- Laikmeta zīmes - http://www.laikmetazimes.lv -

Homoseksuālisms (II): ideoloģiskā cīņa

Ievietoja Ervīns Jākobsons 2009. gada 31. maijs 12:00 sadaļā Valsts un pilsoņi

Kad 2005. gadā atklātībā parādījās pirmās ziņas par homoseksuāļu gājienu jeb tā saukto praidu mūsu zemē, tas manī radīja pretrunīgas jūtas. No vienas puses, šāda publiska seksuālās orientācijas demonstrēšana man ir pilnīgi nepieņemama, tomēr vienmēr esmu iestājies par visu sabiedrības grupu tiesībām brīvi pulcēties un paust savu viedokli. Taču tad man radās iespēja nopietnāk iedziļināties geju kustības vēsturē, iepazīt šīs kustības mērķus un izmantotās „cīņas” metodes. Tā pamazām nonācu pie atziņas, ka specifiskos un ļoti konkrētos gadījumos, piemēram, kad tiek apdraudēta iedzīvotāju tikumība, veselība vai morālā labklājība, valsts varai ir tiesības un pat pienākums ierobežot kādas sabiedrības grupas demokrātiskās brīvības visas sabiedrības kopējo interešu labad.

Tomēr, lai nonāktu pie šāda secinājuma, ir jāzina uz kādiem nepatiesiem un demagoģiskiem argumentiem balstās geju ideoloģija. Iepriekšējā rakstā jau stāstīju kā un ar kādām metodēm tika panākts Amerikas Psihiatru asociācijas un vēlāk arī Pasaules Veselības organizācijas lēmums izslēgt homoseksuālismu no slimību un diagnožu saraksta. Šoreiz iepazīsimies ar populārākajiem argumentiem, jēdzieniem un tēzēm, ko geju aktīvisti izmanto savā propagandā, un pārliecināsimies par šo argumentu melīgo un sagrozīto būtību.

Vispirms jāteic, ka nevajadzētu likt vienlīdzības zīmi starp jēdzieniem „homoseksuālists” un „gejs”. Vairākums ļaužu neatšķir šo divu vārdu dziļāko nozīmi, tomēr pareizāk būtu, ja mēs iemācītos to jēdzienisko saturu nodalīt vienu no otra. Homoseksuālisms ir iedzimta vai pārsvarā iegūta novirze un, tāpat kā jebkura cita slimība, var izraisīt vienīgi līdzjūtību pret cilvēku, kuru tā skārusi. Lielākā daļa homoseksuāļu dzīvo klusu, mierīgu dzīvi un neuzmācas citiem ar savu seksualitāti. Savukārt gejisms ir agresīva homoseksuālisma propaganda ar mērķi padarīt šo novirzi par normu. Visas uzmācīgās un sabiedrību kaitinošās akcijas, tostarp arī praidi, ir tipiskas gejisma izpausmes.

Geju ideoloģijas galvenā tēze ietverta “bauslī”, ka homoseksuālisms ir ģenētiski iedzimts un nemaināms. Tomēr līdz šim neviens nopietns ģenētikas speciālists nav bijis gatavs apgalvot, ka būtu atklāts kāds ģenētisks rādītājs, kas ļautu homoseksuālismu uzskatīt par iedzimtu. Sensacionālas ziņas par šādiem atklājumiem laiku pa laikam parādās plašsaziņas līdzekļos, tomēr beigās tās izrādās vien kārtējais blefs. Savukārt oponentu argumenti ir gana loģiski un pārliecinoši. Kaut vai fakts par identiskajiem dvīņiem, kuriem ir vienāds hromosomu jeb DNS komplekts, un katrā hromosomu pārī ģenētiskais mantojums identisks. Ja viens no dvīņiem „piedzimst” homoseksuāls, tad arī otram neizbēgami vajadzētu būt ar šādu iezīmi. Taču tas tā nav. Ir jābūt kādam citam iemeslam.

Ja homoseksuālisms būtu pārmantots, tam ar laiku vajadzēja izzust no cilvēku genofonda, jo homoseksuāļi nemēdz radīt pēcnācējus. Taču homoseksuālisms ir pastāvējis un turpina pastāvēt visās pasaules tautās. Bez tam, ja homoseksuālismu izraisītu pārmantotas iezīmes, tā līmenim visos laikos un kultūrās vajadzētu būt nemainīgam, taču vēstures gaitā ir bijušas tādas sabiedrības kā Sodoma, Gomora, senā Grieķija un Romas impērija, kur homoseksuālisms sasniedza epidēmijas apmērus. Vēstures fakti liecina, ka šīs un daudzas citas kultūras izzuda tieši sava izvirtušā dzīvesveida dēļ. Nesen arheologi teritorijā, ko kādreiz aizņēma Sodoma un Gomora, atrada sarkofāgu ar senu mūmiju no laika, kad šīs pilsētas tika iznīcinātas. Mūmijas paliekās tika atrasts cilvēcei nezināmas modifikācijas HIV vīruss, kurš tiek pārnēsāts pa gaisu pilienu veidā. Izrakumi tūdaļ tika pārtraukti un pieeja šai vietai liegta. Jebkura sabiedrība, kas ļauj vaļu morālai degradācijai, agri vai vēlu piedzīvo sabrukumu. To pierāda cilvēces vēsture.

Pētnieki uzskata, ka „īsto” homoseksuālistu skaits nepārsniedz 1 - 3% no kopējās homoseksuāļu populācijas. Tie ir cilvēki, par kuriem varētu teikt, ka viņu nosliece ir vairāk vai mazāk „iedzimta”. Šādai novirzei var būt dažādi iemesli, vai nu ģenētiski (mazticams) vai garīgi (visbiežāk) - paaudžu lāsts, okultisms un tamlīdzīgi. Ilgu laiku tika propagandēts viedoklis, ka homoseksuāli orientētu personu jebkurā sabiedrībā esot apmēram 10%, taču vairākums zinātnieku un nu jau arī paši homoseksuāļi piekrīt, ka šis skaitlis ir pārspīlēts. Tas varētu svārstīties no 5 - 7%. Taču, ja „īsto” homoseksuāļu ir tikai 1 - 3%, kas tad ir pārējie? Atbilde ir skaidra - pārējie šādam dzīvesveidam pievērsušies citu iemeslu dēļ.

Kādi ir šie iemesli, par to zinātniekiem pagaidām nav izdevies vienoties. Visi atzīst, ka tas ir vairāku faktoru mijiedarbības rezultāts. Tiek pieļauta arī ģenētisku un hormonālu faktoru ietekme, tomēr visi nopietnie zinātnieki atzīmē, ka tā var būt tikai ietekme, nevis bioloģiski noteikta nolemtība. To faktoru vidū, kas ietekmē homoseksuālisma veidošanos, tiek minēti viena vai otra vecākā trūkums ģimenē, pārlieka kautrība un grūtības veidot normālas attiecības ar pretējo dzimumu, ačgārna pirmā seksuālā pieredze un daudzas citas. Taču visbiežāk piesauktais iemesls ir bērnībā vai pusaudža gados piedzīvotā seksuālā izmantošana. Kāds Latvijā labi pazīstams žurnālists savam mācītājam rakstītā vēstulē, kas 80. gados tika publicēta vienā no trimdas žurnāliem, atzīstas, ka jaunībā bijis ASV kongresmeņa palīgs, bet daudziem no tiem esot tā dēvētie pāži - jaunekļi seksuālo tieksmju apmierināšanai. Tā arī viņš kļuvis homoseksuāls. Tomēr tagad šis cilvēks dedzīgi propagandē ideju, ka homoseksuālisms ir iedzimts.

Homoseksuāļi apgalvo, ka šādas orientācijas cilvēki nemaz nespēj veidot normālas seksuālas attiecības ar pretējo dzimumu - viņiem tas esot pretīgi. Taču geju kustības un viņu atbalstītāju lokā ir krietns skaits biseksuāļu - cilvēku, kam principā vienalga, ar ko pārgulēt. Tas pierāda, ka šie cilvēki spēj veidot normālas seksuālas attiecības, taču apzināti izvēlējušies piekopt pretdabiskas. Tieši biseksuāļi ir viskvēlākie gejisma reklamētāji. Tiesa, daļa homoseksuāļu uz biseksuāļiem raugās ar acīmredzamu netīksmi, jo viņi ir skaidrs pieradījums tam, ka homoseksuālisms savā dziļākajā būtībā ir morāla izvirtība.

Apgalvojums par homoseksuālismu kā iedzimtu parādību ir viens no galvenajiem argumentiem cīņā par to, lai šī novirze tiktu padarīta par normu. Tomēr šāda loģika ir absurda, jo iedzimtas mēdz būt arī daudzas citas ģenētiskas, fiziskas vai psihiskas kaites, tomēr neviens šīs novirzes nesauc par normālām. Tie, kas šodien cīnās, lai seksuālās perversijas bez jebkāda zinātniska pamatojuma tiktu atzītas par normu, drīz vien būs spiesti baudīt savu maldu rūgtos augļus - cilvēka personības garīgu un tikumisku degradēšanos.

Cits geju kustības ačgārni pielietots jēdziens ir „minoritāte”. Geju leksikā tas parādījās 1986. gadā, kad  ASV Augstākā Tiesa noteica ASV štatu brīvas tiesības homoseksuālu uzvedību pasludināt par krimināli sodāmu. Geju kustībai neatlika nekas cits kā ķerties pie vienīgā jēdziena, ar kura palīdzību tā varēja iegūt konstitucionālu aizsardzību, proti, minoritātes statusa. Par minoritāti tiek atzītas tās sabiedrības grupas, kas izcietušas ilgstošu diskrimināciju, nav spējīgas palīdzēt pašas sev un tiek definētas kā tādas, kam piemīt „nemainīgas, pastāvīgas iezīmes”. Geju kustības mērķis ir pārmainīt homoseksuālisma definīciju, no seksuālas uzvedības formas pārdefinējot to par iedzimtu, pastāvīgu un nemainīgu esamības stāvokli. Tas dod iespēju definēt homoseksuāļus kā minoritāti, kas pielīdzināma mazākumtautībām un citām grupām, kuru minoritātes statuss sakņojas patiesi nemainīgās īpašībās.

Vēl viens jēdziens, ko plaši izmanto geju aktīvisti, saistīts ar iecietību jeb toleranci. Būt tolerantam nozīmē samierināties ar kādu parādību vai personu, kas nav patīkama, ar mērķi pēc iespējas lielākā mērā nodrošināt pieklājību. Taču geju leksikā tolerance nozīmē homoseksuālisma pieņemšanu bez jebkādiem nosacījumiem. Jebkuram, kas nosoda homoseksuālu dzīvesveidu, tiek uzspiests neiecietības zīmogs. Tomēr sabiedrībai nav jābūt iecietīgai pret degradējošām, postošām lietām un parādībām. Augstu tolerances līmeni ir pelnījusi, piemēram, vārda brīvība (tiesības paziņot: „Es esmu gejs”), taču mums nav jāpacieš sabiedriski kaitīgs uzvedības modelis (sodomija). Tolerance pret kādu parādību vai personu ir atkarīga no tās bīstamības līmeņa un sekām, ko tā var radīt.

Šodien ar melīgām runām par toleranci un cilvēktiesībām pasaulē mēģina piesegt daudzas postošas un kaitīgas lietas - narkotiku propagandu, bērnu pavešanu netiklībā, tikumības piesmiešanu, reliģisko un nacionālo svētumu zaimošanu. Piemērus nav tālu jāmeklē - eksperimenti skolās, kur bērniem uztiepj „netradicionālus” seksuālās uzvedības modeļus, izaicinošu pasākumu rīkošana, kuru vienīgais mērķis ir provocēt sašutumu cilvēkos, lai pēc tam varētu vaimanāt par sabiedrības neiecietību, tradicionālo ģimenes vērtību noliegšana.

Savai ideoloģijai geji izmanto arī vēsturi. Īpaši tiek uzsvērta homoseksuāļu vajāšana Hitlera Vācijā, ko salīdzina ar holokaustu. Taču Vācijā vajāja arī zagļus un izvarotājus, taču tādēļ šīs sociālās deviācijas nav kļuvušas par normu. Starp citu, geju gadījumā atsaukšanās uz nacismu ir pilnīgi nevietā, jo nacistu kustība lielā mērā attīstījās tieši no geju organizācijām. Tikai pēc 1934. gada, kad politisko nesaskaņu rezultātā Hitlers nolēma izrēķināties ar savu konkurentu - nacistisko triecienvienību (SA) līderi Ernstu Remu, kurš bija vispārzināms gejs, sākās homoseksuāļu vajāšanas. Līdz tam liela daļa SA vīru bija homoseksuāļi un arī nacistu partijas augstākajos ešelonos netrūka cilvēku ar perversām tieksmēm. Geju stāvokļa salīdzināšana ar holokaustu ir rupjš apvainojums ebrejiem, kas savas tautības dēļ tika fiziski iznīcināti, kamēr homoseksuāļi nokļuva pāraudzināšanas nometnēs, pie tam ne jau visi, bet tikai tie, kas paši piesaistīja sev varas iestāžu un sabiedrības uzmanību.

Geju kustības „cīņas” arsenālā ir gan savu uzskatu un ideoloģijas agresīva propaganda, gan jēdzienu un terminu pārdefinēšana savā labā, gan arī pretinieku nomelnošana visiem iespējamiem līdzekļiem. Viens no atslēgas vārdiem šajā kampaņā ir jēdziens „homofobija”. Sākumā „homofobija” bija žargonvārds psihiatrijā, kas raksturoja cilvēka bailes no sevis vai homoseksuālām tieksmēm sevī. Geju aktīvisti šo definīciju pārdefinēja kā „ienaidu pret homoseksuāļiem”. Šajā definīcijā tiek iekļauts jebkurš, kas uzskata, ka homoseksuālisms ir anomālija vai grēks. Kad geju aizstāvjiem lūdz definēt atšķirību starp homofobisku un citāda veida homoseksuālisma kritiku, viņi atbild, ka neatzīst par likumīgu nekādu pretdarbību. Termina „homofobija” lietošana ir arī sava veida reliģiska diskriminācija, jo netiešā veidā nonievā un pasludina par nelikumīgām pasaules lielāko reliģiju doktrīnas homoseksuālisma jautājumā.

Tikpat izplatīts paņēmiens ir visu oponentu pasludināšana par slēptiem homoseksuālistiem, kas baidās atklāt savu orientāciju un tādēļ ir tik neiecietīgi pret atklātiem homoseksuāļiem. Tādejādi tiek mēģināt nostādīt homoseksuāļus un to pretiniekus uz viena morālā un tikumiskā līmeņa, sējot šaubas par šo cilvēku morālo stāju. Tāpat nemitīgi tiek piesauktas visas negācijas, kādas vien sastopamas heteroseksuālu ļaužu vidū, it kā citu grēki mazinātu pašu netikumu. Atsaukšanās uz sabiedrībā izplatītiem grēkiem nekādi nepadara sodomiju mazāk bīstamu.

Viens no geju taktikas elementiem ir parādīt oponentus pēc iespējas negatīvākā gaismā. Jebkuru, kas izrāda pretestību homoseksuāļiem, apsūdz, ka viņš ir garīgi slims fanātiķis, līdzvērtīgs rasistam. To labi varēja redzēt arī „Baltijas praida” laikā 16. maijā, kad viena no Latvijas komerctelevīzijām savos ziņu raidījumos centās protestējošos praida pretiniekus attēlot kā naidpilnus, brēcošus deģenerātus. Intervētas tika tikai dažas iereibušas vai citādi neadekvātas personas, bet pilnīgi ignorēti vairāki simti godīgu cilvēku, kas veselām ģimenēm bija nākuši, lai izteiktu savu nosodījumu izvirtības propagandai. Turpretī geji un lesbietes tika parādīti kā smaidīgi, jautri un miermīlīgi cilvēciņi. Šādas metodes kalpo, lai veidotu negatīvu sabiedrības viedokli par homoseksuāļu pretiniekiem un piespiestu tos klusēt.

Taču visamorālākie geju sludinātie meli ir apgalvojums, ka homoseksuālisms ir nenovēršams, nelabojams un neārstējams. Tās ir pilnīgas blēņas. Pasaules praksē pazīstamas gan uz laicīgās psihoterapijas atziņām, gan reliģijā balstītas ārstniecības metodes. Daudzi no tiem, kas griezušies pēc palīdzības, lai mainītu savu seksuālo orientāciju, piedzīvo nopietnus uzlabojumus vai pilnībā tiek galā ar savu novirzi. Ir pierādījies, ka ārstnieciskas terapijas rezultātā apmēram 30% homoseksuālu pacientu pilnībā atbrīvojas no savas ačgārnās tieksmes, un vēl 30% jūt ievērojamus uzlabojumus. Protams, nevienu homoseksuāli, tāpat kā alkoholiķi vai narkomānu, nevar izārstēt ar varu, jo tādā gadījumā cilvēks agri vai vēlu atgriežas pie sava netikuma. Taču tiem, kas to patiesi vēlas, palīdzēt var, kaut arī ne vienmēr tas ir viegls un ātrs process.

Homoseksuāli aktīviem cilvēkiem parasti piemīt arī citi kaitīgi ieradumi. Viņi var būt iesaistīti galējās seksuālu perversiju formās vai arī nodarboties ar prostitūciju. Homoseksuāļi bieži vien aizraujas ar pastiprinātu alkohola, medikamentu un narkotisko vielu lietošanu. Sava bieži vien nekārtīgā dzīvesveida dēļ homoseksuāļi ir viena no lielākajām HIV un AIDS riska grupām, viņiem piemīt arī veselu rinda citu saslimšanu, kas reti novērojamas pārējām iedzīvotāju grupām. Daudzu homoseksuāļu dzīves neatņemama sastāvdaļa ir izmisums un domas par pašnāvību.

Protams, arī psihiatru un psihoterapeitu vidū nav vienprātības homoseksuālisma ārstēšanas jautājumā, tomēr visā pasaulē ir gūti pozitīvi rezultāti šajā jomā. Tieksmi uz savu dzimumu ietekmē dažādi faktori, tāpēc dažādiem cilvēkiem ir nepieciešama dažāda veida palīdzība. Ļoti labus panākumus homoseksuālisma dziedināšanā gūst kristīgas homoseksuāļu atbalsta grupas, citiem nepieciešama psihoterapeitu iejaukšanās. Vēl citi apvieno dalību atbalsta grupā ar psihoterapijas kursu. Pasaulē ir simtiem bijušo homoseksuālistu, kas atbrīvojušies no sava netikuma un šodien dzīvo laimīgu ģimenes dzīvi. Droši var teikt, ka ikviens, kas patiesi meklē brīvību no homoseksuālām tieksmēm, agrāk vai vēlāk to sasniegs, ja vien pieliks zināmas pūles. Diemžēl geju ideologi rūpīgi slēpj šos faktus un apstrīd homoseksuālisma ārstēšanas efektivitāti, apgalvojot, ka šāda ārstēšana nodara postu pacientu psihiskajai veselībai.

Kaut arī lielākā daļa Latvijas sabiedrības homoseksuālismu joprojām uzskata par perversiju, tomēr arvien vairāk cilvēku, īpaši jauniešu, sāk pieņemt homoseksuāļu sludinātās idejas kā patiesas. Arī homoseksuāļu vecāki, paši būdami heteroseksuāli, nereti tomēr ir gatavi pieņemt geju ideoloģijas tēzes un pat piedalīties viņu „lepnuma parādēs”. Taču patiesa mīlestība nenozīmē samierināties ar savu mīļoto nelaimi, bet gan darīt visu, lai palīdzētu saviem bērniem izrauties no garīgas verdzības un atkarību važām.

Homoseksuālisti vēlas, lai viņus uzskatītu par aizspriedumu un novecojušu morāles principu upuriem. Taču, tā rīkojoties, sabiedrība ļautu viņiem turpināt postīt gan savu personīgo dzīvi, gan iesaistīt homoseksuālismā jaunatni. Jā, viņi patiešām ir upuri, taču ne jau tikai sliktu vecāku, nežēlīgu vienaudžu un seksuālu maniaku upuri. Pirmkārt, viņi ir sevis pašu upuri. Šie cilvēki ir pievilti, bet tikai tāpēc, ka vēlas tādi būt. Sabiedrība nedrīkst pieļaut tālāku maldu un grēka izplatīšanos. Pret homoseksuālistiem kā indivīdiem ir jāizturas ar pieklājīgu līdzjūtību, taču nav pieļaujama ne vismazākā divdomība vai kompromiss attieksmē pret homoseksuālismu kā sociālu parādību.

Cilvēki neprotestē pret to, ka katrs mīlējas ar ko un kā grib, ja vien viņš nepārkāpj likumu un nedara to publiski. Cilvēki protestē pret geju reklamēšanos. Vairākums nav pret homoseksuālistiem kā personībām, bet pret viņu dzīvesveidu, kas ir neauglīgs un bīstams sabiedrībai, jo izplatās un ietekmē jaunatni. Pieņemsim, ka „progresīvā” Eiropa mūs piespiestu atcelt visus ierobežojumus, kādus šobrīd homoseksuālistiem paredz likums, un sabiedrība ar to samierinātos. Zinot mūsu varas vīru lokano mugurkaulu šādu situāciju nav grūti iedomāties. Taču, ja mēs pieļausim, ka tiek „atcelta” arī tautas tikumiskā izpratne par homoseksuālismu kā perversiju, tad varam sagaidīt, ka šāda sabiedrība agrāk vai vēlāk iznīcinās pati sevi.

Homoseksuāliem cilvēkiem jābūt nodrošinātām visām politiskām, ekonomiskām un sociālām tiesībām, taču, ja sabiedrība sāks uztvert homoseksuālu dzīvesveidu kā normālu, šis netikums izplatīsies. Ir zināms, ka no neirofizioloģijas un psihofizioloģijas viedokļa pirmā seksuālā pieredze jaunam cilvēkam veido un ieliek pamatus viņa turpmākajai uzvedībai dzimumdzīves jomā. Ja normāls jaunietis plašsaziņas līdzekļu, filmu vai geju propagandas ietekmē pamēģinās viendzimuma seksu, gūstot no tā seksuālu apmierinājumu, viņam būs ārkārtīgi grūti atbrīvoties no šī netikuma un homoseksuālisms izplatīsies kā infekcija. Mēs nedrīkstam to pieļaut.

Dievs, svētī Latviju!

  

© Ervīns Jākobsons. Pārpublicēšanas vai citēšanas gadījumā atsauce uz autoru un interneta vietni www.laikmetazimes.lv obligāta.

Līdzīgie raksti:


Raksts atrodams vietnē Laikmeta zīmes: http://www.laikmetazimes.lv

Saite uz rakstu: http://www.laikmetazimes.lv/2009/05/31/homoseksualisms-ii-ideologiska-cina/

© 2009 - 2013 Laikmeta zīmes. Visas tiesības aizsargātas.