- Laikmeta zīmes - http://www.laikmetazimes.lv -

Antra un viņas lielais Dievs

Ievietoja Ervīns Jākobsons 2011. gada 17. janvāris 07:00 sadaļā Brīnumi notiek

Ir aizraujoši dzirdēt liecības par lielām un varenām lietām, ko Dievs dara savu bērnu dzīvē, par Viņa brīnumdarbiem. Taču reizēm Dieva žēlastība atklājas pavisam sīkos ikdienas notikumos. Dieva brīnumi Talsu vasarsvētku draudzes locekles Antras Ozoliņas dzīvē ir ikdiena. Par savu dzīvi ar Dievu viņa pastāstīja Ingai Skujai Latvijas Kristīgā radio raidījumā „Tikšanās ar klausītāju” un tagad arī „Laikmeta zīmju” lasītājiem.

****

Mana diena sākas četros no rīta. Pamostos un nolieku Tā Kunga priekšā visu dienas gājumu. Mans mīļotais vīrs pirms pāris gadiem tika paņemts Mūžībā. Viņš nodarbojās ar akmens apstrādi - izgatavoja kapu pieminekļus, apmales, sētiņas. Kad vīrs nomira, biju spiesta pārņemt šo saimniecību. Es neko nemācēju, jo līdz tam mana joma bija dārzs un mājsaimniecība. Divas dienas uz ceļiem brēcu Dieva priekšā, lai Tas Kungs iemāca man strādāt, jo cilvēki bija samaksājuši naudu par kapakmeņiem, kurus vajadzēja pabeigt. Atdot naudu es nevarēju, jo pēc bērēm man bija palikuši tikai 12 lati. Biju pilnīgā izmisumā. Paņēmu vecu akmens šķēpeli un teicu: „Kungs, iemāci man, kā dabūt virsū burtus uz akmens.” Garā dzirdēju balsi, kas stāstīja, kādu zīmuli, kādu flomāsteru, kādu lineālu lietot. Tā Tas Kungs man iemācīja izveidot burtus. Divās dienās es to apguvu perfekti.

Esmu Talsu vasarsvētku draudzes locekle. Pēc vīra nāves draudze man palīdzēja pārciest šo smago dzīves posmu gan ar aizlūgšanām, gan cita veida palīdzību. Manī bija liels izmisums un neziņa par nākotni. Tad kādu svētdienu es dzirdēju reālu balsi, kas skanēja no visiem četriem telpas stūriem: „Dievs Tas Kungs pārņem vadību tavā saimniecībā!” Tas atkārtojās divas reizes, un manā sirdī iestājās pārdabisks miers - tāds miers, kādu cilvēks pat nespēj iedomāties. Man nebija nekādas saprašanas par biznesu. Visu, ko man vajadzēja, es lūdzu Tam Kungam. Un Tas Kungs man sagādāja pilnīgi visu, kas vajadzīgs darbam un sadzīvei.

Tā es šo saimniecību ar Dieva žēlastību vadu jau trīs gadus. Bija cilvēki, kas teica: „Kam tev vienai sievietei tik liels nams, pārdod to un ej uz valsts dzīvokli. Kam tev šis akmens apstrādes uzņēmums, likvidē to.” Es teicu: „Pazūdi, sātan! Tas Kungs man to ir devis, un Tas Kungs mani stiprinās un palīdzēs!” Tad Tas Kungs man teica: „Es tevi celdams celšu un svētīdams svētīšu. Es tevi kā māte savu zīdāmu bērnu uz rokām nēsīšu, stiprināšu, sargāšu un palīdzēšu tev visos tavos darbos. Bet es to darīšu tādēļ, lai tavs darbs akmens apstrādes jomā nāktu par svētību manas Valstības darbam.” Tāpēc es arī atdodu desmito daļu no visiem saviem ienākumiem draudzes darbam. Tāpat ziedoju Kristīgajam radio un atbalstu cilvēkus, kam klājas grūti, kas palikuši bez iztikas līdzekļiem. Tas Kungs mani bagātīgi svētī, un es vēl nekad neesmu izjutusi trūkumu.

Ticības ceļā mani jau mazotnē ievadīja omīte. Taču pienāca laiks, kad es aizgāju no Tā Kunga. Man tolaik bija kādi septiņpadsmit astoņpadsmit gadi, un es domāju, ka Bībele domāta tikai večiem un vecenēm. Ja ir kādi jaunie, kas tai tic, tad tie ir mazliet jukuši. Un, ja tāds Dievs vispār ir, es viņu atklāšu pati, man neviens neko neiestāstīs. Vienlaikus mani sāka interesēt lietas, par ko Dieva vārds saka, ka tā ir negantība - maģija un okultisms. Tā pagāja vairāki gadi, līdz Dievs no manām acīm noņēma it kā neredzamu plīvuru un parādīja garu pasauli, kāda tā patiesībā ir. Es ieraudzīju, ka ļaunie gari ir reāli, ka tiem, tāpat kā cilvēkiem, ir rokas un kājas, tikai nav materiālas miesas. Tad es teicu: „Dievs, ja jau ir ļaunie gari, tad jābūt arī Tev!”

Ar vīru salaulājāmies luterāņu baznīcā un tā pamazām sākām meklēt Dievu. Gājām no vienas baznīcas uz otru, līdz beidzot palikām baptistu draudzē. Mans vīrs kā jau visi akmeņkaļi bija liels dzērājs. Es domāju: cilvēks ar zelta sirdi un zelta rokām, un, ja kāds viņu var glābt no šīs šausmīgās nelaimes, tad tikai Dievs. Pie draudzes ziņojumu dēļa bija pielikts sludinājums, ka no ārzemēm atbrauks kāds viesmācītājs un veselu nedēļu notiks dievkalpojumi. Teicu vīram: „Aizbrauksim paklausīties.” Baidījos, kāda būs viņa reakcija, taču viņš piekrita. Pirmajā vakarā šis amerikāņu mācītājs teica, ka alkohola atkarība ir velna liga un cilvēks ar saviem spēkiem nespēj tikt ar to galā. Tikai Dievs var viņu izglābt. Dievkalpojuma beigās mācītājs aicināja priekšā tos, kas grib savas sirdis atdot Kristum. Vīrs izgāja priekšā. Nevarēju saprast, kāpēc viņš, noņēmis brilles, raud kā kults. Tad nu gan atradis īsto vietu! Varēja izpinkšķēties mājās, ja jau kaut kas nepatīk! Es nesapratu, ka Jēzus caur Svēto Garu ir viņam pieskāries un visi dvēseles sārņi tiek nomazgāti.

Nākamajā vakarā vīram bija jāstrādā un es uz dievkalpojumu devos viena. Kad atkal atskanēja aicinājums nodot dzīvi Kristum, manā garā bija pamudinājums iet, un neredzams gaisa vilnis it kā stūma mani uz priekšu. Taču tad es zālē ieraudzīju savu pamatskolas matemātikas skolotāju un vēl citus skolotājus, tāpēc priekšā negāju, jo bija kauns. Nākamajā vakarā atkal sajutu pamudinājumu iet. Nodomāju: nu, ja vēl trešo vakaru mani kāds stums un mudinās, tad es iešu! Taču trešajā vakarā sirdī bija klusums. Nākamajā vakarā mācītājs teica, ka svētdien lidos atpakaļ uz Teksasu. Viņš pastāstīja kādu gadījumu, kad viņam reiz vajadzēja lidot no vienas vietas uz otru. Ceļā salūza auto, viņš nokavēja lidmašīnu un aizlidoja tikai ar nākamo. Pēc tam viņš uzzināja, ka lidmašīna, ar kuru viņam bija jālido, gaisā eksplodējusi. Viņš teica: „Tu, cilvēk, nezini, kad Dievs atprasīs tavu dvēseli. Nāc, atdod savu sirdi Jēzum tūlīt un nekavējies, jo nākamā minūte nepieder tev!” Tad es skriešus izskrēju priekšā. Asaras bira kā pupas. Lai skatās mans matemātiķis, lai skatās, kas grib - es savu dzīvi atdodu Jēzus rokās!

Tā pamazām sākās mūsu garīgā pieaugšana. Sākumā reizēm gadījās, ka man svētdienās vienkārši gribējās mazliet pavaļāties pa gultu, atpūsties. Es teicu, lai vīrs iet uz baznīcu viens, taču viņš nelikās mierā, kamēr dabūja mani laukā no gultas, un es pukodamās gāju viņam līdz. Vārds pa vārdam, līdz netālu no baznīcas mēs sastrīdējāmies. Vīrs aizgāja pa labi, es pa kreisi. Eju un pēkšņi virs koku galotnēm dzirdu balsi: „Kāpēc tu no Manis mūc?” Paskatījos apkārt, bet tuvumā nebija neviena cilvēka, nevienas mājas. Man kļuva neomulīgi. Nodomāju: ārprāts, es mūku no Dieva! Un, ja es šajā brīdī nomirstu, tad esmu ellē! Apsviedos un gāju meklēt vīru. Sātans vēl teica: „Redzi, viņš aizgāja uz ezermalu, laikam slīcināsies!” Nobijos, sameklēju vīru un lūdzu viņam piedošanu.

Bet tad vīrs saslima ar infarktu. Pieteicu aizlūgšanas vajadzību Kristīgajā radio. Pirmajā vakarā mācītājs lūdza: „Kungs, tu redzi šo vīru. Ja gribi, dziedini viņu, ja ne - ņem mājās.” Tfu, labāk nebūtu zvanījusi, nodomāju. Man bija vajadzīgs uzmundrinājums, bet viņš saka - ņem mājās! Pēc pāris dienām atkal piezvanīju uz radio. Tovakar runāja mācītājs, kas pārmainīja visus manus uzskatus par kristietību. Viņš teica: „Jēzus Kristus vārdā es pavēlu slimībai aiziet no šī cilvēka! Kungs, pacel šo cilvēku, lai viņš kalpo Tev un viņa dzīve ir veltīta Tavam godam un slavai!” Tas tika teikts ar lielu spēku un pārliecību. Runātājs bija vasarsvētku draudžu bīskaps Jānis Ozolinkevičs. Mans vīrs slimnīcā arī šo raidījumu bija klausījies. Viņš teica: „Antra, kas ir šī vasarsvētku draudze? Man arī ir vajadzīgs spēks, man ir vajadzīga Gara uguns, es gribu Jēzus Kristus vārdā stāties pretī visiem šiem slimības un vārguma gariem! Es gribu piederēt Tam Kungam ar visu savu miesu un būtību! Man ir vajadzīgs Dieva svaidījums! Antra, braucam meklēt šo draudzi!” Tā mēs nonācām vasarsvētku draudzē.

Tagad mans vīrs jau ir pie Tā Kunga. Es pateicos Dievam, ka Viņš man deva vīru, un pateicos, ka Viņš to arī paņēma prom. Lai Tas Kungs ir slavēts un godāts mūžīgi, jo nekas nenotiek bez Viņa ziņas.

Dieva žēlastību un Viņa palīdzību es savā dzīvē piedzīvoju ik dienas. Vispirms jau Viņš caur savu Svēto Garu palīdz man labāk saprast Dieva Vārdu - Bībeli. Kad ar vīru vēl bijām jauni Dieva bērni, nopirkām Bībeli un kopīgi lasījām. Ja es kaut ko nesapratu, prasīju vīram, un viņš, kaut arī pats vēl labi nepārzināja Svētos Rakstus, man visu perfekti paskaidroja. Taču vēlāk paskaidrojumus sāku saņemt tieši no Tā Kunga. Piemēram, es nekādi nespēju izprast Dieva Trīsvienību. Es nesapratu, kā Tēvs, Dēls un Svētais Gars var būt vienoti, ja Svētais Gars ir uz zemes, bet Tēvs un Dēls debesīs. Kā viņi var sazināties savā starpā? Reiz, kad ziemas spelgonī gāju un pārdomāju šo jautājumu, garā dzirdēju balsi: „Skaties uz koku - tam ir saknes, stumbrs un zari, bet tas viss kopā veido dzīvu koku. Tāpat arī Tēvs, Dēls un Svētais Gars visi kopā ir nedalāmi.”

Esmu piedzīvojusi arī, kā Dievs rūpējas un pasargā savus bērnus. Bībelē teikts, ka Tā Kunga eņģelis apmetas ap tiem, kas viņu bīstas, un tos izglābj. Mana ticīgā omīte reiz stāstīja kādu gadījumu, kā viņa senos laikos braukusi uz kādu lauku mājas draudzīti. Taciņa vedusi caur meža nostūri. Viņa gājusi pārdomādama mācītāja sludināto, kad piepeši kāds neredzams spēks lika viņai izdarīt milzīgu lēcienu. Pēc lēciena viņa, nokritusi zemē, atskatījās un ieraudzīja pāri taciņai pārlocījušos garu čūsku. Ja nebūtu šī neizprotamā lēciena, viņa būtu uzkāpusi odzei tieši virsū.

Reiz mēs ar vīru rakām aku, taču akas dibenā nebija ūdens. Tad vīrs iedzina zemē spici, bet pēc pāris gadiem arī šis ūdens pazuda. Nolēmām rakt dziļāk. Aka tika iztīrīta, un pamazām ūdens sāka rasties. Otrā dienā nākot no darba, manā priekšā piepeši kaut kas it kā uzsprāga. Neredzēju ne debesis, ne kokus, no visām pusēm mani apņēma tumši dzeltenīga gaisma. Šī gaisma viļņojās un burbuļoja. No gaismas atskanēja balss: „Saki savam vīram, ka akas dibens ir bīstams dzīvībai!” Tolaik vīra ticība vēl bija vāja, tāpēc viņš mani uzklausīja, tomēr nolēma rakt tālāk. Ielēcis bedrē viņš lūdza mani nolaist tur lāpstu. Pēkšņi no akas atskanēja lamas. Izrādās, tur bija plūstošās smiltis, radās nogruvums un aka teju neaizbira, gandrīz aprokot manu vīru. Tā mums bija laba mācība, ka pret Tā Kunga brīdinājumiem jāizturas nopietni.

No Dieva esmu saņēmusi arī neskaitāmas dziedināšanas. Izgatavojot betona kapu apmales, cimdā bija radies caurums. Asā cementa virsma bija noberzusi manu pirkstu jēlu. Sāpēja ļoti. Vīrs aizlūdza par mani, un sāpes pārgāja. Taču naktī es pamodos no lielām sāpēm. Skatījos un neticēju savām acīm - pirksta gals bija uzpampis apaļš kā futbolbumba un līdz pirmajai locītavai zils kā melleņoga. Man bira asaras un es lūdzu: „Kungs, dziedini manu pirkstu!” Nekādu pārmaiņu. Nez no kurienes manī radās garīga drosme, es paskatījos uz savu pirkstu un saucu: „Manam pirkstam Jēzus Kristus vārdā jābūt veselam!” Un tad notika kaut kas pārdabisks - pirksta gals kā pārdurta futbolbumba noplaka, viss pampums un zilums pazuda. Pusstundas laikā mans pirksts bija sadzijis, palika tikai mazs brūns punktiņš.

Vēl viens gadījums. No pārslodzes man uznāca sirds vājums. Vīrs bija aizbraucis uz Bībeles skolu, mājas biju viena pati. Lūdzu Dievu: „Mīļais Kungs, lūdzu, dziedini mani!” Zāles mājās nebija. Man vispār nepatīk iet pie ārstiem, jo man ir mans Kungs. Es nenoliedzu ārstus un zāles, bet stāvu ticībā un Tas Kungs atbild uz visām manām lūgšanām. Jutu, ka pasaule sāk tumst un gar acīm lēkā dzirksteles. Turpat plauktā stāvēja svaidāmā eļļa - Svētā Gara simbols. Atskrūvēju pudelīti, iemērcu pirkstu un pieskāros pierei. Šķita, ka tas ir nevis eļļas pilieniņš, bet kārtīgs dzeltenas krāsas triepiens. Turpat, kur stāvēju, palēcos un viss mans sirds vājums acumirklī bija prom. Man nebija pie kā griezties, es griezos pie sava Kunga, sava Ķēniņa, sava Radītāja, un Viņš man palīdzēja.

Dieva brīnumus esmu piedzīvojusi arī naudas lietās. Pirms dažiem gadiem mājās ierīkoja centrālapkuri. Cilvēks, kas to darīja, lūdza aizlienēt viņam noteiktu naudas summu. Pirms mēneša biju pasūtījusi dušas kabīni, taču pasūtījums kavējās, tāpēc aizdevu šim cilvēkam prasīto naudu, jo viņš bija uzticams un solīja nākamajā dienā atdot. Pēc pusstundas atskanēja zvans no veikala, ka mana dušas kabīne ir pienākusi un nepieciešams samaksāt 600 latus plus vēl 90 latus par uzstādīšanu. 600 lati man bija, taču uzstādīšanai naudas nepietika. Aizbraucu uz veikalu, samaksāju par dušas kabīni un dabūju 40 latu atlaidi. Pateicos Tam Kungam, taču pietrūka vēl 50 latu. Pēc desmit minūtēm atbrauca cilvēks, kas man bija parādā, un atveda 10 latus. Vēl pēc piecpadsmit minūtēm atbrauca sieviete, kurai pirms pāris gadiem biju aizlienējusi 20 latus un necerēju vairs atgūt. Taču joprojām pietrūka 20 latu. Man ir krūzīte, kur glabājas maiņas nauda. Nekad tur nav bijis vairāk par 10 latiem, taču tobrīd tā bija pavisam tukša. Staigāju pa istabu un lūdzu Dievu: „Kungs, Bībele teic, ka Tavi bērni būs galva, nevis aste. Neliec man krist kaunā un iet pie kaimiņiem lūgt naudu. Tu man visu laiku esi svētīdams svētījis un uzturējis ar savu mīlestību, ka es allaž esmu devusi citiem un nekad ne no viena neesmu lūgusi. Kungs, lūdzu, palīdzi!” Pēkšņi radās nepārprotams pamudinājums vēlreiz paņemt krūzīti, kuru tikai pirms dažām sekundēm biju nolikusi. Izņēmu krūzīti un ieraudzīju tajā 20 latu naudas zīmi. Tas Kungs ir uzticams! Ticīgie, nezūdieties un nekurniet, ka jums tagad varbūt klājas mazliet grūtāk. Ticiet un ceriet uz To Kungu. Viņš jūs nepametīs izmisumā un grūtībās.

Tam Kungam patīk iepriecināt savus bērnus. Man ir mazs piemājas dārziņš. Reiz biju ļoti nogurusi un lūdzu Dievam, lai viņš dod spēku darbu pabeigt. Piepeši ne no kurienes manā priekšā nolaidās lauku cielava, skatās man acīs, purina asti un tik brīnumjauki dzied, kā nekad vēl mūžā nebiju dzirdējusi. Citreiz atkal es viena pati strādāju savā šķūnī, taisīju kapu apmales un dziedāju Tam Kungam slavas dziesmas. Pēkšņi jūtu, ka gaiss apkārt sāk smaržot pēc maijpuķītēm, lilijām un ceriņiem. Smarža bija tikko jaušama, taču ar katru brīdi arvien vairāk pieņemās spēkā, līdz beidzot manā šķūnī bija pamatīgs ziedu buķetes aromāts. Tie ir tādi mazi prieciņi, ko Tas Kungs savā mīlestībā ļauj mums piedzīvot.

Mans novēlējums visiem Latvijas kristiešiem - mīlēsim cits citu, jo no tā pazīs, ka esam Kristus mācekļi. Cilvēkiem tik ļoti pietrūkst mīlestības. Es katru rītu lūdzu, lai Tā Kunga mīlestība ieplūst manī un no manis plūst uz citiem. Lai manas acis būtu Jēzus acis, lai manas ausis būtu Viņa ausis. Lai es būtu Viņā, lai Viņa Gars plūstu caur mani. Kungs, dod mums šādu mīlestību! Lai tava godība nolaižas pār šo zemi! Šī zeme ir pilna izmisuma, sātana pluinīta un plosīta, taču Tā Kunga žēlastība ir pār šo zemi, jo šī zeme vienīgā uz pasaules dzied himnu: Dievs, svētī Latviju! Kungs svētī mūs un nepamet! Lai Tava godība un žēlastība bagātīgi piepilda šo zemi un uzrunā ikvienu tās iedzīvotāju!

  

Raksts pirmoreiz publicēts žurnāla „Tikšanās” 2010. gada augusta un septembra numuros.
© Ervīns Jākobsons. Pārpublicēšanas vai citēšanas gadījumā atsauce uz autoru un pirmpublikāciju obligāta.

Līdzīgie raksti:


Raksts atrodams vietnē Laikmeta zīmes: http://www.laikmetazimes.lv

Saite uz rakstu: http://www.laikmetazimes.lv/2011/01/17/antra-un-vinas-dievs/

© 2009 - 2013 Laikmeta zīmes. Visas tiesības aizsargātas.