekļa vēstures. 20.gadsimta 70.gados PSRS bija vērojama 2.Pasaules karam jeb, kā toreiz teica, Lielajam Tēvijas karam veltītu monumentu celtniecības kampaņa. 1976.gadā tika izsludināts konkurss piemineklim “Padomju armijas karavīriem - Padomju Latvijas un Rīgas atbrīvotājiem no vācu fašistiskajiem iebrucējiem”. Pieminekļa autori ir tēlnieki Ļevs Bukovskis un Aivars Gulbis, piedaloties tēlniekam Leonīdam Kristovskim, mākslinieks A.Bugajevs un arhitekti E.Bāliņš, E.Vecumnieks un V.Zilgalvis. Piemineklis tika uzcelts par iedzīvotāju “brīvprātīgi” saziedotu naudu, piespiedu kārtā atvelkot zināmu summu no darba algas. Tādejādi šis monuments simboliski uzskatāms par mūsu visu kopīpašumu.

Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas radās lieliska iespēja pieminekli depolitizēt un padarīt pieņemamu dažādām sabiedrības grupām. Tā kā piemineklis celts par tautas saziedotiem līdzekļiem, to vajadzēja pasludināt par visas tautas īpašumu un pārņemt Latvijas valsts kontrolē. Tā vietā mūsu varasvīri gāja vieglāko ceļu, noslēdzot līgumu par pieminekļa aizsardzību un uzturēšanu ar Krieviju. Rezultātā nekādas pārmaiņas pieminekļa izskatā bez Krievijas piekrišanas vairs nav iespējamas.

Taču pārmaiņas vajadzētu gan. Pirmais, ko bija jāizdara - jāatņem piemineklim ideoloģiskā slodze, pārdēvējot to par “Pieminekli uzvarai pār nacismu 2.Pasaules karā”. Šā iemesla dēļ nāktos nomainīt bronzas uzrakstu uz pieminekļa, turklāt uzrakstam būtu jābūt gan latviešu, gan krievu, gan angļu un, iespējams, vēl citās valodās. Arī gadaskaitļus “1941 - 1945″ būtu jānomaina uz “1939 - 1945″. Bet pieminekļa pakājē esošajos karogu mastos vajadzētu plīvot visu antihitleriskās koalīcijas valstu karogiem un, protams - Latvijas valsts karogam.

Nākamais, ko vajadzēja izdarīt - atjaunot skulptūras atbilstoši autoru sākotnējai iecerei. Pēc autoru ieceres Dzimtenes Mātes tēla augšup paceltajā rokā vajadzēja atrasties bērnam - nākotnes un augšupejas simbolam, pretstatā otrā pusē esošajai karavīru skulpturālajai grupai. Taču šāda pieminekļa koncepcija neapmierināja tā laika varasvīrus un viņi pavēlēja bērna skulptūru aizvākt. Tā radās klasiskais padomju stila Mātes Dzimtenes tēls ar cīņā saucošu paceltu roku. Tāpēc ir svarīgi bērna tēlu pieminekļa veidolā atjaunot atbilstoši autoru iecerei.

Visbeidzot, valsts uzdevums bija atņemt krievvalodīgajiem ideoloģisko monopolu uz šo pieminekli. Ja monuments būtu veltīts visiem cīnītājiem pret nacismu 2.Pasaules karā, te varētu rīkot atceres pasākumus 8.maijā - 2.Pasaules kara beigu dienā, ko atzīmē lielākā daļa pasaules valstu. Iespējams, tas aizēnotu krievu radikāļu pulcēšanos pie pieminekļa 9.maijā. Diemžēl nekas no augstākminētā netika izdarīts, un tagad to paveikt ir tikpat kā neiespējami līguma ar Krieviju dēļ.

Tādas ir garām palaistās iespējas pieminekli depolitizēt. Neviens no šiem pasākumiem nevarētu aizvainot vai noniecināt krievu un citu padomju tautu karavīru piemiņu. Bet, ja arī tad vēl Krievija mums draudētu ar “nopietnām sekām”, kā tas nereti notiek šodien, kad diskutēta tiek kaut vai tikai teorētiska iespēja pieminekli novākt, tas visai pasaulei parādītu, ka patiesībā Kremlim rūp ne jau karavīru piemiņa, bet impēriskās idejas glorificēšana postpadomju valstīs. Tas arī dotu Latvijas drošības iestādēm lielāku iespēju parūpēties, lai valstij naidīgas personas un organizācijas nevarētu nesodīti izplatīt savu graujošo propagandu 9.maija svinībās. Tomēr šā brīža situācija liecina, ka diezin vai kas mainīsies, kamēr nebūs izaugusi jauna paaudze, kam 2.Pasaules karš būs vēsture nevis ideoloģija.

Vienu gan Latvijas krievvalodīgajiem vajadzētu saprast - tautai, kas lepojas ar nosaukumu narod pravoslavnij (pareizticīgā tauta), nebūtu jāveido jauni elki (Lielais Tēvijas karš - svētais karš) un vēsturiskās atceres vietas nevajadzētu pārvērst par elku pielūgsmes vietām. Viena lieta ir godināt tēvu un vectēvu piemiņu, pavisam kas cits - provocēt latviešu sabiedrību, izaicinoši demonstrējot komunistisko un impērisko atribūtiku. Kamēr Latvijas krievu kopiena un to pārstāvošie politiskie spēki nesapratīs šo vienkāršo patiesību, latviešu tauta un ikviens Latvijas patriots 9.maija svinības nevarēs uzskatīt par Latvijas valstij draudzīgu pasākumu.

© Ervīns Jākobsons. Pārpublicēšanas vai citēšanas gadījumā atsauce uz autoru un interneta vietni www.laikmetazimes.lv obligāta.

Līdzīgie raksti:

    Nekas nav atrasts

Komentāri (5)

  1. Tā vietā mūsu varasvīri gāja vieglāko ceļu, noslēdzot līgumu par pieminekļa aizsardzību un uzturēšanu ar Krieviju.

    Nav šajā līgumā nekas par šo pieminekli.

    http://www.likumi.lv/doc.php?id=204696

  2. Taisnība gan, par pieminekli līgumā nekas nav teikts. Jo labāk - tas nozīmē, ka Latvijas valsts var rīkoties pēc saviem ieskatiem. Tikai… Krievijas vēstnieks jau paspējis paziņot, ka, ja pieminekli jebkādā veidā aizskars, attiecības starp Latviju un Krieviju tiks neglābjami sabojātas. Turklāt Ušakova Rīgas dome pieminekli atjauno par saviem līdzekļiem, turklāt tieši tādā izskatā, kāds tas ir pašreiz. Tātad arī iekšpolitiski būtu skandāls.

  3. 1 “Nedariniet sev elkus vai izgrieztus tēlus, neceliet sev piemiņas akmeņus; arī savā zemē neceliet iezīmētus piemiņas akmeņus, lai to priekšā liektos līdz zemei, jo Es esmu Tas Kungs, jūsu Dievs! (3.Moz.26)

    12 “Sargies noslēgt derību ar tās zemes iedzīvotājiem, kuru zemē tu nāc, ka tas nekļūst par slazda valgu tavā vidū. Izpostiet viņu altārus un salauziet viņu elku stabus, un nocērtiet viņu elku kokus. (2.Moz.34)

  4. Labas karikatūras :D

  5. TO PIEMINEKLI JAU SEN VAJADZĒJA UZSPRIDZINĀT. VIENALGA, JA PASLIKTINĀSIES ATTIECĪBAS AR KOMUNISTIEM, JO MĒS ESAM GAN ES, GAN NATO. TAČU NESĀKSIES 3.PASAULES KARŠ PAR PIEMINEKĻA NOJAUKŠANU.

Uzraksti komentāru