Ervīns Jākobsons. Piepildīt aicinājumu

Ievietoja | Sadaļa Personības | Publicēts 30-04-2012

Ieteikt draugiemPačivini Share on Facebook Izprintē Nosūti draugam e-pastu

Ir dažādi ceļi, kā cilvēks nonāk pie Dieva aicinājuma atklāsmes savā dzīvē. Kāds savu aicinājumu apzinās jau agrā jaunībā, cits turpretī negaidot atklāj sevī talantus, par kādiem līdz tam nav pat sapņojis. Šis būs stāsts par Dieva gudrību un apredzību - par to, kā Dievs atrod cilvēku, paceļ un dod jaunu virzienu dzīvei un kalpošanai. Pavi­sam parasts stāsts, kas var notikt ar ikvienu no mums.

Divpadsmit gadus man bija tā privilēģija un prieks kalpot kā Latvijas Kristīgā radio žurnāla „Tikšanas” vasarsvētku drau­džu atvēruma atbildīgajam redaktoram. Ik mēnesi gatavoju rakstus pat šīs konfesijas pagātni, šodienu un cilvēkiem, kas to veido. Šo kalpošanu veicu kā Latvijas Vasarsvētku draudžu apvienībai (LVDA) informācijas daļas vadītājs. Tomēr tas viss nebūtu bijis iespējams bez Dieva nodoma un vadības manā dzīvē, un par to es vēlos jums pa­stāstīt.

****

- Pirms rakstīt šo liecību, mazliet šaubījos, vai manā dzīvē ir bijis kaut kas tik nozīmīgs, kas spētu uzru­nāt vai iedrošināt citus. Tomēr, rūpīgi pārdomājot, nonācu pie secinājuma, ka par to, ko līdz šim esmu varējis darīt Dieva Valstības darbā, man jāpateicas vienīgi Dievam, un tas ir tā vērts, lai par to pastāstītu arī jums. Vēlos uzrunāt visus, kas šodien sēž baznīcu solos un domā: es taču neesmu nekas, es neko nespēju, man nav nekādu talantu! Esmu parasts vidusmēra cilvēciņš, ko gan no manis var prasīt!? Es jums gribu pastāstīt par varenu Dievu, kas spēj cilvēku izraut no ikdienas pelēcības un padarīt par savu darbabiedru. Šis būs stāsts par to, kā tas notika manā dzīvē, taču tas var notikt ar ikvienu no jums.

Pirms tiku uzaicināts kļūt par žurnāla „Tikšanās” līdzstrādnieku, man nebija nekādas izglītības un pieredzes šajā jomā. Un tas, ka vispār spēju kaut ko uzrakstīt, vēl vairāk - ka mani raksti regulāri tika publicēti Latvijas lielākajā kristīgās preses izdevumā un tagad arī interneta vietnē „Laikmeta zīmes”, ir tikai un vienīgi Dieva nopelns. Skolas gados ar sacerējumu rak­stīšanu man diez cik spoži negāja, toties ļoti patika lasīt. Īpaši piesaistīja vēsture, ģeogrāfija, grāmatas par dabu un dzīvniekiem, vēlāk arī latviešu un pasaules literatūras klasika, māksla, arhitektūra. Tieši lielajai lasītgribai man jāpateicas par savam salīdzinoši plašajam zināšanām visdažādākajās jomās.

Līdz 30 gadu vecumam dzīvoju ikdienišķu parasta cilvēka dzīvi un patiesībā man nemaz īsti nebija skaidrs, kāds ir mans aicinājums. Taču, sasniedzot likte­nīgo Jēzus vecumu, viss mainījās. Piepeši sāka rai­sīties talanti, pat kādiem līdz tam pat nebiju sapņojis. 1997. gadā mūsu draudzē radās doma veidot pašiem sa­vu žurnālu, un es uzņēmos atbildību par šo projektu. Arī vairākums rakstu bija manis sarak­stīti. Skatoties šodienas acīm, tā varēja šķist liela avantūra - bez iepriekšējas pieredzes, bez speciālām zināšanām, bez sajēgas par datoriem un poligrāfiju. Bet tas bija Dieva brīnums. Pēc pirmā numura iznākšanas žurnāls „Dzīvības Avots” tika atzīts par labāko vasarsvētku draudžu izdevumu un LVDA mācītāju padome nolēma to veidot kā visas apvienības iz­devumu. Mani apstiprināja par redaktoru. Skan jau lepni, tomēr joprojām visu nācās darīt vienam. Taču Dievs svētīja un, lai gan die­nas gaismu finansiālu grūtību dēļ ieraudzīja tikai četri „Dzīvības Avota” numuri, man tā bija neatsverama pieredze. Dievs zināja, kam jānotiek nākotnē, un gatavoja ceļu.

Vienā no „Dzīvības Avota” numuriem bija publicēts raksts par mūsdienu kristīgo mūziku. Kris­tīgā radio prezidentam Tālivaldim Tālbergam tas bija šķitis gana interesants un es saņēmu piedāvājumu par šo tēmu rakstīt arī tikko iznākušajam žurnālam „Tikšanās”. Tā kā savs atvērums jaunajā žurnā­lā tika atvēlēts arī LVDA, mani kā cilvēku ar lielu pieredzi žurnālu izdošanā (joks) iecēla par šī atvēruma atbildīgo redaktoru. Pēc kāda laika kļuvu arī par „Tikšanās” štata darbinieku - vienu no žurnāla maketētājiem. Vēl viens Dieva brīnums, jo vēl tikai pirms gada es no datoriem nesapratu pilnīgi neko. Taču tad no provinces uz Rīgu pārcēlās mans māsasdēls, un vi­ņam piederēja tāds tehnikas brīnums kā dators. Viņš man iemācīja elementārākās datorlietošanas pras­mes, un turpmākos mēnešus es pavadīju, apgūstot dažādas datorprogrammas, tostarp grafiskās CorelDraw un Photoshop - tieši tās, kas vēlāk izrādījās nepieciešamas darbam žurnālā.

Atskatoties pagātnē, es visā šajā notikumu virknē saskatu nepārprotamu Dieva vadību. Tomēr nekas no tā nebū­tu noticis, ja pirms tam es nebūtu iepazinis Viņa dēlu Jēzu Kristu. Es neuzaugu kristīgā ģimenē. Lai gan bērnībā biju kristīts, par Dievu ģimenē nekad nerunāja, kaut arī Viņa esamība netika noliegta. Pusaudža gados mēģināju lasīt omītes veco, vēl 19. gadsimtā izdoto Bībeli, taču tolaik priekš manis tā izrādījās pārāk grūta un nesaprotama lasāmviela. Ziemassvētkos šad tad aizstaigāju līdz baznīcai, tomēr ne jau lai svinētu Pasaules Glābēja piedzimšanu, bet gan lai paklausītos skaistās Ziemsvētku dziesmas. Pret reliģiju un ticību man bija nei­trāla attieksme - no vienas puses, tā mācīja cilvēkus būt godīgiem un morāli tīriem, no otras - baznīcas rituāli man šķita novecojuši un mūsdienu cilvēkam grūti ­saprotami.

Pēc vidusskolas sāku mācīties VEF Tehniskajā skolā, kur nejauši uzzināju, ka viens no maniem kursabiedriem ir saistīts ar baznīcu. Turpmākos mēnešus mēs stundām ilgi runājām par Dievu, Viņa radīto pasaules kartību, Bī­beli. Reizēm cilvēkiem ir grūti uzreiz noticēt dažām lielām, par kurām stāsta Bībele, taču ar mani bija citādāk - es spēju ticēt visam. Un arī tas bija brīnums. Tomēr tā nebija akla ticība, bet iekšēja pārliecība, kādu spēj dot tikai Svētais Gars. Interesantākais, ka cilvēks, kas man tik daudz stāstīja par Dievu, tolaik pats vēl nemaz nebija draudzes loceklis, taču tieši viņu Dievs izredzēja, lai atvestu mani Sava žēlastības troņa priekšā.

Tajā vasarā man radās nopietnas veselības problēmas un es uz vairākiem mēnešiem nonācu slimnīcā. Te piedzīvoju, kā Dievs palīdz un atbild uz lūgšanām. Lūdzu Dievu par savu veselību, jo tolaik mans veselības stāvoklis bija tāds, ka varēju arī nomirt. Man nebija nekā, uz ko paļauties, vienīgi Dievs, kam tikko biju sācis ticēt. Mans palātas biedrs, kāds krievu večuks, mocījās ar stiprām sāpēm kājās. Reiz viņš tik briesmīgi vaidēja, ka neizturēju un sāku lūgt Dievu, lai noņem kaimiņam sāpes. Pēc brīža vecais vīrs pārstāja vaidēt. Jautāju: „Vai pārgāja?” Viņš saka: „Pārgāja!” Es neko neteicu par savu lūgšanu, tikai pateicos Dievam, ka Viņš ir to uzklausījis.

Dievam es ticēju, taču par Jēzu nezināju neko. 1983. gada Ziemassvētkos mani uzaicināja uz jauniešu diev­kalpojumu Mateja baznīcā, kur iepazinos ar cilvēkiem, kas stāstīja, kā Jēzus ienācis viņu dzīvē, cik laimīgi viņi tad ju­tušies, kā pārmainījusies viņu dzīve. Skatījos uz šiem jaun­iešiem un sapratu, ka viņos ir kaut kas tāds, ko es nespēju noformulēt vārdos, bet ļoti vēlētos iegūt. Aizgājis mājās, lūdzu Dievam piedot visus manus grēkus un aicināju Jēzu kļūt par manas dzīves Kungu. 1984. gada 1. jūlijā mācītājs Arvīds Vasks mani kristīja Mateja baptistu draudzē. Tā sākās mans kristieša ceļš.

Šajā ceļā bijušas vairākas nozīmīgas pieturas. Trīs gadus apmeklēju Mateja draudzes dievkalpojumus, tomēr nespēju rast atbildes uz vairākiem būtiskiem ticības dzīves jautājumiem, tāpēc 1987. gadā pārcēlos uz Golgātas draudzi, kur tolaik plašumā vērtās atmodas kustība. Šeit iemācījos pazīt Trīsvienības trešo personu - Svēto Garu, šeit pirmoreiz piedzīvoju reālu Dieva spēku un iepazinu garīgo dāvanu nozīmi draudzes kalpošanā. Vēlāk vairākus gadus apmeklēju Slokas baptistu drau­dzi, kur mana dzīvesbiedre Solvita kalpoja kā pianiste, bet 1995. gadā, kad Rīgā tika dibināta jauna vasarsvētku draudze, tikām uzaicināti piedalīties tās veidošanā. Kopš tā laika mūsu garīgās mājas ir draudzē „Dzī­vības Avots”.

Savulaik esmu domājis arī par mācītāja kalpošanu, tomēr, godīgi sakot, diez vai spētu būt labs mācītājs. Tad jau drīzāk Bībeles skolotājs, jo man patīk analizēt un studēt Dieva Vārdu. Taču arī šajā jo­mā nekas nopietns neizveidojās. Toties tagad savus Dieva dotos talantus varu izmantot kalpo­šanā, kas man padodas un rada prieku, proti, žurnālistikā. Protams, reizēm uzmācas šaubas, vai mani raksti maz kādam ir vajadzīgi? Toties jo lielāks gandarījums ir tad, kad saņemu pateicību par kādu no saviem rakstiem, vai arī rokās ir vēstule, kas teic paldies par iegūto stiprinājumu. Tikai tad tu saproti, ka tavs darbs nav gluži velts.

Šodien savu aicinājumu esmu atradis žur­nālistikā un ceru, ka tā tas būs vēl kādu laiku, taču, kas notiks nākotnē, to zina tikai Dievs. Mans uzdevums ir saskatīt dotās iespējas un iet pa ceļu, kuru Tēvs sagata­vojis. Ilgus gadus strādāju Latvijas televīzijā par videoinženieri, ir nācies iejusties arī radiožurnālista ādā, kad mūsu draudze veselu gadu veidoja iknedēļas raidījumu Siguldas radio. Šo to saprotu no datorgrafikas un make­tēšanas. Nezinu, ko Dievs gatavo nākotnē, bet vienu varu teikt droši - bez Viņa žēlastības es šodien nebūtu tas, kas esmu. Tāpēc gribu uzrunāt visus, kas šodien jūtas neievēroti, nespēcīgi un nenovērtēti - meklējiet Dievu un nāciet pie Viņa žēlastības troņa, jo tikai pie mīlošās Tēva sirds jūs at­radīsiet savu patieso dzīves mērķi un aicinājumu. Pie Dieva neviens nepaliek neievērots un vientuļš. Viņš atraisīs jūsu apslēptākos talantus un dos spēku sasniegt dzīves augstākās virsotnes.

  

Rakstā izmantota publikācija žurnāla „Tikšanās” 2006. gada aprīļa numurā.
© Ervīns Jākobsons. Pārpublicēšanas vai citēšanas gadījumā atsauce uz autoru obligāta.

Līdzīgie raksti:

Komentāri (2)

  1. Iedrošinoši! paldies!

  2. Lai slavēts Jēzus Kristus!

    Izlasīju, Ervīn, jūsu liecību. Arī es tiku dziedināta, kad kristījos Mateja draudzē 1989.gadā. Ārsti mani nespēja izārstēt. Es tikai uzticējos Jēzum. Jēzus mīlestībā, lūgšanās un pateicībā vēl šodien dzīvoju. Dieva svētība jums! Cirseniece R.

Uzraksti komentāru