Laikmeta zīmes

Anekdote. Kādā Rietumeiropas ciemā notiek svētki. Vietējie līksmojas, dejo, šauj raķetes. Kāds tūrists saka viesnīcas īpašniekam: „Eh, žēl - visi tā priecājas, bet man jābrauc projām! Varbūt palikt vēl kādu dieniņu?” Viesnīcas īpašnieks atbild: „Nedariet gan tā, neizjauciet viņiem svētkus! Jūs taču esat pēdējais krievu tūrists, kas no šejienes aizbrauc!”

Mēdz teikt, ka katrā jokā ir daļa patiesības. Tie, kas dzīvojuši padomju laikā un kam tolaik palaimējās tikt ārpus „dzelzs priekškara”, atcerēsies, cik negatīva, reizēm pat nievājoša attieksme pret padomju tūristiem bija ārzemēs. Bija pilnīgi vienalga, vai tu esi krievs, latvietis vai gruzīns - tu tik un tā biji sovjets. Šādu attieksmi varēja novērot gan Rietumos, gan tā dēvētajās sociālistiskās sadraudzības valstīs. Un ne tikai tādēļ, ka padomju tūristu uzvedība dažkārt neatbilda eiropiešu priekšstatiem par pieklājības normām, bet arī tādēļ, ka krievu mentalitātei raksturīga savas lietu izpratnes un tikumu uztiepšana citiem, lai arī cik nepieņemami tas šķistu vietējiem iedzīvotājiem.

Šodien Rietumu sabiedrībai šādas problēmas iet secen, jo vairākums vienkāršo krievu naudas trūkuma dēļ par ceļošanu pat nesapņo, savukārt tie, kas to var atļauties, ir pietiekami bagāti, lai viņu untumi un kaprīzes tiktu pieciestas. Šodien Rietumi ir saskārušies ar pavisam citu izaicinājumu, kas ir daudz nepatīkamāks par krievu tūristu izdarībām, proti, fundamentālo musulmaņu invāziju.

Musulmaņi, kuru skaits Eiropā ar katru gadu pieaug, savā domāšanā un pasaules uztverē ir gluži līdzīgi mūsu lielajai kaimiņu tautai. Lai kur tie apmestos uz dzīvi, visur viņi centīsies uzspiest savu ticību, tikumus un dzīvesveidu mītnes zemes pamatiedzīvotājiem. Es nerunāju par Latvijā sastopamajiem sekularizētajiem musulmaņiem, bet par nopietniem islāma fundamentālistiem no arābu pasaules un citām zemēm, ar kādiem šodien pilna Rietumeiropa.

Pašreiz Eiropā dzīvo no 15 līdz 25 miljoniem musulmaņu, precīzs skaitlis nav zināms. Piemēram, Lielbritānijā islāmticīgo skaits pēdējo 20 gadu laikā ir dubultojies, Francijā un vēl vairākās Eiropas zemēs tā ir kļuvusi par otru lielāko reliģiju. Eiropas lielākajā valstī Vācijā ir trīs miljoni musulmaņu, bet mazajā Holandē jau uzceltas vairāk nekā 450 mošejas. Eiropas Savienības musulmaņu populācijā dominē musulmaņi no Turcijas, Ziemeļāfrikas, Tuvajiem Austrumiem, Pakistānas, Bangladešas. Ievērojams skaits ir kļuvuši par ES pilsoņiem.

Visneaizsargātākās šajā situācijā izrādījušās liberālās Ziemeļvalstis. Somijā islāms kļuvis par visstraujāk augošo reliģiju, kamēr kristiešu skaits sarūk. Šajā zemē reģistrētas 20 islāma draudzes, bet pavisam Somijā ir 40 000 musulmaņu, kas izveidojuši pat savu politisko partiju, ko vada islāmā konvertējies igaunis. Zviedrijā ir 450 000 - 500 000 musulmaņu. Īpaši liela musulmaņu koncentrācija ir Malmē, kur tā ir dzimtā ticība 55 000 iedzīvotāju. Norvēģijā ir 150 000 musulmaņu, vairāk nekā puse no tiem dzīvo Oslo un tās apkārtnē. Musulmaņu draudzēs reģistrēti 80 000 locekļu. Dānijā dzīvo 180 000 musulmaņu, te ir arī vislielākais mošeju skaits Skandināvijā - 120.

Problēma ir tā, ka musulmaņu sabiedrība mītnes zemēs nereti uzvedas visai izaicinoši un neslēpti pārkāpj Eiropā pieņemtos likumus un tikumus. Šis fakts jau kļuvis par nopietnu problēmu vairākās ES valstīs. Vēloties baudīt Eiropas salīdzinoši augsto labklājības līmeni, musulmaņu imigranti tajā pašā laikā nevēlas dzīvot pēc Eiropas likumiem, bet turpina piekopt islāma tradīcijas, dažkārt to visradikālākajā formā. Musulmaņu kopienas visai vāji integrējas mītnes zemju sabiedrībā, slikti pārzina vietējo valodu un tikumus. Tām ir tieksme veidot savas noslēgtas grupas, kas balstās uz etnisku un reliģisku piederību. Musulmaņu ģimenēs nereti tiek piekopta vardarbība pret sievietēm un citas Eiropas sabiedrībai nepieņemamas lietas.

2004. gadā Zviedrijas sabiedrību satrauca stāsts par musulmaņu meiteni Sāru, kas kopā ar māsu meklēja glābiņu patversmē tēva fiziskās un psiholoģiskās vardarbības dēļ. Meitenes bija spiestas slēpties, jo musulmaņu fundamentālisti draudēja ar viņām izrēķināties. Visu Zviedriju šokēja Fatimas nāve, kurā bija vainojami viņas ģimenes vīrieši. Zviedrijā jau vairākas musulmaņu meitenes ir nogalinātas tikai tāpēc, ka nevēlējās samierināties ar ģimenē valdošo apspiestību. Ar viltības un melu palīdzību Eiropā no musulmaņu zemēm, galvenokārt Āfrikas un Āzijas, tiek ievestas nepilngadīgas meitenes, lai izdotu par sievām jau agrāk ieceļojušiem musulmaņu vīriešiem. Tas tiek darīts ar ieganstu, ka it kā notiek ģimeņu apvienošanās. Taču dokumenti tiek falsificēti un likumsargi maldināti - patiesībā iebraukušo meiteņu vecums nav vis 18 gadi, bet tikai kādi 10 - 15 gadi. Šādas pusaudzes pret pašu gribu tiek izprecinātas bagātiem musulmaņu vīriešiem, tādejādi pārkāpjot ES valstu likumus.

Liela problēma ir arī musulmaņu meiteņu piespiedu apgraizīšana. Šis asiņainais rituāls ir sievieti fiziski un garīgi kropļojošs un tiek nosodīts pat daudzās musulmaņu zemēs. Tomēr ik gadu pasaulē tiek apgraizītas 2 miljoni meiteņu. Sekas ir nemitīgas sāpes dzimumorgānu apvidū, grūtības menstruāciju un dzemdību laikā, nereti meitenes noasiņo vai saslimst ar dažādām infekcijas slimībām. Tas viss notiek islāma tradīciju vārdā, kas it kā apliecina meitenes tīrību un piemērotību sev nolemtās vīra verdzenes lomai. Savukārt zēnu apgraizīšana jūdiem un musulmaņiem ir ierasta lieta, tomēr arī te rodas problēmas. Mediķiem ne reizi vien nācies saskarties ar traģiskām komplikācijām, kad nākas novērst „uz virtuves galda” notikušas apgraizīšanas sekas un glābt bērnu dzīvības, kas ne vienmēr izdodas. Tāpēc dažas Eiropas valstis ar likumu noteikušas, ka apgraizīšanu drīkst veikt tikai medicīnas iestādēs. Tas savukārt aktualizējis jautājumu, vai patiešām par nodokļu maksātāju naudu jāfinansē neviennozīmīgi vērtējams reliģisks rituāls, kas var nopietni apdraudēt bērnu fizisko un psihisko veselību.

Viens no lielākajiem musulmaņu netīksmes objektiem ir dažādas kristīgās kultūras izpausmes, kas ir lielākās daļas Eiropas valstu neatņemams vēsturisks mantojums. Islāma piekritēji uzskata, ka Eiropā respektētā reliģijas brīvība ir tiesības jebkuram eiropietim pievērsties islāmam, taču ne otrādi. Daudzu Eiropas valstu bērnudārzos un publiskajās skolās nu jau ar likumu aizliegts svinēt Ziemassvētkus, jo tas var aizvainot musulmaņu bērnu jūtas. Pat tradicionāli kristīgās zemēs no skolām tiek izmesti krucifiksi un cita kristīgā simbolika. Zviedrijas skolu valde 2005. gadā pieņēma likumu, kas pat kristīgajās privātskolās atļauj musulmaņu bērniem neapmeklēt Bībeles stundas, toties Vācijas skolās pēc ilgas tiesāšanās musulmaņiem tagad ir atļauts veikt pusdienlaika lūgšanu. Tādejādi musulmanis var skolā publiski pielūgt Allāhu, kamēr vietējiem skolēniem Dievu pielūgt ir aizliegts. Musulmaņu bērnu vecāki ārkārtīgi agresīvi reaģē pat uz visniecīgākajām kristīgās kultūras izpausmēm.

Musulmaņus aizvaino itin viss - krusti, kristiešu svētku svinēšana, cūkgaļa. Viņus aizvaino, ka Eiropā ir pārāk daudz baznīcu, ka Eiropas televīzijas kanāli rāda kristīgos raidījumus. Viņus aizvaino pat pasaka par trim sivēntiņiem - tā tagad aizliegta dažās Lielbritānijas skolās, jo varot traumēt musulmaņu bērnu psihi. Kāda 90 gadus veca kundze tika tiesāta par to, ka Ziemassvētkos bija izcepusi sivēnu un nolikusi uz palodzes. Šis fakts aizvainoja vietējos musulmaņus un tie vērsās tiesā. Musulmaņi ir apvainojušies pat uz Krievijas ģerboni, jo uz tā ir redzami krusti. Islāmisti pieprasījuši aizvākt krustus no ģerboņa. 2004. gadā Stokholmas priekšpilsētā Rinkebī trīs vīrieši pieprasīja, lai no veikala tiktu aizvākta informācija par kristīgu konferenci, kuru tur bija izvietojis veikala īpašnieks kristietis. Nesen veiktajā aptaujā 74% britu uzņēmēju atzina, ka aizlieguši Ziemassvētku rotājumus darba vietās, lai neaizvainotu musulmaņu darbiniekus. Plašu rezonansi Zviedrijā izraisījuši par nodokļu maksātāju naudu veidotie radioraidījumi ar musulmaņu rīta lūgšanām, tajā pašā laikā samazinot kristīgo pārraižu raidlaiku.

Kā redzams, daudzu Eiropas valstu likumdevēji un vadītāji tolerances vārdā gatavi izpildīt visas musulmaņu prasības un daudz vairāk rūpējas par imigrantu „tiesībām” nekā pašu zemes pamatiedzīvotāju vēsturiskajām un kultūras tradīcijām. Arī musulmaņu organizācijas rūpīgi seko, lai viņu „tiesības” netiktu pārkāptas. Šodien islāma fundamentālisti no vienlīdzīgu tiesību pieprasīšanas nonākuši līdz savu nosacījumu diktēšanai Eiropas tautām. Visi, kas tam nepiekrīt, tiek saukti par rasistiem un ksenofobiem. Bet eiropieši tikai akli izpilda iebraucēju vēlmes. Piemēram, Oslo musulmaņi saņēma atļauju katru piektdienu no pilsētas mošejas torņa saukt : „Allāhs ir liels!”, neskatoties uz to, ka vietējie iedzīvotāji protestēja pret šādu skaļu savas ticības manifestāciju. 

Dažu valstu politiķi aizrunājušies pat tiktāl, ka pieprasa līdztekus valstu nacionālajai likumdošanai akceptēt arī šariata likumus attiecībā uz musulmaņu iedzīvotājiem. Šādu ideju savulaik izteica arī anglikāņu baznīcas galva Kenterberijas arhibīskaps Rovans Viljams. Viņa viedokli gan asi nosodīja lielākais vairākums anglikāņu garīdznieku un islāma tiesību speciālistu no Oksfordas universitātes, bet britu premjers Gordons Brauns pieprasīja Viljamsa paskaidrojumus. Tomēr Zviedrijā dažas šariata likumu normas jau tiek akceptētas. Piemēram, ja kristīgs vīrietis grib precēties ar musulmaņu sievieti, tas tiek akceptēts tikai ar nosacījumu, ka vīrietis ir ar mieru konvertēties islāmā. Kaut gan šāda nostādne ir klajā pretrunā ar ES deklarētajām cilvēktiesībām, toties tā saskan ar šariata likumiem, kas musulmaņu sievietei aizliedz precēties ar kristieti, un tolerances vārdā liberālie zviedri ir gatavi to paciest.

Organizācija „Islāma konference” vairākus gadus pēc kārtas pieprasīja ANO pieņemt lēmumu par „reliģijas diffamācijas (no latīņu diffamo - zākāt, celt neslavu) aizliegšanu. Lūk, diffamācijas definīcija: „Nozieguma sastāvs diffamācijā ir neslavas celšana un tās publiskošana, neatkarīgi no tā, vai publiskotais fakts ir patiess, vai nepatiess”. Ja šāds likums tiks pieņemts, nevienam vairs nebūs tiesības slikti izteikties par ticīgu musulmani, pat ja viņš ir noziedznieks. Dažādi kuriozi musulmaņu „tiesību” jomā gadās jau tagad. Piemēram, eiropietim uz ielas nav tiesību pat nejauši ciešāk uzlūkot sievieti, ja viņai blakus iet musulmaņu vīrietis, jo tas var aizvainot viņa reliģiskās jūtas un viņš var iesūdzēt vainīgo tiesā.

Ierodoties kādā no Rietumu valstīm, musulmaņi uzreiz sāk īpaši uzsvērt un pieprasīt savas cilvēktiesības, kaut gan pašu zemē dzīvojot tās tika ignorētas. Ja viņus mītnes zemē kaut kas neapmierina, tiek mēģināts diktēt savus noteikumus, atteikuma gadījumā draudot ar masu nekārtībām. Atcerēsimies kaut vai notikumus Francijā, kur masu grautiņos un vardarbībā piedalījās galvenokārt ieceļotāji no musulmaņu zemēm. Atcerēsimies nāves draudus dāņu karikatūristiem, kad avīze „Jyllands - Posten” publicēja pravieša Muhameda karikatūras. Tas gan ir diskutabls jautājums, cik ētiski ir kariķēt jebkurai reliģijai nozīmīgas personas, tomēr draudi nogalināt ir neadekvāta atbilde šādam nodarījumam, vismaz eiropiešu izpratnē. Atcerēsimies, ka dažus gadus vēlāk viens no karikatūristiem, 73 gadus vecais Kurts Vestergords, gandrīz tika noslepkavots. Atcerēsimies arī latviešu izcelsmes zviedru mākslinieku Larsu Vilku, kura dzīvību tāpat apdraud islāma radikāļi. Fundamentālā islāma piekritēji darbojas visā Eiropā. Viņu plānos ietilpst gan poligāmijas (daudzsievības) legalizēšana Eiropā dzīvojošiem musulmaņiem, gan citi tikpat ekstrēmi mērķi.

Taču vissāpīgākais jautājums ir islāma radikāļu kultivētais naids pret citādi domājošajiem. Intervijā laikrakstam „Sunday Telegraph” pakistāniešu izcelsmes anglikāņu mācītājs Maikls Naziralī no Ročesteras izteicās, ka islāma ekstrēmisti padarījuši vairākas vietas Anglijā par tādām, kur nemusulmaņiem ir bīstami pat parādīties. Nereti musulmaņu jauniešiem ir liegta iespēja brīvi kontaktēties ar citu reliģiju un etnisko grupu vienaudžiem. Lieki piebilst, ka par šiem izteikumiem ar mācītāju tika draudēts izrēķināties. 2004. gadā Zviedrijas sabiedrību šokēja kādā musulmaņu interneta mājas lapā izplatītie atklātie draudi kristiešiem: „Brāļi un māsas islāmā! Daudzi ir aizmirsuši, ka jūdi un kristieši ir mūsu lielākie ienaidnieki. Allāhs ir pavēlējis musulmaņiem cīnīties pret viņiem. Ķeriet un sieniet tos, sitiet un nogaliniet - tā mūs Korānā aicina Allāhs.” Tālāk bija paskaidrots, ko nozīmē Al Jihad - svētais karš, kas vispirms jāvērš pret kristiešiem un jūdiem. Teksta autors izrādījās 21 gadu vecais ceļojošās izstādes „Dievam ir 99 vārdi” gids. Šī izstāde tika demonstrēta Zviedrijas skolās, turklāt to finansēja luteriskās baznīcas studentu organizācija. Projekta mērķis bija dot iespēju dažādu tautību un reliģiju pārstāvjiem pastāstīt par savu ticību. Neviens nevarēja iedomāties, ka tas varētu tikt izmantots šādā veidā.

2004. gada vasarā islāma fundamentālisti mēģināja izraisīt sprādzienu draudzes „Dzīvības vārds” gadskārtējā konferencē Upsalā Zviedrijā, kurā bija sapulcējušies ap 2000 cilvēku. Kāds 30 gadus vecs vīrietis centās auditorijā ienest pašdarinātu spridzekli, taču policijai izdevās terora aktu novērst. Taču visplašāko rezonansi pasaulē ieguva islāma radikāļu pastrādātais noziegums Nīderlandē, kad imigrants no Marokas nogalināja talantīgo režisoru Teo van Gogu. Viņš izšāva uz režisoru septiņas reizes, divreiz iedūra ar nazi krūtīs un pēc tam pārgrieza rīkli tikai tāpēc, ka slavenā van Goga pēctecis bija uzņēmis filmu par musulmaņu sieviešu dzīvi. Nāves draudi tika izteikti arī filmas scenārija autorei Aijanai Hirsi Ali, kas pati kādreiz bijusi islāma fundamentāliste, taču pēc 11. septembra traģēdijas ASV sapratusi, ka islāms neizbēgami saistīts ar vardarbību un aicinājumiem nogalināt Allāha vārdā.

Tomēr, laikam jau Eiropas pamatiedzīvotāju pacietības mērs beidzot ir pilns. Tautas noskaņojumu spiestas respektēt arī valstu valdības. Norvēģijā ir izstrādāta programma, kas paredz, ka musulmaņu garīdzniekiem obligāti jāapgūst norvēģu valoda un elementāras zināšanas sabiedriskās un valsts lietās, jo tieši viņiem ir izšķiroša loma musulmaņu integrācijai sabiedrībā. Francijā jau kopš 2004. gada ir ieviests aizliegums mācību iestādēs valkāt parandžas, galvas lakatus un šalles. Tagad Francijas prezidents Nikolā Sarkozī ierosinājis aizliegt burku un nikabu valkāšanu arī citās sabiedriskās vietās, paredzot par to lielu naudassodu, turklāt musulmaņu vīriešiem, kas savām sievām liks valkāt burkas, jārēķinās ar vēl lielāku sodu. Pavisam drīz Beļģija varētu kļūt par pirmo ES valsti, kas ar likumu aizliegusi burkas un nikabus. Karstas diskusijas par šo musulmaņu sieviešu apģērba gabalu aizliegšanu norit arī Itālijā, Šveicē un Nīderlandē. Savukārt Dānijā pašpārvalžu vadītājiem ir tiesības pieprasīt skolotājiem un sociālajiem darbiniekiem seju aizsedzošus lakatus darba laikā nelikt, arī apsūdzētajiem tiesas sēdēs nav atļauts ierasties ar aizsegtu seju. Bet Šveices pilsoņi 2009. gadā referendumā nobalsoja par aizliegumu būvēt savā zemē minaretu torņus.

Kādreizējais Eiropas Komisijas viceprezidents Franko Fratīni intervijā Itālijas laikrakstam „La Repubblica” paudis, ka Eiropa var respektēt musulmaņu tradīcijas vienīgi tad, ja tās nav pretrunā ar eiropeiskajām vērtībām, piemēram, vārda brīvību un dzimumu līdztiesību. Ja musulmanis grib dzīvot Eiropā, viņam jārespektē Eiropas likumi. Eiropieši taču musulmaņu zemēs neflirtē ar sievietēm vai neiet mošejā ar apaviem kājās, bet ciena tās valsts likumus, kurā ieradušies, vēl jo vairāk, ja grasās tur apmesties uz pastāvīgu dzīvi. Tad kāpēc lai musulmaņiem būtu atļauts pārkāpt Eiropas likumus un tradīcijas, pat ja tās ir nerakstītas? Ja islāma piekritējiem kaut kas nepatīk viņu mītnes zemēs, viņi var droši atgriezties savā tēvzemē, kur tos neviens neaizvainos ar Ziemassvētku eglīti vai krustu.

Skatoties TV ziņu pārraides par kārtējiem nemieriem tajā vai citā valstī, ko sarīkojuši imigranti, nekad neesmu varējis saprast, kāpēc iebraucējus, kas visbiežāk pat nav ES pilsoņi, par šādu rīcību gluži vienkārši neizraida no valsts. Cerams, ka ar laiku Eiropas valstu valdības spēs spert vēl radikālākus soļus un atņemt pilsonību tiem imigrantiem, kas izraisījuši masu nekārtības un vardarbību. Cilvēkiem, kas svešā zemē iedomājas, ka likumi un elementāras pieklājības normas rakstītas tikai vietējiem, nav vietas Eiropas kopīgajā mājā. Šajā ziņā tolerantajiem eiropiešiem derētu pamācīties no Austrālijas premjerministra, kurš, vēršoties pie valstī dzīvojošajiem musulmaņiem, pateica īsi un skaidri - vai nu viņi beigs nemitīgi kaut ko pieprasīt, vai arī tiks deportēti no valsts.

Bet, ko tad krievi? Ar viņiem pagaidām viss pa vecam, jo ne Latvijas, ne citu postpadomju valstu valdībām nav drosmes vietējiem krievu šovinistiem pateikt ko līdzīgu. Tomēr es uzskatu, ka cilvēkiem, kas paši vai viņu senči ieradušies šajā zemē kā viesi, taču nevēlas respektēt šīs valsts likumus un izrādīt kaut elementāru cieņu pamatnācijas kultūrai, tikumiem un tradīcijām, nav jāliek ilgāk mocīties valstī, kas viņu tik ļoti apspiež. Diemžēl krievu tieksme uzspiest visiem savu pasaules redzējumu un kārtību novedusi pie tā, ka šo tautu nemīl nevienā valstī, kur tie apmetušies kaut cik kuplākā skaitā. Pat tūrisma firmas nereti atgādina saviem klientiem: „Kad aizbrauksiet uz to un to valsti, tikai nerunājiet krieviski!” Nobeigumā der ieklausīties kādā visai interesantā atziņā par krieviem: „Tā ir nācija, kas ložņā pa visu Eiropu (es teiktu - pa visu pasauli) un meklē lietas, ko tie varētu sabojāt un izpostīt tīras izklaides pēc.” Skarbi teikts, vai ne? Tomēr šos vārdus nav teicis ne latviešu rusofobs, ne ukraiņu nacionālists, ne gruzīnu radikālis. Šie vārdi pieder slavenajam krievu rakstniekam Fjodoram Dostojevskim. Komentāri, šķiet, lieki.

Līdzīgi varētu teikt arī par radikālajiem islāmistiem, tikai motivācija viņiem cita - islāma ekspansija visā pasaulē. Tomēr galvenais šajā rakstā nav musulmaņi vai kristieši, arābi vai krievi, rasisms vai ksenofobija. Šis ir stāsts par ciemiņiem, kas, ieradušies svešā mājā, apmetas tur uz dzīvi un sāk diktēt viesmīlīgajiem saimniekiem savus noteikumus. Stāsts par imigrantiem, vienalga, vai tie atbraukuši no Austrumiem vai Rietumiem, kas māca vietējos, kā tiem dzīvot, tajā pašā laikā pilnībā ignorējot vietējo kultūru, tradīcijas un likumus. Šis ir stāsts par attieksmi un elementāru pieklājību. Tiem, kam šīs lietas svešas, nevajadzētu brīnīties, ja pret viņiem izturas adekvāti. Ar nekauņām vislabāk runāt viņu pašu valodā. C’est la vie.

Līdzīgie raksti:

Nekas nav atrasts