PSRS militārās agresijas pēc 2.Pasaules kara. 1956.gads - Ungārija

Ievietoja | Sadaļa Vēsture | Publicēts 24-10-2011

Ieteikt draugiemPačivini Share on Facebook Izprintē Nosūti draugam e-pastu

Pēc Staļina nāves Austrumeiropas valstu kompartijās sākās cīņa starp vecajiem Staļina laika kadriem un jaunajiem reformu piekritējiem. Izņēmums nebija arī Ungārijas Darba partija (UDP). Šīs cīņas rezultātā 1956. gada 18. jūlijā kompartijas ģenerālsekretārs Matjašs Rakoši zaudēja amatu. Viņa vietā nāca bijušais drošības ministrs Erno Gers. Reformu atbalstītāju rindās aktīvi iesaistījās jaunatne. 16. oktobrī Segedas universitātes studenti izstājās no komunistiskās „Demokrātiskās jaunatnes savienības” un atjaunoja neatkarīgo „Ungārijas universitāšu un akadēmiju studentu savienību”, kas bija darbojusies jau pirmskara periodā. Viņiem sekoja Pečes, Miškolcas un citu pilsētu studējošā jaunatne. 22. oktobrī šai kustībai pievienojās arī Budapeštas Tehnoloģiskās universitātes studenti, kas nākamajā dienā plānoja sarīkot protesta demonstrāciju.

23. oktobrī studentiem demonstrācijā pievienojās arī inteliģence. Demonstranti prasīja sodīt noziedzīgos valsts vadītājus, pārskatīt Ungārijas un PSRS attiecības, ievērojot vienlīdzības principu un neiejaukšanos otras valsts iekšējās lietās, izbeigt valsts „koloniālo statusu” un izvest no Ungārijas padomju karaspēku. Bija arī prasības atjaunot nacionālo simboliku un svētkus, atcelt militāro un krievu valodas apmācību augstskolās. Cita starpā tika prasīts sarīkot brīvas vēlēšanas un valdības vadību uzticēt „biedram Imrem Naģam”. Jāpiebilst, ka demonstrantu prasībās neietilpa komunistiskās iekārtas gāšana - tās liktenis tiktu izšķirts brīvās demokrātiskās vēlēšanās.

Kad UDP CK 1. sekretārs Erno Gers savā uzrunā valsts radio asi nosodīja demonstrantus, grupa studentu devās uz radio māju, lai pieprasītu pārraidīt ēterā savas prasības. Viņiem ceļu aizšķērsoja Ungārijas drošības spēku vienības. Sākās bruņots konflikts, kas pārauga īstā kaujā un turpinājās visu nakti. Karavīrus un policistus, kas ieradās palīgā drošības spēkiem, demonstranti atbruņoja un to ieročus izmantoja cīņai. Ieročus sacelšanās dalībnieki ieguva arī ieņemot vairāku Ungārijas armijas vienību kazarmas. Daļa karavīru pārgāja revolucionāru pusē.

Pakļaujoties tautas prasībām, naktī uz 24. oktobri Ungārijas kompartijas vadība par valsts premjerministru iecēla reformatoru Imri Naģu. Tajā pašā laikā partijas 1. sekretārs Erno Gers un atstādinātais premjers Andrašs Hegedjušs lūdza Ungārijā dislocētā padomju karaspēka palīdzību. Pēc PSKP CK prezidija lēmuma PSRS Bruņoto spēku ģenerālštāba priekšnieks maršals Vasilijs Sokolovskis pavēlēja padomju vienībām sākt kustību Budapeštas virzienā. 24. oktobra rītā Ungārijas galvaspilsētā ienāca 6000 padomju karavīru, vairāk nekā 400 tanku un bruņumašīnu. Pie parlamenta ēkas karavīri atklāja uguni uz demonstrantiem. Sākās kauja, abās pusēs bija kritušie. Tajā pašā dienā valstī ieradās PSRS emisāri - PSKP CK prezidija locekļi Anastas Mikojans un Mihails Suslovs, VDK priekšsēdētājs Ivans Serovs un armijas ģenerālštāba priekšnieka vietnieks Mihails Maļiņins.

Padomju karaspēka iejaukšanās atraisīja tautas gadiem krātās dusmas. No postamentiem tika nogāzti Staļina pieminekļi, no ēkām norauti padomju un komunistu simboli. Ielās parādījās bruņotas revolucionāru vienības. Savā pirmajā radiouzrunā tautai Imre Naģs aicināja pārtraukt vardarbību, apsolot, ka pēc kārtības atjaunošanas tiks sāktas sarunas par padomju karaspēka izvešanu no valsts. 28. oktobrī pēc Naģa ieteikuma valdība pasludināja pamieru, vienlaikus tika pieņemtas vairākas revolucionāru prasības. Naģs paziņoja, ka „valdība nosoda tos, kas pašreizējo grandiozo tautas kustību sauc par kontrrevolūciju”. Tika izformēts valsts drošības dienests, izveidota Nacionālā gvarde. 29. un 30.oktobrī gvardes kazarmās sapulcējās tik daudz bruņotu pilsoņu, ka nācās nodibināt vēl vienu militāru struktūru - Sabiedriskās drošības revolucionāro komiteju, kas par vienu no prioritātēm atzina kārtības atjaunošanu Budapeštā.

30. oktobrī Imre Naģs atjaunoja valstī daudzpartiju sistēmu un izveidoja koalīcijas valdību. Tika paziņots par brīvu vēlēšanu sarīkošanu. Nacionālās gvardes vienības ieņēma cietumus, atbrīvoja politieslodzītos, strādnieki sāka veidot neatkarīgas arodbiedrības. 1. novembrī valdība pasludināja Ungārijas neitralitāti un izstāšanos no Varšavas līguma. Vienlaicīgi Ungārija vērsās pie ANO dalībvalstīm, lūdzot nodrošināt tās suverenitāti. Taču jau 31. oktobrī PSKP CK Prezidijs savā sēdē bija nolēmis gāzt Imres Naģa valdību un tās vietā izveidot „revolucionāro strādnieku - zemnieku valdību” Janoša Kadara vadībā. Aizsardzības ministram maršalam Georgijam Žukovam tika uzdots izstrādāt iebrukuma plānu Ungārijā ar kodētu nosaukumu „Vihrj” (Viesulis).

4. novembrī sākās Padomju Savienības intervence Ungārijā, kurā piedalījās 31 550 karavīru un 1500 tanku un bruņutransportieru. Padomju spēkus atbalstīja 25 000 komunistisko strādnieku gvardu un 1500 Ungārijas drošības dienesta karavīru. Nemiernieku rindās bija aptuveni 50 000 cīnītāju. Padomju karaspēks ieņēma visas svarīgākās ēkas pilsētā, tajā skaitā parlamentu. Imres Naģa valdība patvērās Dienvidslāvijas vēstniecībā. Budapeštā notika ielu cīņas, padomju armija apšaudīja pilsētu ar artilēriju, aviācija bombardēja sacelšanās dalībnieku pozīcijas. Par galvenajiem pretošanās centriem kļuva Budapeštas strādnieku rajoni, kas tika pakļauti īpaši nežēlīgai apšaudei. Arī citur valsts teritorijā cīņai ar sacelšanās dalībniekiem tika izvietotas padomju karaspēka daļas.

Pēc padomju iebrukuma Imre Naģs vērsās pie Rietumvalstīm ar lūgumu sniegt Ungārijai palīdzību. Tomēr viņa izmisuma saucienam nebija panākumu, jo tobrīd Rietumiem bija jārisina Suecas kanāla krīze, turklāt neviens nevēlējās cīnīties ar Padomju Savienību Austrumeiropas dēļ. Jau 12 dienā Maskava paziņoja, ka ir sakāvusi „reakcionāro sazvērestību pret ungāru tautu”. Tomēr ungāru pretestība turpinājās vēl līdz 10. novembrim.

Tūdaļ pēc sacelšanās apspiešanas sākās masveida aresti - pavisam padomju un ungāru drošības dienesti arestēja ap 5000 ungāru, 846 no tiem tika ieslodzīti Padomju Savienības cietumos. 19. decembrī tika likvidētas revolucionārās strādnieku padomes, to vadība arestēta. Padomju iebrukuma rezultātā bojā aizgāja 2800 Ungārijas pilsoņu, 12 000 tika ievainoti. 200 000 ungāru pameta valsti un emigrēja uz Rietumiem.

Jaunais Ungārijas vadītājs Janošs Kadars apsolīja pilnībā iznīcināt Imres Naģa vadīto reformu kustību. Šo solījumu viņš arī izpildīja. 22. novembrī Naģs un viņa valdības locekļi tika ar viltu pierunāti pamest Dienvidslāvijas vēstniecību, arestēti un ieslodzīti cietumā Rumānijas teritorijā. Vēlāk viņus nogādāja atpakaļ Ungārijā, kur 1958. gada 15. jūnijā kara tiesa Naģam un bijušajam aizsardzības ministram Palam Maleteram piesprieda nāvessodu par „valsts nodevību”. Nāvessods tika izpildīts 16. jūnijā Budapeštas Centrālcietuma pagalmā. Nākamo dažu gadu laikā ar nāvi tika sodīti vēl 350 cilvēki, aptuveni 26 000 notiesāti. Imre Naģs tika aprakts turpat cietuma pagalmā, bet 1961. gada februārī slepeni, ar citu vārdu, pārbedīts Budapeštas Jaunajos kapos. Pēc sociālistiskās sistēmas sabrukuma, kad Naģa un citu ungāru patriotu mirstīgas atliekas tika svinīgi pārbedītas, atklājās, ka komunisti viņa līķi bija ņirgājoties aprakuši ar seju uz leju, ietītu ar auklu apsietā maisā.

© Ervīns Jākobsons. Pārpublicēšanas vai citēšanas gadījumā atsauce uz autoru un interneta vietni www.laikmetazimes.lv obligāta.

Līdzīgie raksti:

    Nekas nav atrasts

Uzraksti komentāru