- Laikmeta zīmes - http://www.laikmetazimes.lv -

Latvijas vēstures mīti - 1

Ievietoja Ervīns Jākobsons 2010. gada 8. novembris 07:00 sadaļā Vēsture

Vēstures zinātnē, līdztekus uz arheoloģisko atklājumu un arhīvu dokumentu pamata veidotām hipotēzēm, sastopami arī daudzi mīti, kas reizēm tik cieši iesakņojušies cilvēku apziņā, ka ar laiku tos sāk uzskatīt par pierādītu un pašu par sevi saprotamu patiesību. Latviešiem viens no šādiem mītiem ir tā sauktie “700 verdzības gadi”. Šis mīts radies pirmās nacionālās atmodas laikā 19.gadsimta vidū un vēlāk ticis aktualizēts gan 1905.gada revolūcijas un 1.Pasaules kara laikā, gan Latvijas brīvības cīņās un Ulmaņa autoritārā režīma gados, gan arī padomju historiogrāfijā. Mūsdienās, kad vēsturnieki no jauna izvērtējuši šo un citus vēstures mītus, tiek pamatoti aizrādīts, ka runām par “700 verdzības gadiem” nav īsta pamata. Šajā rakstā aplūkosim dažus no tradicionālajiem Latvijas vēstures mītiem un mēģināsim noskaidrot, kā bija patiesībā.

1.mīts - pirms krustnešu ierašanās Latvijas teritoriju apdzīvoja miermīlīgu, vienotu tautu grupa.

Šāds pirmsvācu laikmeta attēlojums parādījās 19.gadsimta vidū nacionālās romantikas apdvestajos jaunlatviešu sacerējumos, kur Baltija attēlota kā laimes zeme, ko apdzīvojuši miermīlīgi un brīvi ļaudis. Atcerēsimies Andreja Pumpura vārsmas eposā “Lāčplēsis”: Sensenos laikos Baltijas zemē, / Kur teka Daugava līčotiem krastiem, / Kur miežu līdumi liesmoti dega, / Dzīvoja laimīga latviešu tauta. Tomēr mums pieejamie vēstures avoti par šo tālo laikmetu un tā ļaudīm liecina pavisam ko citu.

Piemēram, 1240.gadā Parīzes universitātē strādājošais franciskāņu mūks Bartolomejs Anglis savā enciklopēdijā De proprietatibus rerum zemgaļus raksturo kā “neizglītotus, drūmus un bargus”. Savukārt dāņu Rimberta hronika par kuršiem raksta kā “ļoti nežēlīgiem, mežonīgiem un ļauniem cilvēkiem”. Arī citi vēstures avoti liecina, ka šis laikmets bijis raksturīgs ar nebeidzamiem vietējo baltu un somugru tautu savstarpējiem kariem un laupīšanas uzbrukumiem (sirojumiem) kaimiņu novados. Izturēšanās pret pretinieku šajos karos bija nežēlīga - ienaidnieka mantu nolaupīja, nocietinājumus iznīcināja, vīriešus nogalināja, bet sievietes un bērnus aizveda verdzībā. Vietējās ciltis siroja arī leišu un skandināvu zemēs, kur tāpat laupīja, ņēma vergus, atriebās pretiniekiem un piedzina meslus.

Arī savstarpējo tiesisko attiecību likumi bija nežēlīgi. Hroniku avoti vēsta, ka slepkavību varēja atriebt bez tiesas sprieduma - kā noslepkavotā radinieki to uzskatīja par pareizu. Ar vainīgajiem apgājās barbariski - aiz kājām piesēja pie diviem noliektiem kokiem, kurus palaižot vaļā, cilvēks tika pārplēsts uz pusēm. Vai arī no vēdera izgrieza gabalu miesas un lika skriet apkārt kokam, kamēr zarnas izšķetinās laukā. Šādi tikumi iedvesa šausmas pirmajiem kristiešiem, kad tie ieradās šajā zemē.

Pēc vāciešu ierašanās nekas nemainījās - līvi, latgaļi, kurši, sēļi un zemgaļi turpināja apkarot cits citu, tikai tagad tas notika vācu bruņinieku vadībā. Par Latvijas teritorijā dzīvojošo sentautu raksturu, tikumiem un morāli liecina arī to gatavība sadarboties ar svešiniekiem, ja vien tie palīdzēja atriebties ienaidniekiem - citām baltu un somugru tautām. Turklāt viens no galvenajiem motīviem sadarbībai ar vāciešiem bija atļauja paturēt uzvarēto pretinieku mantu un lopus, bet gūstekņus padarīt par vergiem.

Tādejādi seno latviešu, līvu un igauņu sadzīve un tikumi ne tuvu nelīdzinājās Ausekļa un citu jaunlatviešu dzejnieku apdziedātajai “laimes valstībai”, kāda Baltijas zemēs it kā bijusi pirms krustnešu ierašanās. Tieši pretēji - dzīve Baltijas jūras austrumu piekrastē bija skarba un asiņaina, tieši tāda pati, kāda tā bija arī pārējām Ziemeļeiropas tautām šajā bargajā un nežēlīgajā laikmetā.

2.mīts - seno latviešu reliģija bija izteikti miermīlīga un labestīga.

Arī šis uzskats veidojies 19.gadsimta vidū, kad nacionālromantiski, uz pagātnes reliģijām vērsti garīgi strāvojumi bija modē visā Eiropā. Diemžēl mums ir maz rakstisku ziņu par patieso seno baltu un līvu reliģiju, tomēr pat nelielas hroniku liecības pierāda, ka tā sauktajai “dainu reliģijai” un Ernesta Brastiņa izveidotajai dievturības mācībai ar seno latviešu reliģiskajiem priekšstatiem ir maz kopīga. Seno baltu reliģiskie priekšstati lielā mērā veidojās citu indoeiropiešu tautu ietekmē. Balti piekopa cilšu reliģijām raksturīgo daudzdievību. Dievu pielūgšanai un upurēšanai netika izmantotas īpašas celtnes, bet gan svētbirzis, upuralas un lielāki vai mazāki upurakmeņi. Saskaņā ar baltu pagāniskajām tradīcijām, svētie meži un birztalas bija mirušo garu un dievību teritorija, kur liegta jebkāda cilvēka saimnieciskā darbība. Savukārt lauku mājās un sētās valdīja dažādas sīkākas dievības un mājas gari.

Arī pieņēmums par burtniekiem un vaidelošiem kā baltu reliģijas priesteriem lielā mērā ir mīts. Tādi, iespējams, bija senprūšiem, taču senajiem latviešiem nebija savas priesteru kārtas. Priestera pienākumus veica dzimtas vai ģimenes vecākais, tāpat novadu valdnieki un vecākie. Lai izdibinātu dievu gribu, pirms atbildīgu lēmumu pieņemšanas tika mestas lozes. Livonijas hronika piemin, ka Imeras latgaļi ar lozēšanu prasījuši saviem dieviem, kuru ticību pieņemt - grieķu (pareizticīgo) vai latīņu (katoļu). Loze kritusi par labu latīņiem. Arī citas vēstures liecības atklāj, ka baltu reliģijai bijusi raksturīga vēlme ieskatīties nākotnē, citiem vārdiem - tika praktizēta pareģošana un zīlēšana.

Augstākā dievība baltiem, tāpat kā citām indoeiropiešu tautām, bija Pērkons (lietuviešu Perkūnas, prūšu Percunis), taču līdz mums nonākušajās tautasdziesmās lielāku lomu spēlē Dievs (lietuviešu Dievas, prūšu Deiws). Dievs ir Visuma pārvaldītājs, likumdevējs, vispārējās kārtības un saskaņas nodrošinātājs, spēka un gudrības avots. Tā kā Dievs valda pār visu pasauli, viņu lūdz ne vien cilvēki, bet arī dzīvnieki un pat nedzīvi priekšmeti. Atšķirībā no Bībeles Dieva, pagāniskajam Dievam ir cilvēkam piemītošas īpašības - te viņš parādās kā vecs vecītis, te ceļavīra izskatā, te jāj pa laukiem un mežiem. Tomēr vairums no tautasdziesmās apdziedātajām pagāniskā Dieva īpašībām liek domāt, ka šis tēls gadsimtu gaitā veidojies kristietības ietekmē un varētu būt daudz ko aizguvis no Bībeles Dieva.

Līvu reliģiskie priekšstati bija līdzīgi baltu pieredzei. Bartolomejs Anglis savā enciklopēdijā raksta: “Līvi pielūdz vairākus dievus un ziedo viņiem, lai ar zīmēm izlūgtos viņu lēmumu; savus miroņus viņi sadedzina uz sārta kopā ar vergiem, kalponēm, lopiem un citām lietām, ticēdami, ka jaunā, laimīgākā tēvzemē tās noderēs viņu nelaiķa kungam”. Pie kopīgām līvu un latviešu reliģiskajām atziņām pieder pārliecība par dvēseles nemirstību. Senie balti nebaidījās nāves, tāpēc bija tik bezbailīgi kauju laukos. Livonijas hronikā stāstīts par zemgaļu sievām, kas pēc vīru nāves izdarīja pašnāvību ticībā, ka viņā saulē atkal būs kopā ar saviem mīļajiem. Līdzīgu liecību sniedz stāsts par kuršu labprātīgu došanos nāvē, kad, nespēdami ilgāk pretoties ienaidniekam, tie iznīcināja iespējamo pretinieka laupījumu un pēc tam viens otru, lai neuzvarēti sadegtu uz kopīga ugunskura. Par šo gadījumu vācbaltu vēsturnieks Otto fon Rūtenbergs teicis: “To viņi darīja, jo stipri ticēja, ka pēc nāves atkal būs kopā.”

Tomēr baltu un līvu reliģiju nevar raksturot kā viennozīmīgi miermīlīgu. Līdzās dažādu pārtikas produktu un dzīvnieku upurēšanai, notika arī cilvēku upurēšana. Indriķa hronikā aprakstīts gadījums ar bīskapa Meinarda palīgu mūku Teodorihu, kas kā misionārs darbojās Turaidas līvu vidū. Turaidiešus bija piemeklējusi neraža un plūdi, un viņi par nelaimes cēloni uzskatīja kristiešu Dievu. Lai novērstu nelaimi, līvi nolēma upurēt Teodorihu saviem dieviem. Mūka liktenis tika izšķirts ar tā sauktā likteņa zirga palīdzību. Zirgu veda pāri sakrustotiem šķēpiem un vēroja, kuru kāju tas cels pirmo - dzīvības vai nāves kāju. Zirgs pacēla dzīvības kāju. Līvi nav bijuši mierā ar šādu iznākumu un rūpīgi slaucījuši zirga muguru, lai kristīgo Dievs, kas it kā sēžot zirgam mugurā, tiktu noslaucīts zemē. Tad zirgs atkal vests pāri šķēpiem, un tas atkal pacēlis dzīvības kāju. Hronikās arī minēts, ka dažām baltu tautām bijusi paraža upurēt Pērkonam karavadoņus, kas zaudēja karu. Tāpat atsevišķos gadījumos upurēti bērni.

Runājot par dievturības mācību, kas it kā esot senās baltu reliģijas atjaunojums - patiesībā tā ir 20.gadsimtā mākslīgi radīta pseidoreliģija, kas balstās izdomātos pieņēmumos par latviešu tautasdziesmās sastopamo mitoloģisko tēlu reliģisko nozīmi. Tomēr lielākā daļa tautasdziesmu nāk no salīdzinoši nesenas pagātnes, kad latviešu dzīvesziņu bija krietni iespaidojis kristīgais pasaules uzskats. Seno latviešu reliģiju nav iespējams restaurēt uz folkloras pamata, tāpēc ir skumji vērot, ka šodien cilvēki pagātnes mijkrēslī tīto un zinātniski neizzināto mūsu senču reliģisko pieredzi cenšas izdzīvot ar bluķa vilkšanu un tamlīdzīgām tradīcijām, kas ir tikai nožēlojama seno rituālu imitācija.

3.mīts - kristīgā ticība mūsu senčiem tika uzspiesta tikai un vienīgi ar varu.

Pirmie mēģinājumi sludināt kristietību Baltijā notika krietni pirms krustnešu ierašanās. Dāņu Rimberta hronikā minēts, ka pēc Dānijas karaļa Svena Estridsona pamudinājuma 1070.gadā Kurzemē tikusi uzcelta pirmā koka baznīca. Arī Latvijas austrumos kopš 11.gadsimta bija pazīstama pareizticības mācība, kuru labprātīgi bija pieņēmušas Tālavas, Jersikas un Kokneses zemes. Tiesa, tolaik tā vairāk bija valdnieku un bajāru privilēģija, kamēr vienkāršajai tautai kristīgā ticība palika samērā sveša.

12.gadsimtā Daugavas grīvā arvien biežāk sāka ierasties tirgotāji no Gotlandes un Vāczemes, kas rosīgi tirgojās ar līviem un zemgaļiem. Kā vācu tirgotāju pavadonis, rakstvedis un biktstēvs 1170.gadā Līvzemē ieradās Zēgebergas klostera kanoniķis Meinards. Viņš apguva līvu valodu un redzēdams, ka šajās zemēs cilvēki joprojām dzīvo kā pagāni, sāka sludināt vietējiem kristīgo mācību. Par to, ka Meinarda nodomi bija visnotaļ miermīlīgi, liecina fakts, ka šai misijai viņš godīgi lūdza atļauju no Polockas kņaza Vladimira, kam līvi tolaik maksāja meslus, un kas tādēļ skaitījās šīs zemes kungs.

Meinards nopirka zemi Ikšķilē un uzcēla koka baznīciņu, kur ap 1184.gadu kristīja vairākus līvu vecākos. Šiem pirmajiem neviena nepiespiesti sekoja citi līvu iedzīvotāji. Jau 1184.gadā Ikšķilē izveidojās pirmā vietējo iedzīvotāju kristīgā draudze Latvijā. Kopumā Meinardam izdevās nokristīt vairākus simtus līvu. 1186.gadā Brēmenes arhibīskaps Hartvigs II ordinēja viņu par pirmo līvu bīskapu.

Meinarda misijas darbu apgrūtināja biežie lietuviešu un zemgaļu uzbrukumi līvu zemēm. Viņš apsolīja līviem aizsardzībai no iebrucējiem uzbūvēt mūra pilis Ikšķilē un Salaspilī, ja arī pārējie līvi pieņems kristīgo ticību. Līvi apsolīja kristīties, tiklīdz pilis būs pabeigtas. Ikšķiles pils piektā daļa tika uzcelta par Meinarda personīgajiem līdzekļiem un kļuva par viņa īpašumu, pārējā daļa nonāca līvu pārvaldībā. Taču pēc piļu pabeigšanas līvi solījumu lauza un centās nomazgāt savu kristību Daugavā. Vēl vairāk - līvi nodevīgi uzbruka Meinarda īpašumiem, izlaupīja viņa mantu, apdraudēja bīskapa ļaužu dzīvību.

Kā Livonijas hronikā liecina Indriķis, Meinards ar līdzgaitniekiem 1195.gadā mēģināja Līvzemi pamest, taču saņēma Turaidas vecākā Anno brīdinājumu, ka pagānu līvi gatavojas viņu ceļā nogalināt. Meinards palika Ikšķilē, bet pēc padoma pie pāvesta nosūtīja mūku Teodorihu. Uzzinājis kristīto līvu ievērojamo skaitu, pāvests Celestīns III nolēma, ka pirmo kristīgo draudzi Baltijā nedrīkst pamest likteņa varā. Tādejādi pirmie bruņotie svešzemnieki Latvijas teritorijā ieradās tikai pēc pagānu līvu nodevīgās rīcības, kad nopietni tika apdraudēta šeit mītošo kristiešu manta un dzīvība.

Nav pamata uzskatīt, ka Meinardam Līvzemē būtu bijuši citi nolūki, kā vien Evaņģēlija pasludināšana. Gan Lībekas Arnolds, gan Indriķis savās hronikās izceļ pirmā līvu bīskapa rakstura īpašības - pazemību, pacietību un gatavību ziedoties misijas darbam. Meinards darbojās ļoti vientuļos apstākļos. Politiskā situācija Eiropā tolaik veidojās tāda, ka Vācijā nevienu īsti neinteresēja Austrumbaltijas misija. Vienīgais finansiālais atbalsts nāca no Gotlandes tirgotājiem. Arī Roma par Līvzemi parūpējās vienīgi tik daudz, ka izsniedza Meinardam bullu, kas ļāva izvēlēties līdzgaitniekus, taču rīkoties viņam nācās vienam. Meinarda kalpošanu neatbalstīja neviena laicīga politiska vara. Vēlākie krusta kari pret Baltijas tautām lielā mērā bija kristīgās Eiropas atbildes reakcija uz vietējo pagānu nodevīgo rīcību.

Jau līdz krusta karu sākumam kristīgo ticību labprātīgi bija pieņēmuši ievērojams skaits vietējo Līvzemes iedzīvotāju. Tomēr arī vēlāk kristīgās ticības ieviešanā Latvijā tika izmantotas tiem laikiem visai tolerantas metodes. Zobens pret pagāniem tika lietots vienīgi tad, ja citi līdzekļi nedeva rezultātu. Jāņem arī vērā, ka pēc tā laika Eiropas likumiem visi no kristīgās ticības atkritušie tika uzskatīti par neticīgajiem (perfidi). Tas nozīmēja, ka viņus var piespiest izpildīt savas agrāk labprātīgi pieņemtās saistības ar militāru spēku. Neskatoties uz to, katoļu baznīcas politika bija nevis iznīcināt vietējās paražas, bet gan integrēt tās kristīgajā kultūrā. Kristiešu baznīcas tika celtas senajās pagānu svētvietās, dabas un mājas garu funkcijas pārņēma katoļu svētie un eņģeļi, ģimenes godus aizstāja līdzīgi kristīgi rituāli, gadskārtu svētkus piesaistīja Baznīcas gada ritumam un kalendāra svētkiem.

4.mīts - līvu valdnieks Kaupo bija savas tautas nodevējs.

Kaupo bija Turaidas līvu valdnieks, kas Indriķa hronikā minēts kā “gandrīz ķēniņš un Turaidas līvu vecākais” (quasi rex et senior Lyvonum de Thoreida). Viņam piederēja īpašumi Gaujas labajā krastā, bet galvenā rezidence atradās Turaidas pilī. Nav droši zināms, kad Kaupo pieņēma kristīgo ticību. Visticamāk tas notika laikā no 1191. līdz 1196.gadam. Zināms vien tas, ka viņš to darīja labprātīgi.

Par līvu valdnieka garīgo tēvu kļuva cisterciešu mūks Teodorihs, kura pirmais misijas lauks bija Turaida. Kādā no nebeidzamajiem kariem ar igauņiem Kaupo tika smagi ievainots un lūdza Teodorihu viņu dziedināt, izdziedināšanas gadījumā apsolot pieņemt kristīgo ticību. Teodorihs savāca dažādas zālītes, pat tādas, kuru dziednieciskās īpašības nepazina, sasmalcināja tās un, Dievu piesaukdams, izlietoja ārstēšanai. Kaupo izveseļojās un, pildot savu solījumu Dievam, tika kristīts, pieņemot kristīgo vārdu Jēkabs. Pirmo reizi Livonijas Indriķa hronikā Kaupo pieminēts 1200.gadā.

1203.gada vasarā Kaupo kopā ar Teoderihu devās ceļojumā uz Eiropu, kas noslēdzās Romā. Pāvests Inocents III pieņēma līvu valdnieku un izrādīja dzīvu interesi par viņa zemi un tautu. Pēc dažām dienām, kad Kaupo devās mājupceļā, pāvests uzdāvināja līvu valdniekam 100 zelta guldeņus. 1204.gada rudenī Kaupo atgriezās no ceļojuma kā pārliecināts kristietis. Viņu bija spēcīgi ietekmējuši ceļojumā gūtie iespaidi. Eiropā tas bija Baznīcas, klosteru dievbijības, garīgās kultūras un zinātnes uzplaukuma laikmets, kad kontinenta ziemeļu un austrumu tautas atbrīvojās no pēdējām pagānisma paliekām. Kaupo dedzīgākā vēlēšanās bija arī līvus redzēt apvienotās kristīgās kristīgās Eiropas tautu saimē.

1206.gadā Turaidas pagānu līvi padzina Kaupo un nopostīja viņa īpašumus. Lai atgūtu zaudēto valdnieka stāvokli, Kaupo vadīja vācu un zemgaļu kopīgo uzbrukumu Turaidai un ieņēma to. 1207.gadā, kad līvu zemes tika sadalītas starp Livonijas bīskapiju un Zobenbrāļu ordeni, Kaupo pārvaldītais novads (pars Cauponis, Thoreyda videlicet) ar divām pilīm, ko novērtēja kā trešo daļu no līvu zemēm, nokļuva bīskapa Alberta īpašumā un tika nodots atpakaļ Kaupo kā feodālais lēnis.

Kaupo bija dižākais līvu valdnieks un karavadonis krusta karu un Livonijas valsts veidošanās laikmetā. Viņš piedalījies daudzās tā laika militārajās operācijās. 1210.gadā Kaupo ar savu karadraudzi ieradās palīgā kuršu aplenktajai Rīgai. Tajā pašā gadā viņš piedalījās Cēsu pili aplenkušo igauņu spēku vajāšanā un tai sekojošā kaujā pie Imeras upes, kur krita viņa dēls Bertolds un svainis Vane. Arī turpmāk Kaupo piedalījās militārās akcijās pret igauņiem, kas regulāri apdraudēja viņa īpašumus.

1217.gada 21.septembrī Svētā Matīsa dienas kaujā pret Sakalas igauņiem pie Vīlandes Kaupo tika smagi ievainots un nākamajā dienā nomira. Būdams bez mantiniekiem, viņš savas zemes novēlēja Livonijas bīskapijai. Hronika vēsta: “Kaupo pilnīgi ar šķēpu plati caurdurts, ticīgi pieminēdams Kunga ciešanas un saņēmis tā Kunga Miesu (Sakramentu, Svēto Vakarēdienu - Red.), pilnīgi apliecinādams kristīgo ticību, izlaida garu, pirms tam (vēl) sadalīdams visu savu mantu visām Livonijā uzceltajām baznīcām. Grāfs Alberts, abats un visi, kas bija ar viņu, noturēja sēru piemiņas ceremoniju. Viņa ķermeni sadedzināja un viņa kaulus pārveda uz Livoniju un apbedīja Kubeselē (tag. Krimulda - Red.).”

Latviešu literatūrā un historiogrāfijā Kaupo tiek vērtēts pretrunīgi, nereti kā dzimtenes un tautas nodevējs. Taču šāds apgalvojums nav godīgs pret līvu valdnieku. Arī daudzi citi tā laika vietējo tautu valdnieki pieņēma kristīgo ticību un kļuva par vācu sabiedrotajiem. Kaupo saprata, ka līvi nespēs ilgstoši cīnīties ar vāciešiem, jo to apdzīvotajās zemēs nebija tāda centralizējoša spēka, kas varētu likt nopietnus šķēršļus vācu centieniem. Turklāt arī vairāki citi līvu valdnieki un liela daļa līvu tautas kristietību bija pieņēmuši labprātīgi, jo vācieši tiem nodrošināja militāru aizsardzību pret kaimiņtautu nebeidzamajiem iebrukumiem līvu zemēs. Priekšstats par Kaupo kā nodevēju radies tādēļ, ka bieži viņa personība tikusi vērtēta no materiālistiskā skatupunkta, neņemot vērā viņa kristīgo pārliecību.

Kaupo bija dziļi pārliecināts kristietis un šis faktors būtiski ietekmēja visus viņa lēmumus un rīcību. Piemēram, Rīgas aizstāvēšana pret kuršiem reizē bija arī cīņa par šo ļoti svarīgo kristīgās ticības un misijas centru Baltijā, kura izpostīšana varēja kļūt liktenīga visai jaunajai kristiešu kopībai Līvzemē. Turklāt Rīga bija Eiropas kultūras centrs Baltijas jūras austrumu piekrastē, kam bija ārkārtīgi svarīga nozīme topošās latviešu tautas nākotnē. Bez kristīgās ticības un Rietumeiropas kultūras ienākšanas šajās zemēs latviešu tautas, iespējams, šodien nemaz nebūtu, jo vietējās nelielās tautiņas nespētu ilgstoši pretoties kaimiņtautu spiedienam, ar laiku asimilējoties un izzūdot to vidū.

To, ka Kaupo nebija nodevējs, pierāda arī 1212.gada notikumi, kad Autīnes sacelšanās laikā viņš, būdams bīskapa Alberta sūtītās miera delegācijas loceklis, Satezeles pilī tomēr nostājās latgaļu un līvu pusē. Kaut arī sarunas izrādījās neveiksmīgas, Kaupo uzskatīja, ka konflikts jāatrisina sarunu nevis kara ceļā. Līdz pat savai nāvei Kaupo palika visu līvu redzamākais valdnieks un karavadonis. Viņa izcilajam stāvoklim un dziļajai kristīgajai ticībai bija milzīga ietekme uz viņa tautiešiem, tāpēc runāt par nodevību pret savu tautu un dzimteni nav nekāda pamata, vismaz tā laika izpratnē noteikti ne.

© Ervīns Jākobsons. Pārpublicēšanas vai citēšanas gadījumā atsauce uz autoru un interneta vietni www.laikmetazimes.lv obligāta.

Līdzīgie raksti:

    Nekas nav atrasts


Raksts atrodams vietnē Laikmeta zīmes: http://www.laikmetazimes.lv

Saite uz rakstu: http://www.laikmetazimes.lv/2010/11/08/latvijas-vestures-miti-1/

© 2009 - 2013 Laikmeta zīmes. Visas tiesības aizsargātas.