Deprecated: Function set_magic_quotes_runtime() is deprecated in /home/ebaznica/public_html/laikmetazimes.lv/wp-settings.php on line 18

Strict Standards: Declaration of Walker_Comment::start_lvl() should be compatible with Walker::start_lvl(&$output) in /home/ebaznica/public_html/laikmetazimes.lv/wp-includes/comment-template.php on line 0

Strict Standards: Declaration of Walker_Comment::end_lvl() should be compatible with Walker::end_lvl(&$output) in /home/ebaznica/public_html/laikmetazimes.lv/wp-includes/comment-template.php on line 0

Strict Standards: Declaration of Walker_Comment::start_el() should be compatible with Walker::start_el(&$output) in /home/ebaznica/public_html/laikmetazimes.lv/wp-includes/comment-template.php on line 0

Strict Standards: Declaration of Walker_Comment::end_el() should be compatible with Walker::end_el(&$output) in /home/ebaznica/public_html/laikmetazimes.lv/wp-includes/comment-template.php on line 0

Strict Standards: call_user_func_array() expects parameter 1 to be a valid callback, non-static method GoogleSitemapGeneratorLoader::Enable() should not be called statically in /home/ebaznica/public_html/laikmetazimes.lv/wp-includes/plugin.php on line 339
Mēs piedzīvojām brīnumu! | Laikmeta zīmes

Mēs piedzīvojām brīnumu!

Ievietoja | Sadaļa Brīnumi notiek | Publicēts 18-10-2010

Ieteikt draugiemPačivini Share on Facebook Izprintē Nosūti draugam e-pastu


Strict Standards: call_user_func_array() expects parameter 1 to be a valid callback, non-static method SimilarPosts::execute() should not be called statically in /home/ebaznica/public_html/laikmetazimes.lv/wp-content/plugins/post-plugin-library/common_functions.php on line 586

Strict Standards: Non-static method SimilarPosts::check_post_plugin_library() should not be called statically in /home/ebaznica/public_html/laikmetazimes.lv/wp-content/plugins/similar-posts/similar-posts.php on line 57

2009. gada nogalē Latvijas kristīgo sabiedrību satrauca vēsts par Ogres apustuliskās draudzes “Vārda spēks” mācītāja Agra Ginko ģimenē tikko piedzimušā dēliņa Roberta smago veselības stāvokli. Daudzi cilvēki gan Latvijā, gan pasaulē tolaik lūdza Dievu par Robertiņa dziedināšanu. Un Dievs pagodinājās. Šī ir puisīša mātes Inetas Ginko liecība par tajās dienās pārdzīvoto, izjusto un saprasto.

****

- Vēlos jums līdzdalīt notikumus sakarā ar mūsu dēliņa Robertiņa ienākšanu pasaulē. Grūtniecība noritēja ļoti labi, izņemot to, ka grūtniecības 36. nedēļā pārslimoju gripu. Esot grūtniecības trešajā mēnesī, redzēju sapni, ka mazulis būs puisītis. No rīta piecēlos un pastāstīju to vīram, nu vajadzēja arī vārdiņu… Pēc kāda laika lasīju žurnālā “Tikšanās” kāda cilvēka dzīvesstāstu un pie viena teikuma apstājos: “Man ir divi dēli - Jānis un Roberts”. Tik tālu šajā lasījumā tiku, jo tālāk lasīt vairs nespēju. Gaidīju vakaru, kad mājās atgriezīsies vīrs, lai varētu pajautāt viņa domas par vārdu Roberts. Kad Agris pārnāca mājās, viņam to pateicu un viņš uzreiz piekrita, ka dēliņa vārds būs Roberts. Tad nu visu šo laiku, sarunājoties ar manu punci, uzrunājām to par Robīti, Robertiņu un tamlīdzīgi.

2009. gada 14. decembra vakarā sākās sāpes un mēs devāmies uz slimnīcu. Un naktī uz 15. decembri 23 minūtes pēc pusnakts pasaulē nāca dēliņš, vārdā Roberts. Pirmā diennakts bija ļoti laba, viņš ēda un uzvedās kā jaundzimušajam pienākas. Bet otrajā diennaktī ap pulksten 2 naktī viņš palika nemierīgs un raudulīgs. Līdz rītam nēsāju viņu uz rokām. Ļoti gaidīju ārsta vizīti, lai varētu pastāstīt par pārmaiņām bērna uzvedībā. Sagaidot dakteri, īpaša uzmanība bērnam netika veltīta, man tikai pateica: “Tas taču jums trešais bērns, vai tad nezināt kā ar viņu jāapietas, viņam noteikti ir karsti un jānoņem cepurīte.” To arī izdarīju, tomēr turpināju nēsāt viņu uz rokām, jo viņš kļuva aizvien nemierīgāks. Uz vakarpusi prasīju māsiņai: “Ko darīt?” Labāk bērniņam nekļuva, palika smagāka elpošana un parādījās stenēšana. Viņa iedeva “Espumisan”, domājot, ka viņu moka vēdergraizes. Tas pats turpinājās arī otrajā naktī. Uz rīta pusi biju nogurusi, zvanīju vīram un teicu, ka kaut kas nav labi. Prasot padomu vecmātei, man teica: “Jums ir pēcdzemdību depresija, bērns to jūt un ir nemierīgs”. Palūdzu, lai viņa pasauc māsiņu. Man tika paskaidrots, ka pašreiz notiek maiņa un māsiņa atnākt nevarēs.

Nedaudz pēc astoņiem no rīta biju paspējusi jau izraudāties un gaidīju, kad atbrauks vīrs. Tāda noraudājusies devos uz viesu telpu. Ceļā sastapu dakteri. Viņa ieraudzījusi, ka esmu raudājusi, teica, ka pediatrs apskatīs bērnu, lai es nomierinos. Pēc vīra apciemojuma bērnu ienesu pie pediatra, viņa to apskatīja un teica, lai nomierinoties - ar bērnu viss esot kārtībā, jaundzimušie tā mēdz uzvesties. Teica, ka viņam ir šķidruma trūkums organismā, jānopērk pudelīte un jādod ūdens ar glikozi. Uz pāris stundām nomierinājos, bet tā kā no nākamās ēdienreizes viņš atteicās, sapratu, ka tomēr viņam nav labi (patiesībā viņam vairs nebija spēka zīst). Viņš nebija ēdis visu dienu kopš paša rīta, tikai dzēris ūdeni, jo no pudelītes ūdens gandrīz vai tecēja un viņam nevajadzēja piepūlēties kā pie krūts, bet viņam gribējās ēst.

Pasaucu māsiņu, kas ienākusi apsēdās uz gultas un sāka vērot bērniņu. Patiesībā viņa bija vienīgais cilvēks, kas trīs dienu laikā veltīja uzmanību bērnam. Viņa palūdza bērnu paņemt uz novērošanu māsu istabā. Pēc pusstundas, nesagaidot māsiņas atgriešanos, pati devos uz māsu istabu. Robertiņš jau bija ievietots inkubatorā un pieslēgts barošanai caur vēnu. Māsiņa atzina, ka tiešām kaut kas nav labi un pa telefonu konsultējās  ar pediatru. Zāles, kas viņam tika dotas, stāvokli neuzlaboja. Lūdzu, lai izsauc ārstu uz slimnīcu. Sākumā sacīja, ka ārsts nevar atbraukt, bet kad izmisīgu lūdzu, lai iedod man telefona numuru, māsiņa teica, ka pati sarunās, lai ārsts tomēr ierastos slimnīcā. Ap 21 ieradās daktere, apskatīja bērnu un nemācēja pateikt, kas viņam kaiš. Tika paņemtas analīzes, kas bija ļoti sliktas. Jautāju, vai nevajadzētu braukt uz Rīgu. Ārste sacīja, ka pati konsultēsies ar Rīgu un izlems, ko tālāk darīt. Daktere, māsiņa un vecmāte visu nakti sēdēja pie bērna un lika man iet gulēt. Bet es taču nevarēju gulēt… Ik pa brīdim apmeklēju māsu istabu. Kad bija jau pieci no rīta, man sacīja: “Esam izsaukuši ārstus no Rīgas, jāgaida!” Jautāju, kas tas varētu būt, taču ārste nemācēja neko pateikt. Piezvanīju vīram un viņš atbrauca uz slimnīcu.

Gaidījām Rīgas mediķus, kuri ieradās ap sešiem. Mūs kā vecākus palūdza atstāt telpu, lai ārsti varētu aprunāties. Sēdējām uz dīvāniņa ārpusē un lūdzām Dievu, jo sajūta bija dramatiska. Rīgas brigāde ieveda inkubatoru, Robertiņš tika tam pieslēgts, taču organisms divas reizes atteicās to pieņemt. Rīgas ārsti bija ieplānojuši jau septiņos būt Rīgā, bet nonāca tur tikai ap astoņiem. Braucot prom, mūs informēja, ka līdzi braukt nevaram, bet pulksten10 jāzvana uz reanimāciju. Sagaidījām, kad mani izrakstīs, un devāmies mājās, lai gaidītu noteikto laiku.

Jau pārbraucot mājās, viss iekšā burtiski plīsa uz pusēm. Ieejot dzīvoklī, vecākais dēliņš Filips priecīgs skrēja pretī un prasīja: “Bet kur ir Roberts?” Tukšā gultiņa, drēbītes, pilnīgi viss mājās atgādināja par mazuli. Pulksten desmitos lūdzu, lai vīrs zvana uz reanimāciju, man nebija spēka runāt. Kad viņš runāja pa telefonu, redzēju, kā viņam sāk birt asaras un viņš nolika telefona klausuli. Jautāju Agrim: “Ko tev sacīja?” Viņš teica, ka ir smagi un viss. Klusēdams viņš aizgāja uz otru istabu un sāka raudāt. Tajā mirklī man caur galvu izskrēja doma, ka viņš ir aizgājis Mūžībā un Agrim nav spēka man to pateikt. Jautāju: “Vai brauksim uz Rīgu?” Viņš teica, ka brauksim un mēs devāmies ceļā. Agris vēlāk sarunā teica, ka ārsti neesot devuši cerību, ka viņš dzīvos. Iekšēji pirmajā brīdī sašļuku un padevos domām, kas nāca prātā. Bet tad pēkšņi kā zibens no debesīm nāca skaidra doma: tā nevar būt! Braucot runājām un sākām kopīgi atcerēties visus Dieva apsolījumus - gan to, ka viņš ir ļoti gribēts bērns, gan to, ka Dievs sapnī parādīja, ka tas būs zēns un arī to, ka Viņš deva tam vārdu. Tāda pavisam maza cerības liesmiņa sirdī vēl dega.

Ieradāmies Rīgā un devāmies uz reanimāciju. Mūs iesauca iekšā un ļāva pieiet pie Robertiņa. Viņš bija pieslēgts pie aparātiem un tajā mirklī bija tik grūti viņam pieskarties… Tas bija kaut kas nekad neizjusts. Tad mūs aicināja uz sarunu ar ārsti. Viņa mācēja pateikt, ka bērnam ir plīsusi labā plaušiņa, konstatēta asiņošana no gremošanas trakta un elpceļiem. Ķirurģiski plaušiņā tika ievietota drena un no tās izdalījās strutains saturs, tika konstatēta arī smadzeņu tūska un izraisītājs tam visam ir streptokoks. Vispārējais stāvoklis Robertiņam bija galēji smags. Cerības uz izdzīvošanu viņa nedeva, tikai sacīja: “Mīļie vecāki, lūdziet Dievu!” Mēs to arī darījām un sūtījām ziņu ar lūgumu iestāties aizlūgšanā par mūsu mazuli arī citiem. Ar pozitīvu iedrošinājumu mūs atbalstīja reanimācijas māsa Inta, sakot, ka mazie bērni ir īpaši lieli cīnītāji, lielāki nekā mēs pieaugušie. Pateicība Dievam un reanimācijas kolektīvam par to, ka bija iespēja būt kopā ar bērniņu no 10 rītā līdz 20 vakarā. Tā bija iespēja klātienē visu laiku vērot mazuli, lūgt par viņu un skaitīt Dieva apsolījumus. Reanimācijas darbinieki piedāvāja pasaukt garīdznieku, ko mēs arī darījām. Palūdzām atbraukt mācītāju Elmāru Pļaviņu. Viņš lūdza Dievu par Robertu un svaidīja viņu ar eļļu.

Nākamajās trīs dienās bija manāms uzlabojums, rentgena uzņēmumi kļuva labāki. Mēs, protams, nopriecājāmies, bet, atbraucot nākamajā rītā, stāvoklis no jauna bija pasliktinājies. Analīzes norādīja uz otru infekciju - stafilokoku. Šie divi “zvēri” - streptokoks un stafilokoks - tik mazam bērnam, kā teica ārsti, ir ļoti bīstami. Cīņa par dzīvību sākās no jauna. Emocionāli, tas nebija viegli. Atkal tās pašas domas un asaras. Taču nākamajā dienā no rīta es pieņēmu lēmumu doties uz dzimtsarakstu nodaļu, lai piereģistrētu Robertu un izņemtu dzimšanas apliecību. Ieejot ēkā, pirmajā stāvā ir arī Ogres VSAA nodaļa. Ejot tai garām, pirmais uzraksts, kas iekrita acīs, bija: “Apbedīšanas pabalsti”… Un atkal cīņa ar domām. Pēc tam kopīgi ar vīru, kā katru rītu, braucām uz Rīgu, visu laiku lūdzot un pateicoties par to, kā ir. Stiprinājumu saņēmām arī no citiem, kas zvanīja un dalījās, ko saņēmuši no Tā Kunga. Tā bija milzīga pleca sajūta. Kā Raksti saka: “Kad viens loceklis jūsu starpā cieš, citi cieš līdzi”. Tas bija ļoti jūtams un no jauna deva smelties spēku Dievā.

Tajā dienā, kad stāvoklis pasliktinājās, piezvanīja Iveta  un padalījās, ka redzējusi sapni, kurā es biju kopā ar mazuli un viņam varēja būt kādi trīs mēneši. Tas bija iedrošinājums - viss būs labi. Astotajā dienā viņš pats bez aparātu palīdzības sāka elpot un desmitajā dienā mēs tikām pārvesti no reanimācijas uz nodaļu. Pirmo dzīves mēnesīti nosvinējām slimnīcā un vēl pēc divām nedēļām devāmies mājās. Izrakstoties no slimnīcas uzzinājām mums nezināmu faktu, ka Ogres slimnīcā tajā rītā pirms devāmies uz Rīgu, pulksten 4.35 Robertam bija apstājusies elpošana un tika veikta netiešā sirds masāža, sakarā ar ko bija jāizsauc KMC brigāde no Rīgas. Reanimācijas mediķi atzina - Roberts ir brīnumbērns. Parasti bērni ar šādu diagnozi neizdzīvo. Arī nodaļas ārstējošā ārste teica to pašu. Mēs piedzīvojām brīnumu!

Savas ģimenes piedzīvoto gribu noslēgt ar Svēto Rakstu vārdiem no 139. Psalma 16. panta, kas nu manā sirdī kļuvuši ļoti dzīvi: “Tavas acis mani redzēja kā bezmiesas iedīgli, un Tavā grāmatā bija rakstītas visas manas dienas, jau noteiktas, kad to vēl nebija it nevienas.” Dievs zina visa sākumu un visa noslēgumu. Paldies Viņam par visu!

Nobeigumā gribu pateikties visiem tuviem un tāliem, kas bija kopā ar mums ejot cauri nāves ēnas ielejai. Vissirsnīgākā pateicība Skuju ģimenītei, kas šajā laikā uzņēmās pieskatīt un lolot mūsu lielos bērnus, tāpat Frančeskai Leikartei, kas rūpējās par manu mīļo cilvēku vēderiem, kamēr es biju slimnīcā. Pateicība bērnu slimnīcas māsai Intai par nemitīgu iedrošināšanu, reanimācijas kolektīvam par nesavtīgu darbu, Elmāram Pļaviņam par atsaucību un ierašanos slimnīcā, lai lūgtu Dievu klātienē. Paldies Ogres Trīsvienības baptistu draudzei, pateicība maniem vecākiem un māsai par atbalstu, pateicība Ogres dzemdību nodaļas māsai Sarmītei par godprātīgo darbu, paldies Ivetai Ūzulei, paldies Veronikai Martinovai, paldies Valentīnai Zukovskai, paldies mācītājam Samuelam Tomasam un draudzei “Dieva mājas”, paldies Aijai Grīnbergai, paldies Latvijas Kristīgajam Radio, kurā ik vakaru skanēja aizlūgšanas, paldies Gunai un Stjuartam, paldies daudzajiem angļu draugiem, kas sūtīja ziņas, paldies Ritiņai un Mudītei Mardokai, paldies Sergejevu ģimenei un Brocēnu vasarsvētku draudzei, paldies Džonam un Margaretai, kas vairākkārt mūs apciemoja slimnīcā, paldies Kalvju ģimenei, paldies Gitai Pļaviņai, paldies Kristīnei Mālai, paldies Prāmnieku ģimenei, paldies Jevgenijam un Intai Jašiem, paldies Sīļu ģimenei, paldies Angelikai un daudziem, daudziem citiem, visus mēs nespējam pieminēt. Paldies visiem, kas rakstījāt mums “draugos.lv” un interesējāties. Paldies visiem, kas lūdzāt mums nezinot. Mēs izjutām lielu garīgu “aizmuguri” no Dieva un jūsu aizlūgšanām. Dievam, lai visa slava!

  

Raksts pirmoreiz publicēts draudzes “Vārda spēks”  mājas lapā www.vardaspeks.lv internetā.
© Vārda spēks. Pārpublicēšanas vai citēšanas gadījumā atsauce uz www.vardaspeks.lv obligāta.

Līdzīgie raksti:

Komentāri (2)

  1. Dievs ir tik varens! Lasot jau zināmo liecību, acis atkal kļuva miklas, atsaucot atmiņā to laiku, kad tik ļoti iestājāmies par Robertiņu! Tāds liels ziķeris jau… Paldies Dievam, Visvarenajam, par žēlastību un dziedināšanu!

  2. Paldies Dievam par ticību, ko Viņš jums visiem deva. Priecājos visiem līdzi.

Uzraksti komentāru