Latvijas vēstures mīti - 2

Ievietoja | Sadaļa Vēsture | Publicēts 15-11-2010

Ieteikt draugiemPačivini Share on Facebook Izprintē Nosūti draugam e-pastu

Turpinām rakstu sēriju, kuras mērķis ir klīdināt kaut dažus no mītiem, kas tik cieši iesakņojušies latviešu vēsturiskajā apziņā.

****

5. mīts: vācu nolūks jau no paša sākuma bija Baltijas zemju iekarošana un tur dzīvojošo tautu paverdzināšana.

Vēstures fakti par to neliecina. Vācu un citu Rietumeiropas kuģinieku vienīgais nolūks bija tirdzniecība Baltijas zemēs. Pirmo pastāvīgo apmetni Daugavas krastā Rietumeiropas tirgotāji izveidoja jau 1054. gadā, domājams, tā sauktajā “Zemgales ostā” (portus Semigallia), kas vikingu rūnakmeņu rakstos apzīmēta kā Simkala. Arī pirmo kristīgo misionāru nolūki nebija agresīvi, to vienīgais mērķis bija sludināt Kristus mācību pagānu tautām. Tikai pēc tam, kad daļa līvu atkrita no kristīgās ticības, kuru pirms tam bija labprātīgi pieņēmuši, un sāka apdraudēt vietējo kristiešu dzīvību un mantu, bīskaps Bertolds un vēlāk arī bīskaps Alberts sāka vervēt Rietumeiropas karotājus cīņai pret nodevīgajiem pagāniem.

Pēc tam, kad pagānu līvi izdzina no savas zemes visus katoļu misionārus un svešzemju tirgotājus, pāvests Innocents III 1199. gadā izdeva bullu, kurā aicināja sakšu un vestfāliešu bruņiniekus doties krusta karā pret Livonijas “barbaru tautām”. Krusta karam Livonijā bija ne tik daudz iekarošanas, cik reliģiska motivācija, lai nostiprinātu kristīgās baznīcas ietekmi pēdējā vēl palikušajā Eiropas pagānu zemē. Protams, krusta karagājieni, atbilstoši tā laika tikumiem, ar īpašu žēlsirdību neizcēlās, tomēr krustneši nekad nelietoja tādas metodes kā vispārēju pagānu iznīcināšanu. Militārs spēks tika lietots tikai tik daudz, cik bija nepieciešams, lai piespiestu pagānus padoties un lūgt mieru. Latvijas kristianizācija notika ar viduslaikiem raksturīgām metodēm pēc shēmas “karš - pagānu kristīšana - miers”.

Vietējo iedzīvotāju , Rīgas arhibīskapa un Zobeņbrāļu, bet vēlāk Livonijas ordeņa attiecības tika noteiktas savstarpējos līgumos,­ pēc kuriem līvi, kurši, zemgaļi, sēļi un latgaļi bija ar mieru pakļauties vācu virsvarai. Līgumu noteikumi visām tautībām un zemēm nebija vienādi. Tie novadi, kas padevās labprātīgi, ieguva izdevīgākus līguma punktus nekā tie, kas pretojās. Taču reizēm arī­ kareivīgākie novadi izcīnīja tiesības uz labvēlīgiem līguma noteikumiem. Šajos līgumos vienmēr tika uzsvērts, ka visi kristītie saglabā personisko brīvību un īpašuma tiesības.

Kas mainījās Latvijas pamatiedzīvotāju dzīvē pēc miera līgumu noslēgšanas ar vāciešiem? Par to priekšstatu sniedz 1267. gadā noslēgtā kuršu vecajo padomes un Livonijas ordeņa miera līguma nosacījumi. Saskaņā ar līgumu, neviens iedzīvotājs nezaudēja personisko brīvību un īpašuma tiesības, turklāt tika noteikts, ka katrs var iegūt par mantojamu īpašumu jebkuru bezsaimnieka zemi. Vienīgā pakļautības forma ordenim bija nodevu jeb kunga tiesas došana un klaušu pildīšana. No vienzirga saimniecības vajadzēja dot divus pūrus (aptuveni 140 litrus) labības gadā, bez tam katram kursim ordeņa brāļu labā bija jāstrādā divas dienas vasarā pie siena, un divas ziemā pie malkas sagatavošanas. Kā visiem kristiešiem, arī kuršiem bija jāuztur garīdznieki ar desmito daļu no medījuma, zivīm un dravniecības produktiem. Tajā pašā laikā kurši tika atbrīvoti no kara laupījuma desmitās daļas atdošanas ordenim, viņiem atļāva paturēt 2/3 no avarējušo kuģu kravas, kas izskalota krastā. Līdzīgi noteikumi minēti arī ordeņa miera līgumos ar zemgaļiem un citām Livonijas tautām.

Krusta karu rezultātā vietējās tautas zaudēja savu politisko patstāvību, tomēr krustneši centās izrādīt maksimālu iecietību pret vietējo iedzīvotāju dzīvesveidu un minimāli iejaucās to sadzīvē. Livonijas pamatiedzīvotāji vēl ilgi saglabāja savu pašpārvaldi, tiesu iekārtu un daļēji arī militāro struktūru. Ordenis un bīskapi pārņēma tikai pagānu valdnieku un vecajo funkcijas, proti, lemt par kara un miera jautājumiem, nodevām, ierīkot pilis, pilsētas un ceļus, piedalīties tiesas spriešanā. Ne vietējo iedzīvotāju ģimenes, ne saimniecisko dzīvi zemes kungu maiņa neietekmēja, turklāt saglabājās arī bijušo pilsnovadu, turpmāk - pagastu autonomija. Nodevas arhibīskapam vai ordenim nebija lielākas par tām, ko pirms kristietības pieņemšanas iedzīvotāji deva savu valdnieku un karadraudžu uzturēšanai. Turklāt, arī pirms vācu atnākšanas liela daļa vietējo tautu nebija politiski neatkarīgas - tās maksāja meslus un pakļāvās vai nu krievu vai kādai citai varai.

Līdz pat reformācijai nav pamata runāt arī par latviešu reliģijas vardarbīgu apkarošanu. 1252. gadā izdotajos likumos, piemēram, minēts, ka garīdznieku vajadzībām Kursā malku var cirst visos mežos, izņemot svētmežus. Gadu vēlāk Kursas dalīšanas līgumā starp ordeni un bīskapu tika noteikts, ka svētajiem mežiem un Papes Svētezeram jāpaliek nedalītiem. Vēl 16. gadsimtā robežu aprakstos ordeņa teritorijā svētmeži minēti līdzās tādiem objektiem kā upes un ezeri. Varas attieksme pret vietējo pagāniskajām tradīcijām bija visai iecietīga. 1422. gada Livonijas zemes tiesības liecina, ka daudzi zemnieki nav praktizējuši pat kristīgo rituālu minimumu - bērnu kristīšanu, ikgadēju grēksūdzi un laulību. 1428. gadā Rīgas arhibīskapijas garīdznieku sapulcē tika konstatēts, ka zemnieki turpina pielūgt savus agrākos dievus un apbedīt mirušos svētbirzīs. Visai interesants ir fakts, ka baznīcu celtniecības laikā kompromisa rezultātā griestu gleznojumos parādījās ne tikai kristiešu, bet arī pagānu simboli un tēli.

Līdz ar protestantisma nostiprināšanos, luterāņu mācītāji pārsteigti konstatēja, ka kristīgo ticību ārēji pieņēmušie latvieši vēl arvien svin pagāniskos svētkus, pulcējas senajās svētvietās, baro veļus, vecgada naktī velk bluķi un tamlīdzīgi. Tad arī varas attieksme pret pagāniskajām dievestībām, tradīcijām un paražām kļuva stingrāka. Pagānisko svētvietu iznīcināšana Latvijā pirmoreiz fiksēta tikai 17. gadsimtā. Pie baznīcām parādījās siekstas, kauna stabi un citi soda rīki. Taču tas jau ir cits stāsts, kas izvērtējams tā laika vispārējo Eiropas likumu, tikumu un paražu kontekstā. Lai nu kā, vēstures fakti liecina, ka latvieši varēja arī nezaudēt savu politisko patstāvību un pat izveidot vienotu valsti, ja vien būtu bijuši politiski tālredzīgāki un labprātīgi pieņēmuši kristīgo ticību, kā to izdarīja leišu dižkunigaitis Mindaugs, izveidodams vēlāk vienu no varenākajām lielvalstīm Eiropā.

6. mīts: vācu iebrukuma rezultātā latvieši nonāca verdzībā un nespēja izveidot savu valsti.

Šāda valsts tomēr tika izveidota - Livonija (latviski - Līvzeme jeb Māras zeme; latīniski - Livonium jeb Terra Mariana, Terra Matris). Livonijas konfederācija bija suverēnu valstu savienība, kas aptvēra Latvijas un Igaunijas teritorijas. Konfederāciju veidoja Livonijas ordenis, Rīgas arhibīskapija un Kurzemes bīskapija Latvijas teritorijā, kā arī Tērbatas bīskapija un Sāmsalas - Vīkas bīskapija Igaunijas teritorijā. Livonijas valsts pastāvēja no 1226. līdz 1561. gadam.

Kāds varbūt iebildīs, ka Livonija nebija latviešu un igauņu, bet vācu pārvaldīta valsts. Jā, Livonija nebija nacionāla valsts mūsdienu izpratnē, tomēr tā bija arī latviešu un igauņu valsts, un tam ir daudz vēsturisku liecību. Liela daļa Livonijas aristokrātijas nebija vācieši, bet vietējo tautu piederīgie. Par Livonijas ordeņa un bīskapu vasaļiem kļuva daudzi vietējie baltu, līvu un igauņu valdnieki, kas labprātīgi pieņēma kristīgo ticību un saglabāja savas zemes un īpašumus. Pamazām gan viņi asimilējās un sāka sevi uzskatīt par vāciešiem. Lielā mērā tas notika tāpēc, ka valsts sekmīgai pārvaldei bija vajadzīga viena kopīga valoda, ko zinātu visi. Par tādu valodu pilnīgi dabiski kļuva vācu valoda, jo ne lībiešu un igauņu, ne kuršu un sēļu, ne latgaļu un zemgaļu, ne vendu valodas šo apvienojošo funkciju veikt nevarēja.

Vācu ordenis savos valdījumos nebija ieinteresēts radīt stipru vasaļu kārtu, tādēļ labprāt veidoja mazus lēņus, kurus izdalīja vietējiem iedzīvotājiem. Tā radās daudzas slavenas vācbaltu muižnieku dzimtas, piemēram, Līveni, par kuras aizsācēju tiek uzskatīts līvu valdnieks Kaupo. Pēc lēņu grāmatām Līvenu sencis Gerards Livonietis (Gerardi Lyvonis) 1269. gadā un viņa dēls Johannes 1292. gadā bijuši Rīgas arhibīskapa vasaļi. No Līvenu dzimtas nākuši daudzi ievērojami valstsvīri, karavīri, diplomāti un politiķi. No latviešu brīvzemniekiem cēlusies arī fon Gaiļu (Gayl) dzimta. No šīs dzimtas nākuši gan Prūsijas un Vācijas ģenerāļi, gan vēlākais Veimāras Republikas iekšlietu ministrs Vilhelms fon Gailis.

Viduslaiku Eiropā nebija nekas neparasts, ja kādas zemes dižciltīgie runāja no vienkāršajiem iedzīvotājiem atšķirīgā valodā. Piemēram, pēc Anglijas iekarošanas 11. gadsimtā normaņu valdnieki šajā zemē runāja tikai franču valodā. Tomēr angļi tāpēc nekad nav sevi uzskatījuši par franču - normaņu vergiem un savu zemi par francūžu zemi. Arī norvēģu sākotnējā valoda ir gandrīz pilnībā izzudusi ilgās Dānijas virskundzības ietekmē. Vēl var minēt lietuviešus, kuri gan izveidoja vienu no spēcīgākajām valstīm viduslaiku Eiropā, tomēr vadošā tajā bija baltkrievu, bet vēlāk poļu valoda.

Arī militārajā jomā vācieši nebūt nebija noteicošais spēks Livonijā. Ievērojamu daļu Livonijas karaspēka veidoja vietējo iedzīvotāju militārās vienības. Vietējie piedalījās karagājienos gan pret nepakļāvīgajām ciltsbrāļiem, gan ārējiem ienaidniekiem - Lietuvu un krievu zemēm. Pie tam vietējie iedzīvotāji karoja ne tikai Vācu ordeņa un bīskapu karaspēkos, bet devās arī patstāvīgās kara gaitās, par ko liecina, piemēram, Bartolomeja Honekes 14. gadsimtā sarakstītā Jaunākā Livonijas atskaņu hronika. Tāpat liels vietējo iedzīvotāju procents bija pašā Livonijas ordenī. Tiesa, tie gan nebija bruņinieki vai priesteri, bet vienkāršie ordeņa karavīri - kalpotāji.

Ordeņa un bīskapu karaspēkā bija iesaistīti ne vien latviešu un igauņu lēņa vīri, bet arī plaši zemnieku spēki. Ātri manevrēt spējīgie zemnieku karavīri noteiktās situācijās izrādījās pārāki par smagajās bruņās tērptajiem bruņiniekiem. Vācieši labprāt lietoja arī vietējo iedzīvotāju jau agrāk radītās aizsardzības struktūras. Vēl ilgi vācu un vietējo iedzīvotāju apvienotie spēki izmantoja koka pilis gan dzīvošanai, gan zemes aizsardzībai. Protams, mūra cietokšņi tika būvēti, taču ne visur un ne masveidīgi.

Līdz pat 16. gadsimtam vietējie iedzīvotāji Livonijā saglabāja savu iekšējo tiesisko iekārtu. Civilās un krimināllietas zemnieki iztiesāja pašu tiesās pēc kristīgā garā pārveidotiem pagānu laiku likumiem - kuršu, līvu, zemgaļu un igauņu tiesībām. Domājams, ka pastāvējušas arī latgaļu tiesības. Tiesu sprieda pagasta tiesas tiesneši - cienījama vecuma vīri no pašu zemnieku vidus, kas labi pārzināja likumus. Tiesas sēdēs piedalījās arī ordeņa soģis - fogts, tomēr viņa kompetence aprobežojās ar sprieduma apstiprināšanu un tiesas nodevas iekasēšanu. Saimniecisku jautājumu apspriešana un ordeņa nodevu ievākšana notika pagasta saimnieku sapulcēs.

Livonijas valsts laikā zemnieki nebija vergi. Latīniski zemnieki tika dēvēti par homines (cilvēki), viduslejasvācu valodā par lude (ļaudis), kas nozīmē - brīvi cilvēki. Tāpat kā pirms vācu atnākšanas, zemnieki turpināja dzīvot saimēs un saimnieka vadībā kopīgi apstrādāt savu īpašumu - tēva zemi. Bez zemniekiem, kas par savu zemi deva nodevas un pildīja klaušas, ordeņa zemēs dzīvoja arī daudz brīvzemnieku. Tie bija zemnieki, kas klaušu un nodevu vietā pildīja kādu amatu ordeņa labā vai maksāja nodevas naudā. Dažu komturu zemēs brīvzemnieku skaits sasniedza pat 55%. Gan saimnieki, gan bezzemnieki varēja brīvi pārvietoties un mainīt dzīvesvietu, turklāt zemnieki varēja nēsāt ieročus, kas viduslaikos bija brīva cilvēka nepārprotama pazīme. Vietējie iedzīvotāji varēja kļūt gan par garīdzniekiem, gan pilsētu iedzīvotājiem. Rīgā 13. gadsimta beigās namīpašnieku ar vārdiem, kas liecina par vietējo izcelsmi, bija daudz vairāk nekā vācu ieceļotāju, piemēram, Gotšalks Kūrs, Jānis Līvs, Veldis, Darbslavis, Ramēķis un citi. Daudzi Rīgas amatu meistari bija vietējo tautību pārstāvji. Arī Rīgas sargi bija vietējie.

Tomēr Livonijā pastāvēja arī verdzība, taču tā nebija vispārēja parādība, bet soda veids. Par vergiem uz noteiktu laiku vai visu mūžu kļuva noziedznieki. Par vergu varēja kļūt arī ilgstoši nespējot samaksāt parādu. Vergi jeb dreļļi (no lejasvācu drelle) kļuva par saimnieka īpašumu, bija absolūti beztiesiski, pielīdzināmi kustamajam īpašumam, ar kuru saimnieks varēja rīkoties pēc savas gribas un patikas. 1424. gadā kārtu pārstāvju sapulcē - landtāgā Valkā tika nolemts ierobežot maksimālo atrašanos drellībā līdz 10 gadiem, atļaujot katru nenokalpotu gadu izpirkt ar vienu sudraba marku. Ordeņa muižās un Livonijas karavīru saimniecībās strādāja arī vergi karagūstekņi - krievi, baltkrievi, lietuvieši. Taču jau 15. gadsimta otrajā pusē dreļļi praktiski vairs nebija sastopami. Daļa Livonijas parādu dreļļu kļuva par vēlākajiem muižas kalpiem. No viņiem izveidojās jauna Livonijas zemnieku kategorija - vienkāji (Einfussling) jeb iebūvieši (Ebow) - uz zemes nometināti bezzemnieki.

Livonijas iedzīvotāju ekonomiskais un tiesiskais stāvoklis būtiski nemainījās vairāk nekā 350 Livonijas pastāvēšanas gadus. Rūpes par pavalstnieku labklājību bija ordeņa vadības tiešs pienākums, kas tika fiksēts daudzos viduslaiku dokumentos. Mestri pēc stāšanās amatā pie Dieva vārda zvērēja uzraudzīt, lai ierēdņi neapgrūtinātu iedzīvotājus ar nelikumīgām un pārmērīgām prasībām. Arī pāvesti ne reizi vien atgādināja ordenim un bīskapiem, lai tie gādā, ka vietējie iedzīvotāji netiek apspiesti un kalpināti.

Pārmaiņas zemnieku dzīvē notika līdz ar Livonijā notiekošajām sociāli ekonomiskajām pārmaiņām, kas savukārt bija cieši saistītas ar visas Eiropas attīstības gaitu. Bruņniecības loma 15. - 16. gadsimtā sāka strauji samazināties. Arī Livonijā bruņinieki arvien vairāk pievērsās saimniecībai - veidoja muižas, bet paši kļuva par muižniekiem. Zemes kungi un muižnieki bija ieinteresēti zemniekus piesaistīt pie zemes, liedzot tiem brīvas pārvietošanās tiesības, lai tādējādi tiktu nodrošināti maksājumi un klaušas. Atšķirībā no 13. -­ 14. gadsimta bruņiniekiem, 15. gadsimtā muižnieki sava lēņa zemniekus sāka uzskatīt par privātīpašumu. Saimniekus, kas bija mantojuši savas sētas, muižnieki uzskatīja par saistītiem pie zemes. Līdz ar to muižnieks mantoja par dzimtu ne tikai muižu, bet arī muižas novadā (lēnī) dzīvojošos zemniekus, kurus sāka saukt par dzimtļaudīm (Erbleute) vai dzimtzemniekiem (Erbbauer). Viņu kungu savukārt sāka dēvēt par dzimtkungu (Erbherr). Līdz ar to 16. gadsimta sākumā brīvu zemnieku Livonijas teritorijā vairs gandrīz nebija - dzimtbūšana bija kļuvusi par valsts noteicošo ekonomisko pamatu.

Tomēr kopumā Livonija bija daudz vairāk latviešu valsts nekā 17. gadsimtā izveidotā muižnieku republika - Kurzemes un Zemgales hercogiste. Taču latvieši ar Kurzemes hercogisti lepojas vairāk nekā ar Livoniju, kur baudīja nesalīdzināmi lielāku brīvību un pašnoteikšanos. Vēl 16. gadsimta vidū vāciešu bija tikai 4 % no Livonijas iedzīvotājiem. Lielākā daļa no tiem dzīvoja pilsētās, nekādi neietekmējot vietējo iedzīvotāju pašpārvaldi, tiesības un kultūru. Livonijas ordeņvalsts sabiedrību veidoja trīs paralēlas dzīvesvides - bruņinieku, zemnieku un pilsētnieku, kas mierīgi pastāvēja līdzās un netraucēja viena otrai.

   

© Ervīns Jākobsons. Pārpublicēšanas vai citēšanas gadījumā atsauce uz autoru un interneta vietni www.laikmetazimes.lv obligāta.

Līdzīgie raksti:

Komentāri (4)

  1. Lai arī neesmu kristietis (drīzāk kristietības pretinieks), šos rakstus izlasīju ar lielu interesi. Paldies!

  2. Šādu asiņainu un savtīgu interešu vārdā veiktu vardarbību attaisnojošu rakstu vēl nebiju lasījis. Izskatās, ka raksta autors, lai slavinātu kristietību, atbalsta jebkuru noziedzīgu pieeju un ir gatavs pārdot arī savu māti (lasi - tautu). Žēl, ka ir daži cilvēki, kas tā domā vēl 21.gadsimtā. :(

  3. Vilx,
    vai Tu izlasīji visas trīs raksta daļas un vispār saprati, kāds bija raksta mērķis un vēsts?

    Kurā vietā es slavinu un attaisnoju jebkā vārdā izdarītus noziegumus? Cita lieta, ka šie noziegumi reizēm ir stipri pārspīlēti (to nesaku es - to saka vairums mūsdienu vēsturnieku) un tā laika izpratnes, tikumu un likumu kontekstā daļā gadījumu varbūt nemaz nevar tikt uzskatīti par noziegumiem. Latvijas gadījumā problēma ir, ka noziegumu veicēji bija citas tautības. Ja šos pašus noziegumus būtu veikuši latviešu bāleliņi, nez ko tad mēs vainotu? Tad tā būtu vienkārši vēsture. To pierāda arī tas, ka neviens no raksta kritizētājiem ne ar pušplēstu vārdu nepiemin un nav sašutuši par pagānu pastrādātajiem noziegumiem, bet aizgūtnēm runā tikai par krustnešiem, vāciešiem, baroniem, krieviem un visiem, ko vien var vainot mūsu nelaimēs.

    Jā, laikam jau daudziem arī 21.gadsimtā šķiet pieņemamāk gausties par mūždien apspiestās “bāreņu tautas” sūro likteni, nevis objektīvi novērtēt savu vēsturim un ar paceltu galvu doties tālāk.

  4. Neaiztikt svētbirzis. Analoģija - neaiztikt Brīvības pieminekli. Tas varēja sadusmot pārāk daudz cilvēku. Bet kurš tad ziedojumu akmeņus skaldīja?

Uzraksti komentāru