Latvijas vēstures mīti - 3

Ievietoja | Sadaļa Vēsture | Publicēts 22-11-2010

Ieteikt draugiemPačivini Share on Facebook Izprintē Nosūti draugam e-pastu

Trešā un noslēdzošā daļa rakstu sērijai, kas kliedē dažus no populāriem Latvijas vēstures mītiem.

****

7. mīts: vācieši vienmēr nicinājuši latviešus un uzskatījuši tos par zemākas kārtas ļaudīm.

Līdz 16. gadsimtam Livonijas valstī nacionālu problēmu starp tautībām praktiski nebija. Zināmas pretrunas varēja novērot Rīgas pilsētā, kur 1376. gadā rāte pilsētas iedzīvotājus sāka šķirot vāciešos un nevāciešos, bet kopš 1469. gada nevācietis vairs Rīgā nevarēja iegūt nekustamu īpašumu. Tomēr tas vairāk bija ekonomisku nevis nacionālu motīvu diktēts solis, jo Livonijas pamatiedzīvotāji sāka kļūt par nopietniem konkurentiem vāciešiem amatniecībā un tirdzniecībā. Arī pēc šo likumu pieņemšanas vietējo tautu rokās joprojām palika daudzi amati Rīgā.

Nicīga izturēšanās pret zemniekiem un nevācu izcelsmes personu nonievāšana sākās tikai16. gadsimtā pēc Livonijas valsts sabrukuma, kad 1561. gada 28. novembrī tā kļuva par Polijas - Lietuvas valsts provinci. Tajā pašā datumā klajā nāca arī Polijas karaļa apstiprinātās Livonijas muižnieku prasības - tā sauktā Sigismunda Augusta privilēģija, kas Livonijas muižniekiem nodrošināja ierēdņu posteņus valsts pārvaldē un tiesā, tāpat apstiprināja vecos muižnieku īpašumus. Vēlāk tika apstiprinātas arī muižnieku tiesības nemaksāt nodokļus un viņu tiesas vara pār zemniekiem. Tika pasludināts, ka muižas ir pilnīgs muižnieku privātīpašums.

1617. gadā dzimtbūšanas veidošanās process noslēdzās ar Kurzemes hercogistes pamatlikumā - Kurzemes statūtos - ierakstīto pantu, kurā zemnieki tika pasludināti par vergiem romiešu tiesību izpratnē. Vidzemē dzimtbūšana ar likumu tika atzīta vēlāk - 1673. gadā. Zemnieku paverdzināšanas process notika pakāpeniski, izmantojot viltību, jo ņemot vērā, ka 16. gadsimta otrā puse un 17. gadsimta sākums bijušajā Livonijā bija nemitīgu karu un sērgu laikmets, dzimtbūšana bieži varēja šķist kā labdarība - muižnieki par dzimtcilvēkiem padarīja bāreņus un bēgļus no kara izpostītajām vietām, piešķirot tiem lietošanā zemi, nodrošinot pajumti un aizsardzību. Taču vissmagāk dzimtbūšanas jūgs uz vietējo zemnieku pleciem uzgūlās tikai pēc Vidzemes, Latgales un Kurzemes pievienošanas Krievijas impērijai 18. gadsimtā.

Tomēr Latvijas un Igaunijas iedzīvotāju vispārējais stāvoklis arī dzimtbūšanas periodā, salīdzinot ar citiem Eiropas reģioniem, bija visai labs. Nepastāvēja arī būtiskas pretrunas un naids starp dažādām iedzīvotāju kārtām un tautībām. Par to liecina, piemēram, Baltazara Rusova 16. gadsimta hronikā aprakstītās dažādo zemes pārvaldnieku, vasaļu, garīdznieku un zemnieku kopējās dzīres un spilgtie baznīcas svētki ar zemnieku muzicēšanu, kuros zemnieki un kungi sēdēja pie viena galda. Kas attiecas uz dzimtbūšanu kā institūciju, tad tolaik visā Eiropā zemnieki bija pakļauti savam zemes kungam un pilnībā atkarīgi no tā labvēlības. Etniskajai izcelsmei vai tautībai te nebija nekādas nozīmes. Vācijā vācu zemnieks bija tikpat beztiesīgs kā latviešu zemnieks Latvijā. Tāpat bija arī citās Eiropas zemēs. Muižniecība visur sevi uzskatīja pārākus par saviem zemniekiem, un nebija svarīgi, no kādas tautas tie cēlušies.

Protams, dzimtbūšanas apstākļos nonākot kungu un pakļauto attiecībās agrākā salīdzinoši labā saskaņa starp vācu un latviešu iedzīvotājiem vairs nebija iespējama. Latvijas specifika bija tāda, ka kungi bija vācieši vai pārvācoti pamatiedzīvotāju pēcteči, kas būtībā nozīmēja vienu un to pašu, kamēr dzimtļaudis - latvieši. Tādejādi sociālā apspiestība Latvijas teritorijā vēsturisku apstākļu dēļ ieguva nacionālu nokrāsu. Tieši šajā laikmetā - starp 16. un 19.gadsimtu - radās tautasdziesmās apdziedātais naids starp latvieti un vācieti, pareizāk sakot - starp vācu muižnieku un latviešu zemnieku.

Attiecības vāciski un latviski runājošo Latvijas iedzīvotāju starpā īpaši saasinājās pēc dzimtbūšanas atcelšanas 19. gadsimtā. Jaunlatviešu kustības spēcīgā pretvācu ievirze lielā mērā radās pašu vāciešu vainas dēļ, kuri augstprātīgi uzskatīja, ka izglītību vai turību ieguvis latvietis automātiski kļūst par vācieti, jo Eiropas līmeņa izglītība, kultūra un tradīcijas latviešu vidē nav iespējamas. Vācieši latviešus uzskatīja par zemnieku tautu, kam nav lemts pacelties augstāk par savas kārtas nospraustajām robežām. Tik bieži pieminētais jēdziens „bauru tauta” būtībā nenozīmē neko nicinošu, kā daudziem šķiet, bet ir apzīmējums zemnieku (Bauer) kārtai. Jāteic, ka daudzi izglītoti un turību ieguvuši latvieši pakļāvās šai ideoloģijai un sāka kaunēties no savas latviskās izcelsmes, kas sekmēja to drīzu pārvācošanos. Taču pēc tautiskās atmodas 19. gadsimta otrajā pusē sāka veidoties jauns sabiedrības slānis, kas nopietni konkurēja un pamazām sāka izspiest no dažādām Krievijas impērijas struktūrām Baltijas vācu muižniecību un ģermanizēto veclatviešu pilsonību. Tā bija jaunā latviešu pilsonība: uzņēmēji, namsaimnieki, zemes uzpircēji un rentnieki, ierēdņi, inteliģence. Tieši šajā periodā latviešu un vācu savstarpējās attiecības nacionālajā jomā bija vissaspringtākās.

8. mīts: 700 verdzības gadi

Pamati mītam par latviešu verdzības senajām saknēm tika likti dzimtbūšanas nostiprināšanās laikmetā. Lai „vēsturiski” pamatotu savu varu, muižnieki uzsvēra, ka vācieši krusta karu laikā ieguvuši zemi un ļaudis ar „iekarotāja tiesībām”. Šāda atziņa pirmoreiz parādījās 17. gadsimta sākuma Kurzemes muižniecības dokumentos. Muižnieku „iekarotāju tiesības” kā patiesību pārņēma literāti. Kurzemes hercoga galma mācītājs Pauls Einhorns 1649. gadā izdotajā darbā „Historia Lettica” rakstīja: „Kad vācieši šo zemi iekaroja, latviešiem nācās viņiem kalpot un maksāt nodevas. Viņi tiem ne tikai ik dienas kalpoja muižās, bet arī ik gadus maksāja nodevas dažādu labumu veidā. Vācieši tos tādā mērā apspiež, ka tie kļuvuši par dzimtļaudīm un nožēlojamiem vergiem.” Šeit skaidri izpaužas tendence 17. gadsimta situāciju attiecināt arī uz Livonijas laikiem, kas neatbilst vēsturiskajai patiesībai.

18. gadsimtā, sākoties pirmajiem dzimtbūšanas tiesību apstrīdējumiem, muižnieki „vēsturisko patiesību” padarīja par stiprāko vairogu savām tiesībām. Tā Vidzemes muižnieks Rozens 1739. gadā deklarēja: „Zemnieki tika pārvērsti par dzimtcilvēkiem, kad ordenis ar šķēpu iekaroja šo zemi, un jau tad ar savu mantu, personu un miesu pilnīgi piederēja dzimtkungam”. Šo nepatieso muižniecības teoriju nekritiski pārņēma vācbaltiešu apgaismības darbinieki. Pazīstamākie 18. gadsimta beigās un arī ilgi pēc tam bija publicista Garlība Helviga Merķeļa darbi par šo tēmu. 1798. gadā sarakstītajā darbā „Die Vorzeit Lieflands” (Vidzemes senatne) Merķelis latviešu stāvokli pēc Livonijas iekarošanas attēlo šādi: „Tagad viņiem pietika ar to, ka bija jāapstrādā savi lauki svešinieku labā, kuriem viņi paši bija kļuvuši par īpašumu, un pie tam jāmirst badā; ka bija jānoskatās, kā piesmēja viņu sievas un meitas; ka viņus dzina nāvē pēc apreibušo varmāku iegribas mājiena.” Šeit Merķelim ir pilnīga taisnība, taču… tikai attiecībā uz 18. gadsimta situāciju, kad politiskā un saimnieciskā vara jau pilnībā atradās vācu muižnieku rokās, nevis Livonijas laikmetu.

Ne jau tikai Merķeļa darbos vien kritizēta dzimtbūšana Baltijā. Var minēt veselu vācbaltu publicistikas tradīciju, kas runā par zemnieku smago stāvokli un beztiesību. Līdzīgus darbus sarakstījuši arī Karls Filips Mihaels Snells, Heinrihs Johans Jannaus, Johans Gotfrīds Herders un citi. Mīts šajās publikācijās nebija zemnieku smagais stāvoklis Baltijā, kamēr pārējās Eiropas zemēs tas apgaismības laikmeta ietekmē bija krietni uzlabojies, bet šī stāvokļa attiecināšana uz visiem Latvijas vēstures posmiem, sākot ar 13. gadsimtu. Jāteic, lai gan latviešu zemnieku ekonomiskais stāvoklis 18. gadsimtā bija vissmagākais, tomēr šis laiks ir arī latviešu nācijas veidošanās laikmets, kad latviešu zemniecība sasniedza neparasti augstu izglītības līmeni (apmēram 60% zemnieku bija lasītpratēji), ko var uzskatīt par fenomenu visas Eiropas mērogā.

Apgaismības laikmeta idejas 19. gadsimta otrajā pusē pārņēma jaunlatvieši. Šajā laikā jaunais latviešu nacionālisms balstījās uz pseidovēsturisku mitoloģiju un senatnes idealizēšanu. Merķeļa darbi ļoti ietekmēja Andreju Pumpuru, kura sacerējums „Lāčplēsis” patiesībā ir nevis tautas eposs, bet klasisks nacionālromantiskās literatūras produkts. Ilgstošu iespaidu jaunlatviešu romantika atstāja arī uz Latvijas vēstures zinātni. Pirmais latviešu profesionālais vēsturnieks Jānis Krodzinieks savā darbā „Baltijas vēsture” 1892. gadā rakstīja: „Uzvarējuši un iekarojuši iedzimtās tautiņas, uzvarētāji neatrada par vajadzīgu tuvināt sev pirmējos, bet kalpināja un nospieda viņus viduslaiku zemnieku, proti, vergu kārtā, piesavinādami zemes īpašumu, paturēdami valdību, tirdzniecību, baznīcu, amatus.” 700 verdzības gadi un cīņa pret „mūžseno ienaidnieku” vācieti bija strēlnieku motivācija 1. Pasaules kara cīņās. Mīts par „verdzības gadiem” tika kultivēts arī pirmās Latvijas brīvvalsts laikā, bet Kārļa Ulmaņa autoritārā režīma gados ar jaunu spēku atdzima jaunlatviešu sāktā seno latviešu valstu un to valdnieku idealizēšana.

Šodien, kad latviešiem jāveido jauna identitāte citu Eiropas tautu vidū, kuru kolektīvajā apziņā nav izveidojies šāds mazvērtības komplekss, vēsturisko pašapziņu graujošais mīts par 700 verdzības gadiem ir jāatmet kā postošs un vēsturiskajai patiesībai neatbilstošs. Daudz lietderīgāk būtu mūsu vēsturē meklēt un akcentēt situācijas un notikumus, kas stiprinātu latviešu pašapziņu, palīdzētu gūt jaunu dzīvessparu un gudrību. Tieši pozitīvā un varonīgā akcentēšana mūsu vēsturē, nevis mazohistiska gremdēšanās atmiņās par mazas un mūžīgi apspiestas „bāreņu tautas” likteni, padarīs mūs par cienītu un godājamu nāciju citu Eiropas tautu saimē.

   

© Ervīns Jākobsons. Pārpublicēšanas vai citēšanas gadījumā atsauce uz autoru un interneta vietni www.laikmetazimes.lv obligāta.

Līdzīgie raksti:

Komentāri (11)

  1. 1729.gada rudenī no Hernhūtes kopienas Saksijā (Vācija) Rīgā, Vidzemē, ierodas trīs brāļi Hernhūtes dibinātāja luterāņa Kristiāna Dāvida vadībā. Sākas Brāļu draudžu kustība Vidzemē.

    Lasot G.Merķeļa grāmatā “Latvieši” par Allažu muižā ap 1790.gadu novēroto, un lasot par Brāļu draudzēm, uzprasās secinājums, ka vienlaikus Vidzemē iespējams bijušas divas krasi atšķirīgas latviešu grupas - vieni apātiski un nodzērušies, otri gaiši un labestīgi.

    Internetā izlasīju sekojošo:

    1746. gadā Brāļu draudzes Zeistas sinodē (Holandē) lemj, ka no latviešiem un igauņiem pašiem jārodas apustuliskiem ļaudīm un jāuzņemas savas darbības vadība.
    1770. gadā mirst J. A. Cimmermanis – ilggadējs Vidzemes luteriskās baznīcas ģenerālsuperintendants un Brāļu draudzes vajātājs; stingrais spiediens pret latviešu Brāļu draudzi mazinās.
    1776. -77. gads. Brāļu draudzes novados izceļas zemnieku nemieri, kurus asiņaini apspiež.
    1779. gads. Brāļu draudzē Latvijā ir aptuveni 5000 brāļu un māsu, aptuveni 2000 bērnu, taču gājēju skaits ir lielāks. Lasītpratēju skaits Vidzemes Brāļu draudzes novados: 1780. g. ~75%; 1800. g. ~90%.
    1790. gados Latvijā notiek vairāk nekā 40 saiešanu, sākas jauns Vidzemes atmodas vilnis.
    1802. gadā izceļas Kauguru nemieri, par to cēloni valdības izmeklēšanas komisija uzskata hernhūtiešus.
    1811. gadā Brāļu draudzes atmodas liesma uzvirmo Jaunpiebalgā un Vecpiebalgā.
    1817. gada 27. oktobrī cara Aleksandra I «žēlastības manifests» legalizē Brāļu draudzes darbību Baltijā – «klusā gājiena» beigas, sākas otrie «ziedu laiki».

    Avoti:
    http://www.robertsfeldmanis.lv/lv/?ct=bvesture&fu=read&id=1219785380
    http://www.videsvestis.lv/content.asp?ID=84&what=36

  2. Nu jā - saprotams, uz kuru pusi autors velk savu deķi. Nez vai baznīca par to maksā, vai cilvēks vienkārši aiz pārliecības?

  3. Šis ir privāts blogs un neviens par šeit ievietotajiem materiāliem nemaksā. Kas attiecas uz rakstu, tas nav mēģinājums kaut ko attaisnot vai pierādīt, bet likt uz mums kopš skolas laikiem iepotētiem vēstures stereotipiem paraudzīties no nedaudz cita viedokļa. Starp citu, tās nav manas domas vien - arī daudzi mūsdienu vēsturnieki aicina uz vēsturi paraudzīties bez stereotipu brillēm.

  4. “Tomēr tas vairāk bija ekonomisku nevis nacionālu motīvu diktēts solis”
    ————————
    Nesapratu jūsu domu. Diskriminācija pēc nacionālas piederības nav diskriminācija, ja tam pievieno ekonomisku motīvu?

  5. Mūsu apziņā iesakņojies, ka vācieši diskriminēja vietējās tautas to nacionalitātes dēļ. De facto tā tas arī sanāk, taču es gribēju parādīt, ka šādas rīcības galvenais motīvs viduslaiku Rīgā bija konkurence, nevis kaut kāda nepatika pret vietējiem. Vācu amatnieku arguments bija, ka viņi, lai apgūtu amatu, vairākus gadus mācījušies, tērējuši līdzekļus u.t.t., kamēr vietējie iztika bez īpašas apmācības. Tas neesot taisnīgi. Vietējo rokās gan tik un tā palika daudzi Rīgas amati, tiesa gan - mazāk kvalificētie.

  6. Man vienmēr šķita baigi interesanti, cik droši mēs varam kaut ko tādu apgalvot par tik seniem laikiem. Ņemot vērā, cik skopi ir to laiku dokumenti un cik tie varētu būt vienpusīgi. Kaut gan es saprotu, ka daudz vairāk var pateikt, iesaistot plašāku Eiropas kontekstu. Ja es jūs pareizi sapratu, piederība kādai ģildei bija svarīgāka par etnisko izcelsmi? Šī būtu viena no pamatlietām, ko vajadzētu zināt par to laiku sabiedrību Latvijā.

  7. Ne piederība ģildēm, bet amatnieku cunftēm. Taču vācieši latviešus savās cunftēs nemaz nelaida. Bija vācu un bija latviešu amatu cunftes. Arī Mazajā (amatnieku) ģildē līdz pat jaunākajiem laikiem latviešu amatu cunftes netika uzņemtas, nemaz nerunājot par Lielo (tirgotāju) ģildi. Bet, ja nebiji ģildē, tev nevarēja piederēt īpašums iekšpilsētā. Tāpēc arī vietējo tautu pārstāvji dzīvoja galvenokārt Rīgas priekšpilsētās. Taču Livonijas sākuma gados šāda dalīšana vācos un nevācos vēl nepastāvēja.

  8. Un latviešiem aizliedza nēsāt zobenus (iebildumu: tas viņu pašu labā - nepieņemu) un pat pūst dūdas.

  9. Neko neaizliedza. Zobenu mūsu senči varēja nēsāt gandrīz visu Livonijas valsts pasatāvēšanas laiku. Ieročus nēsāt zemniekiem sāka aizliegt tikai 15.gadsimtā, kad zemniekus piesaistīja zemei un sākās dzimtbūšanas laiki. Folozofija: kam zemniekam ieroči?

  10. Vienvārdsakot - nozombēts kristiešu mirla un tautas nodevējs ir autors.

  11. Agnese,
    patiesi - Kristus mani dzīvē sastapa un izglāba no garīgās nāves Mūžībā. Man nav par ko kaunēties. Kaunēties vajadzētu tiem, kas mūsu tautu joprojām cenšas paturēt vai no jauna ievilkt pagānisma purvā pēc tam, kad mums atspīdējusi Evaņģēlija gaisma.

    Kas attiecas uz tautas nodevējiem, tad nespēja objektīvi paraudzīties pašiem uz savu vēsturi un nepārtrauktā mazohistiskā vaimanāšana par “nabaga apspiesto bāreņu tautu” varbūt ir lielāka nodevība.

Uzraksti komentāru