26
2009. gadā aprit 20 gadi, kopš pēc ilga pārtraukuma atjaunota Latvijas Vasarsvētku draudžu apvienība (LVDA). Pat apvienības vēsturi, šodienu un nākotnes iecerēm stāsta LVDA bīskaps Jānis Ozolinkevičs.
****
- Kāpēc tiek uzsvērts, ka šī ir apvienības atjaunošanas nevis dibināšanas gadadiena?
- Par pirmo vasarsvētku draudžu apvienību var uzskatīt Džema Grēviņa dibināto Latvijas - Amerikas misiones biedrību, kas oficiāli apvienoja sešas draudzes jeb, kā tolaik teica, sludināšanas vietas. Patiesībā to bija krietni vairāk. Pēc Grēviņa aizbraukšanas no Latvijas 1930. gadā šī apvienība beidza pastāvēt. 1933. gadā Liepājas apgabaltiesā tika reģistrēta Latvijas Vasarsvētku ticīgo reliģiskā apvienība, taču pēc mēneša varas iestādes reģistrāciju anulēja. 1940. gada martā apvienību ar tādu pašu nosaukumu reģistrēja vēlreiz, un tā pastāvēja līdz jūnijam, kad padomju vara tās darbību pārtrauca. Abu šo apvienību vadītājs bija Arvīds Kūmiņš.
Pēc Otrā pasaules kara vasarsvētku draudzes tika piespiestas pievienoties Baptistu draudžu savienībai. Par pārstāvi no pentekostu puses šajā savienībā ievēlēja Juri Dreimani. Kā izriet no LKP CK dokumentiem, varas iestādes cerēja, ka savstarpējā cīņā baptisti un pentekosti viens otru iznīcinās. Taču tā nenotika, jo vasarsvētku ticīgie drīz vien atteicās no šīs „piespiedu laulības”, tāpēc ka varas iestādes nepieļāva atsevišķu vasarsvētku draudžu pastāvēšanu šajā savienībā, kā tas bija dažās citās PSRS republikās. Sākās pagrīdes un nelegālās darbības laiks.
1984. gadā Aizputē tika nodibināta neoficiāla vasarsvētku draudžu apvienība, kurā apvienojās latviešu un krievu draudzes. Par bīskapu ievēlēja Frici Ozolinkeviču. Tad Padomju Savienībā sākās perestroikas laiks un parādījās iespēja dibināt oficiālas vasarsvētku draudžu organizācijas. Sākumā bija doma dibināt vienotu PSRS Vasarsvētku ticīgo apvienību, taču tolaik Latvijā jau virmoja spēcīgas neatkarības vēsmas un mēs pieņēmām lēmumu dibināt savu Latvijas Vasarsvētku draudžu apvienību. Kā piemērs kalpoja baptistu savienība, kas arī centās kļūt neatkarīga no Maskavas.
1989. gadā krievu draudzes atteicās no kopdarba un sāka veidot pašas savu apvienību. Savukārt mēs - Liepājas (tagad draudze „Emanuēls”), Aizputes, Jelgavas un Talsu (Valdemārpils) vasarsvētku draudzes - nolēmām legalizēt pirms dažiem gadiem izveidoto apvienību un to oficiāli reģistrēt. Mums pievienojās arī Līvānu vasarsvētku draudze. Tā kā bīskaps Fricis Ozolinkevičs nevēlējās vadīt atjaunoto apvienību, tika izvirzīti vairāki kandidāti uz šo amatu. Ievēlēja mani. Iesniedzām reģistrācijas pieteikumu, taču viss nebūt negāja gludi. Reģistrācijas papīri bija jāsūta uz Maskavu. Viņi negribēja mūs reģistrēt, bet es teicu: „Ja reiz likums to atļauj, kāpēc nevar reģistrēt?!” Mēs uzstājām, un 1989. gada septembrī Latvijas Vasarsvētku draudžu apvienība tika reģistrēta. Bijām pirmā vasarsvētku draudžu apvienība, kas Latvijā oficiāli reģistrēta pēckara gados.
Uzskatām, ka esam atjaunota, nevis jaundibināta organizācija. Mums ir svarīga šī pēctecība, jo tieši 30. gados izveidoto apvienību bīskaps Arvīds Kūmiņš bija tas, kurš uzlika man rokas un ordinēja kalpošanas darbam. Tāpēc mēs atzīmējam apvienības atjaunošanas gadadienu. Savukārt krievu Vasarsvētku draudžu centrs, kas arī tika reģistrēts 1989. gadā, savu darbību sāka kā jauna organizācija, un viņiem šis ir dibināšanas atceres gads.
- Kāds bija iemesls, kāpēc 30. gados vasarsvētku draudzēm bija tik grūti iegūt oficiālo varas iestāžu labvēlību?
- Vasarsvētku kustība Latvijā ienāca strauji - trīs gadu laikā tās locekļu skaits pieauga līdz 400 cilvēkiem. Problēma bija tā, ka ne viens vien no šiem ļaudīm nāca no citas konfesijas. Tas, protams, nepatika šo konfesiju mācītājiem un vadošajām amatpersonām. Sākās pretdarbība. Lietā tika liktas gan dažādas intrigas, gan pazīšanās Saeimas un valdības aprindās. Tas arī bija iemesls, kāpēc Džemam Grēviņam nācās aizbraukt no Latvijas.
1939. gadā Zviedrijā notika šīs valsts vasarsvētku draudžu kongress, kurā piedalījās arī Latvijas delegācija. Pēc atgriešanās no kongresa Arvīds Kūmiņš sāka aktīvu saraksti ar Iekšlietu ministrijas Baznīcu un konfesiju departamenta direktoru E. Dimiņu. Viņš jautāja: „Kāpēc Zviedrijā pat karalis atnāca uz vasarsvētku ticīgo kongresu, bet Latvijā mūs nereģistrē?” Galu galā Kūmiņš bija spiests piedraudēt, ka sūdzēsies valsts un ministru prezidentam Kārlim Ulmanim. Tas līdzēja, un 1940. gada martā apvienība tika reģistrēta. Diemžēl okupācijas dēļ tās mūžs nebija ilgs.
- Vasarsvētku draudzes, tāpat kā daudzas evaņģēliskās draudzes, ir autonomas savā darbībā. Kāda tādā gadījumā ir apvienības nozīme?
- Atbilstoši Latvijas likumdošanai, atsevišķām draudzēm ir liegts daudz kas no tā, ko drīkst draudžu apvienības. Atsevišķa draudze drīkst darboties tikai tajā administratīvajā teritorijā, kur tā reģistrēta. Tā nedrīkst veidot ne garīgās izglītības iestādes, ne misijas, ne daudz ko citu. Kā apvienība mēs to varam.
Taču, mēs aktīvi darbojāmies jau laikā, kad mums vēl bija nelegālā apvienība. Kā draudžu vienotāja tolaik kalpoja Jelgavas draudze, kas bija oficiāli reģistrēta. Izdevām dziesmu grāmatas vasarsvētku draudzēm, bet 1989. gadā mums izdevās saņemt atļauju ievest Latvijā Bībeles, kuras izdalījām ne tikai mūsu apvienības draudzēm, bet visiem kristiešiem, kas to vēlējās.
Esam izveidojuši Latvijas Kristīgās kalpošanas skolu. Mums izdevies panākt visai augstu izglītības līmeni, skolā strādā augsti kvalificēti pasniedzēji, ir vairāki teoloģijas maģistri un, ja Dievs dos, domāsim arī par doktora grāda iegūšanu. Tāpat veidojam misijas, kas ir pavisam cits formējums nekā draudze. Mums ir izveidota Misijas komiteja, kas darbojas, lai atbalstītu evaņģelizācijas darbu, savu kalpošanu sākusi Vidzemes misija Cēsīs.
Organizējam arī citus pasākumus. Ir Dziesmu dienas, reizi mēnesī notiek lūgšanu dievkalpojumi par garīgo atmodu Latvijā. Tie vienmēr ir kupli apmeklēti, cilvēki brauc no visas Latvijas. Tāpat atbalstām mācītāja Jāņa Sadovska Lūgšanu nakts iniciatīvu, kas jau kļuvusi par starpkonfesionālu pasākumu. Organizējam kopīgus braucienus uz Vasarsvētku draudžu Eiropas konferencēm.
Apvienība nav tikai tie četri darbinieki, kas te oficiāli strādā, - tās ir draudzes. Vismaz četras reizes gadā visu draudžu mācītāji sanāk kopā un lemj par kopīgiem pasākumiem, evaņģelizāciju, svētkiem un citām lietām. Pasākumu organizēšanai tiek veidotas rīcības komitejas. Tāpat apvienība palīdz veidot jaunas draudzes, atbalstām jaunos mācītājus.
Dibinot apvienību, mūsu galvenie mērķi bija aktualizēt evaņģelizācijas darbu un palielināt draudžu skaitu, nodibināt savu izglītības iestādi ar latviešu mācību valodu, panākt, lai visām draudzēm būtu savas ēkas. To arī cenšamies darīt. Šobrīd mums ir 19 draudzes un apmēram tikpat daudz draudžu filiāļu. Ja paskatāmies kartē, redzam, ka vasarsvētku draudzes nav Latgalē un lielā daļā Vidzemes. Domājam attīstīt darbu arī šajos reģionos. Tāpat domājam par lielu evaņģelizācijas dievkalpojumu rīkošanu, uz kuriem aicināsim pasaulē pazīstamus evaņģēlistus. Šie pasākumi tiks gatavoti ļoti rūpīgi, un šajā darbā būs iesaistītas visas draudzes.
- Ko jūs kā bīskaps novēlētu savam ganāmpulkam?
- Savām avīm, un viņu man ir daudz, es gribētu novēlēt būt tikpat neatlaidīgām lūgšanās kā līdz šim un lūgt vēl drosmīgāk, evaņģelizēt un aicināt cilvēkus pie Dieva. Taču nebūsim zvejnieki, kas zvejo no vienas mucas otrā! Mēs gribam zivis zvejot no jūras! Mūsu uzdevums nav pārvilināt cilvēkus no vienas konfesijas citā, bet aicināt tos no pasaules, lai Dievs varētu par viņiem apžēloties un izglābt Mūžībai.
