05
Jūlija sākumā sabiedrības uzmanību piesaistīja notikums, kas citādi nemaz nebūtu izpelnījies lielu ievērību, ja vien… ja vien kārtējo reizi neapliecinātu demokrātijas patieso stāvokli 4. maija republikā un to, cik mūsu politiķu domāšanā un rīcībā vēl daudz padomju totalitārisma. Runa, protams, ir par bēdīgi slaveno gājienu, kas atzīmēja vācu armijas ienākšanu Rīgā 1941. gada 1. jūlijā. To organizēja plašākai sabiedrībai mazpazīstamais Uldis Freimanis, un pasākums piesaistītu vien pāris desmitus interesentu, ja ne mūsu politiķu un augstāko valsts vadītāju nesaprotamā un neadekvātā reakcija. Šķiet sen neviens sabiedrisko organizāciju vai privātpersonu rīkots pasākums nebija izpelnījies tik plašu valdošo aprindu uzmanību. Teju katrs šajā priekšvēlēšanu laikā uzskatīja par savu pienākumu komentēt gaidāmo notikumu.
Valsts prezidents Valdis Zatlers gājienu nosauca par provokāciju pret Latvijas valsti. Jā, tā bija provokācija, taču ne jau pret valsti, bet tās patvaldniekiem, kas brīvi atļauj cita okupācijas režīma slavināšanu gan 9. maijā, gan citās dienās. Tieši šis bija jautājums, kam U. Freimanis un viņa domubiedri vēlējās pievērst sabiedrības uzmanību. Jo, kādēļ lai neatzīmētu vācu armijas ienākšanu Rīgā, ja, piemēram, 13. oktobrī ik gadus tiek pieminēta padomju karaspēka ienākšana? Ar ko gan viens okupācijas režīms labāks par otru? Galu galā simtiem Rīgas iedzīvotāju taču vācu karavīrus sagaidīja ar ziediem un tā nebija no augšas organizēta izrāde kā 1944. gadā, kad Rīgā ienāca padomju karaspēks. Latvieši vāciešus patiesi uzskatīja par atbrīvotājiem. Tolaik jau neviens vēl nezināja, ka Hitlera plānos neietilpst neatkarīga Latvija.
Taču būtiskais šajā notikumā ir pavisam kas cits. Sākumā Rīgas dome gājienu aizliedza, taču ar Administratīvās rajona tiesas lēmumu tas tomēr tika atļauts. Un tad Drošības policija izspēlēja padomju čekistu cienīgu provokāciju. Tikai dažas stundas pirms gājiena sākuma tā organizētāju Uldi Freimani aizturēja un nogādāja Drošības policijā it kā paskaidrojumu sniegšanai. Tur viņš tika turēts līdz pusdeviņiem vakarā, kad pasākumam vajadzēja būt jau galā. Tīši novilcinot laiku, drošībnieki uzdeva Freimanim muļķīgus un brīžiem ar konkrēto lietu nesaistītus jautājumus. Savukārt sanākušajiem gājiena dalībniekiem policija neļāva sākt kustību, jo nebija ieradies organizators. Vairāki cilvēki tika aizturēti.
Nākamajā dienā iekšlietu ministre Linda Mūrniece plašsaziņas līdzekļiem lielījās, ka policija izglābusi valsts godu. Savukārt ārlietu ministrs Aivis Ronis teica: „Pasaule varēja pārliecināties, ka mūsu valsts ir gatava izlēmīgi aizstāvēt patiesu demokrātiju.” Ak, vai, Roņa kungs! Mūrnieces padoto rīcība drīzāk gan atgādināja „demokrātiju”, kādu esam pieraduši redzēt Lukašenko vai Putina pārvaldītajās valstīs. Padomju laika disidenti vēl labi atceras, ka tieši tādas metodes savā darbā izmantoja VDK . Taču pats briesmīgākais, ka ikviens gan Latvijā, gan citur pasaulē varēja pārliecināties - Latvijas Republikas ierēdņi uzspļauj tiesu lēmumiem. Mūrnieces kundze pierādīja, ka drošības struktūras politisku interešu vārdā gatavas atrast visdažādākos ieganstus, lai nepildītu tiesu lēmumus, bet Rīgas vicemērs Ainārs Šlesers televīzijas intervijā Pirmajam Baltijas kanālam izteicās pavisam tieši - esot jādara viss, lai turpmāk šādus tiesas lēmumus vispār nepieļautu. „Ja vajadzīgs, mainīsim likumdošanu,” paziņoja Šlesers.
Lieki teikt, ka pēc tik atklāta uzbrukuma tiesu varai, jebkurā patiesi demokrātiskā valstī politiķis, kas to atļāvies, jau nākamajā dienā būtu spiests atkāpties. Tikai ne Latvijā. Ja nevar piespiest tiesu pieņemt valsts varai tīkamus lēmumus, kā tas bija padomju laikā, vai tos nopirkt, var vienkārši šos lēmumus nepildīt, vai vēl labāk - mainīt likumdošanu un ierobežot tiesu patstāvību. Nepārprotiet, es neaizstāvu ne šā konkrētā gājiena rīkotājus, ne viņu organizēto pasākumu. Vācu okupācijas karaspēka ienākšana Rīgā, manuprāt, nav notikums, ko latviešu tautai būtu jāatzīmē. Tomēr ne jau pats pasākums radīja sašutumu daudzos Latvijas iedzīvotājos, bet varas ciniskā rīcība, atklāti ignorējot tiesas lēmumu. Tāpat kā valsts augstāko vadītāju histērija pirms pasākuma un neslēptais prieks pēc tā izgāšanas.
Pret Uldi Freimani ir ierosināts kriminālprocess par nacisma noziegumu slavināšanu. Ja Drošības policija vācu karaspēka ienākšanu Rīgā uzskata par noziegumu, kas tādā gadījumā ir 9. maijs? Un, kā izturēties pret tiem, kas 13. oktobrī noliek ziedus Rīgas „atbrīvotājiem”? Vai jūs šajos 20 gados atcerieties kaut vienu gadījumu, kad būtu ierosināts kriminālprocess par padomju noziegumu slavināšanu? Nē, Drošības policija jau kopš 90. gadiem izceļas ar neizprotamu iecietību pret krievu šovinistiem, kamēr dažādas latviešu nacionālistu organizācijas tiek stingri uzraudzītas. Valsts vara ir čakla aizliegt vecajiem karavīriem pieminēt kritušos biedrus 16. martā, taču gatava atļaut krievu nacionālistu maršu pāri Daugavai 9. maijā.
Tagad, pēc šī bēdīgā gadījuma, sabiedrība ir tiesīga sagaidīt, ka tiks aizliegts arī 13. oktobra pasākums Mežaparkā un pie Uzvaras monumenta, kas slavina citas okupācijas armijas ienākšanu Latvijas galvaspilsētā. Jūs smaidāt? Un pareizi darāt, jo labi zināt, ka tas nekad nenotiks. Simbolisks ir Drošības policijas darbinieku Freimanim uzdotais jautājums, kāpēc viņš savulaik protestējis pret homoseksuāļu praidu. Atcerēsimies, kā simtiem līdz zobiem bruņotu policistu apsargāja saujiņu geju un lesbiešu no tautas sašutuma. Un atcerēsimies, kā šo pašu policistu rīcība ne reizi vien radījusi nopietnus šķērsļus daža laba nacionāla pasākuma sekmīgai norisei. Tikai tad rodas likumsakarīgs jautājums - kam īsti kalpo 4. maija republika un tās varas nesēji? Es tomēr gribētu dzīvot valstī, kur tiesa, nevis valsts ierēdņi izlemj, kas atbilst likumam, bet kas aizliedzams. Es gribētu dzīvot valstī, kur vara patiesi pieder tautai, nevis autoritārā „deržavā”, kur visu nosaka ierēdņu iegribas un politiskais tirgus.
Kaut kur i-netā izlasīju sekojošo: