Lūcija Fricberga: Jēzus teica - “Esi mierīga.”

Ievietoja | Sadaļa Laikmeta liecinieks | Publicēts 24-01-2011

Ieteikt draugiemPačivini Share on Facebook Izprintē Nosūti draugam e-pastu

Māsa Lūcija, Lūcijas tante - tā savā draudzē mīļi tiek dēvēta Lūcija Fricberga. Ar Dievu Lūcija sastapās samērā nesen - 90. gadu vidū. Kopš tā laika viņa ir čakla dievkalpojumu un citu draudzes pasākumu apmeklētāja. Mūsu saruna rit par Lūcijas tantes bagātīgo mūžu, tā līkločiem, priekiem un rūpēm.

****

Mana ģimene bija internacionāla - māte no Sibīrijas, tēvs latvietis. Kā jau daudzi latviešu zēni, tēvs Pirmā pasaules kara laikā devās uz Sibīriju. Tur viņš iepazinās ar krievu meiteni, atveda viņu uz šejieni un te, Latvijā, piedzimām mēs - es un mana māsa.

Māte bija ļoti progresīvs cilvēks. Divu gadu laikā viņa iemācījās latviešu valodu un saviem bērniem vienmēr atgādināja vissvarīgāko - zeme, kurā tu dzīvo, ir jāmīl. Viņa, krieviete būdama, mūs ar māsu izaudzināja par šīs zemes patriotēm. Tēvs bija galdnieks un, kā jau amatnieks, šad tad mīlēja grēkot - viņš pārāk aizrāvās ar „ļaunā dziru”. Tāpēc vecāki izšķīrās.

Mūsu mājā dzīvoja vācbalti, krievu emigranti un mēs - tāda puskrieviska, puslatviska ģimene. Tomēr māte mūs nekad ar varu nespieda runāt krieviski vai mācīties krievu skolā. Kā gribējām, tā runājām. Ja māte ar tēvu bija sastrīdējušies, katrs runāja savā valodā, bet, ja mājās valdīja saskaņa, ģimenē runāja tikai latviski.

Abas ar māsu esam kristītas un iesvētītas Sv. Pāvila luterāņu baznīcā. Māte pati negāja ne uz pareizticīgo, ne luterāņu baznīcu, tomēr saviem bērniem vienmēr mācīja, ka ir Kāds, kas visu redz. Tāpēc arī bērnībā, kad mēģināju nočiept zapti, ko mamma bija nolikusi tālākajā stūrītī, kolīdz manas roķeles sniedzās pēc burciņas, atcerējos - bet Kāds taču redz! Skolā mums ik dienas bija rītlūgšana un reizi nedēļā ticības mācība. Pie mums nāca mācītājs no Pāvila baznīcas, stāstīja par Kristus dzīvi, rādīja attēlus. Taču, kā jau jaunībā gadās, tam netika pievērsta pārāk liela uzmanība. Protams, svētkos vienmēr gājām uz baznīcu. Ja kādam bija svinības - kristības, iesvētības, kāzas - mēs noteikti gājām. Dievs mani ir sargājis, sākot no bērnu dienām visas dzīves garumā. Ir daudz liecību, kuras es varētu pastāstīt un teikt: Dievs ir glābis, saudzējis un vadījis. Ir bijuši izmisuma brīži, bet kāds mani vienmēr izvilka no bedres un vadīja tālāk.

Mani vienmēr interesējusi cilvēces pagātne, kā cilvēki kādreiz dzīvojuši. Vienmēr esmu ilgi vērojusi gleznas, kurās atainota vēsture. Varbūt arī tāpēc radās interese par kristīgo ticību. Vidusskolu es pabeidzu jau padomju laikā. Vēlējos kļūt par ārsti, taču togad uz mediķiem bija liels konkurss. Kāds no paziņām teica: „Tev patīk vēsture, mācies vēsturi”. Tā nu es iestājos Vēstures fakultātē. Pirmajā kursā biju teicamniece, otrajā bija daži četrinieki, trešajā daži trijnieki, bet ceturtajā un piektajā kursā jau bija šo to jāpārliek. Tas tāpēc, ka universitātē es nevarēju iegūt tās vēstures zināšanas, par kādām biju sapņojusi. Bija grūti apgūt visus tos zinātniskos komunismus un partijas vēstures. Vēsturi vienmēr esmu iedomājusies kā brīnišķīgu gleznu. Vēsture arī ir brīnišķīga. Nezināt pagātni nozīmē nesaprast nākotni.

Mana diplomdarba tēma bija „Žans Meljē un viņa testaments”. Meljē ir franču mācītājs, kas 18. gadsimta sākumā, īsi pirms savas nāves, uzrakstīja brīnišķīgu dokumentu, kurš atklātībā nonāca tikai pēc 100 gadiem. Viņš rakstīja, ka, būdams uzticīgs un paklausīgs priesteris, tomēr šaubījies par katoļu baznīcas dogmām un tās mācības būtību, kura viņam bija jāskaidro cilvēkiem. Mirdams viņš lūdza Dievam piedošanu, ka mācījis cilvēkiem to, kam pats lāgā neticēja. Šad un tad pārlasot savu diplomdarbu, es arvien labāk spēju saprast jaunu konfesiju rašanās cēloņus. 

Pēc augstskolas gadu nostrādāju Valsts Vēstures arhīvā. Pēc dēla piedzimšanas strādāju bērnudārzā, līdz sapratu, ka dzīvē man jādara kas cits. Aizgāju uz Rīgas Ceļojumu un ekskursiju biroju par ekskursiju vadītāju. Un atkal es pateicos Dievam, ka Viņš mani vadīja un deva darbu, kurš man tik ļoti patika. Vadīju ekskursijas, biju tūrisma vilcienu instruktore. Man tika uzticēti visi maršruti, kādi tolaik bija. Vadīju ekskursijas arī pa Latviju un Rīgu. Birojā nostrādāju vairāk nekā 30 gadus, stāstot par zemi un ļaudīm, kurus es vienmēr esmu mīlējusi. 

Lūcija jaunībā un kā ekskursiju vadītāja pie Rīgas Doma.

Neatceros kurā gadā, bet reiz piedzīvoju lielas nepatikšanas. Bija iebraukusi zinātkāra izbijušu virsnieku grupa no Pleskavas. Viņi vēlējās nofotografēties pie Brīvības pieminekļa. Grupa jau bija nostājusies, lai fotografētos, kad kāds pajautāja, kā šo ielu sauca pirms kara. Skaidroju, ka ielai bijis daudz dažādu nosaukumu un viens no tiem - Brīvības iela. Tajā brīdī no ielas malas pieskrēja kāda sieviete un skaļā balsī sāka kliegt: „Ļeņina iela, Ļeņina iela…” Viņa neatkāpās un aizgāja uz biroju pie mana metodiķa. Biju pārliecināta, ka esmu rīkojusies pareizi. Ļoti labi zināju, kas draud par lieku runāšanu, jo viena otra kolēģe bija atlaista ar lielu troksni. Domāju, ka mani taču aizstāvēs. Tomēr metodiķis noticēja sievietei un mani uz desmit dienām atbrīvoja no darba pienākumiem. Man tas bija šausmīgs pārdzīvojums. Gribēju pat iet uz ceku pie Vosa sūdzēties, taču kāds tuvs cilvēks teica: „Nomierinies, paciet tās desmit dienas un tu strādāsi vēl ilgus gadus.” Tā arī notika.

Kādu laiku es strādāju ar ārzemju grupām. Bija tāds gadījums. Es stāvēju pie viesnīcas „Rīga” un gaidīju grupu. Pēkšņi pie manis pienāca cilvēks hūtītē, ādas mētelī un saka: „Lūdzu atcerieties - ja grupā kāds fotografēs tiltu vai kādu citu slepenu objektu, piezvaniet.” Gribēju pierakstīt numuru, taču vīrietis neļāva neko pierakstīt un lika telefona numuru atcerēties no galvas. Tādi gadījumi bija. Paldies Dievam, ka manas grupas nekad neko aizliegtu nefotografēja. Bija instruktāžas un dažādi semināri - ko drīkst un ko nedrīkst stāstīt vai darīt. Man dažkārt bija bail savus tūristus ievest baznīcā. Ka tikai kāds neredzētu, ka ekskursiju vadītāja atļaujas runāt par kristīgo ticību. Mums kā propagandas nozares darbiniekiem tas bija aizliegts.

Partijā stāties mani neviens nespieda, es pati gribēju iestāties. Domāju, ka tas dzīvē palīdzēs, jo arī darbā vairāk uzticējās tiem, kas bija partijas biedri. Izrādījās, ka mani neviens negribēja ņemt. Varbūt tāpēc, ka darbā vienmēr centos visu darīt pēc labākās sirdsapziņas. Bija gadījumi, kad, strādājot ar krievu grupām, nācās klīdināt neuzticību pret latviešiem. Vajadzēja ar savām zināšanām, nevis pielīšanu vai glaimiem, spēt izskaidrot, ka mēs mīlam savu zemi un esam tās patrioti, nevis fašisti, kā mūs bieži dēvēja. Vēl nācās tikt galā ar tiem, kas pēc ekskursijas interesējās, kā varētu palikt uz dzīvi Latvijā. Tas mani kaitināja. Kāpēc tu, atbraucis no citas pilsētas, gribi dzīvot šeit? Kāpēc tu nemīli savu zemi? Kāpēc tu plēsies tikt kaut kur citur, kur ir tādas grūtības ar apdzīvojamo platību un kur tik ļoti jācīnās, lai iemācītu atbraucēju dzīvot tā, kā šajā zemē jādzīvo?

Lūcija (otrā no labās) pavadot tūristu grupu Rīgas Brāļu kapos.

Kā jau teicu, visu mūžu esmu turējusies pie Pāvila baznīcas, tomēr tas bija tikai tāds Ziemassvētku - Lieldienu variants. Atmodas laikā radās sajūta, ka esmu dzīvojusi nepareizi. Gribējās lūgt: „Dievs, piedod!” Tolaik ļoti daudzi vecāki centās savus bērnus nokristīt un iesvētīt. Arī es nokristīju un iesvētīju savu dēlu. Es nekad nebiju viņam stāstījusi par garīgām lietām, lai tikai kāds neiedomātos, ka esmu kristiete un savu bērnu audzinu nepareizi. Man vienkārši bija bail.

Dēlu gan nokristīju, tomēr problēma palika. Problēma, kas ilga veselus 20 gadus. Dēls bija mākslinieks - grafiķis, tēlnieks, sīkplastiķis. Viņš bija talantīgs cilvēks, taču savu dvēseli bija atdevis ļaunajam. Mācoties Lietišķās mākslas vidusskolā, viņš kopā ar draugiem sāka dzert, vēlāk arī lietot narkotikas. Narkotikām vajadzēja naudu, viņš iekūlās dažādās nepatikšanās. Man tas sagādāja lielas garīgas un arī fiziskas sāpes. Nonāca tiktāl, ka vairs nevēlējos dzīvot. Nemitīgas sāpes un asaras!

Reiz biju aizgājusi pie savas bijušās darba kolēģes Veltas. Viņa kopā ar māsu Ainu tobrīd piedzīvoja smagus brīžus savā dzīvē. Viņas mani pierunāja atnākt uz draudzi, kuru bija sākušas apmeklēt. Tā es atnācu, nostājos kaktiņā, asaras bira pašas no sevis. Pienāca kāds jauns cilvēks, draudzes priekšnieks, apjautājās, kas kaišot. Domāju: tāds jauns cilvēks pie manis - tantes - nāk. Pienāca arī mācītājs. Viņš mācēja atrast pareizos vārdus, kas mani uzrunāja. Jutu, ka šeit mani saprot. Pēc dažiem mēnešiem pieņēmu kristību ūdenī, un pagāja vēl kāds brīdis, kad vairs nespēju dzīvot bez draudzes. Arī mans dēls atnāca uz draudzi. Viņam ir dzīvē klājies grūti, un viņš nekad nebija jutis, ka viņam vajadzētu mainīties. Draudzē viņu laipni uzņēma un viņš jūt šo sirsnību.

Draudzē esmu piedzīvojusi lietas, par kādām biju tikai dzirdējusi. Esmu saņēmusi fizisku dziedināšanu, brāļi un māsas tik daudz par mani lūdz. Reiz viena sēdēju mājās un domāju par savu likteni, kad pēkšņi kāds man pieskārās un teica: „Esi mierīga, neraudi! Viss būs labi!” Esmu piedzīvojusi, ka manī pašā daudz kas ir mainījies. Kādreiz es uz savu dēlu spēju tikai aurot, man pat šķita, ka sitīšu viņam, bet tagad esmu kļuvusi mierīgāka, ieturētāka. Esmu arī iemācījusies, ka lūgšana - tā ir saruna ar Dievu, ar Jēzu Kristu. Bez tās es nevaru dzīvot.

Jāteic, ka bijušas arī šaubas. Šad tad mani bijušie kolēģi vai kāds no radiniekiem saka: „Kur tu ej! Kas tā par sektu? Kā tu tā vari?!” Bet es esmu sapratusi, ka šeit ir manas garīgās mājas. Šeit esmu iemācījusies piedot cilvēkiem un piedzīvojusi, ka Viņš dziedē salauztas sirdis un remdē sāpes. VIŅŠ - JĒZUS KRISTUS!

****

In Memoriam - 2012. gada Ziemassvētkos beigušās māsas Lūcijas Fricbergas šīs zemes gaitas. Noslēdzies vēl viens bagātīgs un interesants mūžs un sākusies Mūžība…

  

Raksts pirmoreiz publicēts žurnāla „Tikšanās” 2002. gada novembra numurā.
© Ervīns Jākobsons. Pārpublicēšanas vai citēšanas gadījumā atsauce uz autoru un pirmpublikāciju obligāta.

Līdzīgie raksti:

Komentāri (1)

  1. Mana mīļā māsiciņa Lūce… Tu esi stipra un pilna optimisma. Tagad es saprotu, ka ticība Dievam ir dzidrais avots, no kura veldzējot slāpes Tu gūsti spēku un ticību turpmākai dzīvei. Tu esi jauka… Bučas…

Uzraksti komentāru