Jānis Rožkalns. Brīvības dēļ (1)

Ievietoja | Sadaļa Laikmeta liecinieks | Publicēts 19-03-2012

Ieteikt draugiemPačivini Share on Facebook Izprintē Nosūti draugam e-pastu

Triju Zvaigžņu ordeņa lielvirsnieks, padomju laika brīvības cīnītājs Jānis Rožkalns. 1983. gadā čeka viņu nosauca par „sevišķi bīstamu valsts noziedznieku” un tiesa piesprieda smagu sodu - astoņus gadus stingrā re­žīma ieslodzījumā speciālajā čekas nometnē. Bija pare­dzēts, ka no turienes viņš atgriezīsies vai nu fiziski un garīgi pilnīgi salauzts, vai arī neatgriezīsies nekad. Bet Dievs bija lēmis citādi. Pēc četriem tālajā Permas apgabalā nometnē pavadītajiem gadiem vienā dienā viņam negaidot tika paziņots par atbrīvošanu. Pēc atgriešanās Latvijā viņš iesaistījās grupas „Helsinki - 86″ darbībā, tad sekoja piespiedu izraidīšana uz Rietumiem.

Ar Guntu Jānis jau bija iepazinies pirms šiem drama­tiskajiem notikumiem, aresta dienā viņu dvīnīšiem bija tikai trīs mēneši. Lai tētis vēlreiz redzētu savu mazo meitiņu un dēliņu, Gunta tiesā bija ieradusies ar abiem, nu jau desmit mēnešus vecajiem Ritu un Marku. Nu Rita un Markus ir izauguši, Vācijā piedzima Rožkalnu jaunākā meita Kristīne. 2000. gadā Rožkalnu ģimene atgriezās Latvijā.

****

Pirmās represijas piedzīvoju jau pamatskolā. Nebiju ne oktobrēns, ne pionieris, turklāt mans tēvs bija sludinātājs Vecpiebalgas draudzē, tādēļ man šad un tad skolas malkas šķūnī pēc stundām lika zāģēt malku, bet tur bija lielas šķirbas, caur kurām vilka pamatīgs caurvējš. Tā es dabūju plaušu tuberkulozi. Bet visām šīm represijām bija arī sava zelta maliņa, jo tās pavēra jaunas durvis. Tuberkulozes dēļ nokļuvu Cēsu sanatorijas Meža skolā, kas padomju laikā bija daudz pozitīvāka par citām skolām.

Pēc Cēsu Meža skolas atnācu uz Rīgu un 3. tehniskajā skolā mācījos par universālvirpotāju. Tad arī iesaistījos kristīgās jaunatnes akcijās. Ar saviem vēlākajiem cīņu biedriem Olafu un Pāvilu Brūveriem biju pazīstams jau no bērnības - viņi brauca pie mums brīvlaikos. Mēs taisījām sniega cietokšņus, pikojāmies, vasarās atpūtāmies pie Ineša ezera. Protams, tolaik nerunājām par politiku, bet uzticību viens pret otru bijām ieguvuši. Vispirms domājām, kā izplatīt Evaņģēliju. Tajā laikā bija totāla bezcerība, cilvēki visur nodzērās, un mēs sapratām, ka Evaņģēlija vēsts ir vienīgā, kas cilvēkiem vēl dotu kādu perspektīvu dzīvē. Pat talantīgi cilvēki - mākslinieki, dažādu amatu meistari, neredzēdami nekādu nākotni savai dzīvei, meklēja atrisinājumu pudelē. Mums bija evaņģelizācijas grupas, es spēlēju ģitāru, mēs braukājām pa visu Latviju, arī Latgali, uzrunājām jauniešus. Tajā laikā tas bija vairāk nekā neparasti, ka jauniešu grupa atklāti dzied un stāsta par Dievu. Bieži vien mājas sanāksmēs tika sapulcināti arī kaimiņu bērni, jaunieši, skolēni. Drīz vien jutām, ka mums sāk sekot čeka.

Vienreiz vesela grupa 15. augustā aizbraucām uz katoļu svētkiem Aglonā, kur pēc misēm pagalmā dziedājām kristīgas dziesmas. Arī tur tas bija kaut kas neredzēts. Beigās izraisījās pat starptautisks konflikts. Baznīcas kārtībsargi rāva no rokām ārā ģitāru un jautāja: ko jūs te darāt? Kad jau lēnām gājām prom, redzējām, ka atbrauc milicijas mašīnas. Mūs visus arestēja un pratināja līdz rītausmai. Pratināja visus - no kurienes, kāda darbavieta, skola un tamlīdzīgi. Pa vienam laida laukā un teica: te kategoriski aizliegts dziedāt un runāt! Vēlāk izrādījās, ka Vatikāns Maskavai bija iesniedzis notu, lai dara visu nepieciešamo un pārtrauc baznīcas svētku traucēšanu. Pēc tam gan Rīgā katoļu jaunieši, ar ko mums bija kontakti, par šo Vatikāna soli atvainojās. Tā, lūk, pamazām sākās konfrontācija ar tā laika režīmu.

Golgātas, Mateja un citu draudžu jauniešiem vasarās rīkojām salidojumus. Tolaik tas notika pagrīdē, bet tā jau bija zināma varonība un dubults gandarījums, ka varam arī šajos apstākļos vairāki simti pulcēties kopā. Bet, protams, tam visam sekoja čeka un bija arī spiediens uz mācītājiem - viņus sauca uz stūra māju, brīdināja, draudēja. Viņi, kā nu katrs prata, izlocījās. Jauniešu nometnes atbalstīja mācītāji Gunārs Lagzdiņš, Jānis Šmits un Artūrs Šķuburs. Pārējie bija gatavi neredzēt, kas notiek. Viena daļa teica: tas nav labi, ar to jūs provocējat represijas. Padomju laikā, īpaši Krievijā, bija oficiālā baznīca, kas gāja kompromisa ceļu, bet otra daļa savu principu dēļ piedzīvoja vajāšanas, nepadevās, ļoti daudzi sēdēja cietumos. Bija pagrīdes tipogrāfijas, kur iespieda Bībeles. Nereģistrētie kristieši pulcējās mājās, dzīvokļos, mežos. Mēs tikām pieskaitīti tā sauktajai Orgkomitejai - nereģistrētajiem. Līdz ar to uzreiz kļuvām bīstami.

Arī Latvijā bija pagrīdes tipogrāfijas, un mēs sākām piedalīties šajā darbā. Vajadzēja neuzkrītoši pirkt papīra pakas - dažādos veikalos, turklāt nelielā daudzumā, kaut kur nolikt un pēc tam ļoti konspiratīvos apstākļos tas tika nogādāts tipogrāfijās. Viena tāda tipogrāfija atradās Jelgavas baznīcas dzīvokļa bēniņos, to tā arī neatklāja. Otra bija Līgatnē, kuru dramatiskos apstākļos čeka likvidēja. Zinādami, ka papīra pakas tiek pirktas veikalos, tās tika iezīmētas ar radioaktīvu vielu un no augšas ar helikopteru izsekoja, kur tās ar kravas mašīnu tiek vestas.

Cīņa bija dažādās jomās, bet mēs nonācām pie atziņas, ka visas tautas evaņģelizācija nav iespējama, ja netiek atgūta Latvijas neatkarība un nesākas demokrātija. Šī motīva dēļ organizējām Latvijas Neatkarības kustību (LNK). Vēl mums bija tas jaukais sapnis: ja būtu brīvība, tad, lūk, visi šie mācītāji, kas tagad dzīvo bailēs un pieļauj dažādus kompromisus, beidzot kļūtu par īstiem cilvēkiem. Spiediena vairs nebūs, sāksies jauna dzīve - Latvijā uzplauks garīgā dzīve, kultūra un tā tālāk. Runājot par kompromisiem, čeka mācītājiem pieprasīja nepieļaut bērnu un jauniešu aktivitātes, ārpusbaznīcas sarīkojumus, prasīja dot sarakstus ar visiem, kas no jauna tiek kristīti un iestājas baznīcā. Tiem mācītājiem, kam tika dota atļauja apmeklēt ārzemju konferences, vajadzēja tur stāstīt, ka Latvijā un Padomju Savienībā ir ticības brīvība, neviens netiek vajāts, ka mums ir Bībeles un literatūra. Mēs šos cilvēkus zinājām un bija ļoti grūti salikt kopā teoriju, ko viņi stāstīja no kanceles, ar dzīvi, ko viņi īstenoja pēc tam, par to iegūstot diezgan ievērojamus personīgus labumus - braukt uz ārzemēm, iegādāties tur grāmatas, apģērbu, Rietumu kārdinošās preces.

Man bija sarunas ar daudziem mācītājiem, kuri gāja kompromisa ceļu, un es nejutu, ka viņos būtu kādas dramatiskas iekšējas pretrunas. Viņi to vienmēr prata ar kaut kādu savu izstrādātu argumentāciju pamatot, pat ar Bībeles rakstu vietām, ka vajagot dzīvot mierā, vajagot visu panest, ka mērķis attaisno līdzekļus, jo caur to mēs iegūstam lielākas iespējas. Latvijā tomēr neesot tā kā Krievijā, bet, ja mēs tik konsekventi nostāsimies par Bībeles patiesībām, mūs sāks vajāt tāpat kā tur, slēgs baznīcas. Un jāsaka, ja cilvēks, īpaši jau talantīgs cilvēks, grib kaut ko attaisnot, viņš spēs attaisnot jebko.

Jānis un Gunta savā kāzu dienā 1982. gada 15. aprīlī Tūjas jūrmalā.

LNK lielākās aktivitātes bija no 1974. līdz 1983. gadam. Par to mūs arī tiesāja. Kustību dibināja Pāvils un Olafs Brūveri, bet vēlāk, kad viņu ģimene bija spiesta atstāt Latviju, grupas vadība nonāca manās rokās. Mums caur Zviedriju un Somiju bija intensīvi pagrīdes kontakti ar Vāciju. Divas reizes mēnesī es braucu uz Tallinu satikt tūristus, kas, sapakojuši zem apģērba, ieveda literatūru un tehnisko palīdzību. Pretī mēs sūtījām fotogrāfijas, kā tiek pārkrievota Latvija, gatavojām dažādus dokumentus Rietumu konferencēm. Lielākais notikums bija Brūveru uzņemtā filma, kurā redzams, kādos apstākļos PSRS tiek turēti ieslodzītie, un otra filma, kur mēs no manas darba mašīnas loga vairākas stundas filmējām pa čekas ieejas durvīm nākošos un ejošos čekistus, viņu sejas un sarunas. Šo filmu parādīšanās Rietumos noveda pat pie tā, ka Francijas Komunistiskā partija pārtrauca attiecības ar PSRS Komunistisko partiju. Tā bija milzīga starptautiska uzvara, jo Latvijas vārds greznojās visu lielāko pasaules izdevumu pirmajās lappusēs. Mūsu grupā bija 20 cilvēki, arī Gunārs Astra, Jānis Vēveris un citi. Sadarbība ar Pauli Kļaviņu, Pāvilu un Ritu Brūveriem Vācijā ilga apmēram deviņus gadus.

Andropova laikā vienā janvāra rītā Rīgā kādos 50 dzīvokļos bija kratīšana, arī mūsējā. Tas bija laiks, kad Gunta gaidīja mūsu dvīņus. Pēc nakts maiņas pusseptiņos no rīta manā darbavietā dispečeru dienestā ieradās septiņi čekisti Andra Strautmaņa vadībā, parādīja kratīšanas orderi, iesēdināja mašīnā, un braucām uz mājām. Mājās man vairākās vietās bija noslēpts arhīvs - LNK zīmogs, klišejas, dokumenti. Kratīšanas laikā es pajautāju, vai varu palasīt Bībeli. Man atšķīrās tā vieta, kur Pēteris ir cietumā, bet pēc tam atnāk eņģelis, atver durvis un viņu atbrīvo. Kad es to lasīju, pēkšņi sapratu, ka tā būs ar mani, ka tikšu arestēts un pēc tam atbrīvots. Vēlāk ne reizi vien es to teicu gan Andrim Strautmanim, gan prokuroriem, kas atbildēja: Rožkaln, šajā krēslā ir sēdējuši cilvēki, kas 15 gadus dabūjuši, un jūs nesēdēsiet mazāk! Es mierīgi atbildēju: nē, es tikšu atbrīvots! Manī tik dziļi bija šī apziņa, un jāteic, ka tā man ļoti palīdzēja pēc tam visus četrus gadus cietumā.

Kratīšana gāja līdz kādiem pusčetriem pēcpusdienā. Viņi neko īpašu neatrada, bet paņēma ļoti daudz grāmatu. Jūs esat arestēts, brauksim uz čeku! - Bet mana sieva ir dzemdību nodaļā! - atbildēju. Tas viņiem bija šoks. Mani aizveda uz čeku, nosēdināja koridorā, tad vairākas stundas aiz durvīm es dzirdēju - brīžiem viņi kliedza viens uz otru, notika smaga diskusija, vai mani arestēt vai ne. Viņi saprata - ja Gunta uzzinās par arestu, viņai var būt spontānais aborts, bet mums jau tad bija ļoti plaši starptautiski kontakti, es biju regulāri ticies ar Amerikas diplomātiem un žurnālistiem Maskavā, mums bija sarakste un pat telefona sarunas ar Vāciju. Viņi to visu zināja, tādēļ dilemma bija smaga. Beigās es čekas koridorā aizmigu. Manī bija dziļš miers. Tad viņi teica, ka respektē to, ka sieva ir slimnīcā un mani nearestēs. Tā vietā mani ar čekas mašīnu aizveda uz Bulduru slimnīcu pie Guntas. Pēc tam veda uz Guntas dzīvokli Kuldīgas ielā, kur arī notika kratīšana, un tur tad vienu mūsu slēpni atrada Guntas klavierēs. Tajā atradās vairāki simti Helsinku konferences nebeiguma akta brošūras. Tās mēs bijām iespieduši Lietuvas katoļu baznīcas tipogrāfijā.

Jānis un Gunta ar dvīņiem kāzu gada jubilejā, piecas dienas pirms Jāņa aresta.

No janvāra līdz aprīlim, kamēr Gunta atradās dzemdību namā un pēc tam bērnu slimnīcā, es katru otro dienu gāju uz pratināšanu, un mums visur sekoja čekas aģenti. Vissmagākais brīdis bija pēc tam - aresta dienā. Prokurors nolasa protokolu, noformē dokumentus, izņem kurpju saites, atņem jostu, pat noņem pirkstu nospiedumus kā noziedzniekam, no trim pusēm fotografē - tas viss ir psiholoģiski ļoti smagi. Čekas pagrabā bija tāda speckamera, caur kuru laikam izgāja visi tur nonākušie. Tur nebija neviena loga, pusotru metru bieza siena, tik maza telpa, ka varēja ar rokām sienas aizsniegt, tad divas dzelzs durvis aizslēdz ciet, ka viss norīb. Ir tāda sajūta, it kā tu būtu ieslēgts milzīgā betona bluķī, turklāt tev ir pateikts - tu vairs nekad brīvību neredzēsi. Tad pārņem sajūta, ka nav ko elpot, tikai ar grūtībām lēnām velc gaisu. Tie ir ļoti smagi brīži. Bet tas dod rūdījumu un jaunus vērtību kritērijus tam, kas vispār ir dzīve.

Etaps ir smagākais posms visā ieslodzījuma laikā. Parastajam vilciena sastāvam tiek pieāķēti arestantu vagoni, kas no ārpuses ne ar ko neatšķiras no pārējiem. Man etaps sākās vienā janvāra naktī Rīgas Centrālcietumā - pēkšņi viss cietums sāka rībēt no durvju klaudzēšanas, kad mūs, kādus 400 ieslodzītos, ar mantām vispirms izdzina koridorā, kur stāvējām ar seju pret sienu, tad visiem vajadzēja iet caur vairākām telpām, kur notika totāla kratīšana, šausmīgi brutāla un milzīgā tempā - uzraugi kliedz, suņi rej. Koferi vai mantu maisu lika izbērt, stūrī jau bija milzīga mantu kaudze. Uzraugi pavēlēja: to ņem, to ne, paši kaut ko met - viena zeķe paliek, otra ne. Bet, ko nozīmē ar vienu zeķi nonākt ziemeļos? Kad pienāca mana kārta, uzraugs krieviski jautāja: par ko esot notiesāts? - Veruščij! (Ticīgais! - krievu val.) - Viņš paskatījās: veruščij? Togda i mi budem vam veritj. (Ticīgais? Tad arī mēs jums ticēsim.) Aizliegtas lietas ir? - Nav. Un man pat nepieskārās. Bet man maisā bija Bībele, rakstāmais, klade - viss, ko tūlīt pat atņemtu. Laikam man vienīgajam no visiem neveica kratīšanu. Pārējie pēc tam jautāja, vai es neesmu dēls kādam valstsvīram.

Pēc kratīšanas mūs veda cauri pagalmam, tad pa dzeloņdrāšu tuneli uz vagonu un tas bija dramatisks brīdis - nakts, zvaigžņotas ziemas debesis, visapkārt dzeloņstieples, prožektori, uzraugi ar automātiem un rejošiem suņiem, bet mums vajadzēja pārvietoties ik pa brīdim notupstoties, saliekot rokas aiz galvas, turklāt bija jāvelk līdzi sava soma. Šis skats man palicis atmiņā uz mūžu. Kā koncentrācijas nometnē.

Tipisks padomju cietums.

Mūs sadzina kupeju vagonā, kam visa koridora iekšējā siena bija no restēm, un arestantu pieplakušās sejas pie restēm veidoja baigu mozaīku visas sienas augstumā. Kupejā, kas bija paredzēta astoņiem cilvēkiem, rīdot suņus, sadzina kādus 20 cilvēkus, bet braukt vajadzēja simtiem kilometru. Ik pēc četrām piecām stundām ar konvoja pa vienam veda uz tualeti. Tā ir cita pasaule, kur cilvēkam nav nekādas vērtības.

Tad mēs nonācām Pleskavas cietuma pagrabstāvā, kamerā ar maziem lodziņiem. Uz grīdas ūdens, tajā dēles, mēs lēkājām pa noliktajiem ķieģeļiem. Pa sienām ložņā desmitkāji, divstāvīgas dzelzs gultas un kameras vidū uz paaugstinājuma atklātā tualete. Daudziem šajā mitrumā sāpēja zobi un locītavas, notika kautiņi un kāršu spēles, kurās nospēlēja viens otra mantas un drēbes. Nokaitēta situācija, nekādas solidaritātes. Man tur notika pastāvīgas diskusijas par morāles tēmām. Vai ir izdevīgi zagt, vai drīkst melot - jautājumu bija daudz. Centos viņus pārliecināt - ja jau esam vienā likteņa laivā, tad vienīgais saprātīgais risinājums ir savstarpējs atbalsts. Tad arī Dievs palīdzēs un būs cerība. Pat ja tev ir ienaidnieks, tad uzvarējis viņu tu esi nevis tad, kad piespied viņu ar kāju pie grīdas, bet ja spēj to padarīt par savu draugu.

Tur bija arī viens čigāns no Daugavpils, apmēram 60 gadu vecs, viņš mums stāstīja, ka sieva esot citā cietumā, bērni citos, arī pats gandrīz visu dzīvi pavadījis cietumā, tagad viņu veda izsūtījumā uz Sibīriju. Viņš bija zaglis pēc likuma. Tā ir īpaša zagļu kategorija, zagļu elite, kuri profesionāli apguvuši savu māku un devuši zvērestu ne­kad dzīve vairs nestrādāt algotu darbu, bet iztikt tikai no zagšanas. Ja viņi nonāk cietumā, pārējie zagļi no tā sauca­mā obščaga naudas palīdz gan viņiem gan arī viņu ģimenēm, bet pēc atbrīvošanas palīdz atkal iekārtoties.

Un lūk, šis čigāns bija tas, kuram arvien bija lielākās iebildes. Beigās viņš teica tā - vai es zinot, ka Bībelē esot teikts, ka čigāniem Dievs ir atļāvis zagt? Atbildēju, ka tas nevar būt, esmu izlasījis visu Bībeli un kaut kas tāds nav atrodams. Tad man neesot īstā Bībele, jo viņš skaidri zi­not, ka tur esot aprakstīts stāsts par Jēzus Kristus piesišanu krustā, kad tur bijuši tad čigāni, kuri nozaguši vairākas naglas un tādēļ Kristum kājas nav bijis ar ko pienaglot un tās tikai piesietas pie krusta. To redzot, Kristus esot čigā­niem teicis, ka tādēļ viņi visās paaudzēs drīkstot zagt un tas nebūšot viņiem pieskaitīts kā grēks. Un tādēļ arī čigāni zogot, kad tik rodoties tāda iespēja.

Iebildu, ka tā nu gan nav patiesība un to viņi paši būs izdomājuši. Tas nu viņu saniknoja, viņš demonstratīvi pienāca pie manas gultas, paņēma manas virsbikses, ko biju nolicis uz gultas gala, aizgāja uz savu gultu un iemeta savā mai­sā. Ar to viņš parādīja - viņam ir apnicis klausīties manas gudrās mācības: paskatīsimies, kā viņš pats tagad mīlēs savu ienaidnieku? Bet mūs jebkurā brīdi vatēja paņemt uz nākamo etapu, tādā gadījumā man būtu jābrauc plāna­jās sporta biksēs. Es biju nelielā šokā, klusībā pielūdzu Dievu. Un tad, pēc dažam stundām atnesa žiletes bārdas dzīšanai, ar tām vajadzēja apgriezt arī nagus, jo šķēres cie­tumā nedod, jo tās skaitās bīstams ierocis. Kādas desmit žiletes uz visu kameru, turklāt tikai uz stundu! Es skatos - čigānam tie nagi ir šausmīgi, kādu centimetru gari, biezi un ieplaisājuši. Viņi kaut ko mēģina izdarīt, bet ar tik plā­nu žiletīti, kas lokās, neiespējami nogriezt. Sēž uz gultas malas un pie sevis lamājas.

Tad es piegāju viņam klāt, notupos un saku: iedod man to žileti, es tev palīdzēšu. Pēc pilnīga klusuma mirkļa jautājums: kā palīdzēsi? Tā - nogriezīšu tev nagus. Sēdi mierīgi, es tev tūlīt apgriezīšu, jo laika mums daudz nav. Es mēģinu, nevaru - tie nagi ir tik biezi un cieti, es paņēmu ziepes, mazliet ieziepēju, drusciņ krūzītē patu­rējām ūdenī. Kad biju nogriezis kādus trīs nagus, jutu, ka kaut kas no augšas pil, paskatos - čigānam asaras pilnas acis. Te jāsaka, ka jebkuros apstākļos viņš būtu gatavs labāk trīsreiz nomirt, nekā parādīt, ka viņš, zaglis pēc liku­ma, raud. Kamerā bija kapa klusums, ieslodzītie neticēja savām acīm, ka viņu lielākā autoritāte slauka asaras. Drīz arī vajadzēja atdot žiletes. Es aizgāju uz savu gultu un ska­tos - čigāns atver savu maisu, izvelk manas bikses, nāk pie manis, sniedz tās un saka: piedod, Jāni, es esmu ļoti ļauns cilvēks, lūdz par mani Dievu.

Ieslodzītajiem tā bija tāda dzīves paraugstunda, kā ar laipnu soli var uzvarēt pat vislielāko ļaunumu. Pēc tam mūs izšķīra, viņu aizveda uz citu etapu, bet apmēram pēc nedēļas - simtiem kilometru tālāk - mani no cita cietu­ma veda atkal iekšā arestantu vagonā, mani ved gar ku­pejām, un es dzirdu, vienā kupejā sauc: smotriķe, Božij čelovek idjot! (Skatieties, Dieva cilvēks iet! -krievu val.) Es pazinu, tas ir mans čigāns! Tur es ar viņu tad tikos pēdējo reizi. Tas bija ļoti dramatisks piedzīvo­jums, patiesībā tur nenotika nekas pārdabīgs, tikai mēs visi redzējām, cik ārkārtīgi efektīva izrādījās visvienkār­šākā Evaņģēlija patiesība. Tā salauza pat šo tēraudcieto zagļa sirdi.

Protesta piespraude pret Jāņa Rožkalna apcietināšanu un notiesāšanu, kādas nēsāja Pauļa Kļaviņa vadītās “Gaismas akcijas” cilvēki Rietumos.

   

Raksts veidots pēc žurnālā „Tikšanās” 2007. gada aprīļa un maija numuros publicētajiem materiāliem.
© Maira Ošeniece. Pārpublicēšanas vai citēšanas gadījumā atsauce uz autoru un pirmavotu obligāta.

Līdzīgie raksti:

Komentāri (6)

  1. Esmu dzirdējis, ka padomijas laikos uz Rietumiem tika vienīgi VDK aģenti un tie, kuri bija gatavi sadarboties… Manuprāt, tas attiecas arī uz tā saucamajiem disidentiem.

  2. Nav gluži tā. Perestroikas laikos 80.gadu nogalē, kad Gorbačovs gribēja izskatīties demokrātisks, VDK sāka praktizēt Padomju Savienībai nevēlamas personas nevis sēdināt cietumā, bet izraidīt no valsts. Tika atņemta PSRS pilsonība, visi, neatkarīgi no tautības, pataisīti par ebrejiem un ar Izraēlas vīzu izsūtīti no valsts. Tā 88. - 89.gadā bija spiesti aizbraukt gandrīz visi tā laika Latvijas tā saucamie politiskie. Par to Rožkalna stāsta 2.daļā.

  3. Nez kādam jābūt radioaktīvajam starojumam, lai no helikoptera iezīmētās lapas čekotu? Tad jau tās nesošais disidents sen būtu vēkšpēdus no saņemtās devas. Ko tas Jānis Kristīgais tur lej?

  4. Kas mums zināms par konkrēto notikumu?

    Pagrīdes tipogrāfija Līgatnē bija? Bija. Čeka to atklāja un likvidēja? Jā. Atklāšana notika, novērojot papīrvedēju mašīnu no gaisa? Jā. Papīra pakas bija iezīmētas? Jā.

    Tiktāl fakti. Ar ko tieši papīrs bija iezīmēts, neņemos spriest. Iespējams, ka viela bija viegli radioaktīva, kādu izmanto medicīnā. Nevajag domāt, ka čekisti tai sekoja, izmantojot vienkāršu dozimetru. Iespējams, ka tika izmantotas kādas filtrējošas vai rentgenierīces, kas uz ekrāna iekrāsoja iezīmētās papīra pakas.

  5. Pēc Helsinki 86 informācijas Rožkalns bija čekists!

  6. Jani,
    nevis pēc “Helsinki 86″ informācijas, bet Linarda Grantiņa personīgajiem murgiem. Rūpīgi palasot Grantiņa interneta lapeli “Tautas Tribunāls”, redzēsiet, ka tur absolūti visi padomju laika brīvības cīnītāji, daudzi no kuriem cietumos, nometnēs un izsūtījumā pavadījuši pusi mūža, tiek saukti par čekistiem un nodevējiem. Un to dara cilvēks, kas pavadījis cietumā tikai pusgadu, aizbrauca no Latvijas morāli salauzts un trimdā darīja visu, lai ar tamlīdzīgiem nepamatotiem apvainojumiem grautu nacionālo spēku vienotību gan Latvijā, gan Rietumos.

Uzraksti komentāru