- Laikmeta zīmes - http://www.laikmetazimes.lv -

Izvēle paklausīt

Ievietoja Ervīns Jākobsons 2010. gada 28. jūnijs 07:00 sadaļā Brīnumi notiek

„Dievs dara brīnumus! Es savu Dievu varu saukt par Dievu, kurš dara brīnumus. Arī Bībelē ir teikts, ka Dievam nekas nav neiespējams. Kad beidzas cilvēku spējas un robežas, Dievs izstiepj Savu vareno roku,” - tā saka Aizputes vasarsvētku draudzes mācītājs Guntis Eņģelis. Domāju, kad būsiet izlasījuši Ingas un Gunta liecību, arī jūs tam piekritīsiet.

*****

Guntis: - Smagākais pārbaudījums mūsu dzīvē bija laiks, kad gaidījām savu otro bērniņu.

Inga: - Nevarētu teikt, ka ar pirmo bērniņu Elanu Modri viss gāja pilnīgi gludi. Viņš piedzima ar greizām pēdiņām - tas mums bija pārbaudījums. Vajadzēja apmeklēt ārstus, bērniņš bija nemierīgs - kājiņas bija ieliktas ģipšos, kas reizi mēnesī bija jāmaina. Tad pieteicās otrs bērniņš… Trešajā grūtniecības mēnesī bija pirmā ārstu pārbaude. Man bija pat grūti pieļaut domu, ka kaut kas varētu būt slikti, bet, kad ārste sāka neparasti ilgi skatīties un spaidīt pogas, sāku uztraukties. Tad viņa piesauca vēl otru ārsti un es dzirdēju, ka viņa otrai jautā: vai viņai, tas ir man, drīkst to teikt? Mana ārstējošā ārste, pie kuras biju uzskaitē, atbildēja: jā, viņai drīkst to teikt.

Pēc pārbaudes viņa man visu izstāstīja. Viņa stāstīja, ko redzējusi un piebilda: bet es neesmu par to pilnīgi pārliecināta, tādēļ sūtīsim tevi uz Rīgu uz Ģenētikas centru, kur ir daudz precīzāki un smalkāki aparāti. Ultrasonogrāfs rādīja, ka bērniņam pie galvas pakausī bija liels maisveida izaugums. Viņi nevarēja pateikt, vai tā ir mugurkaula smadzeņu bruka vai šķidrums galvā.

Guntis: - Man liekas, ka Inga jau tad ieminējās par abortu, jo ārste Aizputē teica, ka, iespējams, tas būšot vajadzīgs.

Inga: - Ārste teica: vispirms aizbrauksiet uz Rīgu, pēc tam par to parunāsim. Viņa skaidroja - ja būs mugurkaula smadzeņu bruka, bērniņš visu mūžu būs invalīds, ja smadzeņu bruka, tad - garīgs invalīds. Mēs aizbraucām uz Rīgu, pirms es devos kabinetā, ārpusē kopīgi lūdzām Dievu, lai tur neko sliktu neredzētu. Bet redzēja vēl vairāk - divi ārsti krieviski savā starpā sarunājās, bet es jau visu sapratu…

Guntis: - Apstiprinājās jau Aizputē atklātais - gan izaugums pakausī, gan ūdens galvā un krūšukurvī.

Inga: - Plaušas bija saspiestas, sirds nobīdīta. Pēc visām pārbaudēm un ultrasonogrāfijas Rīgā man teica, ka noteikti jātaisa aborts, jo tāds auglis, kāds tobrīd izskatījās bērniņš, nebūs dzīvotspējīgs. Viņi prognozēja: viņš var nomirt grūtniecības laikā, viņš var nomirt piedzimstot vai arī - ja piedzims, ilgi nedzīvos vai arī būs nepilnvērtīgs cilvēks. Lai pārtrauktu grūtniecību, bija atlikušas tikai divas nedēļas. Viņu noteiktais datums bija 28.jūnijs, un ārsti vēlējās, lai es to veicu Rīgā, jo viņi gribēja pētīt, kas varēja izraisīt šādas anomālijas. Sākumā es turējos braši, bet tad vienā brīdī burtiski salūzu. Tajā brīdī, kad ārsti Rīgā man teica, ka jātaisa aborts, es vienkārši pamāju ar galvu. Nebiju pārliecināta, vai es to darīšu, bet, protams, tādas domas pieļāvu. Kad aizbraucām mājās, sekoja saruna ar manu ārsti Aizputē. Viņa man neuzspieda abortu, tikai to ieteica veikt. Tajā brīdī, kad viņa man rakstīja norīkojumu, jutos ļoti smagi…

Guntis: - Laiks, kad vajadzēja izšķirties, bija vissmagākais. Es kā mācītājs saprotu, ka aborts ir slepkavība un Dieva acīs tas ir grēks. Ir jau uzskats, ka atsevišķos gadījumos tas ir pieļaujams, bet savā sirdī es tomēr jutu, ka tas nav īstais ceļš. Tomēr es negribēju par katru cenu kaut ko uzspiest savai sievai. Mēs daudz lūdzām - gan kopīgi, gan katrs atsevišķi. Tad Dievs man deva skaidrību - Dievs ir dzīvību devis, un tikai Viņš to var paņemt.

Inga: - Pēdējās divas dienas līdz braukšanai uz Rīgu bija pilnas visdažādāko pārdomu. Daudz lūdzu Dievu: ko darīt? Bija arī cilvēki, kas man teica: ja Dievs ir pieļāvis tehnoloģijas, kas iepriekš var atklāt šādas novirzes, varbūt Viņš piedod, ja mēs veicam abortu. Ja mēs pirms tam redzam, ka bērniņam būs problēmas un viņš nespēs dzīvot, Dievs varētu arī šādu izvēli piedot. Bet tajā pašā laikā es domāju: ja es to izdarīšu, kā es pēc tam varēšu lūgt Dievu? Jo es taču būšu izdarījusi slepkavību! Dievs, palīdzi man! Dod padomu, ko man darīt? Es lasīju Bībeli, bet neko neatradu savai situācijai. Līdz tam es bērniņa kustības nebiju jutusi, bet tajās trīs dienās pirmo reizi es tās sajutu, un tas kļuva par lūzuma punktu. Kā es varu viņu nogalināt, ja viņš jau kustas un ir dzīvs!?

Jutu iekšēju pamudinājumu piezvanīt bīskapa Jāņa Ozolinkeviča sievai Ausmai un pastāstīt par šo situāciju. Viņi jau par to zināja un Jelgavas vasarsvētku draudze bija lūgusi Dievu. Ausma burtiski apstiprināja manas domas, sacīdama: Dievs dod un Dievs ņem dzīvību. Kad tu pēc tam gribēsi lūgt Dievu, sātans vienmēr tevi apsūdzēs: kā tu tagad vari lūgt Dievu? Es burtiski salūzu, raudāju un teicu: paldies, ka tu man to pasaki, jo pati biju tā domājusi. Tajā brīdī Ausma man teica: es jūtu, ka šajā brīdī ir Dieva klātbūtne un Viņš vēlas, lai tev saku: nedari to! Tas bija izšķirošais vārds, kas man bija jādzird. Vīrs tobrīd bija baznīcā dievkalpojumā. Kad viņš uznāca augšā, mūsu saruna ar Ausmu bija beigusies un es biju izlēmusi paturēt šo bērnu. Es Guntim teicu: mēs nekur nebrauksim.

Guntis: - Tajā brīdī es sajuta Dieva klātbūtni un manā sirdī iestājās miers. Es domāju: Dievs redz, kur mēs katrs savā ticībā atrodamies, un, ja mums pietrūkst ticības, viņš lieto kādus cilvēkus, lai mūs iedrošinātu Viņam uzticēties.

Inga: - Domājot par abortu, man bija jādomā arī par to, ka es neesmu vienkārša kristiete, bet mācītāja sieva. Ja es to izdarītu, cilvēkiem būtu iemesls uz vasarsvētku draudzi rādīt ar pirkstu. Pēc apstiprinājuma, ka man jāpatur šis bērns, sirdī iestājās miers. Labi, ka arī ārste bija saprotoša, viņa teica: labi, turpināsim.

Guntis: - Tajā brīdī, kad bijām nolēmuši atstāt bērnu, mums nebija ciešas pārliecības par pozitīvu iznākumu. Protams, mēs ticējām, ka Dievs var dziedināt. Bet galvenais - sirdī bija miers. Lai kāds būtu gala iznākums, es zināju, ka esam paklausījuši Dievam.

Inga: - Man bija tāpat. Galvenais ir paklausība Dievam. Ja Viņš teica: paturi šo bērnu, - viņš ir jāpatur! Tātad Dievam ir kāds plāns.

Septītajā grūtniecības mēnesī es aizgāju pie tās pašas dakteres, bija atbraukusi vēl otra no Liepājas. Viņas bija pilnīgā neizpratnē - mēģināja saskatīt to, kā tur vairs nebija. Ūdens vairs nebija ne galvā, ne krūšukurvī. Tas bija pārsteidzoši, daktere man smaidīdama sacīja: paldies Dievam, ir labāk! Viņa vēl nebija pilnīgi pārliecināta par izaugumu pakausī, jo bērniņš gulēja tā, ka to varēja arī neredzēt. Bija vēl arī problēmas ar smadzenēm, bet daktere piebilda: ja daļa problēmu ir pazudušas, tad varētu būt, ka arī viss pārējais pazudīs. Tas bija liels prieks.

Guntis: - Mūsu sirdīs arvien vairāk radās pārliecība, ka Dievs darīs brīnumu un bērns būs vesels.

Inga: - Atceros, ka īsi pirms pēdējās pārbaudes pie mums bija atbraucis bīskaps Ozolinkevičs un teica, ka Dievs viņu mudinājis atbraukt, svaidīt mani ar eļļu un lūgt - tad Dievs darīs brīnumu.

Sekoja divu nedēļu posms līdz dzemdībām, ko pavadīju slimnīcā. Biju viena pati palātā un lūdzu Dievu: Jēzu, esi kopā ar mani bērniņa dzimšanas brīdī, lai viņš dzimst caur tavām rokām, tad noteikti viss būs kārtībā. Vēl es teicu: paldies par šo dāvanu, ka Tu man esi devis bērnu! Dievs jau saviem bērniem, kas Viņam uzticas, nedod sliktas dāvanas.

Dzemdības sākās agri no rīta - mēs bijām divas māmiņas, bet es tā smaidošā. Šis bērniņš tika izsmaidīts! Es vairāk lūdzu par to otru sievieti, kurai gāja grūti. 6.novembrī piecas minūtes pirms sešiem piedzima mūsu meitiņa Santa. Atceros - bija ieslēgts radio un, tikko viņa piedzima, atskanēja Latvijas valsts himna „Dievs, svētī Latviju!” Dzimšanas brīdī bija klāt bērnu ārste daktere Dzene, ārstējošā ārste un vecmāte. Pirmais, ko daktere teica: izskatās vesela! Viņa elpoja. Ārsti bija prognozējuši, ka viņa varētu nomirt dzimšanas brīdī. Izauguma vietā pie kakla bija palikusi tikai ādas krociņa - kā liecība, ka tur patiešām bijis izaugums. Mums bija piedzimusi vesela meitenīte!

Guntis: - Kad man no rīta piezvanīja un teica, ka piedzimusi meitiņa, kas izskatās vesela, es kļuvu ļoti skaļš - slavēju Dievu, jo sapratu, ka Dievs ir pagodinājis Savu vārdu.

Inga: - Pēc trim dienām bērniņu apskatīja ārste, kas bija atbraukusi no Rīgas. Cik nopratu, viņa bija kristiete, jo pēc tam teica: slava Dievam! Dievs dara brīnumus!

Guntis: - Brīnumi, ko dara Dievs, iztur visas pārbaudes! - tā es teicu draudzē. Bībelē ir teikts, ka zaglis nāk, lai zagtu, nokautu un nomaitātu. Es esmu pārliecināts, ka sātans šo bērnu gribēja nomaitāt. Cilvēki piedzīvotu daudz vairāk brīnumu, ja viņi uzticētos Dievam. Tādēļ es gribu ikvienu iedrošināt uzticēties Dievam, paļauties uz Viņu, jo Jēzus ir nācis, lai dotu mums dzīvību un dzīvības pārpilnību!

  

Rakstā izmantots materiāls no raksta žurnāla “Tikšanās” 2005. gada jūnija numurā.
© Maira Ošeniece. Pārpublicēšanas vai citēšanas gadījumā atsauce uz autori un pirmpublikāciju obligāta.

Līdzīgie raksti:


Raksts atrodams vietnē Laikmeta zīmes: http://www.laikmetazimes.lv

Saite uz rakstu: http://www.laikmetazimes.lv/2010/06/28/izvele/

© 2009 - 2013 Laikmeta zīmes. Visas tiesības aizsargātas.