Laikmeta zīmes

Plašu diskusiju sabiedrībā savulaik izraisīja Saeimas steigā pieņemtie likuma grozījumi, kas atļāva Latvijā kaut lopus pēc jūdu un musulmaņu reliģiskās tradīcijas. Tomēr nav iespējams objektīvi novērtēt, kurš kaušanas veids ir humānāks, jo humāns nav neviens no tiem. Dzīvības nogalināšana pati par sevi nevar būt humāns un estētiski baudāms skats. Tieši tāpēc daļa cilvēku, tostarp kristieši, ir atteikušies no gaļas lietošanas un kļuvuši par veģetāriešiem. Savukārt dažu kristīgo konfesiju pārstāvji gaļu uzturā gan lieto, taču savā izvēlē pieturas pie jūdu bauslībā noteiktajiem principiem par šķīstu un nešķīstu barību. Tomēr jāatceras, ka Jaunās Derības laikmetā daudzas Vecās Derības normas tiek piepildītas ar jaunu saturu, proti, vecā likuma burta vietā nākusi izpratne par šo normu patieso būtību. Tāpēc ir svarīgi noskaidrot, ko par pārtikas un uztura jautājumiem vēsta Dieva Vārds - Bībele.

****

1. Cilvēka gremošanas sistēma un zobu uzbūve liek domāt, ka homo sapiens nav radīts kā gaļēdājs. Ko saka Bībele?

Bībele patiesi apstiprina, ka cilvēks sākotnēji radīts augu barības uzņemšanai. Viens no pirmajiem norādījumiem, ko Dievs deva cilvēkam pēc radīšanas, bija par viņa uzturu. 1. Mozus grāmatā 1:29-30 Dievs teic: „Es jums esmu devis visus augus, kas nes sēklu, kas vien ir zemes virsū, un visus kokus, kas augļus nes, kam sēkla sevī; tie lai jums būtu par ēdamo. Visiem, [..] kam dzīvība, Es dodu visu zaļo zāli par barību”.

2. Kad un kāpēc cilvēki sāka uzturā lietot gaļu?

Kad pasaulē ienāca grēks, Dieva radītā pasaules kārtība tika sagrauta. Pārmaiņas skāra visu dzīvo un nedzīvo radību. Šajā laikā mainījās arī cilvēka ēšanas paradumi. Jau viens no Ādama un Ievas bērniem - Ābels - kļuva par avju ganu (1.Moz.gr.4:2). Ļoti ticams, ka viņš savā ikdienā izmantoja ne vien aitu vilnu un pienu, bet arī gaļu. Pavisam noteikti dzīvnieki tika kauti, lai to gaļu un taukus izmantotu uz altāra kā upuri Dieva godam (1.Moz.gr.4:4). Bībelē teikts, ka Dievs uzlūkoja Ābela upuri ar labvēlību. Ja cilvēks nekad un nekādos apstākļos nedrīkstētu atņemt dzīvību jebkurai radībai, Dievs nepieņemtu upurim dzīvnieku gaļu. Taču Dievs runā tikai par cilvēka dzīvības svētumu (1.Moz.gr.9:5-6). Tāpēc ir pamats uzskatīt, ka jau laikā starp izdzīšanu no Ēdenes dārza un Grēku plūdiem cilvēki pārtikā lietoja dzīvnieku valsts produktus.

3. Kāpēc Dievs deva Noam norādījumu ņemt līdzi šķirstā pa pārim no katras nešķīstas dzīvnieku sugas, kamēr no šķīstiem dzīvniekiem septiņus pārus?

Noam vajadzēja ņemt līdzi šķirstā dzīvniekus, lai neviena suga, ko Dievs radījis, neaizietu bojā, bet kļūtu par sēklu zemes virsū pēc plūdiem (1.Moz.gr.7:2-3). Ņemot vērā, ka Dievs runā par šķīstiem un nešķīstiem dzīvniekiem, top skaidrs, ka cilvēki tolaik jau uzturā lietoja gaļas produktus, jo šie termini attiecas uz uztura jomu. Tomēr, kāpēc no šķīstiem dzīvniekiem bija jāņem septiņi pāri? Pēc lielo plūdu beigām Noa un viņa ģimene pateicībā par izglābšanos uzcēla altāri Ararata kalnā, lai upurētu Dievam pateicības upuri. Upurēšanai viņi izmantoja visus par šķīstiem atzītos dzīvniekus, lopus un putnus (1.Moz.gr.8:20). Tomēr arī upurēšanai tik daudz dzīvnieku nebija nepieciešams, tāpēc domājams, ka Noa un viņa ģimene līdztekus dārzaugiem šķīstos dzīvniekus izmantoja uzturam plūdu laikā. Tas šķiet loģiski, ja ņem vērā, ka ceļojums turpinājās veselu gadu un diez vai bija iespējams tik ilgu laiku saglabāt svaigus dārzeņus un augļus.

4. Vai Bībelē ir norāde, ka Dievs atļāvis cilvēkam pārtikā izmantot gaļas produktus?

Pēc lielajiem plūdiem Dievs noslēdza derību ar Nou, viņa ģimeni un visu cilvēci. Šajā derībā cita starpā teikts: „Bailes un izbīšanās jūsu priekšā lai pārņem visus zemes zvērus, visus putnus gaisā un visus tos, kas vien kust zemes virsū, un visas zivis jūrā. Jūsu rokās tie ir nodoti. Viss, kas vien kust un kam ir dzīvība, lai jums ir par barību. Es jums to visu nododu, tāpat kā zaļos augus, lai tie jums noder barībai” (1.Moz.gr.9:2-3). Kategorisks aizliegums attiecas vienīgi uz asins baudīšanu (1.Moz.gr.9:4). Tieši šis apstāklis ir pamatā tik bieži apstrīdētajam jūdaismā un islāmā pieņemtajam dzīvnieku kaušanas veidam, kad asinis tiek pilnībā iztecinātas no ķermeņa, ko nevar panākt ar Eiropā parasto kaušanas metodi.

5. Kā radās noteikumi par „šķīstu” un „nešķīstu” barību?

Šie noteikumi iekļauti Dieva jūdu tautai dotajos likumos (bauslībā), kur sīki un smalki uzskaitīta visa dzīvā radība, ko atļauts un ko aizliegts (3.Moz.gr.11.nod.) ēst. Tomēr nekur netiek skaidri paskaidrots, kāpēc tieši šos, nevis citus dzīvniekus, zivis, putnus un rāpuļus drīkst vai nedrīkst lietot pārtikā. Iemesli šādiem noteikumiem varēja būt visdažādākie - gan higiēnas prasības, gan medicīniska rakstura apsvērumi. Iespējams, tas ir arī jautājums par uzticēšanos, lai Dieva tauta iemācītos vienkārši paklausīt savam Kungam neprasot uzreiz visas atbildes, bet ticot, ka Dievs viņiem paredzējis vislabāko.

6. Vai Dieva tautas reliģiskajā un ikdienas praksē vēlākajos gados notika atgriešanās pie veģetāra uztura?

Kopš izdzīšanas no Ēdenes cilvēki uzturā lieto ne vien dārzeņus un augļus, bet arī dzīvnieku, putnu un ūdens iemītnieku gaļu. Ebreji nav izņēmums. Turklāt, lietota tiek ne vien mājlopu, bet arī medījumu gaļa. Piemēram, viens no Īzaka dēliem Ēzavs bija izcils mednieks (1.Moz.gr.25:27) un Īzaks iemīlēja Ēzavu tieši viņa medījumu dēļ, kuru gaļa viņam tik ļoti garšoja (28.p.). Vairākas nodaļas bauslībā veltītas upurēšanas jautājumam, kas tieši saistīts ar gaļas lietošanu pārtikā, jo upurgaļas atlikumi bija paredzēti priesteru uzturam (3.Moz.gr.6.-10.nod.). No dzīvnieku valsts produktu lietošanas atturējās vien dažādi askēti un vientuļnieki. Tāpēc apgalvojumam, ka kaujot dzīvniekus vai baudot to gaļu cilvēks grēko, nav bibliska pamatojuma.

7. Vai Jaunās Derības laikmetā joprojām ir spēkā bauslībā dotie norādījumi par šķīstu un nešķīstu barību?

Bauslība dota ebreju tautai, tāpēc gan Jēzus, gan viņa mācekļi un arī pirmie jūdu kristieši izpildīja tās nosacījumus, jo viņi bija ebreji. Piemēram, apustulis Pēteris, kad viņam Jopes pilsētā uz jumta bija vīzija, teica, ka nekad nav ēdis neko, kas ir nesvēts un nešķīsts (Ap.d.10:14). Bet ko viņam atbildēja Dievs? „Ko Dievs šķīstījis, to neturi par nešķīstu!” (Ap.d.10:15). Jaunās Derības mācība ir, ka ne jau barība apgāna cilvēku, bet netīra un nelietīga sirds (Mk.ev.7:18-19). Turpat arī teikts, ka Kristus atzina par šķīstu ikvienu barību (19.p.). Šī atziņa sastopama arī Pāvila vēstulēs. Viņš saka, ka nekas nav nešķīsts pats par sevi (Rom.14:14). Ne jau ēdiens mūs tuvinās vai šķirs no Dieva (1.Kor.8:8), jo Dieva valstība nav ēšana un dzeršana, bet taisnība, miers un prieks Svētajā Garā (Rom.14:17).

8. Vai pagānu (nejūdu) kristiešiem jāievēro bauslības noteikumi uztura jautājumos?

Šī problēma kļuva aktuāla laikā, kad pie Dieva atgriezās arvien vairāk cilvēku no pagānu vidus, kam bija sveša jūdu bauslība un noteikumi. Daudzi jūdu kristieši pieprasīja, lai atgriezušies pagāni ievērotu visus bauslības noteikumus, tostarp tos, kas attiecas uz pārtiku. Pāvils asi nostājās pret šādiem uzskatiem. Šīs problēmas dēļ viņš devās pie apustuļiem un vecajiem uz Jeruzālemi. Tā sauktajā pirmajā draudzes koncilā tika nolemts, ka pagānu tautu kristiešiem nav jāizpilda jūdu bauslības nosacījumi, izņemot pašu nepieciešamāko. Vienīgais aizliegums pārtikas jomā attiecas uz asins un nožņaugtu dzīvnieku gaļas baudīšanu (Ap.d.15:19-20), jo nožņaugtiem (cilpās noķertiem) dzīvniekiem asinis nebija iztecinātas. Kāds, iespējams, teiks, ka šodien mēs šo noteikumu pārkāpjam, jo eiropiešu dzīvnieku kaušanas paradumi nedod iespēju asinis iztecināt pilnībā. Taču arī Bībeles laika pagānu zemēs lopi netika kauti pēc jūdu paražām. Runa ir par apzinātu asins baudīšanu, par šā noteikuma saturu nevis formālu likuma burtu.

9. Kāda ir Jaunās Derības mācība par barības vielām un cilvēku pārtiku?

Vislabāk Jaunās Derības izpratne uztura jautājumos ieraugāma apustuļa Pāvila vēstulēs. Pāvils uzskata, ka Tam Kungam pieder zeme un viss, kas to piepilda, tāpēc nevar tikt atzīts par nešķīstu nekas, ko Dievs radījis (Rom.14:14). Attiecībā uz gaļas ēšanu Pāvils nosaka, ka kristietis drīkst ēst visu, ko pārdod skārņos, tātad gaļas veikalos (1.Kor.10:25-26). Arī atrodoties viesos pie kāda neticīgā kristietim ar pateicību jāpieņem viss, ko namatēvs ceļ priekšā (1.Kor.10:27), izņemot asinis vai tās produktus. Kristietis ir brīvs lietot uzturā jebkāda veida barību, par ko viņš pateicas Dievam.

10. Vai ir pareiza atziņa, ka tie, kas tomēr atturas no noteikta veida pārtikas produktiem, rīkojas pareizāk un ir svētīgāki par tiem, kas ēd visu?

Šādam uzskatam nav bibliska pamatojuma. Tieši pretēji - tos, kas reliģisku apsvērumu dēļ atsakās no noteiktu pārtikas produktu lietošanas uzturā, Jaunās Derības izpratnē sauc par ticībā vājiem (Rom. 14:1-2; 1.Kor.9:8), jo tādi cilvēki vēl joprojām ir bauslības likumu un noteikumu varā, tāpēc ir viegli ievainojami jeb „apgrēcināmi”. Jaunās Derības būtība ir tā, ka Kristus cilvēci atbrīvojis no bauslības priekšrakstu un noteikumu jūga (Gal.3:13), kuru neviens cilvēks nav spējīgs izpildīt (Rom.8:7). Jebkuras kristieša rīcības motivācijai jābūt mīlestībai nevis bailēm no likuma burta.

11. Vai ir izņēmumi, kad tomēr nebūtu ieteicams lietot uzturā noteiktus ēdienus vai dzērienus?

Pāvils min trīs izņēmumus, kas ierobežo noteiktu pārtikas produktu lietošanu. Viens no tiem ir elku upuru gaļa. Viņš gan saka, ka tā kā nav neviena elka vai cita dieva pasaulē, kā viens vienīgs, tad arī elku upuru gaļa nespēj apgānīt kristieti. Tomēr, ja kāds neticīgais saka, ka tā ir elku upuru gaļa, nevajadzētu to ēst, jo tas pamudinās neticīgo savās domās apsūdzēt kristiešus (1.Kor.10:27-30). Mūsdienu Eiropā reti sanāk sastapties ar barības vielām, kas būtu upurētas elkiem, tomēr šis Bībeles princips var tikt pielietots arī gadījumos, kad neticīgais tīši izaicina kristieti lietot kādus ēdienus vai dzērienus, labi zinot, ka parasti viņš tos nelieto. Raksti māca nepadoties šādām provokācijām, lai nedotu iemeslu nonicināt kristiešus un kristīgo mācību.

Otrs ierobežojums saistīts ar brāļu mīlestību. Mēs nedrīkstam kļūt par piedauzību ticībā vājajiem brāļiem un māsām (1.Kor.9:8), kas redzot mūs lietojam uzturā ēdienus vai dzērienus, ko viņi uzskata par nešķīstiem, varētu tikt skumdināti mūsu rīcības dēļ (Rom.14:15). Tādejādi mūsu brīvība Kristū var kļūt par apgrēcību citiem kristiešiem (Rom.14:15-16), turklāt tas var pamudināt ticībā vājos, pretēji viņu pārliecībai, sākt lietot pārtikā barības vielas, ko tie uzskata par nešķīstām (1.Kor.9:8-12). Bet viss, kas nenotiek ticībā, ir grēks (Rom.14:23). Tāpēc labāk ir nelietot noteiktus dzērienus un ēdienus, ja tas var būt par apgrēcību citiem kristiešiem (Rom.14:21; 1.Kor.9:13).

Trešais ierobežojums attiecas uz ticību. Bībele teic, ka Kungā Jēzū nekas nav nešķīsts pats par sevi, tomēr tiem, kas uzskata, ka noteiktas barības vielas ir nešķīstas, tās arī ir nešķīstas (Rom.14:14). Bet, ja cilvēks bauda kaut ko, ko tas uzskata par nešķīstu, viņš grēko pret savu sirdsapziņu (Rom.14:20). Raksti teic, ka svētīgs cilvēks, kas rīkojas saskaņā ar savu pārliecību (Rom.14:22), bet ja kāds kaut ko ēd vai dzer šaubīdamies un vēlāk savā sirdsapziņā sevi notiesā par to, ko izdarījis, viņam šī barība nāk par ļaunu (Rom.14: 22-23), kaut arī pati par sevi tā nav ne nešķīsta, ne aizliegta.

12. Vai mums ir tiesības apsūdzēt citus kristiešus ēdienu vai dzērienu dēļ?

Kristietības vēsturē nereti veidojušās situācijas, kad dažādu konfesiju un denomināciju pārstāvji ne vien aktīvi polemizējuši par to vai citu kristīgās mācības aspektu, bet arī nosodījuši savus oponentus, reizēm pat nonākot līdz apgalvojumiem, ka tie, kas māca vai rīkojas citādāk, nekā pieņemts pašu konfesijā, ir pazaudējuši Dieva žēlastību un ir apdraudēta viņu nokļūšana Dieva valstībā. Šādi apgalvojumi tikuši izteikti arī saistībā ar to vai citu barības vielu lietošanu. Tomēr Bībele māca ko citu: „Tas, kas ēd, lai nenicina to, kas neēd; bet tas, kas neēd, lai netiesā to, kas ēd visu. Jo Dievs viņu pieņēmis. Kas tu tāds esi, ka tu tiesā cita kalpu? Viņš stāv vai krīt savam Kungam. [..] Mēs taču reiz visi stāvēsim Dieva soģa krēsla priekšā! Tātad ikviens no mums atbildēs Dievam par sevi. Tāpēc netiesāsim vairs cits citu” (Rom.14:3-4; 10-13).

****

Jaunās Derības mācība ir skaidra - pārtikas produkti ir materiālās dzīves joma, kas domāti, lai tos baudītu ar pateicību, tādēļ tiem nav īpašas nozīmes mūsu garīgajā izaugsmē un attiecībās ar Dievu. Ne mēs esam sliktāki ēzdami, ne labāki neēzdami. Lai kāda būtu mūsu atziņa uztura jautājumos, nevienam nav tiesību mums šajā ziņā kaut ko pārmest. Jo, ja ēdam vai dzeram saskaņā ar savu ticību, tad līdz ar to pagodinām Dievu, pateikdamies par visu, ko Viņš devis. Gan tie, kas kaut ko ēd vai dzer, to ēd un dzer Tam Kungam par godu, un arī tie, kas neēd un nedzer, dara to Tam Kungam par godu (Rom.14:6-8). Svarīgi ir vienmēr atcerēties, ka katras kristieša rīcības pamatmērķis ir pagodināt Dievu. Ēdiens nav tas jautājums, kam vajadzētu šķelt Dieva bērnu vienotību un sadraudzību.

„Tāpēc, vai ēdat vai dzerat, visu to dariet Dievam par godu.” (1.Kor.10:25-31)
„Ikviens lai pilnīgi turas savā pārliecībā!” (Rom.14:5)

Līdzīgie raksti:

• Svētā Gara dāvanas: teoloģiskie un praktiskie aspekti