Lūgšana - atslēga atmodai

Ievietoja | Sadaļa Kristietis pasaulē | Publicēts 14-12-2009

Ieteikt draugiemPačivini Share on Facebook Izprintē Nosūti draugam e-pastu

2009. gada februārī grupa latviešu un igauņu mācītāju viesojās ASV slāvu vasarsvētku draudzēs, kur piedalījās 21 dievkalpojumā. Par piedzīvoto Amerikas kontinentā stāsta LVDA bīskaps Jānis Ozolinkevičs.

 *****

Viss sākās 2007. gada rudenī, kad viesojos ASV, Atlantā, kur notika bijušās PSRS un NVS valstu vasarsvētku bīskapu un mācītāju konference. Biju uzaicināts teikt runu konferences noslēguma dievkalpojumā. Savā svētrunā akcentēju Vecās Derības notikumu ar Simsonu un viņa matiem. Pēkšņi viens no bīskapiem iesaucās: „Simsonam atauga mati, bet draudzei atgriežas tās spēks!” Viņš nokrita uz ceļiem, pacēla rokas un sāka lūgt Dievu. Visu sapulci pārņēma Dieva spēks, cilvēki krita ceļos, raudāja un lūdza piedošanu gan Dievam, gan cits citam. Svētā Gara klātnība bija tik spēcīga, ka garīgi iekustināja daudzus mācītājus visā Amerikā.

2008. gada oktobrī es, Reins Ūemoiss no Igaunijas un mans dēls Modris tikām uzaicināti uz Kijevu, kur notika pasākumi pieminot Tallinas atmodas 30 gadu jubileju. Tur mēs piedzīvojām līdzīgu Dieva Gara izliešanos kā savulaik Tallinā. Pēdējā dievkalpojumā priekšā iznāca aptuveni 1000 cilvēku. Cilvēki nāca, zemojās Dieva priekšā un nožēloja grēkus. Tur bija gan mācītāji, gan laji, ticīgie un neticīgie. Šie dievkalpojumi guva plašu rezonansi. Kā man teica: „Jūs vēl nebijāt tikuši līdz mājām, kad Amerikā jau zināja, kas Kijevā noticis!”

2009. gada 6. februārī kopā ar igauņu mācītājiem Enno Tūliku un Reinu Ūemosu izlidojām uz Ameriku. Vēlāk mums pievienojās arī Modris. Pirmā pilsēta, kur viesojāmies, bija Sakramento Kalifornijā. Mums bija vairāki dievkalpojumi, kuros piedzīvojām brīnišķīgu Dieva žēlastību. Piemēram, mēs lūdzām par kādu vīru, kas ar vienu ausi nedzirdēja nemaz, bet otrā viņam bija dzirdes aparāts. Pēc aizlūgšanas viņš sāka dzirdēt ar to ausi, kas līdz tam bija pilnīgi kurla. Taču auss, kurā bija dzirdes pastiprinātājs, joprojām palika nedzirdīga. Mēs lūdzām vēlreiz, un šis cilvēks sāka dzirdēt ar abām ausīm. Tamlīdzīgas dziedināšanas notika ne reizi vien. Mēs lūdzām par cilvēkiem, un Dievs darīja savu darbu.

Modesto pilsētā dievkalpojums bija vakarā. Pienāca kāda meitene, kas spēcīgi raustīja valodu. Ar mums kopā bija divi jauni cilvēki, vietējie mācītāji. Mēs lūdzām, un acumirklī šī meitene sāka brīvi runāt un pateikties Dievam. Aizlūgšanas turpinājās, un pēc kāda brīža šie divi jaunie mācītāji vairs nelūdza par slimajiem, bet vienkārši teica: „Jēzus Kristus vārdā, slimība aizej!” Es skatījos kā pārmainījās šo cilvēku sejas, kā viņi slavēja un pateicās Dievam. Tas, ko šie puiši piedzīvoja, uzrunāja viņus tik ļoti, ka viņi burtiski staroja priekā.

Vēl viens atgadījums. Mēs lūdzām par meiteni, kam bija lauzta pēda. Viņai bija speciāls ģipša zābaks, ko varēja noņemt. Kāja ļoti sāpēja. Sarunājām, ka es lūgšu par viņu, tomēr bez ārsta ziņas viņa ģipsi nost neņems. Es lūdzu, un viņa sacīja: „Kāja vairs nesāp!” Taču pēc aizlūgšanas viņa ģipsi tomēr noņēma. Kāja bija briesmīgi sapampusi. Tā viņa tur klīda - vienā kājā zeķe, otrā augstpapēžu kurpe. Pēc kāda laika viņa pienāca pie manis un rāda: „Skaties, viss pampums pazudis!” Tikai vēlāk es uzzināju, ka šī meitene bija teikusi Dievam: „Ja Tu dziedināsi manu pēdu, es braukšu uz Indiju kā misionāre!” Beigās viņa pienāca pie manis un teica: „Tagad man jābrauc uz Indiju!”  Abas meitenes kājas bija pilnīgi vienādas, un viņa varēja normāli staigāt.

Kādai sievietei bija palielināts vairogdziedzeris vienā kakla pusē. Es uzliku rokas pampuma vietai un lūdzu Dievu. Pampums nevis pazuda, bet pārvietojās uz otru pusi. Uzliku rokas tai vietai, taču bumbulis pārvietojās atpakaļ uz veco vietu. Tad es uzliku rokas abās pusēs kaklam. Nākamajā dienā viņa atnāca uz draudzi un rādīja, ka bumbulis pazudis pavisam. Pirms tam slimības dēļ viņa jutās ļoti slikti, bija zaudējusi ēstgribu un novājējusi, bet tagad bija pilnīgi vesela. Kāda cita sieviete, kuras imūnsistēma darbojās pret pašas sirdi, pēc aizlūgšanas pielēca gultā sēdus, taču tad atkal noslīga atpakaļ. Tā notika trīs reizes. Tagad šī sieviete ir pilnībā dziedināta un strādā par svētdienskolas skolotāju.

Dievkalpojumā Portlandē kāds tēvs atnesa savu meitu, kas pati nespēja staigāt. Mēs aizlūdzām par viņu. Nākamajā rītā, kamēr gaidījām auto, lai dotos uz Sietlu, zvanīja telefons. Saimniece klausījās, klausījās un tad sāka raudāt. Izrādās meitenīte, par kuru iepriekšējā vakarā lūdzām, tikusi aizvesta mājās un ielikta gultā. No rīta tēvs aizgāja uz darbu, bet māte palika guļot. Pēkšņi viņa dzird, ka mazas kājiņas pa parketa grīdu nāk pie viņas. Istabā ienāca viņas meitiņa, kas vēl nekad nebija staigājusi, un ierāpās gultā. Tie ir notikumi, kas daudziem varbūt šķiet neticami, taču mēs lūdzām, un Dievs darīja varenas lietas.

Tomēr ne jau dziedināšanas mani iepriecināja visvairāk. Mēs bijām vienojušies, ka galvenais mūsu kalpošanā būs dvēseļu glābšana. Sietlā aizlūgšanu laikā es ieraudzīju veselu rindu jaunu cilvēku. Viņi teica: „Mēs esam atnākuši, lai atdotu savu dzīvi Dievam!” Biju pārsteigts, jo viņi bija gaidījuši gandrīz stundu, kamēr mēs lūdzām par cilvēkiem. Tas mūs aizkustināja tik ļoti, ka nolēmām turpmāk visos dievkalpojumos aicināt cilvēkus nodot savu dzīvi Kristum. Prātā palicis kāds puisis, kas pienāca pie manis un teica: „Es biju kristietis, taču atkritu no Dieva. Tagad es atkal gribu būt Viņa bērns!” Viņš uzkrita man uz pleca un raudāja kā mazs bērns. Šādus brīžus mēs piedzīvojām katrā dievkalpojumā.

Spartenburgas pilsētā Modris runāja par tēmu „Gandrīz glābts” un, kad atskanēja aicinājums atgriezties, priekšā iznāca tik daudz jaunu cilvēku, ka zāles priekšpusē vairs nebija brīvas vietas un ļaudis uz ceļiem nometušies stāvēja ejās. Vispārsteidzošākais bija tas, ka nevienam nevajadzēja teikt priekšā grēcinieka lūgšanu - viņi paši bija uz ceļiem, raudāja un izsūdzēja savus grēkus. Jaunieši no solu rindām sauca: „Nāciet, mācītāj, mēs arī gribam savu dzīvi nodot Kristum!”

Bijām arī kādā samērā nelielā draudzītē. Draudzes jaunieši pirms tam bija lūguši, gavējuši un meklējuši Dieva tuvumu. Iepriekšējā dienā viņi gāja pa pilsētu un visiem krieviski runājošiem jauniešiem teica: „Nāciet un jūs ieraudzīsiet Dieva brīnumus!” Nezinu vai viņi ieraudzīja kādus īpašus brīnumus, tomēr viens brīnums notika - uz dievkalpojumu ieradās teju 100 neticīgu jauniešu, kas pēc aicinājuma nodot dzīvi Dievam, gandrīz visi iznāca altāra priekšā nožēlot grēkus. Tas mani patiesi iepriecināja, jo es uzskatu: kāda jēga dziedināšanai, ja nav patiesas grēku nožēlas!

Taču dievkalpojumā Nortportā, Floridā, uz aicinājumu atgriezties no grēkiem sākumā neatsaucās neviens. Sātans čukstēja: „Redzi, no tevis nav nekāda labuma!” Taču tad iznāca kāda sieviete. Viņa nebija dzīvē daudz kontaktējusies ar kristiešiem, viņa pat lāgā nesaprata, kas jādara. Pēkšņi viņa nokrita uz ceļiem, nolieca galvu un sāka lūgt Dievu. Dieva Gara tuvums pārliecina cilvēkus par grēku, taisnību un tiesu! Vēlāk tās draudzes mācītājs mums teica, ka šajā dievkalpojumā daudzi kļuvuši par kristiešiem un viņu dzīves tikušas pārmainītas.

Viss, ko mēs Amerikā piedzīvojām, bija patiesi brīnišķīgi, tomēr tas varēja notikt tikai tāpēc, ka cilvēki veselu gadu bija lūguši un gavējuši par šiem dievkalpojumiem. Ne jau mēs aizvedām Svēto Garu uz Ameriku. Amerikā ir daudz slāvu draudžu, kas ārēji šķiet ļoti konservatīvas. Tomēr Dieva Gars šajās draudzēs darbojas spēcīgi. Iemesls ir viņu nopietnā attieksme pret grēku. Ja draudzē ir nopietna attieksme pret grēku un vēlme dzīvot tīru, šķīstu, Dievam patīkamu dzīvi, tad Dieva Gars darbojas.

Par visu, ko pieredzējām Amerikā, gods un slava pienākas ne jau Jānim, Reinam, Enno vai Modrim, bet Dievam. To visu paveica visvarenais Dievs un draudzes kopīgās lūgšanas. Vienmēr ar mums kopā aizlūgšanās bija vietējie mācītāji, un tas ir svarīgi, jo tādejādi viņi no jauna iedegās Dievam. Viens no bīskapiem pēc šiem dievkalpojumiem teica: „Man nepietiek runāt mēlēs, man vajag patiesu Dieva spēku! Man vajag Svēto Garu, kurš reāli darbojas, man vajag, lai cilvēki atgriežas un top dziedināti!” Reizēm ar slavēšanu vien ir par maz, ir svarīgi dievkalpojumos noteiktu laiku veltīt lūgšanām. Ja draudzes tā rīkosies, Svētā Gara svaidījums neizpaliks.

   

Raksts pirmoreiz publicēts žurnālā „Tikšanās” 2009. gada jūnijā.
© Ervīns Jākobsons. Pārpublicēšanas vai citēšanas gadījumā atsauce uz autoru un pirmpublikāciju obligāta.

Līdzīgie raksti:

Komentāri (3)

  1. Ir jau jauki. Tikai nez kāpēc, trūkst medicīniski apliecinātu izveseļošanās gadījumu. Un, kā zināms, lielākā daļa “izvesoļoto” ir aktieri. Un nereti sniegtā dievišķā palīdzība ir atkarīga no ziedojuma daudzuma…

  2. Par rakstā minētajiem gadījumiem nezinu, taču, ja runā vispārīgi, ir jau arī pietiekami daudz medicīniski apstiprinātu gadījumu. Par aktieriem gan neko līdz šim neesmu dzirdējis. Un vismaz kristiešu draudzēs aizlūgšana par slimajiem nav nekādā sakarībā ar ziedojumiem. Viss iepriekšējā komentārā minētais vairāk ož pēc apzinātas krāpniecības un drīzāk attiecināms uz kultiem, kas jau iepriekš radīti ar nodomu krāpt cilvēkus un iedzīvoties uz lētticīgo rēķina. Vismaz uz šajā rakstā minētajām personām un draudzēm tas nekādi neattiecas.

  3. Esmu kristiete un visam tam ticu. Domāju, ka cilvēks, kas netic Dievam, tam nav Svētā Gara klātbūtnes un tāpēc viņš ticēs visādiem dziedniekiem, zīlniekiem, horoskopiem, bet ne Dieva varenajam spēkam.

Uzraksti komentāru