Valdis Kalniņš: Dievs dara neiespējamo

Ievietoja | Sadaļa Personības | Publicēts 05-07-2009

Ieteikt draugiemPačivini Share on Facebook Izprintē Nosūti draugam e-pastu

- Ventspilī ir kalpojuši vairāki mācītāji Kalniņi. Cik jūsu pilsētā ir mācītāju ar šādu uzvārdu?

- Kādreiz baptistu draudzē kalpoja Viesturs Kalniņš, mans brālis Māris Kalniņš ir mācītājs nekonfesionālā draudzē „Dzīvības Avots”, bet es esmu vasarsvētku draudzes mācītājs.

- Abi ar brāli esat mācītāji. Vai augāt kristīgā ģimenē?

- Bērnībā tiku vests uz baptistu draudzes dievkalpojumiem, taču, kad paaugos, aizgāju no Dieva. Mani nekas nespēja pārliecināt par Dieva esamību. Sekoja armija, vēlāk jūrnieka gaitas un pasaules ceļi. Manam tēvam Dievs bija devis atklāsmi, ka es tomēr tikšu glābts. Tā arī notika. Kad dzīvē sākās problēmas, grūtības un sarežģījumi, es sastapos ar dzīvo Dievu.

Ap manu kaklu bija savilkusies pamatīga cilpa. Pats nespēju savu dzīvi pārmainīt, un bija brīdis, kad šķita - man jāaiziet no šīs pasaules. Kādu vakaru nolēmu izdarīt pašnāvību. Viena balss teica, ka es mierīgi varu aiziet no šīs dzīves. Dzīvoji kā fraijers un nomirsi kā fraijers. Neviens tev neko nevarēs padarīt. Gāju pēc virves, jo sapratu, ka nupat ir īstais laiks - dzirdu kaut kādas balsis! Nezināju, kur virvi īsti meklēt, bet tā pati balss man norādīja, kur tā atrodas. Kad liku sev cilpu kaklā, kāda cita balss teica, ka pašam atņemt sev dzīvību ir liels grēks. Tikai Tam, kurš to devis, ir tiesības to atņemt. Domāju: nu ir riktīgi, jau divas balsis runā ar mani! Tad telpā, kur atrados, atspīdēja brīnišķīga gaisma. Tā bija spožāka par sauli, tomēr nežilbināja un nebija biedējoša. No šīs gaismas plūda tik spēcīga mīlestība, ka es noslīgu uz ceļiem un lūdzu: „Ja tas esi Tu, Dievs, glāb mani! Ja nē, es aiziešu no šīs pasaules!” Tā lūgdams es aizmigu, bet, kad no rīta pamodos, biju jauns radījums - brīvs no visiem grēkiem.

Mana dzīve bija pārmainīta, tomēr es vēl nepazinu Personu, kas to pārmainīja. Jā, es biju brīvs no grēkiem, taču sirdī nebija pārliecības, ka patiesi esmu glābts. Reiz Jaunjelgavā pie mācītāja Gunāra Lagzdiņa piedzīvoju reālu Jēzus Kristus klātbūtni. Kad aicināja iznākt priekšā tos, kas pirmo reizi mūžā vēlas sastapties ar Jēzu, nospriedu, ka esmu ar Viņu jau sastapies un priekšā negāju. Vēlāk pie Gunāra mājās Svētais Gars nonāca pār mani, un es lūdzu Dievam, lai Viņš piedod visus manus grēkus, jo līdz tam to vēl nekad nebiju darījis. Piecēlos ar pārliecību sirdī, ka tagad patiešām pazīstu savu Glābēju.

Priecājos par savu glābšanu, taču Dieva Gars teica: „Nepriecājies tik ļoti, jo tavs nams vēl nav izglābts!” Iebildu: „Kungs, ko tad es tur varu darīt? Tu taču esi Glābējs!” Svētais Gars atbildēja: „Tev būs jākalpo savam namam, lai viņi tiktu glābti!” Tad nāca laiks, kad sieva gribēja šķirties no manis, jo es esot palicis pavisam nenormāls. Kad viņa nolika pie durvīm koferi un pieprasīja, lai izvēlos - vai nu viņa, vai Dievs -, atbildēju: „Labāk kopā ar Jēzu Kristu debesīs nekā kopā ar tevi ellē!” Kolīdz biju pateicis šos vārdus, Dievs runāja manā sirdī, ka Viņš izglābs manu namu. Šodien mēs abi ar sievu kalpojam Tam Kungam.

- Iepazīstiniet ar savu ģimeni.

- Mana sieviņa Danute pēc tautības ir lietuviete. Mums ir meita Jolanta un divi dēli - Gvido un Dzintars. Bērni ir piedzīvojuši garīgu jaunpiedzimšanu un visi ir piedzīvojuši arī brīnumainu dziedināšanu. Kur ārsti bija bezspēcīgi, Dievs sevi apliecināja ar varenu spēku. Par to zina visi Ventspils mediķi. Arī mana slimību vēsture bija ļoti bieza, taču visas slimības ir aizgājušas, un es savā vecumā jūtos lieliski.

- Kā jūs kļuvāt par mācītāju?

- Es apmeklēju kādu draudzi, taču tur vairāk interesējās par to, ko es varu palīdzēt fiziski, bet mazāk, kas notiek ar manu garu. Uz Ogri, kur tolaik kalpoja Gunārs Lagzdiņš, izbraukāt nevarēju, tādēļ lūdzu Dievam, lai Viņš parāda, ko man darīt. Dzirdēju skaidru balsi, kas teica, ka man jāiet uz vasarsvētku draudzi.

80. gados draudzei vēl nebija savu telpu, tā pulcējās kādās mājās. Draudzes mācītājs bija vasarsvētku draudžu pirmais bīskaps Fricis Ozolinkevičs. Viņš bija saņēmis atklāsmi, ka Dievs sūtīs viņam palīgu, taču nekādā ziņā es to neattiecināju uz sevi. 80. gadu beigās draudze sāka sarunas ar pilsētas vadību par Tabora dievnama atgūšanu. Šīs baznīcas pamatakmens likts 1928. gadā. Ar savu ziedojumu un laba vēlējumiem nama celtniecību atbalstīja ievērojamais Latvijas politiķis un valstsvīrs Dr. Kārlis Ulmanis. Būvi pabeidza 1930. gadā un tā tika reģistrēta kā Ventspils Otrās baptistu draudzes dievnams. Šī draudze piederēja tā sauktajai Atmodas baptistu saimei, kam dažos teoloģiskos jautājumos bija no tradicionālajiem baptistiem atšķirīgs viedoklis. Mācības, uzskatu un dievkalpojumu formas ziņā Atmodas baptisti bija tuvi vasarsvētku draudzēm. Starpkaru periodā Otrā baptistu draudze bija lielākā kristiešu kopiena Ventspilī. 1950. gadā komunistu režīms nolēma pielikt šīm aktivitātēm punktu. Dievnamā tika ierīkota sporta zāle, kur trenēties boksa un smagatlētikas entuziastiem.

Pilsētas tēvi izteica draudzei priekšlikumu izmantot ēku kopā ar sportistiem. Taču Dievs mums deva pravietisku atklāsmi, ka mēs atgūsim šo namu bez jebkādiem nosacījumiem. Tā arī notika - kopš 1989. gada Tabora dievnams ir Ventspils vasarsvētku draudzes mājvieta.

Kad nams tika atgūts, mēs daudz lūdzām, lai Dievs dod mācītāju, jo Fricis Ozolinkevičs jau bija vecs vīrs. Tajā laikā mēs ar Gunāru Lagzdiņu sludinādami un liecinādami daudz ceļojām pa Igauniju, Lietuvu, Krieviju, Baltkrieviju, tādēļ bīskaps teica: „Valdis var sludināt!” Atbildēju: „Tas ir galīgi garām, es neesmu mācītājs!” Taču Dievs mani uzrunāja, ka man jābūt šajā vietā. Izlikos, ka nedzirdu. Pēc kāda laika Dievs runāja vēlreiz, tomēr es strīdējos pretī: „Kungs, es nekas neesmu, es nevaru sludināt, es nezinu Vārdu!” Esmu tāds un esmu šitāds! Tad Dievs man vīzijā parādīja Tabora baznīcu pilnu ar cilvēkiem, pat šķērssienas bija nojauktas. Tur bija galds, katedra, bet nebija neviena, kas sludina. Kāda balta roka paņēma mani, izveda priekšā un teica: „Tev jābūt šeit!” Tad es vairs nepretojos Dievam.

Kad ienācu draudzē, tur bija desmit cilvēku, kas sapulcējās svētdienās. Daži brauca no rajona un pat no Valdemārpils. Kad mums atļāva oficiāli reģistrēt draudzi, tik tikko savācām nepieciešamos 20 cilvēkus. Lielākoties tie bija veci ļaudis, jauniešu nebija vispār. 1990. gadā mums pilnībā atdeva dievnamu. Gluži kā apustuļiem, arī mums sākumā bija augšistaba, tad mazā zālīte, visbeidzot - lielā zāle. Tagad draudzē ir ap 80 dažādu paaudžu, tautību un sociālo grupu cilvēki.

Draudzes kalpošanas rezultātā izveidojās jauna vasarsvētku draudze Stendē. Šī draudze nebija mūsu prāta iegriba, bet atklāsme no Dieva. Dievs tur visus šos gadus ir darbojas pārdabiskā veidā. Ir bijušas acīmredzamas dziedināšanas, cilvēki tikuši atbrīvoti no garīgas apsēstības. Kalpojam arī Pāvilostā, Piltenē un Spārē.

Mums ir laba sadarbība ar Ventspils domi. Savulaik likuma robežās centāmies kalpot skolās, taču tagad šīs lietas valstī ir sakārtotas un visās skolās ir ticības mācības vai ētikas skolotāji. Sadarbībā ar kapelānu dienestu, ar Dieva Vārdu un aizlūgšanām apmeklējam arī slimnīcas.

- Ko jūs novēlētu Latvijas cilvēkiem.

- Daudzi cilvēki tiek sātana piekrāpti, ka viņu grēki nevar tikt piedoti. Mana mamma reiz teica: „Ja Valdis nāks pie ticības, tad arī ellē ticēs!” Dievs ir spēcīgs un varens darīt neiespējamo. Tādēļ novēlu visiem ļaudīm, lai neviens nezaudē ticības drosmi, bet nāk pie Jēzus Kristus, kurš spēj pārveidot jūsu dzīvi. Tad jūs no neglābjamiem grēciniekiem kļūsiet par taisnīgiem, grēku uzvarošiem cilvēkiem.

   

Raksts balstīts uz publikācijām žurnāla „Tikšanās” 2000. gada jūlija un 2001. gada maija numuros.
© Ervīns Jākobsons. Pārpublicēšanas vai citēšanas gadījumā atsauce uz autoru un pirmavotu obligāta.

Līdzīgie raksti:

Komentāri (2)

  1. Paldies Tev, Valdi, Tu esi īsts Dieva bērns! Lai Dievs svētī Tevi un Tavu ģimeni!

  2. Dieva sv’et’ibu visai draudzei.

Uzraksti komentāru