Evaņģēliskie kriminālstāstiņi

Ievietoja | Sadaļa Stāsti, joki un līdzības | Publicēts 09-07-2009

Ieteikt draugiemPačivini Share on Facebook Izprintē Nosūti draugam e-pastu

Šausmas Mēness ielā.

Emīlija atgriezās no lūgšanu sapulces. Bija jau vēls un Emī steidzās ātrāk nokļūt mājās. Naksnīgajās Rīgas ielās atbalsojās vēlīno gājēju steidzīgie soļi. Paldies Dievam, tramvajs nāca drīz un laimīgā Emīlija ērti ieritinājās sēdeklī. Vagons bija gandrīz tukšs, tikai uz aizmugurējā beņķa sakņupis zvilnēja kāds drūms tips. Emī neuzticīgi pašķielēja uz Drūmā pusi. Trīs dienas nedzītie bārdas rugāji, salāpītais vatenis un uz acīm uzmauktā žokejnīca uzticību neviesa. Drošs paliek nedrošs, Emī steigšus novērsās.

Pie Mēness ielas Emīlija izkāpa un teciņiem vien devās mājup. Kreisajā pusē drūmi šalca Lielo kapu vecie koki. Uz ielas dega labi ja katra otrā laterna. Skaidrs, pārējās izbliezuši vietējie huligāni, - nodomāja Emī. Nejauši paskatījusies pār plecu, Emīlija sastinga šausmās - pāris metrus iepakaļ vilkās Drūmais! Emī pielika soli. Drūmais arī. Emī laidās teciņus. Drūmais neatpalika. Sapratusi, ka līdz mājām netiks un palīdzību šajā vēlajā nakts stundā nav no kā gaidīt, Emī metās skriet, ko nagi nes. Drūmais palēkdamies joza pakaļ.

Emī attapās savas mājas vārtu rūmē. Sadzirdot soļus aiz muguras, viņa strauji pagriezās un… Ar sportista cienīgu lēcienu Drūmais piespieda Emī pie sienas. „Palīgā!” - nebalsī iebrēcās Emīlija. Drūmais neteica neko, tikai sēca caur degunu. „Ko tev vajag?” - spiedza Emī. Drūmais lēni nokrekšķinājās un tad aizkapa balsī izdvesa: „Vai tu jau esi sagatavojusies tikties ar Dievu?” „Tās ir beigas!” - nodomāja Emī. Samaņai zūdot viņa vēl pamanīja kā Drūmais izvelk no kabatas saņurcītu Jaunderību un sāk sludināt: „Vai tu, grēciniece, maz zini, ka tev vajadzīga pestīšana?!” Taču Emīlijai vairs nevajadzēja neko.

Terors vilcienā.

Anniņa atgriezās no svētdienas dievkalpojuma. Šodien bija sludinājis kāds ārzemju misionārs, draudze bija saņēmusi daudz svētības un garastāvoklis Anniņai bija pacilāts. Viņa iekāpa vilcienā, izvilka burtnīcu ar svētrunas konspektu un sāka lasīt. Anniņa tā aizrāvās ar lasīšanu, ka nepamanīja savā priekšā stāvošo jaunekli. „Vai drīkst piesēst?” - pieklājīgi vaicāja jauneklis. „Lūdzu, lūdzu!” - atrūca Anniņa un nodomāja, kāpēc gan jaunais cilvēks vēlas sēdēt tieši te, kaut arī vagons ir pustukšs.

Drīz vien Anniņa pamanīja, ka blakussēdētājs nemierīgi knosās. „Vai atļausiet ar jums parunāt par garīgām lietām?” - jauneklis izdvesa un nez kāpēc nosarka. „Ziniet…”, mēģināja iebilst Anniņa. Šajā brīdī solā iemetās izkāmējis stāvs oranžā apmetnī. Kārnā galva bija gludi skūta, tikai pakausī rēgojās gara matu šķipsna. „Harē, Krišna!” - ieaurojās skūtais. „Dievs ir varens!” - atšņāca jauneklis. „Bet…”, Anniņa bilda. „Dievs ir viens, taču mūsu ceļš pie Viņa ir vispatiesākais!” - deklarēja krišnaīts. „Vai tu apklusīsi, maldu apustulis tāds!” - kliedza jauneklis. „A, bet…”, Anniņa vairs tikai vāri kunkstēja. „Paklau, nopērc Bhagavadgītu“, krišnaīts čukstēja. „Bet es Jauno Derību došu par velti!” - jauneklis nepalika atbildi parādā.

Tā turpinājās labu brīdi. Te Anniņa pamanīja, ka viņai pienācis laiks izkāpt. Strauji piecēlusies, viņa metās uz izeju. Četras rokas satvēra Anniņas mēteļa stūrus tā, ka viņa vairs nespēja paspert ne soli. „Kundze nāks uz manu draudzi!” - autoritatīvi paziņoja jauneklis. „Nemaz neceri! Krišna ir kungs!” - šņāca skūtais. Anniņa ar mokām izrāvās un iemuka tamburā. Tomēr vajātāji neatkāpās. Nabaga sieviete tika sagrābta un rauta uz pusēm. Vilciena durvis atvērās, Anniņa spēra saviem mocītājiem un beidzot viņai izdevās atbrīvoties no dzelžainā tvēriena. Klupdama, krizdama viņa izmetās uz perona.

Durvis aizvērās. Vilciens lēni uzņēma gaitu un Anniņa vēl paspēja saskatīt, kā aiz biezajiem durvju stikliem saķērušies niknā dūru cīņā aizbrauc kautrīgais jauneklis un kārnais krišnaīts. Tad viņa paskatījās uz savu saplēsto mēteli, izbrīnā paraustīja plecus un noteica: „Es taču visu laiku centos viņiem ieskaidrot, ka jau sen esmu Dieva bērns! Kāpēc viņi neklausījās?”

****

Morāle: pasludināt Evaņģēliju ir Dieva dots uzdevums ikvienam Kristus sekotājam, tomēr reizēm vajadzētu padomāt, kur, kad un kādā veidā to darīt. Sludinot nevajadzētu aizmirst ieklausīties arī otrā. Tā mēs veltīgi neizšķiedīsim savus spēkus un enerģiju vietās un pie ļaudīm, kam tas nemaz nav vajadzīgs.

****

Raksts pirmoreiz publicēts LVDA izdevuma “Dzīvības Avots” 4. numurā 1999. gadā.
© Ervīns Jākobsons. Pārpublicēšanas vai citēšanas gadījumā atsauce uz autoru un pirmpublikāciju obligāta.

Līdzīgie raksti:

Komentāri (2)

  1. nu tad gribu pateikt ko par tevis tik jusmigi atbalstito “jauno paaudzi”… redz, man ir bijusi loti daudzi gadijumi Riga, kad uz ielas pienak kads no sis sektas vai ari “prieka vests” un vel kadas citas, un sak mani saukt par grecinieku un skaitit savus patarus, lai gan par mani nemaz neko nezina… un pat nemaz nemegina ieklausities, tikai mal savu malamo…

    un pie draugiem ari pienakusi tie pasi… vini nemaz neklausas, ko saka, ka nemaz neinterese vinu kaktu ticibai, kura uz ielas uzmacas, nozakajot pilnigu svesinieku par grecinieku, lai gan,varbut, vinu varetu ierindot starp svetajiem…

    tas diez ko labu neliecina…

  2. Par to jau arī bija šī ironeska. Tikai nesaprotu, no kurienes Tev priekšstats, ka es jūsmīgi atbalstu “Jauno paaudzi”? Neko tādu neesmu pamanījis.

Uzraksti komentāru