- Laikmeta zīmes - http://www.laikmetazimes.lv -

Tie paši vēži…

Ievietoja Ervīns Jākobsons 2010. gada 27. septembris 07:00 sadaļā Valsts un pilsoņi

Tuvojoties kārtējām Saeimas vēlēšanām uz Latvijas politiskās skatuves allaž parādās kāds jauns politiskais veidojums vai persona, kas pretendē uz nācijas glābēja - mesijas lomu. Desmitās Saeimas vēlēšanas raksturīgas ar partiju konsolidāciju un politisko apvienību veidošanu, lai vismaz uz laiku, kamēr tiks iegūtas kārtotās deputātu vietas, izrādītu ārēju vienotību. Viena no šādām apvienībām ir „Par labu Latviju” (PLL), kurā apvienojušās Latvijas Pirmā partija/Latvijas ceļš (LPP/LC), Tautas partija (TP), uzņēmēju veidotā kustība „Par labu Latviju” un vairākas reģionālās partijas.

Jaunā politiskā apvienība, kā jau ierasts Šlesera un Šķēles biznesa projektiem, sevi pieteica gana pompozi, publiskajā telpā paužot milzu pašpārliecinātību par savu uzvaru vēlēšanās. Sākumā mazliet izgāzusies ar ne visai veiksmīgo AŠ2 lozungu, startēt vēlēšanās apvienība izvēlējās ar patriotisko „Par labu Latviju” nosaukumu, bet par savas kampaņas vadītāju iecēla Latvijas reklāmas guru Ēriku Stendzenieku. PLL vārds ir pietiekami skanīgs, lai cerētu piesaistīt plašu vēlētāju loku un kārtējo reizi iegūtu pārstāvniecību Saeimā, kaut arī sākot kampaņu aptauju dati apvienībai neko labu nesolīja.

Tomēr daudz svarīgāka par atsevišķu politiķu ambīcijām ir jebkuras politiskas apvienības ideoloģiskā platforma. Izlasot PLL manifestu, tāpat tās iniciēto „Tautas deklarāciju”, šķiet, varētu parakstīties zem katra vārda. Arī diskusijās „Mēs tevi dzirdam, Latvija!” TV kanālā LNT daudz tika runāts par Latvijas nacionālajām interesēm gan pašu mājās, gan starptautiskajā arēnā. Ja visus šos jaukos plānus izdotos īstenot dzīvē, Latvija patiešām kļūtu par labklājības valsti un sapņu zemi citu valstu iedzīvotājiem. Tomēr ir viens būtisks BET… Liela daļa no PLL deputātu kandidātiem tajā vai citā varas postenī atradušies daudzus gadus, taču nekas no solītās labklājības tā arī nav īstenots. Drīzāk pretēji.

Ir būtiski atcerēties, ka kustība „Par labu Latviju” ir uzņēmēju rosināts un virzīts projekts, savukārt Tautas partija jau kopš tās dibināšanas vienmēr konsekventi aizstāvējusi lielkapitāla nevis vienkāršās tautas intereses. Tāpat Šlesera politiskā darbība vairāk saistīta ar dažāda veida uzņēmējdarbību un biznesa projektiem nekā cīņu par tautas labklājību. Tas liek jautāt, cik šī uzņēmēju un ar tiem saistīto politiķu apvienība patiešām ir visas tautas kustība? Varbūt skaļās patriotiskās frāzes ir tikai labi pārdomāts propagandas līdzeklis vēlētāju balsu iegūšanai?

Vairāki PLL līderi publiskajā telpā pauduši visnotaļ apšaubāmas idejas. Piemēram, kustības pirmais vadītājs miljonārs Guntis Belēvičs rosināja vidējo un augstāko izglītību, tāpat medicīnas aprūpi pilnībā nodot privātās rokās. Ja šo ideju īstenotu, tas novestu pie izglītības un medicīnas pakalpojumu būtiskas sadārdzināšanās. Jājautā - kā intereses pārstāv Belēvičs? Ne velti daudz tiek runāts par lielo farmācijas uzņēmumu un aptieku ķēžu diktatūru Latvijas medicīnā, bet G. Belēvičs ir „Saules aptieku” tīkla īpašnieks. Cits kustības līderis Andrejs Ēķis aktīvi propagandē prezidentālu valsts iekārtu, taču pasaulē ir tikai viena valsts, kur prezidentālā sistēma izrādījusies veiksmīga - ASV, kamēr, piemēram, lielākajā daļā Āfrikas valstu tā novedusi pie cilvēktiesību pārkāpumiem, izrēķināšanās ar opozīciju un milzīgas nestabilitātes. Taču, ja doma par prezidentālu republiku ir diskutējama, tad līdzšinējo valsts politiku noliedzošs ir uzņēmējas Ievas Plaudes paustais viedoklis, ka pilsonību Latvijā jāpiešķir visiem, kas to vēlas. PLL biedru rosināti ir arī grozījumi imigrācijas likumā, kas, investējot mūsu valstī pavisam pieticīgu naudas summu, ļauj Krievijas biznesmeņiem un viņu ģimenes locekļiem iegūt pastāvīgas uzturēšanās atļauju Latvijā un pārvietošanās brīvību visā Šengenas zonā.

Dīvains šķiet arī PLL biedra būvuzņēmēja Gunta Rāvja apgalvojums, ka Latvijas likumdošana esot „biznesam visnelabvēlīgākā”. Taču saskaņā ar Pasaules Bankas datiem Latvija biznesam labvēlīgu apstākļu ziņā no 184 valstīm ierindojas augstajā 27 vietā, apsteidzot tāds valstis kā Čehiju, Poliju, Spāniju, Portugāli, Franciju un Holandi. Turklāt Austrumeiropas un Centrālāzijas valstu grupā mēs ieņemam respektablo 4. vietu. Latvijā ir arī trešais zemākais uzņēmuma ienākuma nodoklis ES - 15%. Mazāks tas ir tikai Īrijā un Bulgārijā, bet, piemēram, ASV tas ir 39,5%, Anglijā - 28%. Samazināt gan vajadzētu darba devēju augsto sociālo nodokli (24,09%), kāds nav nekur citur Eiropā. Tomēr uzņēmēju nebeidzamā gaušanās par to, ka Latvija nav labvēlīga uzņēmējdarbībai, lielā mērā saistīta ar pašu uzņēmēju nespēju sava biznesa attīstību nodrošināt brīvas konkurences apstākļos.

Lai kaut nedaudz izlīdzinātu milzīgo nevienlīdzību starp bagātajiem un nabadzīgajiem Latvijas iedzīvotājiem, daudz svarīgāk būtu samazināt augsto iedzīvotāju ienākuma nodokli - 26%. Kā teicis viens no 19. gadsimta ietekmīgākajiem prātiem Tomass Maltuss: „Pārāk liela bagātība vai nabadzība var pilnībā apstādināt civilizācijas progresu”. Viens no veidiem, kā mazināt sociālo nevienlīdzību starp bagātajiem un mazturīgajiem, ir progresīvā ienākuma nodokļa ieviešana. Šādu nodokli atbalsta lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju. Progresīvais ienākuma nodoklis ieviests VISĀS vecajās ES valstīs, tāpat Austrālijā, Kanādā un ASV, bet nav tādās valstīs kā Albānija, Gruzija, Kazahstāna, Irāka, Kirgizstāna, Mongolija, Maķedonija, Ukraina un Krievija. Ir nesaprotami, kāpēc Latvija nodokļu politikas jomā grib distancēties no Eiropas un nostāties līdzās minētajām valstīm.

Vislielākie pretinieki progresīvā ienākuma nodokļa ieviešanai ir tieši turīgākie Latvijas iedzīvotāji, tostarp uzņēmēji, kuru intereses lobē PLL. To apliecina arī Šķēles kunga teiktais: „Es vienmēr aizstāvēšu cilvēkus, kas prot nopelnīt, pat tad, ja kāds teiks, ka es aizstāvu bagātos.” Taču runa nav par bagātību. Runa ir par šo veiksmīgo un labi pelnošo cilvēku gribu solidarizēties ar pārējo sabiedrību, maksājot savu ienākumu līmenim atbilstošus nodokļus. Diemžēl līdz šim visas Latvijas valdošās partijas atbalstījušas politiku, ko labi raksturo „airBaltic” prezidenta Bertolda Flika vārdi: „Būt bagātam Latvijā ir ļoti lēti, bet būt nabagam Latvijā ir ļoti dārgi, un tas ir briesmīgi!” Arī šobrīd gandrīz visas lielās partijas un partiju apvienības turpina noliegt skaidri saprotama un caurspīdīga progresīvā nodokļa ieviešanas iespējamību.

Astoņpadsmit gadus Latvijā tika klaji lobēta un stimulēta spekulatīva uzņēmējdarbība un vairāk nekā trīspadsmit gadus šajā procesā piedalījās arī apvienībā PLL pašlaik esošie cilvēki no Tautas partijas un Latvijas Pirmās partijas/Latvijas ceļa. Šajā laikā netika stimulēta ne ražošana, ne eksports, bet spekulācija ar zemi un īpašumiem, par kuru astronomisko pelņu „treknajos” gados nodokļos nebija jāmaksā ne santīma. Valsts tika vadīta bez nopietnas ekonomiskās koncepcijas un neviens nedomāja, kas notiks, kad šī „leiputrija” beigsies. Kamēr TP un LPP atbalstītie īpašumu pircēji un pārdevēji pelnīja neiedomājamas summas, uzkrājumi valstī netika veidoti, kādēļ iestājoties krīzei nebija iespējams samazināt nodokļu slogu eksporta produktu ražotājiem, kā to izdarīja Igaunija vai Čehija. Tādas ir sekas abu šo partiju tuvredzīgajai politikai.

Atcerēsimies arī Tautas partijas finanšu ministra Ata Slaktera paziņojumu 2008. gadā, ka ar Latvijas finanšu sistēmu viss ir kārtībā, bet tikai pēc dažiem mēnešiem Latvija bija spiesta lūgt milzīga apjoma finansiālu palīdzību, ko žurnāls „The Economist” nosaucis „par vienu no dramatiskākajām finanšu glābšanas operācijām modernās Eiropas vēsturē”. Un tagad šie paši cilvēki mums stāsta, ka spēs izvest valsti no krīzes! Šo situāciju var salīdzinātu ar pacienta un ārstu attiecībām pēc tam, kad ārsti, kas veikuši neveiksmīgu operāciju, pēc kuras pacients gandrīz aizgājis bojā, dedzīgi stāsta, ka labprāt vēlreiz palīdzēs pacientam. Dzirdot šādu piedāvājumu vienkāršo cilvēku sajūtas raksturo kāda Gulbenes pensionāra teiktais tikšanās reizē ar Šķēles un Šlesera kungiem: „Tās pašas runas dzirdēju toreiz un dzirdu tagad, bet, kas pa šiem gadiem ir izmantots, izņemot iespēju pakampt miljonus?” Uzņēmēju pieredze un zināšanas Latvijai ir ļoti vajadzīgas, taču ne tāda pieredze, kur pat ar vāju ekonomisko izglītību iespējams saņemt tūkstošiem latu lielu algu, sēžot uzņēmumu padomēs. Šāda politika grauj sabiedrības uzticību valstij un tās pārvaldes mehānismam.

Bažas rada arī PLL, īpaši Pirmās partijas/Latvijas ceļa aizvien pieaugošā lūkošanās austrumu virzienā. Neapšaubāmi, Latvijai jāizmanto savas ģeogrāfiskās priekšrocības un jāsadarbojas ar ikvienu godīgu partneri kā Rietumos, tā Austrumos, tomēr jāapzinās arī, ka Krievija ekonomisko sadarbību bieži vien izmanto klaji politiskās interesēs. Rodas jautājums, vai politiskie un ekonomiskie spēki, tostarp apvienība PLL, kas tik aktīvi aicina Latviju orientēties uz Krievijas un NVS valstu tirgiem, laicīgu ekonomisko ieguvumu dēļ nav gatavi lielajam austrumu kaimiņam piekāpties arī vienā otrā politiskā jautājumā? Drošas pārliecības par to nav.

Ar ko Latvija riskē nonākot pārāk lielā atkarībā no Krievijas ekonomiskās un politiskās labvēlības? Protams, Krievija negrasās mūs okupēt ar militāru spēku vai pievienot sev, un arī turpmāk mēs paliksim ES un NATO dalībvalsts, tikai… tikai būsim spiesti lobēt Krievijas intereses šajās un citās starptautiskajās organizācijās, bez ierunām atbalstīt Krievijas ārpolitiku, bet publiskajā telpā vēl vairāk nostiprināsies Krievijas informatīvā, kultūras un krieviskās mentalitātes klātbūtne. Nesen žurnāls „Newsweek” ziņoja, ka Krievijas Ārlietu ministrija izstrādājusi stratēģiju Baltijas valstu ekonomiskai „okupācijai”, kurā paredzēts masveidā uzpirkt zemi un īpašumus, kā arī ieguldīt milzu līdzekļus šo valstu stratēģiski svarīgos uzņēmumos. Pavisam neslēpti jau tiek īstenota tā sauktā „krievu pasaules” koncepcija, kas paredz uz krievu valodas un kultūras bāzes apvienot visus krieviski runājošos, neatkarīgi no tautības un valsts, kur tie dzīvo. Ja lielākajā daļā pasaules valstu šāda koncepcija draudus nerada, tad postpadomju valstis, kur dzīvo ievērojams skaits krieviski runājošu cilvēku un informatīvā telpa jau šobrīd atrodas stiprā Krievijas ietekmē, nonāks vēl ciešākā ekonomiskā un politiskā atkarībā no Krievijas.

Dīvainas sajūtas pārņem ielūkojoties apvienības PLL deputātu kandidātu sarakstā, piemēram, Rīgā, kur saraksta galvgalī redzami vairāki cilvēki, kas līdz šim izcēlušies ar ne visai lojālu attieksmi pret valsts politiku, īpaši nacionālajos jautājumos. Tāpat krievu vēlētājiem domāto PLL aģitācijas izdevumu prokrieviskā retorika nekādi nesaskan ar šīs pašas apvienības latviešu auditorijai paredzētajiem patriotiskajiem saukļiem. Neskatoties uz šīm satraucošajām tendencēm kustībai „Par labu Latviju” pievienojušies vairāki tūkstoši visdažādāko sociālo slāņu cilvēki, kas ir arī potenciālie politiskās apvienības PLL vēlētāji. Krietnas sabiedrības daļas acīs mesija atkal ir atrasts. Atrasta arī piemērota izkārtne - eksprezidents Guntis Ulmanis. Apvienību pēc inerces atbalsta lielāko kristīgo konfesiju vadītāji. Pamošanās nāks pēc vēlēšanām, kad dažiem sāksies jauna leiputrija, kamēr citi paliks tikpat nabagi vai kļūs vēl nabagāki kā agrāk.

Šo vēlēšanu lielākā izšķiršanās būs par to, kādu ceļu turpmāk ies Latvija. Vai turpināsim ceļu uz nacionālu, plaukstošu un eiropeisku valsti, vai arī kļūsim par daļu no „krievu pasaules” un Krievijas politikas lobētājiem ES. Šajās vēlēšanās izšķirsies, vai izvēlēsimies Igaunijas attīstības modeli, vai arī iesim Ukrainas pēdās, nonākot arvien lielākā Krievijas ietekmē. Jau pēc pašvaldību vēlēšanām 2009. gadā Latvijas krievu kopiena paziņoja, ka tās mērķis ir uzvara 10. Saeimas vēlēšanās un prokrieviskas valdības izveidošana Latvijā. Lai mūs nepieviļ „Saskaņas centra” latviešu vēlētājiem domātā mēreni pielaidīgā retorika. Pietiek ielūkoties šīs partiju apvienības priekšvēlēšanu aģitācijas materiālos, lai saprastu, kāds ceļš tiek gatavots mūsu valstij. Tā ir daudz lielāka politiska un ekonomiska orientācija austrumu virzienā, īstenojot tā saukto Krievijas „nekaitināšanas” politiku, kas nozīmē vismaz klusējošu, ja ne atklātu atbalstu jebkurai Krievijas iekšējās un ārējās politikas iniciatīvai. Tas nozīmē arī lielāku Krievijas ekonomisko, informatīvo un kultūras ietekmi Latvijā. Diemžēl daļa latviešu vēlētāju solīto ekonomisko un sociālo labumu vārdā ir gatavi maksāt šo cenu un balsot par „Saskaņas centru”.

Taču, vai latviešu vēlētājam vispār ir izvēle? Par PCTVL un SC viss ir skaidrs, taču ko izvēlēties starp nosacīti nacionāli domājošiem politiķiem? Apvienības „Vienotība” klupšanas akmens ir „Jaunais laiks”, kas drīzāk ir eirokrātu nevis nacionāli orientēta partija, turklāt jau labu laiku bijusi pie varas. Arī Pilsoniskās savienības līderu līdzšinējā politiskā darbība ne vienmēr ir pozitīvi vērtējama. Apvienības „Par labu Latviju” orientācija uz austrumiem un lielkapitāla interešu lobēšana tāpat izslēdz šos politiķus no vēlamo kandidātu saraksta. Kas paliek? Zaļo un zemnieku savienība, kas gatava atdoties jebkuram politiskam spēkam, kurš gatavs to ņemt? Nē! Tāpēc mana izvēle šajās vēlēšanās būs jaunie - Visu Latvijai! - Tēvzemei un brīvībai/LNNK apvienība. Man gan nav nekādu ilūziju par vecajiem konformistiem tēvzemiešiem, taču šo problēmu iespējams risināt ar plusiņu un svītrojumu palīdzību. Un, lai arī uzvarēt šajās vēlēšanās VL-TB/LNNK ir maz cerību, tomēr pat dažu tās pārstāvju klātbūtne parlamentā būs nopietns šķērslis politiķiem - biznesmeņiem klaji ignorēt Latvijas valsts un tautas intereses. Es ticu, ka „Visu Latvijai!” nelokāmā nacionālā nostāja savienojumā ar Roberta Zīles ekonomista talantu spēs sekmīgi aizstāvēt Latvijas intereses kā iekšzemē, tā starptautiskajā arēnā.

Mūsu tauta nav pelnījusi arī turpmāk slīgt arvien pieaugošā nabadzībā, kamēr saujiņa bagātnieku dzīvo pārpilnībā un pārspīlētā greznībā. Mums nav vajadzīgs lielkapitāla intereses pārstāvošs parlaments un valdība, bet sociāli atbildīga un taisnīga valsts politika. Mums nav vajadzīgs valsts atbalsts šauram lieluzņēmēju lokam, bet politika, kas atbalsta un stimulē mazos un vidējos uzņēmumus, veidojot stabilu un pārtikušu vidusšķiru. Mums nav vajadzīgas partijas vai politiskās apvienības, kuru vienīgais mērķis ir iegūt politisku pārstāvniecību Saeimā un valdībā, lai pārdalītu nodokļu maksātāju naudu un varas priekšrocības savā labā. Latvijai ir vajadzīga sociāli atbildīga un nacionālos jautājumos konsekventa valdība ar stingru mugurkaulu, lai mūsu valsts kā līdzvērtīgs partneris nostātos līdzās citām Eiropas un pasaules valstīm. Domāsim par to dodoties pie vēlēšanu urnām un lai Dievs ir mums visiem žēlīgs!

****

P.S. Vēl daži vārdi tiem kristiešiem, kas tradicionāli balso par LPP/LC. Arī es līdz šim vienmēr esmu balsojis par „mācītāju partiju” un jāteic - sākumā viņiem patiešām izdevās iniciēt un pieņemt vienu otru likumu, kas atbilda kristīgajam pasaules uzskatam un vērtībām. Taču pēc aiziešanas opozīcijā liela daļa no sasniegtā tika iznīcināta. Protams, to izdarīja valdošā koalīcija, lai ieriebtu Šleseram, tomēr arī pašā partijā parādījās nelabvēlīgas tendences, īpaši pēc apvienošanās ar „Latvijas ceļu”. Partijas sākotnējās kristīgās vērtības pamazām tika nobīdītas otrajā plānā, dodot vietu savstarpējam izdevīgumam un partiju bosu ekonomiskajām interesēm. To pierāda kaut vai aktīvo kristiešu atstāšana deputātu kandidātu saraksta pašā lejasgalā, kas, ņemot vērā apvienības PLL reitingus, nedod gandrīz nekādas cerības tikt ievēlētiem. Jājautā, cik vispār patiesu kristiešu vēl ir palikuši šajā partijā? Tāpēc, pirms izdarām izvēli, nopietni padomāsim, vai LPP vēl joprojām ir kristīga partija un vai tās pašreizējā ideoloģija atbilst Latvijas nacionālajām interesēm.

   

© Ervīns Jākobsons. Pārpublicēšanas vai citēšanas gadījumā atsauce uz autoru un interneta vietni www.laikmetazimes.lv obligāta.

Līdzīgie raksti:


Raksts atrodams vietnē Laikmeta zīmes: http://www.laikmetazimes.lv

Saite uz rakstu: http://www.laikmetazimes.lv/2010/09/27/tie-pasi-vezi/

© 2009 - 2013 Laikmeta zīmes. Visas tiesības aizsargātas.