Deprecated: Function set_magic_quotes_runtime() is deprecated in /home/ebaznica/public_html/laikmetazimes.lv/wp-settings.php on line 18

Strict Standards: Declaration of Walker_Comment::start_lvl() should be compatible with Walker::start_lvl(&$output) in /home/ebaznica/public_html/laikmetazimes.lv/wp-includes/comment-template.php on line 0

Strict Standards: Declaration of Walker_Comment::end_lvl() should be compatible with Walker::end_lvl(&$output) in /home/ebaznica/public_html/laikmetazimes.lv/wp-includes/comment-template.php on line 0

Strict Standards: Declaration of Walker_Comment::start_el() should be compatible with Walker::start_el(&$output) in /home/ebaznica/public_html/laikmetazimes.lv/wp-includes/comment-template.php on line 0

Strict Standards: Declaration of Walker_Comment::end_el() should be compatible with Walker::end_el(&$output) in /home/ebaznica/public_html/laikmetazimes.lv/wp-includes/comment-template.php on line 0

Strict Standards: call_user_func_array() expects parameter 1 to be a valid callback, non-static method GoogleSitemapGeneratorLoader::Enable() should not be called statically in /home/ebaznica/public_html/laikmetazimes.lv/wp-includes/plugin.php on line 339
“Jaunais vilnis” - 2. sērija | Laikmeta zīmes

“Jaunais vilnis” - 2. sērija

Ievietoja | Sadaļa Valsts un pilsoņi | Publicēts 25-07-2011

Ieteikt draugiemPačivini Share on Facebook Izprintē Nosūti draugam e-pastu


Strict Standards: call_user_func_array() expects parameter 1 to be a valid callback, non-static method SimilarPosts::execute() should not be called statically in /home/ebaznica/public_html/laikmetazimes.lv/wp-content/plugins/post-plugin-library/common_functions.php on line 586

Strict Standards: Non-static method SimilarPosts::check_post_plugin_library() should not be called statically in /home/ebaznica/public_html/laikmetazimes.lv/wp-content/plugins/similar-posts/similar-posts.php on line 57

2009. gada vasarā „Laikmeta zīmēs” tika publicēta raksts ar nosaukumu „Jaunais vilnis” - krievu tusiņš Piebaltijā”. Tajā tika kritizēta šī Krievijas un NVS valstu iekšējam tirgum domātā pasākuma pārspīlētā rezonanse Latvijā, krievu šovbiznesa zvaigzņu milzīgās ambīcijas un centieni diktēt savus noteikumus Jūrmalai un jūrmalniekiem, kā arī mūsu pašu bāleliņu stingra mugurkaula un pašapziņas trūkums. Īpaši simptomātisks toreiz šķita kādas „Jaunā viļņa” darbinieces teiktais, ka „mūsu (krievu) zvaigznes savā teritorijā jūtas ļoti pārliecinoši”. Kopš šī notikuma pagājuši vairāki gadi un krievu ietekme Jūrmalā tikai augusi - pilsētas vadības pieglaimīgās politikas dēļ Krievijas šovbiznesa varenie Jūrmalu sāk uzskatīt ne vien par savu teritoriju, bet teju par savu īpašumu, kurā var rīkoties pēc sirds patikas.

Šogad, gatavojoties „Jaunā viļņa” 10 gadu jubilejai, tā rīkotāji bija iecerējuši pārbūvēt Dzintaru koncertzāli, lai tajā varētu ietilpināt pēc iespējas vairāk cilvēku. Labi, ka Jūrmalas domei pietika prāta prasību noraidīt, jo Dzintaru koncertzāle ir valsts aizsargāts kultūras piemineklis. Tomēr jau no pirmās dienas, kopš „Jaunā viļņa” dalībnieki ieradās Latvijā, šis šķietami necilais gadījums tiek pieminēts gandrīz vai katrā intervijā. Visnekaunīgāk konkursa veidotāju nostāju paudis tā ģenerāldirektors Aleksandrs Rumjancevs. Viņi, redz, esot nākuši Jūrmalas domei pretī un atteikušies no koncertzāles pārbūves plāniem. Tā, lūk! Tikai pateicoties patieso pilsētas saimnieku - krievu naudasmaisu - labvēlībai, latviešiem atstāta šī koka būdele, ko viņi sauc par kultūras pieminekli.

Taču par pretimnākšanu ir jāmaksā. Un Jūrmalas dome maksā - Turaidas ielā līdzās koncertzālei„Jaunā viļņa” saimnieki izveidojuši konkursa „slavas aleju”. Un, lai arī visa informācija un uzraksti tajā ir angļu valodā, iemūžinātas te tiks galvenokārt Krievijas popzvaigznes. Ja jau šāda „zvaigžņu aleja” patiešām bija nepieciešama, to jārotā pavisam citiem vārdiem. Dzintaru koncertzāle savā 75 gadus ilgajā mūžā pieredzējusi ne vienas vien izcilas pasaules mēroga zvaigznes uzstāšanos gan akadēmiskās, gan vieglās mūzikas žanrā. Tieši viņu vārdiem jābūt iemūžinātiem Turaidas ielas bruģī, nevis lētām Krievijas popzvaigznēm. Pret šādas ar Latvijas kultūru nesaistītas alejas izveidi protestēja ne vien Jūrmalas iedzīvotāji, bet arī iepriekšējo gadu konkursanti no Latvijas un pat „Jaunā viļņa” līdzpriekšsēdētājs Raimonds Pauls. Taču „aborigēnu” iebildumi vērā ņemti netika - uzzinot par pret alejas izveidi rīkoto protesta piketu, tas pats Aleksandrs Rumjancevs izteicās, ka aleja taps neskatoties ne uz kādiem protestiem. Turpat paredzēts arī „Jaunajam vilnim” veltīts laukums. Tā nu krievu biznesmeņi Jūrmalā turpina justies kā savās mājās, bet pilsētas vadība turpina runāt par konkursa „nozīmīgo ieguldījumu pilsētas atpazīstamībā”.

Kāda tad ir šī izslavētā atpazīstamība, kas it kā radusies pateicoties „Jaunajam vilnim”? Jā, konkursa translācijas televīzijā patiešām uzspodrinājušas Jūrmalas vārdu NVS valstīs. Taču jāņem vērā, ka padomju laikā Jūrmala bija katram PSRS pilsonim vispārzināms brends, tāpēc apgalvot, ka pilsētas pazīstamību veicinājis tieši „Jaunais vilnis”, viennozīmīgi nevar. Jā, pēdējo gadu laikā Jūrmalā strauji pieaudzis tūristu skaits no Krievijas un citām NVS valstīm, taču, vai tas noticis „Jaunā viļņa” iespaidā jeb Latvijas tūrisma firmu veikto reklāmas pasākumu rezultātā, nav īsti pasakāms. Un, vai tūristu bari no Krievijas un NVS valstīm patiešām ir tas mērķis, uz kuru tiekties Jūrmalai? Latvijas ekonomikas stiprināšanai jebkurš viesis ir svarīgs un noderīgs, taču nepieciešams panākt līdzsvaru starp tūristiem no Austrumiem un tūristiem no Rietumu zemēm.

Ne viss ir kārtībā arī ar pašu konkursu. Pēdējos gados arvien lielākas problēmas izjūt tā dalībnieki no Latvijas. „Jaunā viļņa” veidotājiem nepatīk ne latviešu izvēlētās dziesmas, ne Latvijas dizaineru šūdinātie tērpi. Var jau būt, ka galvenais režisors Aleksandrs Revzins, kurš ir vienpersonisks noteicējs par visu, kas notiek uz skatuves, patiešām rūpējas tikai par to, lai katrs konkursa dalībnieks izskatītos pēc iespējas pārliecinošāk un labāk, tomēr neviļus piezogas doma, ka te var būt iejaukti arī citi motīvi. Kāpēc izbrāķētas tiek tieši tās dziesmas, kas gan ir pietiekoši sarežģītas un grūtas, tomēr vislabāk atklāj konkrētā dziedātāja vokālās spējas un varēšanu? Iespējams, ka mūsu jaunie dziedātāji pārvērtē savus spēkus un šie vispārzināmie pasaules hīti viņiem patiešām ir par grūtu, bet var arī būt, ka iemesls ir pavisam cits - ja latvieši šīs sarežģītās kompozīcijas spētu nodziedāt pietiekami labi, tas ar vienu rāvienu izvirzītu viņus konkursa līderos un mazinātu citu konkursantu izredzes. Arī konkursa dalībnieku personībām un radošajai būtībai neatbilstošu tērpu uztiepšana „Jaunajā vilnī” kļuvusi par ikdienu. Ir bēdīgi, ka dziedātāju konkursā par galveno kļūst nevis vokālā meistarība, bet pavisam citi kritēriji, kas taču katrai nācijai un indivīdam ir atšķirīgi.

„Jaunā viļņa” veidotāji, piepalīdzot plašsaziņas līdzekļiem un arī vienam otram mūsu varasvīram, cenšas sabiedrībai iestāstīt, cik ļoti nozīmīgs šis konkurss ir Latvijai. Taču, kā gan šis nozīmīgums izpaužas? Izņemot naudu, ko Krievijas bagātnieki tērē Jūrmalā, šajā pasākumā nav nekā Latvijai un latviešiem nozīmīga. Konkurss ir viens vienīgs slāviskas mentalitātes paraugs, tajā neskan ne vārda latviski un pat tā saukto nacionālo hītu mūsu dziedātāji reizēm dzied krievu mēlē. Īstas kultūras vietā skatītājiem tiek piedāvāti lēti jociņi un seklas krievu popdziesmas. Turklāt, ne Jūrmalas pilsēta, ne Latvijas valsts nesaņem ne santīma par konkursa televīzijas pārraidēm. Tāpēc šur tur dzirdētie „Jaunā viļņa” rīkotāju draudi konkursu pārcelt uz Sočiem, ja „aborigēni” nebūs pietiekami pakļāvīgi, ir tikai kārtējais blefs. Jūrmalas zīmols konkursam ir vitāli nepieciešams, bez tā tas būtu pavisam cits pasākums. Nevar arī zināt, kurš kuram ir vairāk parādā - Jūrmala „Jaunajam vilnim” jeb „Jaunais vilnis” Jūrmalai.

Bet citādi viss ir pa vecam. Kārtējo reizi konkursa dalībnieki Rīgas stacijā tika sagaidīti ar skaļu balagānu, bet no Stacijas laukumā sarīkotā šova skatuves skanēja tikai un vienīgi krievu mēle. Tā nu pirmais, ko konkursa ārzemju dalībnieki, kas šogad ieradušies kuplākā skaitā nekā citus gadus, piedzīvoja uz Latvijas zemes, bija krievu mentalitātei atbilstošs traļi-vaļi un masveidā lietota krievu valoda. Kādu iespaidu tas rada par mūsu valsti? Vai ārzemnieki nesāks uz Latviju skatīties kā uz vienu no Krievijas provincēm, kas vēsturiskas nejaušības dēļ pēkšņi kļuvusi neatkarīga? Lielākajai daļai latviešu ir skumji to redzēt, tomēr ir arī zināms skaits mūsu tautiešu, kam tas viss ļoti patīk.

Kā viens no argumentiem tiek minēti miljoni, ko Krievijas bagātnieki „Jaunā viļņa” laikā iztērē Jūrmalā. Bet, ja jau vienīgais kritērijs ir nauda, varbūt vajadzētu visu Jūrmalu privatizēt un pārdot vairāksolīšanā? Nešaubos, ka „Jaunā viļņa” sponsori spētu pilsētu pārvērst pirmklasīgā „vissavienības” kūrortā. Tikai, vai tā vairs būtu mums mīļā un ierastā Jūrmala ar koka namiņiem, kāpu priedēm un saulrieta klusumu? Un vai latviešiem tajā vispār atrastos vieta? Drīzāk gan tas būtu kārtējais betona viesnīcu un skaļu tingeltangeļu kūrorts, Soči Nr. 2 pie Baltijas jūras. Tāpēc pat ļoti atbalstāms ir priekšlikums konkursa rīkošanu pārņemt Jūrmalas pašvaldībai un Kultūras ministrijai, lai izveidotu to par patiešām starptautisku konkursu un izbeigtu Krievijas naudasmaisu diktātu. Tikai šāds konkurss pašreizējiem „Jaunā viļņa” veidotājiem vairs nebūtu vajadzīgs un viņi ātri vien pamestu Jūrmalu ar visiem miljoniem. Tas savukārt neapmierinātu Jūrmalas domi, kura tad zaudētu ienākumus, ko pilsētai dod „Jaunais vilnis”. Tā jau tas mūsdienu pasaulē iekārtots - garīgajām un kultūras vērtībām bieži vien nākas piekāpties materiālo labumu priekšā. Vai tā jābūt arī Latvijā - tas atkarīgs no mūsu pašu nostājas un pašapziņas.

   

© Ervīns Jākobsons. Pārpublicēšanas vai citēšanas gadījumā atsauce uz autoru un interneta vietni www.laikmetazimes.lv obligāta.

Līdzīgie raksti:

Uzraksti komentāru