Jānis un Ligita Liniņi. Tēvu zemes sardzē

Ievietoja | Sadaļa Personības | Publicēts 11-07-2011

Ieteikt draugiemPačivini Share on Facebook Izprintē Nosūti draugam e-pastu

Vēlos jūs iepazīstināt ar Jāni un Ligitu Liniņiem - ģimeni, kas cieši saistīta ar militāro dienestu, bruņotajiem spēkiem un valsts aizsardzību. Jānis ir atvaļināts majors, savukārt štāba virsseržante Ligita Liniņa ir 3. Zemessardzes novada personāldaļas speciāliste. Arī dēls Aleksandrs ir karavīrs.

****

- Visa jūsu ģimene saistīta ar militāro jomu. Tās ir tradīcijas, nejaušība vai kas cits?

Jānis: - Ja vēl 1990. gadā kāds man teiktu: „Jāni, tu būsi karavīrs!” - es atbildētu: „Nemūžam!” 1988. gadā atgriezos no dienesta padomju armijā un jutos laimīgs, ka esmu no turienes izsprucis. Domāju: tagad strādāšu tikai Latvijas labā! Armija šķita noiets etaps. Taču 1991. gadā uz barikādēm, sevišķi naktī, kad notika apšaude pie Iekšlietu ministrijas, man nācās daudz ko pārdomāt un es nonācu pie secinājuma: jā, mums varbūt nepatīk militārisms, tomēr Latvi­jai tik un tā būs vajadzīga militāra aizsardzība un sava armija. Kas to veidos? Vai tā sauktie nacionālie kadri no padomju armijas? Ko viņi var izveidot? Tikai tādu pašu sistēmu, kāda bija krievu armijā. Vai mums tas patiks? Nē, mums tas nepatiks. Tāpēc, kad tika veido­ta Zemessardze un mani aicināja tai pievienoties, es, daudz nedomādams, piekritu.

2003. gada septembrī atvaļinājos no militārā die­nesta, taču saikne ar valsts aizsardzību nepārtrūka. No 2006. gada maija līdz pat valdības demisijai 2007. gada decembrī pildīju aizsardzības ministra Ata Slak­tera padomnieka pienākumus. Kopš 2007. gada maija man bija uzticēts vadīt Tautas partijas Aizsardzības un iekšlietu komiteju. Turpinu darboties arī Latviešu virsnieku apvienībā.

Ligita: - Mana sirds vēlēšanās vienmēr bijusi kal­pot dzimtenei. Pēc tautības esmu lietuviete, taču mana dzimtene ir Latvija. Atmodas laika patriotiskais saviļņo­jums manā dzīvē īstenojās 1991. gadā, kad pieteicu sa­vu kandidatūru militārajam dienestam Latvijas armijā. Saprašana, ko es armijā varētu darīt, bija ļoti minimāla, jo pirms tam strādāju par bērnudārza audzinātāju. Tāpēc daudzi brīnījās par manu vēlmi iestāties militārajā dienestā.

Viens no motīviem, kādēļ pieteicos dienestam armijā, bija mana kārtības mīlestība. Tolaik man ļoti nepatika Zemessardzes formastērpi, jo valsts zemessar­giem nespēja nodrošināt formas visiem vienādā krāsā, nebija arī skaistās baltās apkaklītes, ar kādām lepojās bruņoto spēku karavīri. Es sev teicu: „Esmu gatava šūt kaut vai katru rītu un visiem pēc kārtas tās baltās apkaklītes!” Man nepatika arī, kā zemessargi nēsā formu, tas, ka viņi tur rokas bikšu kabatās un daudz kas cits. Biju lasījusi, ka tā nav pareizi, ka tā nedrīkst darīt, un vēlējos šai jomā kaut ko mainīt, jo Zemessardze un Latvijas armija man asociējās ar kaut ko labāku nekā nošņurkušais krievu karavīrs.

- Arī dēls Aleksandrs izvēlējies militāro kar­jeru.

Jānis: - Militārā un aizsardzības sfēra ir mūsu ģime­nes sirdslieta. Pat savu sievu es nolūkoju armijā, un arī Aleksandrs savu dzīvi saistījis ar šo jomu. Viņš beidzis Vestpointas militāro akadēmiju ASV un pašlaik kā virsnieks kalpo sauszemes spēkos.

Ligita: - Kāpēc Aleksandrs izvēlējās šo ceļu? Vakaros mēs kā ģimene kopīgi lūdzām Dievu un mēs ar Jāni daudz lūdzām arī par to, kas notiek bru­ņotajos spēkos. Pēc šādam lūgšanām dēls nereti teica: „Nervi vairs netur, klausoties, kas notiek armijā! Kaut kas ir jādara!” Kad Aleksandrs sāka domāt par Vestpointu, kādā lūgšanā viena viņa izteiktā frāze man kā mātei iekrita dziļi sirdī: „Kungs, ja Tu gribi un ja es kaut ko varu darīt, lai situācija armijā mainītos, paver man šo ceļu!” Un durvis sāka vērties! Kaut arī uz šo vietu bija konkurss un vēl citi pretendenti, Dievs atvēra durvis tieši Aleksandram.

- Kas tad tāds Latvijas armijā notika, ka jums bija tā jālūdz?

Jānis: - Mēs lūdzām par to, kas mums pašiem sāpē­ja un šķita nepareizs. Tas bija arī viens no iemesliem, kāpēc es aizgāju no bruņotajiem spēkiem. 90. gadu vidū izpratne pat daudzām lietām Latvijas armijā vēl bija PSRS laiku līmenī, kad armija bija politikas sastāv­daļa. PSRS karavīri varēja būt deputāti, arī aizsardzības ministrs bija militārpersona. Savukārt Latvijā nereti mi­litāristiem bija tieša saikne ar politiķiem neatkarīgi no ieņemamā amata - visu izšķīra auseklīšu laika sakari. Pamazām sistēma tika sakārtota pēc demokrātisko valstu parau­ga, un šobrīd karavīrs politikā vairs neko tieši ietekmēt nedrīkst. Ja tu šodien vēlies kaut ko mainīt aizsardzības jomā, vienīgais ceļš, kā to izdarīt, ir doties politikā un šādā veidā ietekmēt procesus. Tāpēc arī Dievs mani vadīja uz politiku.

Ligita: - Dieva Vārdā teikts, ka valdniekiem līdzās jābūt labiem padomdevējiem. Man ir patiess prieks, ka Jānis nekad nav bijis ietekmējams, nav vēlējies kā­dam izpatikt. Viņš vienmēr vispirms ir stāvējis Tā Kunga priekšā un prasījis padomu Viņam, un tikai pēc tam nešauboties paudis savu viedokli.

- Jēzus nenosodīja karavīra profesiju, tikai mācīja būt godīgiem un labi izpildīt savu amatu. Tomēr militārajā dienestā iespējamas situācijas, kad var nākties lietot ieroci un pat nogalināt. Kā savie­not šos divus jēdzienus - karavīrs un kristietis?

- Rakstos mēs lasām, ka valdības un varas ir Dieva kalpones mūsu labā un nes zobenu. Es to saprotu tā - karavīri ir Dieva instrumenti, jo īsteno valsts nodomu un aizstāv valsti. Ne velti karavīra zvērests liek kalpot. Visu, ko dari, dari kā Tam Kungam, pēc vislabākās sirdsapziņas. Militārā vide ir kārtības un paklausības vide, tāpat kā pie Tā Kunga.

Jānis: - Manuprāt nav pretrunu būt karavīram un reizē arī kristietim. Bauslībā teikts: tev nebūs nokaut. Nokaut nozīmē noslepkavot. Taču nogalināt cīņā, kur arī pretiniekam ir ierocis, tas ir pavisam kas cits. Karavīra uzdevums nav nogalināt. Mērķis ir nodarīt pretiniekam zaudējumus, lai tas zaudētu kaujas spē­jas. Tas nenozīmē obligāti nogalināt, tomēr pretinieks var arī aiziet bojā un es pats arī varu iet bojā. Tāpēc jēdzieni „nokaut” un „nogalināt kaujas laukā”, manu­prāt, ir šķirami.

Ja kristietim nebūtu pareizi būt karavīram, Jēzus to būtu teicis. Bet Viņš teica: „Neaplaupiet nevienu, neizspiediet nevienam naudu un esiet mierā ar savu algu.” Manuprāt, šie Jēzus vārdi jāsaprot tā: „Neaizraujieties, neesiet pārlieku nežēlīgi, pārlieku skarbi, nenodarbojieties ar marodierismu, neaplaupiet nevienu, esiet labi karavīri.” Karavīra uzdevums ir upurēties savu biedru labā, sargāt civiliedzīvotājus un valsti.

- Ir kristieši, kas uzskata, ka viņi savu dzimteni daudz labāk spēj aizstāvēt uz ceļiem baznīcā nekā kaujas laukā ar ieroci rokā. Kā domājat jūs?

Ligita: - Ticība bez darbiem ir nedzīva. Bet, lai da­rītu darbus, ir jāzina, kā pareizi darīt. Vairākums civiliedzīvotāju nezina pat viselementārākos noteikumus, kā jārīkojas, piemēram, trauksmes gadījumā. Ja ir trauk­sme - uzbrukums no gaisa, masu iznīcināšanas ieroči, cita veida trauksme - un mēs nezinām, kas īsti jādara, tad paši saviem spēkiem galā diez vai tiksim. Protams, kristiešiem ir cerība, ka Tas Kungs viņus vadīs un pasar­gās, tomēr ir arī jāzina civilās aizsardzības pamatprincipi, bet, ja tos nezina, palīdzēt var tieši profesionālā dienesta karavīri.

Jānis: - Ja gribam ieņemt tik pasīvu pozīciju, tad jau nav jāuzmanās arī ejot pāri ielai. Pielūdz Dievu un uz priekšu! Taču, ja gadīsies avārijas situācija, varbūt tevis dēļ cietīs kāds cits. Ir viegli teikt: „Iesim uz dievnamu un lūgsim Dievu!” - kamēr kāds cits tajā laikā stāv ārā un riskē ar savu dzīvību, lai aizstāvētu gan šo dievnamu, gan dievlūdzējus un viņu bērnus. Arī karavīri ierakumos taču lūdz Dievu. Tomēr es nevaru nevie­nam pateikt, kā viņam pareizāk rīkoties, jo katram ir savs aicinājums. Tomēr es saku: ja tu esi spēcīgs, karaklausībai padots vīrietis, tev nav jālūdz baznīcā, bet ie­rakumos, aizstāvot tos, kas lūdz dievnamā un nespēj karot. Kamēr mēs dzīvojam šeit virs zemes, šajā pasau­lē, kur eksistē valsts, katram tās pilsonim ir savi pienā­kumi, ne tikai tiesības. Viens no šiem pienākumiem ir aizsargāt valsti, tās teritoriju un iedzīvotājus. Es esmu par to, ka jābūt profesionālai armijai, tomēr domāju, ka vajadzīga arī militāro rezervju apmācības sistēma, kas tagad praktiski neeksistē. Tad katrs valsts pilsonis varēs apgūt militāro iemaņu pamatus, tiks ap­mācīts, kā rīkoties ar ieroci, un vajadzības gadījumā spēs aizstāvēt savu ģimeni, zemi un valsti.

- Kā jūs nonācāt pie Dievatziņas?

Ligita: - 1994. gadā es cietu autoavārijā, un Dievs caur sāpēm ļāva man piedzīvot savu žēlastību un iepazīt Viņu. Tas notika pārdabiski, tāpat kā Pāvilam uz Damaskas ceļa. Mēs braucām apraudzīt tēva kapu Lietuvā, un uz Linkuvas - Pakrojas šosejas automašī­na apmeta divus kūleņus. Māsai bija galvas pamatnes lūzums, man lauzts sestais un septītais kakla skrieme­lis. Apzinoties briesmīgo situāciju un to, ka esmu militārpersona, kas nokļuvusi avārijā ārzemēs, kāpu ārā no mašīnas (ar lauztu kaklu!) un pēkšņi ieraudzīju pārdabisku vīziju - man parādījās Jēzus Kristus. Biju izmisumā un baiļu pārņemta, bet tajā pašā laikā izjutu ļoti lielu bijību un svētumu. Es saļimu, un Jēzus uzlika savu roku man uz pleca. Tā bija mana pirmā sastapša­nās ar To Kungu.

Jānis: - Atšķirībā no Ligitas man šī pārmaiņa nebija tik revolucionāra, bet vairāk evolucionāra. Atskatoties uz savu dzīvi, varu teikt, ka Dievs ir bijis ļoti pacietīgs ar mani. Nāku no katoliskas vides, esmu tīrasiņu latga­lietis. Kristīts tiku jau kā mazs bērniņš. PSRS laikos bija tā - vecākiem it kā neko nezinot, kāda tantiņa aizveda bērnu uz baznīcu un nokristīja. Vecāki pēc tam taisno­jās: „Vecs cilvēks, ko tu padarīsi?” Protams, patiesībā visi visu zināja. Bērnībā Dievs mani uzrunāja arī caur vectēva māsām. Viņas bija ļoti dievbijīgas, sevišķi vie­na - Agate, viņā bija redzams lēnprātības un pazemī­bas auglis. Kad man bija desmit gadi, viņas mēģināja mani pierunāt iziet iesvētes mācību, kārdinot ar jaunu uzvalciņu, konfektēm!

Vēlāk nāca „jaukie” studiju gadi, kopmītnes, alko­hols un viss pārējais. Daudzi nodzērās, bet Dievs mani pasargāja. Jāteic, caur dažādiem notikumiem Viņš ma­ni uzrunāja laiku pa laikam. Mani vienmēr ir interesē­jusi filozofija, bet arī šeit Dievs bija žēlīgs un es pārāk neieslīgu dažādas Austrumu reliģijās. Es vienkārši turpi­nāju savus garīgos meklējumus.

Tad 1994. gada 16. oktobrī notika tā avārija. 1995. gada 1. janvārī Ligita tika kristīta un arī es sāku saklau­sīt Dieva balsi: „Beidzot taču tev tas ir jāizdara!” 1997. gadā mēs ar Ligitu salaulājāmies, un vēl pēc kāda laika es biju gatavs sakārtot savas attiecības ar Dievu. Pēc izglītības esmu ekonomists un zinu, ko nozīmē līgums, derība .1998. gadā tiku kristīts tajā pašā dievnamā, kurā mūs salaulāja - Rīgas Mateja baptistu baznīcā. Dievs tā gribēja, ka tas notika tieši manā dzimšanas die­nā. Jāteic, tas gads man bija ļoti smags - jūnijā Dievs ņēma pie sevis manu tēvu, arī dienestā bija radušās problēmas. Ja es tobrīd nebūtu pazinis Dievu, nezinu, kā tiktu tam visam pāri.

- Kas notika pēc liktenīgās avārijas?

Ligita: - Tas Kungs man deva lielas slāpes meklēt un veidot attiecības ar Viņu. Tiklīdz biju transportējama, mani no Lietuvas pārveda uz militāro hospitāli Rīgā. Tā es tur gulēju, rokas un kājas nekustējās, un bruņoto spēku kapelāns Raimonds Locs lasīja man priekša psalmus. Tā kā viņš bija baptists, tad tieši cilvēki no baptistu draudzes bija tie instrumenti, kurus Dievs lietoja, lai es garīgi pieaugtu. Aptuveni pēc se­šiem mēnešiem mani beidzot saremontēja, es iznācu no slimnīcas un sāku apmeklēt dievkalpojumus Jelga­vas baptistu draudzē. Vēlāk pārcēlāmies uz Rīgu, jo Robežsardze tika pakļauta Iekšlietu ministrijai un mani no Jelgavas Robežsardzes rotas dienesta turpināšanai pārcēla uz Nacionālo bruņoto spēku štāba Personāla pārvaldi. Līdz ar to nācās mainīt arī draudzi, un mēs kļuvām par Mateja draudzes locekļiem.

Tolaik man ļoti gribējās izzināt Rakstus, labāk saprast Dieva Vārdu un Viņa gribu savai dzīvei. Iestājos Kristīgajā akadēmijā un to absolvēju. Tad 2005. gadā radās iespēja aizbraukt uz evaņģēlista un mācītāja Rodnija Hovarda Brauna draudzes „The River” partneru rīkoto starptautisko konferenci Tonsbergā, Norvēģijā. Tas bija mans lūgšanu un šķīstīšanās laiks, es piedzīvoju ļoti personiskas attiecības ar Dievu un redzēju, kā Viņš caur Svēto Garu uzrunā savus bērnus. Konferences laikā es atdzimu Garā gluži kā Nikodēms, Tas Kungs mani kristīja ar Svēto Garu.

- Kā jūs nokļuvāt tajā konferencē?

- Nekas ar mums nenotiek bez Dieva ziņas. Jānis šo konferenci bija apmeklējis pirms gada un tur piedzimis Svētajā Garā. Redzot pārmaiņas viņā un zinot, ka nākamgad atkal tiks veidota grupa, kas brauks uz kon­ferenci, es sazinājos ar organizatoriem un pieteicos. Man bija vēlme redzēt, ko Dievs šodien dara savas tautas vidū.

- Jāni, bet kā tu nonāci Norvēģijā?

Jānis: - Arī to izkārtoja Dievs. Kad atvaļinājos no dienesta bruņotajos spēkos, meklēju, ko darīt tālāk. Gribēju turpināt kalpot valstij, un Dievs vadīja tā, ka uzva­rēju konkursā pat darba vietu Valsts kancelejā, kur tika veidota jauna struktūrvienība - Valsts pārvaldes lietde­rības audita departaments. Tur es sastapu māsu Kristū, kas jau divus gadus bija braukusi uz šo konferenci. Viņa tik daudz stāstīja, ko un kā Dievs tur dara, līdz beidzot man bija āķis lūpā. Nākamajā vasarā aizbrau­cu uz konferenci un saņēmu no Tā Kunga Svētā Gara kristību. Es gan no tā visa maz ko sapratu. Jutu, ka kaut kas ir savādāk, ka nav vairs kā bija - man bija lielākas slāpes pēc Dieva Vārda, arī drosme bija lielāka.

- Zinu, ka Norvēģijā Dievs Ligitu uzrunāja īpaši.

Ligita: - Konferencē es pirmo reizi savā kristietes mūžā redzēju, kā Dievs lieto cilvēka muti, proti, kā Viņš runā caur saviem praviešiem. Mani tas uzrunāja ļoti personīgi. Dievs teica katram vienam un visai draudzei: „Iesvēti sevi, šķīsti sevi, Es gribu tev dot darbu priekš Manis!” Sekoja liela pauze, un tad Tas Kungs turpināja: „Iesvēti sevi, kamēr nav par vēlu!” Ne Kris­tīgajā akadēmijā, ne draudzē es vēl nekad nebiju pie­dzīvojusi, ka Dievs runā ne vien caur rakstīto Vārdu, bet reāli lielo cilvēku muti. Tas man bija kaut kas pār­dabisks.

Cilvēks, kura muti Dievs lietoja, uzrakstīja Dieva vēstījuma tekstu uz papīra. Es atvedu šo lapiņu uz Lat­viju. Sirdī jutu, ka man šī Dieva uzruna jāparāda savai draudzei un ikvienam, ko satikšu. Gāju uz dažādu konfesiju draudzēm, kas vien gribēja manī klausīties. Man bija būtiski pastāstīt, cik Dievs ir reāls un ko Viņš šo­dien saka savai Miesai. Tā es nonācu vasarsvētku drau­dzē „Dzīvības Avots”, un šī bija teju vienīgā draudze, kur par manis stāstīto nebrīnījās, bet teica: „Jā, mēs zi­nām - Dievs dara brīnumus!” Jutu, ka tieši šeit varētu būt manas garīgās mājas. Tagad abi ar Jāni esam šajā draudzē.

Jānis: - Mans piedzīvojums nebija tik konkrēts, ta­ču pēc atgriešanās no Norvēģijas es Ligitai dienas piec­as stāstīju par piedzīvoto, jo man tā bija unikāla piere­dze. Pirms tam es nebiju redzējis ne slavēšanu Garā, ne runāšanu mēlēs. Tā kā nevarēju atcerēties Rakstu vietas, kas apliecinātu manis stāstīto, Ligita atļāvās apšaubīt šos brīnumus: „Nu, nezinu, nezinu, kā tur ir ar tām mēlēm… Kur tas rakstīts?” Taču, kad pati aizbrau­ca uz konferenci, atgriezās starodama.

Ligita: - Dievs mani uzrunāja tik spēcīgi, ka es ar šo lapiņu - Dieva teikto norādījumu - braucu pat uz Igauniju. Pavairoju tekstu, sapirkti „Lāču” maizi ciemakukulim, paņēmu līdzi pielūgsmes diskus, tad mugur­somu plecos un devos ceļā. Man bija arī brošūras no konferences, dažādi materiāli. Tiklīdz ieraudzīju kādu baznīcu, tūdaļ gāju iekšā. Šodien pati brīnos, kā varēju to visu dabūt gatavu. Bija mācītāji, kas negribēja, lai šo vārdu runāju draudzes priekšā, bet tajā pašā laikā tomēr lūdza tekstu atstāt. Es to darīju, jo zināju, ka tas ir Dievam tīkami.

- Kādas svarīgas atziņas savā ceļā ar Dievu esat ieguvuši, ko vēlētos pateikt arī citiem?

- Vissvarīgākais ir nevis zināt par Dievu, bet per­sonīgi Viņu pazīt. Tas ir ļoti būtiski. Otrkārt, mūsu palīdzība ir Tā Kunga Vārdā. Ja mums ir kādas problēmas, mēs varam atvērt Bībeli un izlasīt, ko Dievs par attiecī­go situāciju saka. Bībelē ir visas atbildes. Dieva Vārds ir zāles visai mūsu miesai un ceļvedis mūsu dzīvei gan tiešā, gan pārnestā nozīmē.

Jānis: - Es gribu mudināt nekad nelikt sevi par mēr­auklu citiem. Cilvēki domā: ja es kaut ko daru tā, tik daudz un tik bieži, tad visiem vajadzētu darīt tāpat. Ja citi tā nedara, tātad garīgi ar viņiem kaut kas nav kārtī­bā. Taču Dievs mūs katru ir radījis unikālu. Jā, ceļš pie Dieva ir viens - Jēzus. Taču tas, kā mēs šo ceļu ejam un kurās jomās mums kaut kas ir jāmaina, katram ir atšķirīgi. Mana pieredze gan var palīdzēt citam cilvē­kam, tomēr tā nav absolūta pieredze, un nav jau tā, ka tieši mans modelis būs noderīgs ikvienam. Savas perso­nīgās attiecības ar Dievu mēs katrs veidojam unikālas.

Ligita: - Vissvarīgākais ir meklēt Dieva vaigu, Die­va prātu un personīgas attiecības ar Viņu. Tas ir - lūgt, lasīt Dieva Vārdu un darīt, ko Viņš saka.

Jānis: - Āmen!

Raksts pirmoreiz publicēts žurnāla „Tikšanās” 2008. gada februāra un marta numuros.
© Ervīns Jākobsons. Pārpublicēšanas vai citēšanas gadījumā atsauce uz autoru un pirmpublikāciju obligāta.

Līdzīgie raksti:

Uzraksti komentāru