- Laikmeta zīmes - http://www.laikmetazimes.lv -

Aivars Osis: Mēs esam šīs zemes sāls

Ievietoja Ervīns Jākobsons 2009. gada 16. novembris 07:00 sadaļā Personības

Aivara Oša garīgās mājas ir Gulbenes draudzē „Jaunā paaudze”, kur viņš kalpo kā levīts, mūziķis un dziesmu autors. Viņš ir arī kristīgās grupas “Deal” līderis. Tomēr Aivaram ir ļoti daudz sakāma arī par citām aktuālām tēmām, tostarp par valsti un latviešu nacionālo pašapziņu.

****

- Aivar, kāds bija tavs ceļš pie Dieva?

- Pirmo Dieva pieskārienu piedzīvoju jau bērnībā, kad kopā ar vecākiem Ziemassvētkos bijām Ģertrūdes baznīcā Rīgā. Augstās sienas, svecītes egļu zaros - tas viss radīja pacilātības sajūtu. 14 gadu vecumā pirmoreiz piedzīvoju, ko nozīmē Dieva apsardzība. Biju ielīdis svešā dārzā, lai nočieptu bumbie­rus. Saimnieks mani pieķēra un iekaustīja. Kad ar paceltu galvu gāju projām, viņš paķēra asu kārti un meta man mugurā. Es to neredzēju, taču kāds pārdabisks spēks parāva mani malā. Sapratu, ka debesīs ir kāds, kas mani sar­gā. Tā sākās mani garīgie meklējumi, kas turpinājās arī pēc armijas un veda caur Austrumu filozofiju un cīņu mākslām.

Manu pirmo laulību sagrāva alkohols. Sapratu, ka tā dzīvot nevar un nolēmu mainīt vidi. Tieši tobrīd man piedāvāja darbu Gulbenē. Īrēju dzīvoklīti divstāvu mājā, kuras pirmajā stāvā pulcējās mājas lūgšanu grupa. Cik noprotu, viņi par mani daudz lūdza. Tolaik es regulāri braucu uz teikvando treniņiem Rīgā, ta­ču pienāca brīdis, kad bija jāizvēlas starp Austrumu filozo­fiju un Dieva Vārda patiesību. Kādu vakaru es skatījos uz zvaigžņotajām debesīm un teicu: „Dievs, ja Tu to visu esi radījis, es gribu Tevi iepazīt!” Tā bija klusa lūgšana, ko nedzirdēja neviens cilvēks, taču Dievs to dzirdēja un tei­ca: „Okei, mums būs tikšanās!” Dievs sāka mani pamazām mainīt, lai es piedzimtu no augšienes un kļūtu Viņa bērns.

Taču tad sākās kas dīvains - saasinājās mani netikumi, radās problēmas ar darbu. Aizgāju uz lūgšanu diev­kalpojumu, kur cilvēki lūdza mēlēs. Es neko nesapra­tu, tikai teicu: „Dievs, ja Tu man atbildēsi, es palikšu šajā draudzē!” Jau pēc nedēļas atradu jaunu darbu, un mēneša laikā mana alga dubultojās. Tad nāca pie­dāvājums remontēt firmas „Nelss” veikalu Madonā. Divu nedēļu laikā vajadzēja izflīzēt pāri par 400 m2. Sapratu, ka to paveikt var tikai ar Dieva palīdzību. Vēlreiz aizgāju uz lūgšanu dievkalpojumu un uzticēju šo problēmu Die­vam. Trīs dienas pirms objekta nodošanas es atkal sagrē­koju ar alkoholu. Jutu, ka nespēšu pabeigt darbu laikā un kliedzu uz debesīm: „Dievs, dod man spēku, un es pat samaksāšu Tev desmito tiesu!” Darbs tika paveikts, un es saņēmu lielu naudas summu. Pārbraucu mājās un sa­vu solījumu aizmirsu. Taču uz sirds visu laiku gulēja liels smagums. Kad no naudas bija palikusi tikai trešā da­ļa, sapratu, ka man steidzami jānokārto parāds. Ar visu naudu aizskrēju pie mācītāja, atdevu desmito tiesu un piedzīvoju garīgas atbrīvotības sajūtu. Dievs mani at­brīvoja arī no manas galvenās problēmas - alkohola. Tas bija 1998. gadā.

- Kas tev ir draudze?

-  Draudze man ir kā ģimene - tā veido manu garīgo skatījumu un palīdz atrast savu vietu Kristus miesā. Ja nebūtu draudzes, iespējams es vispār vairs nebūtu dzīvs, vismaz nebūtu tāds, kāds esmu šobrīd. Viens no re­dzējumiem, par ko mēs kā draudze lūdzam, ir vīzija par Pielūgsmes templi, kura projekts uz papīra ir jau gatavs. Mēs ticam, ka Latvijā tiks uzcelts Pielūgsmes templis, kur slavēšana nemitēsies 24 stundas diennaktī līdz pat Kristus otrajai atnākšanai. Es Latviju redzu kā atmodas epicentru, kur tautas nāks zemoties Tā Kunga priekšā. Ir pravietots, ka Latvija būs atmodas avangards Eiropā un visā pasaulē. Dievs šeit darīs lielus brīnumus.

Mēs turpinām lūgt arī par kristīgu valdību. Pielūgsmes templis kļūs iesējams tikai tad, ja Latvijā būs kristīga val­dība un desmitā tiesa no valsts budžeta tiks veltīta Dieva godam. Tad šī prioritāte - ķeizaram, kas ķeizaram pie­der, un Dievam, kas Dievam pieder, - tiks sakārtota ne vien katra kristieša personīgajās attiecībās ar Dievu, bet arī valstiskā līmenī. Kad Pielūgsmes templis būs uzcelts, te paglābties no grēka verdzības un pielūgt Dievu varēs vi­sa Eiropa. Tā būs kā svēta sala grēcīgās pasaules okeānā.

- Ja reiz esam sākuši runāt par Latvijas lomu Eiropas un pasaules kontekstā, parunāsim arī pat patriotis­mu vai tā trūkumu mūsu sabiedrībā.

- Mans patriotisms lielā mērā piedzima uz barikā­dēm. Es atceros, ka cilvēki toreiz bieži iegriezās baznīcā, lai pielūgtu Dievu. Arī mūsu draudzes mācītājs Aleksejs Ļedajevs bija uz barikādēm. Tolaik bija tāda dziesma: „Ti­ci tu, un ticu es, ka atnāks Svētais Gars, tad kopā Dievu lūgsim mēs un Latviju Dievs glābs!” Neviens nevarēja iz­glābt Latviju, vienīgi tautas lūgšanas. Taču gāja laiks un kristīgās vērtības tika atstatas novārtā, lai dotu vietu pagāniskiem rituāliem.

Ja runājam par patriotismu, jāteic, ka šīs jūtas latvie­šos ir bijušas vienmēr. Kad strēlnieki gāja cīņā, visi viņu ienaidnieki bēga. Viņi bija patrioti un cīnījās par ideju, kaut arī svešā zemē. Mēs esam savā zemē, un arī mums ir jācīnās - par Kristus ideju. Patriotisms tagad ir ļoti nopli­cināts, tiek degradēta pati ideja par Latvijas valsti. Rīgā uz sienām redzami uzraksti: „Man ir kauns par savu valsti!” Var būt kauns par kādu cilvēku, kādu konkrētu politiķi, bet ne par valsti. Mums ir nevis jākaunas par savu val­sti, bet jāuzņemas atbildība par to. Protams, ir vieglāk aizbraukt uz Īriju un ar saviem nodokļiem celt citas zemes labklājību. Tā zeme plaukst, bet tēvu zeme tiek atstāta novārtā. Mēs esam atbildīgi par savu zemi. Ja es dzīvoju Gulbenē, tad esmu atbildīgs par to, lai Gulbene uzplauktu. Tas, kurš dzīvo Rīgā, ir atbildīgs par to, lai Rīga izveidotos par skaistu pilsētu. Es nevaru celt citas ģimenes labklājību, ja neesmu nodrošinājis labklājību savējai.

Tauta nedrīkst tā vienkārši stāvēt malā un paļāt savus ķēniņus. Ir jācīnās, jāpiedalās vēlēšanās, jālūdz par saviem valdniekiem. Kristiešiem jākļūst drosmīgākiem un jāiet politikā, lai ieviestu šajā vidē kristīgus principus. Daudzi kristīgajam pasaules uzskatam atbilstoši likumi parlamen­tā tikuši pieņemti pateicoties draudžu lūgšanām. Mēs esam atbildīgi par to, kādi politiķi un kādi likumi valdīs šajā zemē. Par kādu ķēniņu mēs lūgsim, tāds mums arī būs. Ja tauta grib dzīvot izvirtībā, nebūs arī svētības, bet politiķi, kas bīstas Dievu, spēs pārmainīt šo valsti.

-  Daudzi uzskata, ka politika, patriotisms, nacionā­lisms nav savienojami ar kristietību, jo mūsu piederība taču ir debesīs.

- Protams, Dieva priekšā visas tautas ir vienādas un garīgais redzējums nav atkarīgs no valodas, kādā cilvēks runā. Taču mūžībā no katra kristieša tiks prasīts: „Tu biji zemes sāls, ko tu darīji, lai tava misija tiktu piepildīta?” Man bija sāpīgi vērot, kā pie Kongresu nama Rīgā krie­vu jaunieši dziedāja: „Mēs esam tā tauta, kuras Kungs ir Dievs! Celies, Dievs, un visi Tavi ienaidnieki bēgs!” Kāpēc latvieši savā zemē nedzied, ka ir tā tauta, kuras Kungs ir Dievs! Lai sekmīgi cīnītos ar grēku, mums jāmaina sava domāšana, varbūt pat mentalitāte. Latvieši mēdz aizbildināties, ka krievu tauta esot temperamentīgāka, taču mums nav vajadzīgs krievu temperaments, mums ir vaja­dzīgs Kristus temperaments.

Es ar sajūsmu skatos, kā kristīgās konfesijas Latvijā apvienojas cīņā pret grēku, pret Sodomas nāves politiku, pret homoseksuālismu, lai grēks šajā zemē tiktu iznīcināts un uzvarētu ģimeniskās vērtības. Arī sabiedrība ir kļuvusi atsaucīgāka, jo gan politiķi, gan biznesmeņi, gan vienkāršā tauta saprot, ka bez Dieva dzīvot nav iespējams. Par maz ir dziedāt „Dievs, svētī Latviju!”, pēc Dieva principiem ir arī jādzīvo. Dievs nevar svētīt grēku.

- Kādu tu redzi mūsu zemes nākotni?

- Man ir liela vēlēšanās, lai lieli kristīgi pasākumi aptvertu visu Latviju. Amosa grāmatā ir teikts: „Tai pašā laikā Es sabrukušo Dāvi­da mītni uzcelšu no jauna, Es aizsegšu ar pinumiem tajā radušos caurumus un plaisas, atjaunošu to, kas būs tai no­lūzis, un beigās izveidošu to no jauna pilnīgi tādu, kāda tā kādreiz ir bijusi senajās dienās.” (9:11) Pirms vēl tiks uzcelts Pielūgsmes templis, jānotiek šai lāpīšanai. Ja mēs šodien paskatītos uz dažādu draudžu pielūgsmes komandu gaitām un aiz viņiem uz kartes novilktu līnijas, tās cauraustu visu Latviju. Diemžēl daudzi kristieši vairāk domā par sevi un ir aizmir­suši uzdevumu būt zemes sālij. Latviešos jāmostas patriotisma garam, jo es ticu, ka Dievs latvieti radījis kā cīnītāju. Paldies Dievam, ka konfesijas kļūst vienotākas. Paldies Dievam par katoļiem, luterāņiem un visiem, kas spēj nostāties, kur Dievs viņus nolicis, un būt par šīs zemes sāli. Es ticu, ka mēs visi kopā izspiedīsim grēka kultu no Latvijas, ka Dievs izdeldēs visus savus ienaidnie­kus un Latvija kļūs par patiesu pielūdzēju zemi.

Raksts pirmoreiz publicēts žurnāla „Tikšanās” 2006. gada novembra numurā.
© Ervīns Jākobsons. Pārpublicēšanas vai citēšanas gadījumā atsauce uz autoru un pirmpublikāciju obligāta.

Līdzīgie raksti:


Raksts atrodams vietnē Laikmeta zīmes: http://www.laikmetazimes.lv

Saite uz rakstu: http://www.laikmetazimes.lv/2009/11/16/aivars-osis-mes-esam-sis-zemes-sals/

© 2009 - 2013 Laikmeta zīmes. Visas tiesības aizsargātas.