Vergu darbs 21. gadsimta Latvijā

Ievietoja | Sadaļa Valsts un pilsoņi | Publicēts 04-07-2011

Ieteikt draugiemPačivini Share on Facebook Izprintē Nosūti draugam e-pastu

Jau vairākus gadus ar Eiropas Sociālā fonda atbalstu Labklājības ministrijas izveidotā Sociālā drošības tīkla ietvaros Latvijā darbojas tā sauktā „simtlatnieku” programma. Tajā visos novados iesaistījušies daudzi tūkstoši cilvēku, kuri ekonomiskās krīzes apstākļos zaudējuši pastāvīgu darbu un iztikas līdzekļus. Tagad nu „simtlatnieki” pārtapuši „astoņdesmitlatniekos” un tas liek uzdot vairākus būtiskus jautājumus.

Savulaik milzīgi sašutumu izraisīja aizsardzības ministra Arta Pabrika neuzmanīgi izteiktā frāze, ka par 100 latiem strādā tikai muļķi. Un, kaut arī ministra kungam lielā mērā bija taisnība, tomēr viņš aizmirsa piebilst, ka par muļķiem šos cilvēkus padarījusi pašu valsts. Patiesi, kā gan reizēm pat ļoti labu izglītību ieguvis cilvēks var priecāties par nožēlojamiem 100 latiem, kas sedz labi ja pusi no valstī noteiktā iztikas minimuma? Tikai galējā izmisumā un bezcerībā iedzītus ļaudis spēj iepriecināt šādas ubaga dāvanas.

Padomāsim nopietnāk. Par pilnu astoņu stundu darba dienu tiek maksāta tikai puse no valstī oficiāli noteiktās minimālās algas. Turklāt nauda tiek izsniegta tā sakot „aploksnē”, par to netiek maksāti nodokļi, cilvēkiem netiek dotas nekādas sociālās garantijas. Nekā citādāk kā par vergu darbu to nosaukt nevar. Vergu darbs 21. gadsimta Eiropā! Jā, laikam jau nekur citur kā tikai „muļķu zemē” Latvijā kaut kas tāds ir iespējams.

Pārsteidz, ka šādu cilvēku ekspluatāciju atbalsta Eiropas Savienība. Savulaik, kad „simtlatnieku” programma tikai sākās, daži Rietumu „eksperti” pat izteica nepatiku, kāpēc programmas dalībniekiem tiek maksāti 100 lati, ja pilnīgi pietiktu ar 80. Tagad nu šis ieteikums ir īstenojies. Ja ko tamlīdzīgu šie Eiropas funkcionāri uzdrošinātos piedāvāt savas zemes iedzīvotājiem, ar to pašu viņu karjera būtu galā, jo „vecās” Eiropas pilsoņi šādu izsmieklu neciestu. Uz šī fona kā ņirgāšanās izskanēja arī Pasaules Bankas prezidenta Roberta Zēlika slavenais jautājums, vai 100 latus programmas dalībnieks nopelna dienā vai mēnesī. Augstais viesis gan labi zināja, kāda ir patiesā situācija un cik patiesībā saņem mūsdienu vergi.

Neskatoties uz šo nožēlojamo cilvēku izmantošanu, tūkstošiem Latvijas iedzīvotāju ar prieku un pateicību uzņēmuši sevis pazemošanu no pašu valsts, visādi slavējot „simtlatnieku” programmu gan plašsaziņas līdzekļos, gan citur. Un nevar viņiem to pārmest, jo 100 lati nodrošina vismaz kaut kādu eksistenci, kas izmisumā nonākušam un bez iztikas līdzekļiem palikušam cilvēkam šķiet teju debesu dāvana. Tā, izmantojot krīzi un smago ekonomisko situāciju, valsts nekaunīgi turpina ekspluatēt savus bezcerībā iedzītos pilsoņus.

Tagad nu Labklājības ministrija beidzot atjēgusies, ka cilvēki, kas nodarbināti programmā, šajā laikā patstāvīgu darbu aktīvi nemeklē. Bet sakiet, kā strādājot pilnu darba dienu un pilnu darba nedēļu vēl iespējams veltīt laiku darba meklēšanai? Valsts pati ir veicinājusi šādas situācijas izveidošanos. Normāli būtu, ja maksājot tikai pusi no valstī noteiktās minimālās algas, arī darba dienas ilgums būtu četras stundas, bet pārējo laiku bezdarbnieks veltītu patstāvīga darba meklēšanai. Tad tas būtu kaut cik saprotami un taisnīgi.

Tiesa, no pašvaldībām, kas galvenokārt nodarbina „simtlatniekus”, dzirdētas arī sūdzības, ka ļaudis ir visai slinki un viņu darbs reizēm mēdz būt ne visai efektīvs. Protams, jo šāda „alga” nebūt nestimulē darba ražīgumu un centīgumu. Kā maksā, tā strādā! Taču nopietni runājot, ikvienā sabiedrībā ir savi sliņķi un sociāli nelabvēlīgi elementi, kam strādāšana nekad nav bijusi prioritāte, taču lielākais vairākums programmā iesaistīto cilvēku savus pienākumus veic godam, pēc vislabākās sirdsapziņas.

Runājot par „stipendijas” apjomu, Labklājības ministrija aizbildinās, ka, nosakot tieši šādu summu, iespējams palīdzēt iespējami plašākam cilvēku lokam. Taču runa nav par to. Tiek pārkāpts likums. Pirmkārt - tiek izmantots cilvēku darbs nemaksājot tiem adekvātu atalgojumu; otrkārt - tiek maksāta vien puse no Latvijas Republikā oficiāli noteiktās minimālās algas; treškārt - netiek maksāts ne ienākuma, ne sociālais nodoklis; ceturtkārt - strādniekiem netiek nodrošinātas likumā noteiktās sociālās garantijas. Un visus šos likuma pārkāpumus veic nevis kāds negausīgs privātuzņēmējs, bet gan valsts - tā pati valsts, kas šo likumu izdevusi! Bet, lai valsti nevarētu apsūdzēt klajā noziegumā, tas viss tiek slēpts aiz tādiem jēdzieniem kā „pagaidu sabiedriskie darbi”, „pabalsti”, „stipendiāti” un tamlīdzīgi.

Tajā pašā laikā saujiņa jaunbagātnieku, kas pamanījušies „prihvatizēt” (lasi - nozagt) mums visiem piederošo kopīpašumu, var atļauties izsniegt saviem bērniem kabatas naudā 100 latus… dienā. Nav brīnums, ka cilvēki masveidā bēg no šādas valsts un pārceļas uz zemēm, kur tos nepazemo, bet izturas ar cieņu. Tāpēc tagad, kad „pabalsts” sarucis līdz nožēlojamiem 80 latiem, vienīgais loģiskais risinājums būtu samazināt „stipendiātu” darba laiku līdz trim četrām stundām dienā, par pienākumu uzliekot pārējā laikā cītīgi meklēt pastāvīga darba iespējas. Citādāk programma ir un paliks tikai tāds sociālais ielāps, kas neatrisina pamatproblēmu, proti, nodarbinātības un bezdarba jautājumu. Diemžēl 4. maija republikas ierēdņi nemaz nevēlas kaut ko reformēt, tāpēc diezgan droši var teikt, ka līdz programmas noslēgumam, kas paredzams gada beigās, nekas nemainīsies un vergu darba izmantošana 21. gadsimta Latvijā turpināsies.

  

© Ervīns Jākobsons. Pārpublicēšanas vai citēšanas gadījumā atsauce uz autoru un interneta vietni www.laikmetazimes.lv obligāta.

Līdzīgie raksti:

Komentāri (3)

  1. Vecīt, kārtējā caureja, kurai ir tikpat liela jēga kā jebkuram komentāram ziņu portālos. Pirmkārt, viņi nestrādā 8 stundas, vismaz ne visur, otrkārt - ja reiz bija drosme kritizēt, tad kur priekšlikumi no paša? Citādi tāds kārtējā gnīdas latvieša šļupsts vien sanācis…

  2. Jā, visur patiešām nestrādā 8 stundas, taču ļoti daudzi strādā. Un priekšlikumi bija visnotaļ konkrēti - ja reiz maksā pusi no valstī noteiktā iztikas minimuma, tad arī darba dienas ilgums nedrīkst būt lielāks par 4 stundām, pārējā laikā par pienākumu uzliekot meklēt pastāvīgu darbu.

    Bet “gnīdas šļupsts”, kā Jūs izsakāties, bija pavisam par ko citu - par klaju pašu izdoto likumu pārkāpšanu no valsts puses un ES atbalstu tam.

  3. Par darba meklēšanu - kā lai sameklē melnu kaķi tumšā istabā, ja viņa tur nemaz nav? Ja būtu darbavietas, vai tad tik daudzi tūkstoši pieņemtu šo simtlatnieku darbu?

Uzraksti komentāru