Darba devēju patvaļa. Cik ilgi vēl?

Ievietoja | Sadaļa Valsts un pilsoņi | Publicēts 11-01-2010

Ieteikt draugiemPačivini Share on Facebook Izprintē Nosūti draugam e-pastu

Manas darba gaitas sākās vēl tālajos astoņdesmitajos. Un, kaut arī tolaik nebija neatkarīgu arodbiedrību un darba vide bija pakļauta ideoloģiskām nostādnēm, darba attiecībās valdīja zināma sakārtotība, un priekšnieku patvaļa, kā jau totalitārā valstī, tika stingri ierobežota un kontrolēta. Arī pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas mans darbs bija saistīts ar valsts uzņēmumu, tāpēc ar lielām problēmām darba likumdošanas jautājumos nesaskāros. Tikai pēc tam, kad štatu samazināšanas rezultātā 1999. gadā zaudēju darbu, es tā pa īstam nonācu mežonīgā kapitālisma nežēlīgo darba attiecību vidē.

Kopš tā laika neesmu beidzis cepties par netaisnajiem un bieži vien kliedzošajiem darba likumdošanas pārkāpumiem, ko nācies izbaudīt pašam, vai par kuriem man stāstījuši radi, draugi un paziņas. Dažkārt mani argumenti un pārmetumi ļaudīm, kas visu to pacieš un pat nemēģina cīnīties par savām tiesībām, noveduši līdz strīdiem un rūgta secinājuma: „Tev viegli runāt, bet ko tu darītu manā vietā?!” Un, patiesi - arī man ir nācies norīt vienu otru krupi un klusējot paciest netaisnību. Tomēr es nekad - ne domās, ne vārdos - neesmu atzinis šīs nelikumības par normālām, vai pat mēģinājis tās attaisnot, kā to gadījies dzirdēt no daža laba līdzpilsoņa.

Lai ko mēs šodien neteiktu par padomju darba sistēmu, tomēr, pat neskatoties uz politiskiem ierobežojumiem, darba attiecībās strādnieki tolaik nemaz tā neļāva kāpt sev uz galvas un darba likumdošanas prasības tika ievērotas visai strikti. Nezinu kā citur, bet vismaz tik lielā un prestižā uzņēmumā, kāds bija VEF, kurā es strādāju, šajā ziņā viss bija kārtībā. Tāpēc man šodien nav saprotama mūsu neatkarīgās valsts un tās struktūru bezdarbība, pieļaujot tik nihilistisku attieksmi pret pašas izdotajiem likumiem.

Uz papīra ar darba likumdošanu mums viss ir kārtībā, tikai daļa darba devēju šos likumus pārkāpj ciniski, nekaunīgi un atklāti. Savukārt valsts vara, kuras pienākums būtu sekot, kā tiek ievēroti likumi, un aizstāvēt savus pilsoņus pret klajiem likuma pārkāpumiem, izrāda apbrīnojumu bezspēcību un izliekas nemanām uzņēmēju patvaļu. Te nu rodas jautājums - valsts vara nespēj vai nevēlas kaut ko mainīt? Protams, ir daudz vieglāk skrupulozi sekot darba ņēmēju vai individuālā darba veicēju nodokļiem nekā piespiest izmanīgus blēžus ievērot likumus un godprātīgi izpildīt saistības pret valsti un saviem darbiniekiem.

Visizplatītākais tiesību pārkāpums, ar ko saskāries teju katrs darba ņēmējs, ir sociālā un ienākumu nodokļa nemaksāšana jeb tā sauktās „aplokšņu algas”. Pieļauju, ka atsevišķos gadījumos šāda rīcība uzņēmējam patiešām ir piespiedu pasākums, lai izdzīvotu, taču lielākā daļa tā rīkojas nevis finansiālu apstākļu spiesti, bet tāpēc, ka tā dara visi. Arī darbinieki par to daudz nekurn, jo izdevīgāk šķiet naudu saņemt tūlīt un pilnā apmērā, nekā kaut ko samaksāt valstij nodokļu veidā. Taču brīdī, kad cilvēks saslimst vai zaudē darbu, acis piepeši atdarās, jo nākas iztikt ar tādu bezdarbnieka, slimības vai sociālo pabalstu, kas tik tikko pietiek, lai izdzīvotu, bet ne dzīvotu. Turklāt nenomaksātie nodokļi taču ir tā pati naudiņa, kas tik bieži pietrūkst, lai finansētu medicīnas, izglītības vai sociālo jomu.

Tikpat bieži likumdošana tiek pārkāpta noslēdzot darba līgumus. Dažkārt cilvēki pirms parakstīšanas man atnes pārskatīt viņiem piedāvātos darba līgumus un bieži šie līgumi ir vienkārši briesmīgi. Reizēm šķiet, ka tos rakstījis analfabēts. Līgumi mēdz arī būt juridiski nekorekti un neprofesionāli sagatavoti. Protams, ir līgumi, kurus veidojuši augsti izglītoti juristi, kur katrs teikums un frāze ir noslīpēti līdz pilnībai. Tomēr, lai arī kāds juridiskā un valodas ziņā būtu līgums, parasti tas ir sastādīts tā, lai darba ņēmējam būtu vieni vienīgi pienākumi, bet darba devējam - tiesības. Citiem vārdiem runājot - darba līgumi ir darba ņēmējam klaji neizdevīgi.

Taču darbiniekam jābūt laimīgam, ka ar viņu vispār tiek noslēgts darba līgums. Daži veikli darboņi izdomājuši praksi, kad cilvēks bez līguma tiek pieņemts uz pārbaudes laiku, kam beidzoties, viņš tiek atlaists nesamaksājot par padarīto. Teju ikdienišķs kļuvis virsstundu darbs, par kuru, protams, arī netiek samaksāts. Vienmēr var pateikt, ka darbinieks netiek galā ar saviem pienākumiem darba laikā, tāpēc spiests strādāt virsstundas. Neviens gan nekontrolē vai likumā noteiktajā darba laikā maz iespējams izpildīt uzdoto. Padomju laikā, kad virsstundas bija ierasta un gandrīz obligāta lieta, jo īpaši plāna izpildes laikā mēneša beigās, samaksāts par tām un darbu brīvdienās vienmēr tika bez ierunām. Brīvajā Latvijā tā ir problēma.

Par ierastu lietu kļuvusi darbinieku, kas pieņemti darbā konkrētā postenī, izmantošana darba līgumā neparedzētos darbos. Taču darba likumdošana šādu praksi atļauj tikai īpašos un stingri reglamentētos gadījumos - stihisku nelaimju seku novēršanā, uzņēmuma glābšanā un tamlīdzīgi. Latvijā gan šķiet, ka stihiskas nelaimes un sabrukuma draudi vienu otru uzņēmumu skar regulāri. Bet pamēģini sūdzēties - ātri vien nokļūsi darba devēja melnajā sarakstā.

Latvijas likumdošana garantē katram darbiniekam mēnesi garu apmaksātu atvaļinājumu gada laikā. Tomēr reti kurš vairs cer, ka viņam ļaus atpūsties mēnesi no vietas. Parasti atvaļinājums tiek sadalīts, un labi vēl, ja divās daļās - ir dzirdēti gadījumi, kad cilvēki tiek piespiesti atvaļinājumu izņemt pa dienām. Kas tas vairs par atvaļinājumu un kas tā par atpūtu?! Nesen nācās dzirdēt vēl kliedzošāku gadījumu: kāda Rīgas firma saviem darbiniekiem piedāvā ņemt atvaļinājumu, tikai… neapmaksātu! Kur nu vēl ciniskāks darba likumdošanas pārkāpums.

Labs veids, kā turēt savus darbiniekus nepārtrauktā stresā, ir likt saprast, ka viņu darbs nav pietiekami ātrs, ražīgs vai kvalitatīvs. Lai kā cilvēks censtos, lai cik daudz viņš strādātu, viņam visu laiku tiek iegalvots, ka viņš tik un tā nav pietiekami labs. Tas liek cilvēkam nepārtraukti justies par kaut ko vainīgam darba devēja priekšā un grauj viņa pašapziņu. Bet šādi morāli pazemoti un nospiesti cilvēciņi ar zemu pašnovērtējumu ir ārkārtīgi izdevīgi priekšniecībai - tāds taču neuzdrošināsies prasīt algas pielikumu vai darba apstākļu uzlabošanu.

Diemžēl arī no oficiālo amatpersonu mutes nereti nācies dzirdēt apgalvojumus, ka mūsu darbaspēks nestrādā pietiekami produktīvi, ka viņu darbs nav ražīgs, ka mūsu cilvēku attieksmi pret darbu iespaidojusi padomju laika domāšana. Taču Eiropas institūciju veiktie pētījumi liecina ko citu - tieši mūsu valstī cilvēki strādā pārāk daudz, ir stresa nomākti, noguruši un nervozi, kas draud ar pārdegšanu vai pat nopietnu saslimšanu. Kā leģenda klīst nostāsti par latviešu viesstrādniekiem ārzemēs, kas radījuši neapmierinātību vietējos strādniekos, jo pārāk intensīvi strādājuši, kamēr vietējie darbu veic rimti un harmoniski, stingri ievērojot visas pauzes, pusdienas laiku un noteiktās darba stundas. Kas attiecas uz zemo darba ražīgumu, tam ir pavisam citi iemesli - ne jau darbinieks pie tā vainīgs, bet uzņēmēju nevēlēšanās vai nespēja ieviest jaunas augstražīgas tehnoloģijas.

Daudz nedienu nākas pārdzīvot tiem, kas atlaisti no darba pēc darba devēja iniciatīvas vai kuru uzņēmums likvidēts. Reizēm nākas visai grūti izcīnīt pēc likuma pienākošo atlaišanas kompensāciju mēnešalgas apmērā. Arī man ir savdabīga pieredze šajā jomā. Uzņēmumā, kurā reiz strādāju, bija prakse darbiniekus, kas to vai citu iemeslu dēļ vairs nebija uzņēmumam vajadzīgi, atlaist acumirklī, nepaziņojot par to mēnesi iepriekš, un visbiežāk bez jebkādas kompensācijas. Kad pienāca mana kārta, priekšnieks, izrādot labo gribu, man tomēr piedāvāja kompensāciju minimālās algas apmērā, taču neaizmirsa piebilst: „Tikai nedomā, ka es to daru tāpēc, ka tā nosaka likums!” Nezināju, smieties vai raudāt - tik nožēlojama šķita šī situācija.

Taču paši darba devēji nebūt nejūtas vainīgi par savu rīcību. Tieši pretēji - pārmetumi parasti tiek izteikti darbiniekiem. Visbiežāk nākas dzirdēt sašutuma pilnas replikas par to, ka nākot uz darba interviju cilvēki vēlas zināt, kāda būs samaksa par padarīto. Taču, piedodiet - tas ir tikai normāli, ja cilvēks apzinās savas zināšanas, savas spējas, savu vērtību darba tirgū. Diemžēl mūsu uzņēmējiem šādi pašapzinīgi darbinieki ir kā dadzis acī. Normāli būtu, ja pārdevējs noteiktu preces cenu, bet pircējam būtu tiesības izvēlēties, pirkt šo preci vai nē. Darba tirgū viss ir otrādi - cenu nosaka pircējs, bet pārdevējam bezdarba apstākļos nav gandrīz nekādu iespēju iebilst. Pašreizējais krīzes laiks šo jau tā niecīgo iespēju ir samazinājis praktiski līdz nullei.

Nereti uzņēmēji nemitējas saviem darbiniekiem un visai sabiedrībai atgādināt, ka viņi ir patiesie nodokļu maksātāji un valsts uzturētāji, tāpēc darba ņēmējiem jābūt pateicīgiem par iespēju strādāt, nevis jāizvirza kaut kādas prasības. Taču der atgādināt, ka tieši darba ņēmēji un viņu darbs nodrošina šiem kungiem labklājību, greznās villas un atpūtu eksotiskos kūrortos, ļauj sūtīt bērnus prestižās ārzemju skolās un nodarboties ar ekstravagantiem vaļaspriekiem. Darbinieki uzņēmējam ir tikpat nepieciešami, cik uzņēmējs darbiniekiem. Bet tikai apmierināts un dzīvespriecīgs darbinieks ir garants uzņēmuma veiksmei un labklājībai.

Tā sauktajos „treknajos gados” uzņēmēju nekaunība bija krietni vien noplakusi un darba likumdošanas pārkāpumi pamazām samazinājās. Taču krīzes apstākļos darbinieku tiesības no jauna tiek pārkāptas uz nebēdu. Valsts darba inspekcija nespēj vien uzklausīt apkrāpto cilvēku žēlabas un reģistrēt sūdzības. Kāds biznesmenis TV intervijā pat atļāvās pateikt: „Treknajos gados darbinieki mums uzstādīja savus noteikumus, nu ir pienācis mūsu laiks uzstādīt savus!” Tā vien šķiet, ka ne valstij, ne uzņēmējiem nav vajadzīgi izglītoti un kvalificēti darbinieki, bet tikai lēts darbaspēks. Tāpēc nav brīnums, ka ļaudis pamet šo valsti un dodas strādāt uz zemēm, kur pret viņiem izturas kā pret cilvēkiem.

Rietumos uzņēmēji jau sen ir sapratuši, ka pašu peļņas un sociālā miera labad izdevīgāk ir saviem darbiniekiem nodrošināt tādu labklājības līmeni, lai tie pārāk nesūdzētos par dzīvi un nedomātu par kaut kādiem revolucionāriem izlēcieniem. Ja vien cilvēkam ir darbs, tad vismaz attīstītajās pasaules ekonomikās viņam nav jāraizējas, kā nomaksāt rēķinus, paēst, izskolot bērnus un atpūsties. Pat, ja gadās zaudēt darbu, saslimt vai piedzīvot kādu citu ķibeli, sociālo pabalstu sistēma nodrošina cilvēka cienīgu dzīvi. Bet, piemēram, Japānā daudzi uzņēmumi strādā pēc tā sauktā ģimenes modeļa, kad darbinieks sāk savu karjeru vienā uzņēmumā un tajā pašā arī dodas pensijā. Tā patiešām ir liela ģimene, kur uzņēmuma vadība rūpējas par saviem darbiniekiem, savukārt tie ir lojāli uzņēmumam un atdod visus spēkus tā attīstībai. Tā ir patiesa lojalitāte, nevis ar darba līguma punktiem noteikta piespiedu padevība, kā tas ir pie mums.

Taču mūsu uzņēmēji, paši nekaunīgi un ciniski pārkāpjot darba likumdošanu, bez mazākajiem sirdsapziņas pārmetumiem gatavi sodīt savus darbiniekus pat par visniecīgākajiem pārkāpumiem, izsakot rājienu, noņemot prēmijas vai samazinot atalgojumu. Protams, es negribu vispārināt, jo ne jau visi darba devēji metami pār vienu kārti. Priecīgi var justies tie, kam palaimējies strādāt starptautiskos uzņēmumos vai arī pie darba devēja, kam rūp savs prestižs darba tirgū. Tur augstākminēto problēmu nav vai arī tās ir niecīgas. Daudzi, iespējams, savā darbavietā nav pieredzējuši neko no tā, par ko stāstīts šajā rakstā, taču esmu pārliecināts, ka ļoti daudzi še atpazīs sevi un savu darba vidi.

Kur tad ir izeja? Sūdzēties par darba devēju? Lūk, piemērs. Kāda uzņēmuma darbinieces, kuru tiesības tika pārkāptas visrupjākajā veidā, nolēma pieprasīt izpildīt darba līgumā ietverto punktu par konkrētu darba samaksu, kas viņām netika maksāta. Firmas īpašnieks kategoriski atteicās izpildīt savas saistības. Tad darbinieces devās uz Valsts Darba inspekciju un uzrakstīja sūdzību. Rezultātā uzņēmējs gan tika drusku papurināts, taču meitenes tas paglābt nespēja - visas nemiera cēlājas tika atlaistas. Vēlāk firmas īpašnieks lielījās: „Neviens lai nemēģina stāties man ceļā!” Redzot šādu iznākumu, cilvēkiem, protams, pāriet jebkāda vēlme cīnīties par savām tiesībām. Bet valsts izliekas šādus gadījumus neredzam un uzņēmēju patvaļa turpinās.

Taču cilvēkiem nebūtu jācīnās vieniem. Darba ņēmēju interešu aizstāvībai domātas arodbiedrības. Diemžēl latviešu nelaime ir tā, ka esam pārāk lieli individuālisti. Cik grūti ir kādā uzņēmumā nodibināt arodbiedrības pirmorganizāciju! Cilvēki ir iebaidīti, domā tikai katrs par savām interesēm un savu labumu. To redzot uzņēmēji nekaunas pilnīgi atklāti likt visus iespējamos šķēršļus arodorganizācijas dibināšanai savā uzņēmumā, bet tie darbinieki, kas to mēģina darīt, saņem draudus un cita veida spiedienu. Tiek meklēts jebkurš iegansts, lai viņus atlaistu no darba vai arī viņi būtu spiesti aiziet paši.

Tomēr, ja gribam reiz izbeigt šo patvaļu un darba likumdošanas jomā ieraudzīt Latviju kā īsti eiropeisku valsti, mums nav citas izejas kā apvienoties. Jebkuram darba ņēmējam ir jābūt kādas neatkarīgas un cīnīties spējīgas arodorganizācijas biedram. Mums jābūt arī gataviem izmantot visas likumā noteiktās cīņas formas, ieskaitot vispārēju streiku un pilsonisku nepakļaušanos, ja tas būtu nepieciešams. Cita lieta, kas mums vajadzīga , ir normāls eiropeisks sociāldemokrātisks politisks spēks, kas par darba tautas tiesībām cīnītos ar likumdošanas iniciatīvām. Pasaule brīnās, ka valstī, kur pat pēc oficiālās statistikas milzīga iedzīvotāju daļa dzīvo uz nabadzības sliekšņa, iedzīvotāji tomēr konsekventi savas balsis vēlēšanās atdod partijām, kas pārstāv kapitāla intereses. Diemžēl mums līdz šim nav bijusi alternatīva - pašreizējās sociāldemokrātu partijas ir sevi pilnībā diskreditējušas.

Lai arī esmu par visu šķiru un sabiedrības slāņu harmonisku sadarbību, tomēr reālajā dzīvē diemžēl nākas piedzīvot ko citu. Ar retiem izņēmumiem, nav redzēts tāds kapitālists, kurš labprātīgi atteiktos no lielākas peļņas, pat ja tā gūta uz darbinieku labklājības un tiesību rēķina. Gribam mēs to vai nē, taču darba ņēmēju un darba devēju intereses reti kad sakrīt - tās vienmēr būs zināmā pretrunā. Rietumu demokrātiskajā sabiedrībā ir panākts zināms līdzsvars starp šīm interesēm, bet arī tas nebūt nav uzņēmēju labas gribas izpausme, bet gadu desmitiem ilgas un smagas cīņas rezultāts.

Taču, vai šīs pretrunas patiesi ir tik nepārvaramas? Vai patiešām taisnība bija komunistu ideologiem, kas mācīja, ka kapitālisma devīze ir: „Cilvēks cilvēkam vilks”? Es tomēr ceru, ka reiz pienāks laiks, kad arī darba attiecību jomā Latvija kļūs par normālu demokrātisku sabiedrību. Tomēr es arī zinu, ka cilvēka daba ir grēcīga kopš dzimšanas un kamēr vien cilvēki neatgriezīsies pie sava Radītāja un Viņa dotajiem likumiem, pasaule būs bēdu un negāciju pilna. Tikai cilvēka iekšēja pārmaiņa spēj pārmainīt vidi, kurā viņš dzīvo, strādā un atpūšas. Tikai pakļaujot sevi Dieva likumdošanai, mēs varam piedzīvot pozitīvas pārmaiņas arī laicīgajā dzīvē, tostarp darba attiecību jomā.

Tāpēc ieklausīsimies, ko par darba attiecībām mums teic Svētie Raksti. Darba ņēmējiem tie saka tā: Kalpi, klausiet visās lietās saviem laicīgajiem kungiem, ne vien acu priekšā, kā tādi, kas cilvēkiem grib izpatikt, bet ar neviltotu sirdi. (Vēstule kolosiešiem 3:22) Kalpi [..] lai ir patīkami, nerunā pretim, nezog, bet lai parāda pilnīgu uzticību.(Vēstule Titum 2:9-10) Visu ko darāt, dariet no sirds, it kā savam Kungam un ne cilvēkiem.(Vēstule kolosiešiem 3: 23)

Savukārt darba dēvēji lai ievēro sekojošo: Kungi, kā tas ir pareizi un taisnīgi, tā dariet saviem kalpiem; jūs zināt: arī jums ir Kungs - debesīs. (Vēstule kolosiešiem 4:1) Atmetiet draudus, zinādami, ka Kungs debesīs ir tiklab viņu Kungs kā jūsējais un ka Tas neuzlūko cilvēka vaigu. (Vēstule efeziešiem 6:5-9) Un vēl kāds brīdinājums kungiem: Raugi, alga, atrauta strādniekiem, kas ir nopļāvuši jūsu laukus, brēc, un pļāvēju saucieni ir sasnieguši Tā Kunga Cebaota ausis.(Jēkaba vēstule 5:4)

Savukārt mums visiem kopā šāds padoms: Tāpēc maksājiet arī savas nodevas: viņi, kas uz to raugās, ir Dieva kalpi. Dodiet katram, kas viņam pienākas: nodevas, kam nākas nodevas, muitu, kam nākas muita, bijību, kam nākas bijība, cieņu, kam nākas cieņa.(Vēstule romiešiem 13: 6,7)

Ja mēs tā rīkosimies, pasaule ap mums kļūs kaut nedaudz labāka un harmoniskāka.

   

© Ervīns Jākobsons. Pārpublicēšanas vai citēšanas gadījumā atsauce uz autoru un interneta vietni www.laikmetazimes.lv obligāta.

Līdzīgie raksti:

Komentāri (4)

  1. Apstājos pie rindkopas:

    “[...]Labs veids, kā turēt savus darbiniekus nepārtrauktā stresā, ir likt saprast, ka viņu darbs nav pietiekami ātrs, ražīgs vai kvalitatīvs.[...]“

    Diemžēl pats ar šādu darba devēja attieksmi saskaros ikdienā. Sāpīgi.

    Īsumā runājot, strādāju “Sanitex” loģistikas bāzē par preču komplektētāju, kur agrāk saimniekoja holandieši ar kādreizējo “Karsten Latvian”, ja ir dzirdēts. Viss bija tiešām kā pie cilvēkiem, līdz visu pārņēma leišu negodīgie uzņēmēji. Par laimi vēl atvaļinājumi ir apmaksāti - nedod, Dievs, ja vēl par to visu netiktu maksāti nodokļi. Tad gan tas būtu pēdējais piliens manā pacietības kausā, ko patiesībā par viņiem visiem tur domāju. Bet citādi man šis darbs patīk, tādēļ laikam vēl joprojām tur strādāju.

  2. Izlasot šo rakstu, esmu tiešām priecīga, ka esmu strādājusi tikai darba ņēmējam lojālās darba vietās. Tāpēc varu novērtēt pašu darba ņēmēju attieksmi pret tādām darba vietām. Kad nodarbojos ar personāla atlasi vienā uzņēmumā, kur bija vesela sistēma kā kontrolēt darba likumdošanas un iekšējās personāla politikas izpildi, saskāros ar pretendentu jautājumiem - vai tomēr daļu algas nav iespējams saņemt aploksnē, vai atvaļinājumu nav iespējams izmaksāt un paralēli strādāt, pelnot algu?

    Domāju, ka liela daļa iedzīvotāju nav informēti par savām tiesībām un vēl mazāk - par saviem pienākumiem. Un liela daļa brēku ceļ, kad gadiem strādāts, akceptējot darba devēja pārkāpumus. Bet, kad notiek nelaime un izrādās, ka nav nekādu sociālo garantiju - sākas vaimanāšana.

    Tātad - darba ņēmēji paši akceptē likumdošanas pārkāpšanu no darba devēja puses. “Bez Tabu” ir laiks skatīties, bet izlasīt Darba likumu nav.

  3. Esmu neizpratnē par kristiešu vidē populāro aicinājumu nekādi nepretoties ļaunumam (Sātanam). Klusēt, neiebilst, padoties, ar to veicinot un atbalstot ļaunuma vēršanos plašumā, kristiešu vajāšanu un Kristus noliegšanu.

    “Ja sliktu cilvēku spēks slēpjas to vienotībā, tad labiem cilvēkiem, lai kļūtu par spēku, jādara tas pats”.
    /Ļevs Tolstojs/

    No gļēvulības, kas neuzdrošinās skatīties patiesībai acīs, no kūtrības, kas samierinās ar puspatiesību, un no iedomības, kas jūtas zinot visu patiesību, - mīļais Dievs, pasargā mūs!

  4. Kā zināms, kristieši ir Kristus mācekļi, tāpēc cenšas dzīvē pēc iespējas līdzināties savam skolotājam un sekot Viņa mācībai. Bet Kristus ir teicis:

    “Jūs esat dzirdējuši, ka ir sacīts: aci pret aci un zobu pret zobu. Bet Es jums saku: jums nebūs pretim stāvēt ļaunajam; bet, kas tev sit labajā vaigā, tam pagriez arī otru. Un, kas ar tevi grib tiesāties un ņemt tavus svārkus, tam atdod arī apmetni. Un, kas tevi spiež iet vienu jūdzi, ar to paej divas. Dod tam, kas tevi lūdz, un neatsakies, ja kas no tevis grib aizņemties.

    Jūs esat dzirdējuši, ka ir sacīts: tev būs savu tuvāku mīlēt un savu ienaidnieku ienīst. Bet Es jums saku: mīliet savus ienaidniekus un lūdziet Dievu par tiem, kas jūs vajā, ka jūs topat sava Debesu Tēva bērni, jo Viņš liek Savai saulei uzlēkt pār ļauniem un labiem un liek lietum līt pār taisniem un netaisniem. Jo, ja jūs tos mīlat, kas jūs mīl, kāda alga jums nākas? Vai muitnieki nedara tāpat? Un, kad jūs sveicināt tikai savus brāļus, ko sevišķu jūs darāt? Vai muitnieki nedara tāpat? Tāpēc esiet pilnīgi, kā jūsu Debesu Tēvs ir pilnīgs.” (Mateja ev. 5:38-48)

    Sākotnēji šāda nostāja var šķist nesaprotama, taču Jēzus zināja, ka cilvēku atriebība nespēj mainīt situāciju pēc būtības, “jo cilvēka dusmas nesagādā Dieva taisnību.” (Jēkaba vēst. 1:20) Nu, atcelsim vienu sliktu vadītāju? Vietā nāks cits, tieši tāds pats. Nometīsim parlamentu, valdību, prezidentu? Nākamie būs tieši tādi paši. Tikai cilvēka iekšēja pārmaiņa spēj izmainīt vidi apkārt. Apustulis Pāvils to labi saprata: “Jo ne pret miesu un asinīm mums jācīnās, bet pret valdībām un varām, šīs tumsības pasaules valdniekiem un pret ļaunajiem gariem pasaules telpā.” (Vēst. efeziešiem 6:12) Tāpēc Jēzus aicina nevis vienkārši atriebties saviem pāridarītājiem, jo ļaunums rada tikai ļaunumu, bet aizlūgt par tiem, lai Dievs izmaina viņu sirdis. Šādā kontekstā arī saprotam, ka Jēzus aicina necīnīties ar cilvēkiem, bet ar ļaunuma garīgo cēloni - sātanu un dēmoniem. Un, tā kā tās ir garīgas būtnes, ar tām var cīnīties tikai ar gara nevis miesīgiem ieročiem.

    Tomēr viss augstākminētais nenozīmē, ka kristiešiem būtu jāsamierinās ar ļaunuma izpausmēm savā apkārtnē. Protams, garīgā cīņa ir visa pamats, taču mums jādara viss, ko likumīgā un tiesiskā ceļā var darīt, lai izbeigtu netaisnību. Ja ne sevis, tad citu cilvēku dēļ, kas cieš no šīs netaisnības. Tāpēc baznīcas pozīcijai sabiedrībai svarīgos jautājumos jābūt skaidrai un noteiktai, un kristiešu kā sabiedrības daļas balsij dzirdamai. Diemžēl, tiklīdz baznīca mēģina paust savu viedokli, tūdaļ uzrodas bars cilvēku, kas mēģina šo balsi apklusināt ar demagoģiskiem saukļiem par baznīcas atdalītību no valsts. Tā sakot - pildiet savus rituālus, bet valsts lietās turiet muti.

Uzraksti komentāru