- Laikmeta zīmes - http://www.laikmetazimes.lv -

Karš Lībijā un mēs

Ievietoja Ervīns Jākobsons 2011. gada 18. aprīlis 07:00 sadaļā Latvijā un pasaulē

Pēdējā laika starptautisko ziņu aktuālākie jaunumi saistīti ar NATO militāro operāciju Lībijā. Līdz šim morāli esmu atbalstījis šādas starptautisko institūciju akceptētas operācijas, kas palīdz novērst pret kādu etnisko, sabiedrisko vai politisko grupu vērstu genocīdu. Tieši šī iemesla dēļ savulaik atbalstīju gan militārās operācijas bijušajā Dienvidslāvijā, gan intervenci Afganistānā, gan Huseina režīma gāšanu Irākā. Un joprojām esmu patiesi gandarīts, ka Dienvidslāvijas kara noziedznieki tiek krimināli vajāti un tiesāti, ka afgāņu tauta spējusi atbrīvoties no feodālā talibu režīma, kas bija šķērslis ne vien Afganistānas nākotnei, bet drauds visai pasaulei, ka Irākā beidzis pastāvēt režīms, kurš bija gatavs ķīmiskos ieročus izmantot pats pret savu tautu. Taču šoreiz viss ir citādāk.

Arī šoreiz kā iegansts Rietumu militārajai intervencei kalpoja it kā mierīgo iedzīvotāju pasargāšana no režīma vardarbības. Diemžēl šos „mierīgos iedzīvotājus”, kas ar automātiem un arī krietni smagākiem ieročiem bruņojušies klīst pa karadarbības zonu, mēs ik dienas redzam savu televizoru ekrānos. Ir skaidrs, ka Lībijā nenotiek ne revolūcija, ne nacionālās atbrīvošanās kustība, ne genocīds pret mierīgajiem iedzīvotājiem. Tā ir dažādu cilšu un grupējumu savstarpēja cīņa par varu, citiem vārdiem sakot - pilsoņu karš. Liela daļa mierīgo iedzīvotāju jau sen atstājuši cīņu rajonu un kaujas notiek galvenokārt starp valdībai lojālajiem spēkiem un opozīcijas dumpiniekiem.

Te jāatceras Lībijas sarežģītā vēsture. Jau kopš seniem laikiem šī zeme bijusi lielvalstu iekāres un savstarpējo cīņu lauks. Lībijā valdījuši gan feniķieši un kartāgieši, gan Senās Grieķijas un Romas vietvalži, gan vandaļi un Bizantijas valdnieki. 642. gadā Lībijas zemi iekaroja arābi un pievienoja Arābu halifātam. Sākās vietējo berberu cilšu arabizācija un islāmizācija. No 1551. - 1911. gadam Lībija bija Osmaņu impērijas pakļautībā, bet no 1911. - 1942. gadam - Itālijas kolonija. Otrā Pasaules kara laikā, 1943. gadā, Lībiju okupēja Anglija un Francija. Valstisko neatkarību Lībija pasludināja 1951. gada 24. decembrī, par tās pirmo valdnieku kļuva karalis Idris I.

1969. gada 1. septembrī 70 virsnieku grupa Muamara Kadāfi vadībā gāza rietumnieciski orientēto karali un pasludināja Lībijas Arābu Republiku. No valsts tika padzīti visi itālieši un ebreji, likvidētas amerikāņu un britu karabāzes. Lai arī etniski Kadāfi ir islāmizēts berbers, viņš kļuvis par dedzīgu panarābisma un panāfrikas ideju aizstāvi. Šo ideju vadīts pulkvedis vairakkārt centies apvienot Lībiju ar citām Āfrikas valstīm, taču nesekmīgi. Kopš 1977. gada valsts oficiālais nosaukums ir Lielā Sociālistiskā Lībijas Tautas Arābu Džamahirija, kur tiek īstenots savdabīgs valsts pārvaldes modelis - vidusceļš starp kapitālismu un sociālismu. Lai gan oficiāli visa vara Lībijā pieder vietējām komūnām, tomēr 1990. gadā pieņemtais likums uzliek par pienākumu visām varas struktūrām bez ierunām izpildīt jebkuru Kadāfi rīkojumu. Tādejādi, oficiāli neieņemot nekādu valsts amatu, Kadāfi tomēr ir īstenais Lībijas valdnieks.

Jau no pirmajām valdīšanas dienām pulkveža Kadāfi attiecības ar demokrātisko pasauli veidojušās sarežģītas. Tas galvenokārt saistīts ar Lībijas pret Rietumiem vērsto retoriku un terorisma atbalstīšanu. Savulaik Lībijas teritorijā darbojās vairākas nometnes, kurās tika apmācīti teroristi no visas pasaules. Arī paši Lībijas specdienesti organizējuši vairākus terora aktus. 1986. gadā tika sarīkots sprādziens Rietumberlīnes diskotēkā „La Belle”, kas bija iecienīta šeit dislocēto amerikāņu karavīru atpūtas vieta. Bojā gāja trīs, ievienoti tika 250 cilvēki. 1988. gadā pēc Kadāfi pavēles virs Skotijas pilsētiņas Lokerbijas tika uzspridzināta kompānijas „PanAm” lidmašīna „Boeing - 747″. Šī terora akta rezultātā dzīvību zaudēja 270 cilvēki. Bet 1989. gada 19. septembrī lībiešu teroristi virs Teneres tuksneša Nigērā uzspridzināja franču aviokompānijas „Union des Transports Aériens” lidmašīnu ar 170 pasažieriem. Visu šo notikumu dēļ ANO Drošības padome 1992. gadā noteica sankcijas pret Lībiju.

Tomēr tik agresīva Kadāfi politika šodien jau pieder pagātnei. Pēc ASV iebrukuma Irākā 2003. gadā, Lībijas režīms mīkstināja savu pretrietumniecisko nostāju, paziņoja par atteikšanos no masu iznīcināšanas ieroču izstrādes un pat atļāva starptautiskajiem ekspertiem inspicēt valsts slepenos objektus. Tāpat tika izmaksāta kompensācija terora aktos bojāgājušo ģimenēm vairāku simtu miljonu dolāru apmērā, noslēgts līgums ar Itāliju par Lībijas iesaistīšanos cīņā ar nelegālo imigrāciju. Šādas piekāpīgas politikas dēļ ANO 2004. gadā atcēla ne vien ekonomiskās sankcijas pret Lībiju, bet arī ieroču pārdošanas embargo Kadāfi režīmam.

Tāpēc nav īsti saprotams, kas tagad licis Rietumvalstīm atbalstīt politiski un ideoloģiski nenoteikto Lībijas opozīciju nevis autoritāro, tomēr prognozējamo Kadāfi. Rietumu intereses Lībijā saistītas galvenokārt ar valsts bagātīgajām naftas atradnēm, taču regulāras un savlaicīgas naftas piegādes visdrīzāk spētu nodrošināt tieši Kadāfi režīms, kas starptautisko sankciju draudu dēļ cenšas uzturēt kaut cik normālas attiecības ar demokrātisko pasauli, nevis pusbandītiskie opozīcijas grupējumi, no kuriem daļa nemaz neslēpj savu saistību ar teroristu organizāciju „Al Qadea”. Lai arī opozīcija pēc Kadāfi režīma krišanas sola brīvas vēlēšanas un citus demokrātiskus pārkārtojumus valstī, tomēr īstas pārliecības, ka šie solījumi tiks izpildīti, nav.

Lai nu kā - iesaistīšanās kādas valsts pilsoņu karā vienas karojošās puses labā demokrātisko valstu sabiedrībai godu nedara, un labi, ka vismaz latviešu karavīriem nebūs jāpiedalās šajā avantūrā. Nožēlojami ir arī tas, ka šī ekonomisko un politisko interešu diktētā akcija tiek liekulīgi maskēta ar saukļiem par cilvēktiesībām un civiliedzīvotāju aizsardzību. Pasaules jaunāko laiku vēsturē zināmi gadījumi, piemēram, Ruandā, Ugandā, Sudānas provincē Dārfūrā un citur, kad pilsoņkara un tam sekojošā genocīda rezultātā patiešām gāja bojā miljoniem nevainīgu cilvēku, bet Rietumvalstis vienaldzīgi noraudzījās asiņainajā slaktiņā, jo šīm Āfrikas valstīm taču nebija ne naftas atradņu, ne citu Rietumiem noderīgu dabas bagātību.

Nepārprotiet, nebūt neesmu sajūsmā par austrumzemju despotiskajiem režīmiem, tomēr vēsturiskā pieredze rāda, ka mēģinājumi ar militāru spēku Austrumu zemēs ieviest Rietumu tipa demokrātiju nekad nav beigušies ar mieru un stabilitāti. Miers un stabilitāte drīzāk raksturīga zemēm ar monarhiju vai autoritāru pārvaldes formu. Gandrīz visās islāma pasaules valstīs, ko vēl līdz nesenam laikam uzskatījām par stabilām un prognozējamām, valdījuši stingrāki vai maigāki autoritāri režīmi. Taču, tiklīdz kāds no šiem diktatoriem tiek gāzts, valstī sākas haoss un savstarpējas klanu cīņas, kas visbiežāk beidzas ar islāma fundamentālistu nonākšanas pie varas. Tāpēc no Rietumu viedokļa raugoties, lai cik skumji tas arī nebūtu, ir labāk, ja šajās zemēs pie varas atrodas autoritārs valdnieks, kas spēj nodrošināt mieru un politisko stabilitāti, nekā fanātiski islāma radikāļi, kuru rīcība nav prognozējama.

Tāda diemžēl ir realitāte. Pazīstamais krievu teiciens pauž, ka Austrumi ir smalka lieta. Šāda pieeja redzama arī mūsdienu Krievijas ārpolitikā, kad labāk tiek paciesti dažāda kalibra autoritāri režīmi, piemēram, Vidusāzijā vai savās mājās Čečenijā, nekā pieļauta radikālo islāmistu nonākšana pie varas un nestabilitāte Krievijas robežu tiešā tuvumā. Var jau teikt, ka tā ir divkosīga attieksme un veicina daudz kritizēto dubultstandartu nostiprināšanos starptautiskajā politikā, tomēr jāņem vērā arī fakts, ka Austrumu kultūrā augušiem cilvēkiem mentalitātes un gadsimtiem veidoto tradīciju dēļ bieži vien Rietumu izpratne par demokrātiju un vērtībām nav ne saprotama, ne pieņemama. Uzspiest viņiem šo izpratni ar varu būtu muļķīgi. Diemžēl Rietumvalstis atkal un atkal uzkāpj uz šī paša vecā grābekļa.

Ir gājuši gadi, savas dzīvības it kā demokrātijas vārdā ziedojuši daudzi NATO karavīri, bet prognozētais miers ne Irākā, ne Afganistānā tā arī nav iestājies. Kā būs ar Lībiju? Jau tagad diezgan droši var apgalvot, ka arī šajā zemē tik drīz vēl neredzēsim demokrātiskas pārmaiņas. Visa arābu pasaule šobrīd ir kā pulvera muca, un nav zināms, kad tā sprāgs un kādi spēki aiz tā visa stāv. Tomēr ir pilnīgi skaidrs, ka pasaules interesēs ir, lai šajās ar naftu bagātajās zemēs iestātos miers un drošība. Lai tā notiktu, demokrātiskajām valstīm ir nevis jāiesaistās neauglīgos konfliktos, bet jārūpējas par šo zemju iedzīvotāju labklājības celšanu, kā arī jāveic diplomātiskie, politiskie un cita veida pasākumi, lai nepieļautu islāma radikāļu nonākšanu pie varas. Paradokss, bet tieši demokrātijas apstākļos iespēja iegūt varu fundamentālistiem ir daudzreiz lielāka nekā valdot autoritāram režīmam. Tāpēc, kamēr vien Austrumu pasaule nebūs gatava akceptēt Rietumu demokrātijas vērtības un radikālo islāmistu ideoloģija turpinās apdraudēt pasauli, mērens autoritārisms šajās zemēs būs nepieciešams. Pasaules miera labad.

  

© Ervīns Jākobsons. Pārpublicēšanas vai citēšanas gadījumā atsauce uz autoru un interneta vietni www.laikmetazimes.lv obligāta.

Līdzīgie raksti:

    Nekas nav atrasts


Raksts atrodams vietnē Laikmeta zīmes: http://www.laikmetazimes.lv

Saite uz rakstu: http://www.laikmetazimes.lv/2011/04/18/kars-libija-un-mes/

© 2009 - 2013 Laikmeta zīmes. Visas tiesības aizsargātas.