13. janvāris: cēloņi un sekas

Ievietoja | Sadaļa Valsts un pilsoņi | Publicēts 01-02-2009

Ieteikt draugiemPačivini Share on Facebook Izprintē Nosūti draugam e-pastu

2009. gada 13. janvāris ir tā robežšķirtne, kad, pēc dažu politiķu vērtējuma, tika šķērsota „sarkanā līnija”, proti, Latvija piedzīvoja savā jaunlaiku vēsturē vēl nepieredzētu notikumu - masveida grautiņus pašā Rīgas sirdī. Šobrīd, kad kopš liktenīgā vakara pagājis zināms laiks un emocijas pamazām norimst, atskatīsimies uz 13. janvāra notikumiem un mēģināsim saprast, kas, kā un kāpēc notika.

Skatoties tiešraidi un videomateriālus no notikuma vietas manas vienīgās emocijas bija sašutums un kauns. Nē, ne jau par to, ka cilvēki pulcējās Doma laukumā, lai izteiktu protestu pret valstī notiekošo un sniegtu savu vērtējumu valdības darbam, kaut arī apzinos, ka šī tautas sāpe un izmisums kārtējo reizi tika izmantoti dažu politisko spēku savtīgās interesēs. Vairākums cilvēku savu protestu bija atnākuši izteikt miermīlīgā un korektā formā. Kauns un nožēla mani pārņēma, kad sākās grautiņi Rīgas ielās, jo īpaši tādēļ, ka lielāka daļa nekārtību dalībnieku bija mani tautieši.

Tas, ka provokācijas būs, bija skaidrs jau iepriekš. Aicinājumi uz vardarbību un grautiņiem, kas pirms šī pasākuma parādījās interneta vidē, lika domāt, ka Latvijā vai aiz tās robežām ir spēki, kuri rūpīgi gatavojas provokācijām. Taču, atklāti runājot, provokācijas tika gaidītas galvenokārt no krievu radikālo organizāciju puses. Neskatoties uz vairāku krievu organizāciju aicinājumu nepiedalīties „latviešu mītiņā”, pūlī tomēr bija redzamas krievu jauniešu grupas, kas vicināja Krievijas karogus un izkliedza saukļus ar prasību piešķirt krievu valodai oficiālu statusu. Tāpēc, kad sākās pirmās nekārtības pie Saeimas ēkas, biju pilnīgi pārliecināts, ka provokatori ir krievu nacionālisti. Kā vēlāk stāstīja aculiecinieki, provokatoru grupas patiešām bija - maskās tērpti krievu valodā runājoši jaunieši, kas nemitīgi uzkurināja pūli un pirmie meta akmeņus uz policistiem. Vēlāk viņi bija pirmie arī notikumos Smilšu ielā. Diemžēl mūsu iekarsušie bāleliņi viegli padevās provokācijām un izdarīja melno darbu. Kā interesēs? Uz šo jautājumu skaidras atbildes nav joprojām.

Vairāki politiskie analītiķi „bruģakmeņu revolūciju” skaidro ar to, ka liela daļa sabiedrības novesta līdz izmisumam un vadzis beidzot lūzis. Tas liek uzdot jautājumu: vai 13. janvāra notikumi Vecrīgā patiešām bija tautas izmisuma solis, spontāna revolūcija jeb tomēr huligānisku elementu visatļautības demonstrācija? Šķiet, vairāk gan otrais. To pierāda kaut vai aizturēto vandaļu personības - 80% no viņiem jau agrāk administratīvi, bet daži arī krimināli sodīti. Starp demolētājiem nebija ne arodbiedrību aktīvistu, ne zemnieku, ne uzņēmēju. Tie bija jauni cilvēki manāmā alkohola, bet daži arī narkotiku reibumā. Simboliski, ka vandaļi izlaupīja tieši „Latvijas Balzāma” veikalu, kamēr citi zaudēja vitrīnu stiklus, tomēr izlaupīti netika.

Daži grautiņa dalībnieki apgalvo, ka tā bijusi politiska demonstrācija un tautas tā brīža noskaņojuma izpausme. Taču, vai izsistie logu stikli, sabojātais Vecrīgas bruģis un nolauztās ceļazīmes patiešām bija tas, kas tautai vajadzīgs pašreizējos krīzes apstākļos? Pie Saeimas uzņemtajos videokadros redzams kāds jaunietis, kas kliedz uz policistiem, ka cīnoties arī par viņu interesēm. Kā iespējams cīnīties par policistu interesēm apmētājot tos ar bruģakmeņiem, pudelēm un pārtikas produktiem? Kā var uzlabot policistu darba apstākļus demolējot viņu automašīnas? Patiesībā šī „cīņa par tautas tiesībām” tautai izmaksāja krietnu summiņu, jo cieta jau galvenokārt valsts un pašvaldības īpašums, tāpēc nauda grautiņa seku likvidēšanai tika ņemta no nodokļu maksātāju maciņiem.

Dzirdēts arī viedoklis, ka grautiņi nemaz nebūtu sākušies, ja pie Saeimas nama būtu iznācis kāds no varas pārstāvjiem un aprunājies ar tautu. Domāju, ka tas neko nemainītu. Ja uz Saeimas kāpnēm parādītos kāds valdošās koalīcijas pārstāvis, diez vai viņam vispār ļautu runāt. Agresīvā pūļa noskaņojums bija tāds, ka šāds drosminieks drīzāk tiktu sarauts gabalos nekā uzklausīts. Dīvaini arī, ka nemiernieki otrdien pulksten septiņos vakarā tukšajā Saeimas namā cerēja atrast kādu deputātu, taču pavisam bija piemirsuši par pretī esošo Saeimas komisiju un frakciju ēku, kur, iespējams, kāds deputāts tobrīd patiešām atradās. Šī ēka izskatījās pilnīgi neaizsargāta un ja pūlis būtu mēģinājis to ieņemt, sekas būtu neprognozējamas.

Galīgi nepieņemama man šķita to daudzo „līdzjutēju” uzvedība, kas paši gan grautiņā nepiedalījās, tomēr morāli atbalstīja trakojošos huligānus, tādejādi netieši mudinot tos uz vēl lielākām nekārtībām. Jau mītiņa laikā televīzijas intervijās varēja dzirdēt visai asinskāras runas. Kāda pavecāka kundzīte pat pauda domu, ka pašreizējos valsts vadītājus vajadzētu pakārt. Šādi un tamlīdzīgi paziņojumi no it kā solīdu un cienījamu cilvēku mutes izskanēja vairakkārt. Es, protams, saprotu, ka tas nebija reāls aicinājums uz vardarbību, ka šādā veidā cilvēki vienkārši centās paust savu attieksmi pret valstī notiekošo, tomēr tik neapdomīgi izteicieni tā brīža saspringtajā gaisotnē dažu labu karstgalvi itin viegli varēja pamudināt uz neapdomīgu rīcību.

Mazliet par policijas darbu. Televīzijā vērojot līdzīgus grautiņus Rietumeiropas pilsētās mani nereti pārņēmis sašutums par policijas salīdzinoši vēso un mierīgo rīcību. Uzskatu, ka nav pieļaujama situācija, kad vandaļu dēļ cieš nevainīgi cilvēki un to īpašums. Esmu par ātru, efektīvu un, ja nepieciešams, pat nežēlīgu šādu nemieru apspiešanu. 13. janvāra grautiņos mūsu policija rīkojās līdzīgi Eiropas policistu praksei un pielietoja ļoti ierobežotu speclīdzekļu arsenālu. Tagad par to viņiem tiek pārmests. Tomēr esmu pārliecināts - ja policija būtu rīkojusies asi un nežēlīgi, šodien vesels bars cilvēktiesību aizstāvju pilnā rīklē brēktu par pārmērīgu spēka lietošanu un policijas patvaļu. Tā tas ir bijis vienmēr - policija var rīkoties, kā vien vēlas, tik un tā būs vainīga. Jāatzīst, ka atsevišķas kļūdas nemieru likvidēšanā tomēr bija vērojamas, jo mūsu policija ar šādu situāciju saskārās pirmo reizi, taču kopumā tā savu uzdevumu veica profesionāli.

Analizējot 13. janvāra notikumus ir svarīgi atcerēties, kāpēc vispār tika organizēts protesta mītiņš Doma laukumā. Oficiālais mītiņa mērķis bija prasība veikt likuma grozījumus, kas ļautu tautai atlaist Saeimu. Personīgi es pret šādiem priekšlikumiem izturos skeptiski, jo, manuprāt, nedrīkst vieglprātīgi eksperimentēt ar tik fundamentālu dokumentu kā valsts pamatlikums. Ņemot vērā pūļa ātri mainīgo noskaņojumu, jo īpaši krīzes apstākļos, šādi Satversmes grozījumi varētu novest pie nebeidzamiem Saeimas atlaišanas mēģinājumiem, padarot parlamentu darboties nespējīgu. Reizi četros gados tautai ir dotas visas iespējas paust savu nostāju Saeimas vēlēšanās un, ja nepieciešams, sodīt nogrēkojušos politiķus, kā tas notiek visā demokrātiskajā pasaulē. Cits jautājums ir par vēlēšanu sistēmu. To varētu arī mainīt, kaut gan uzskatu, ka mažoritārā vēlēšanu sistēma Latvijas apstākļiem tāpat nav pati piemērotākā, tad jau drīzāk jauktā. Tomēr saprotu arī, ka vairākums cilvēku Saeimas tūlītējā atlaišanā saskata vienīgo iespēju likvidēt valdošās koalīcijas varas monopolu.

Nav šaubu, ka kopš neatkarības atjaunošanas mūsu varas vīri un sievas pieļāvuši ne mazums kļūdu. Reizēm ir grūti novērtēt, kad šīs kļūdas radušās pieredzes trūkuma dēļ, bet kad tās pieļautas apzināti, savtīgu interešu vārdā. Katrā ziņā 18 gadi bijis pietiekami ilgs laiks, lai valsts tiktu sakārtota un tās pilsoņi varētu justies droši par savu rītdienu. Diemžēl daudzās Latvijas valdības nav spējušas tikt galā ar šo uzdevumu un tas tad arī ir tautas sašutuma iemesls. Tomēr man šķiet, ka parlaments nav gluži tā institūcija, kas visvairāk vainojams šā brīža situācijā. Daudz lielāka atbildība būtu jāprasa no valdības, un ne vien no pašreizējās, bet vienlīdz lielā mērā arī no visām iepriekšējām. Taču vislielākā atbildība gulstas uz to politisko partiju un viņu sponsoru sirdsapziņas, kas personīgā izdevīguma vārdā nereti ignorējuši sabiedrības un valsts intereses.

Kas attiecas uz ekonomikas lejupslīdi, nedomāju, ka jebkura cita valdība vieglāk tiktu galā ar pasaules ekonomiskās un finanšu krīzes sekām. Varbūt kādi lēmumi būtu citādāki, varbūt daži jautājumi tiktu risināti pārdomātāk, tomēr kopumā krīze skar visu pasauli un arī citām valstīm neklājas viegli. Arī citas valstis piedzīvo ekonomikas lejupslīdi un arī tur tauta iziet ielās, lai paustu savu sašutumu. Zīmīgi, ka vislielāko lejupslīdi piedzīvo tieši tās valstis, kam iepriekšējos gados bijusi visstraujākā ekonomikas izaugsme. Vajadzētu arī atcerēties, ka tā sauktajos „treknajos gados” mums itin labi patika saņemt lielākas algas un brīvi pieejamos kredītus. Vairāki ekonomikas eksperti tolaik brīdināja par iespējamām sekām, taču mēs visi - sākot no valdības vīriem un beidzot ar vienkāršu strādnieku - laidām šos brīdinājumus gar ausīm. Tagad par šādu vieglprātību jāmaksā - dzīrēm vienmēr seko paģiras.

Vēl kāds ļoti svarīgs aspekts. Cilvēki prasa atlaist Saeimu un izsludināt jaunas vēlēšanas, taču nevienam nav īsti skaidrs, kas nāks padzīto vietā. Es pārāk neuzticos politiķiem, kas šobrīd gan atrodas opozīcijā, taču savulaik paši piederējuši pie varas elites. Kāda ir alternatīva? Vai krievu intereses pārstāvošais „Saskaņas Centrs”, kas reitingu tabulās ieņem arvien augstākas vietas? Vai latviešu vēlētājs labākas dzīves solījumu dēļ ir gatavs piekāpties nacionālajos jautājumos, upurējot latviešu tautas un valodas intereses? Saskaņiešu solījumi taču tā arī var palikt tikai solījumi, jo partijas rindās ir ne mazums bagātu cilvēku, kam kreisi orientēta sociālā politika nav izdevīga. Galu galā, ņemot vērā Latvijas politiskās dzīves realitāti, „Saskaņas Centram” tik un tā nāksies veidot koalīciju ar tām pašām varas partijām vai labējo opozīciju, ja vien… ja vien krievu politiķi nevienosies un neizveidos paši savu koalīciju. Latviešiem par labu nenāktu neviens no šiem variantiem.

Pie tā, ka Latvijā šodien trūkst spēcīga sociāli un vienlaikus arī nacionāli orientēta politiskā spēka, lielā mērā esam vainojami paši. Mēs pieļāvām, ka LSDSP vadībā nokļūst ambiciozas personas, kuru darbības rezultātā latviešu sociāldemokrātija zaudēja savu autoritāti un šodien krasi atšķiras no tā, ko ar šo jēdzienu saprot Rietumos. Savukārt vairākuma latviešu nevēlēšanās veidot spēcīgas un neatkarīgas arodbiedrības novedusi pie negodprātīgu darba devēju un politiķu visatļautības. Iespējams, te vainojama padomju laika negatīvā pieredze, kad arodbiedrības bija daļa no politiskās nomenklatūras, kā arī dažu arodbiedrību līderu darba stils, kuri joprojām nav sapratuši, kāda ir neatkarīgo arodbiedrību patiesā sūtība. Taču pasaules pieredze liecina, ka tieši spēcīgas un labi organizētas arodorganizācijas ir vislabākais veids kā cīnīties par tautas tiesībām uz cilvēka cienīgu dzīvi. Zīmīgi, ka arī pie mums kaut kādus panākumus sarunās ar valdību un darba ņēmējiem gūst tieši to profesiju pārstāvji, kurus pārstāv aktīvas un cīnīties gribošas arodbiedrības.

Kādu mācību varam gūt no 2009. gada 13. janvāra notikumiem? Pirmkārt, mums nāksies atzīt, ka šoreiz nevar vilkt paralēles ne ar 1905. gada 13. janvāri, kad cara karaspēks Daugavmalā apšāva miermīlīgu strādnieku demonstrāciju, ne ar 1991. gada 13. janvāri, kad simts tūkstoši Latvijas iedzīvotāju izteica savu sašutumu par PSRS asiņaino akciju Viļņā un sākās barikāžu laiks. Šoreiz revolūcijas vietā mums sanākusi tikai tāda apdzērušos huligānu trakošana. Otrkārt, cerams, esam sapratuši, ka logu dauzīšana, automašīnu dedzināšana un galvaspilsētas demolēšana nav labākais veids kā uzlabot valsts ekonomiku un tautas labklājību. Tas jādara vēlēšanās. Diemžēl, pienākot kārtējām Saeimas vēlēšanām, nākas konstatēt, ka tauta atkal ievēlējusi tos pašus politiķus un tās pašas partijas, kuras pirms tam tik kaismīgi nopēla. Treškārt, kā liecina mūsu nesenā pagātne, daudz iedarbīgāks ierocis cīņā par savām tiesībām ir nevardarbīgas, bet pārliecinošas pilsoniskās nepakļaušanās akcijas, kādas tika izmantotas arī atmodas gados. Tieši tās, nevis haoss un vardarbība, var likt valdošajai elitei beidzot sadzirdēt tautas balsi.

Kas attiecas uz aizturētajiem nemieru dalībniekiem, tad katra vaina vērtējama individuāli, tomēr viens ir skaidrs - sods jāsaņem, pie tam tāds, lai neko tamlīdzīgu vairs negribētos atkārtot. Nedomāju, ka visi grautiņa dalībnieki jāiesloga cietumā, taču valstij un privātpersonām nodarītos zaudējumus gan nāktos atlīdzināt. Ja kāds nespēj maksāt, lai zināmu laiku bez maksas strādā pilsētas sakopšanas darbos. Rietumvalstīs šis pāraudzināšanas veids tiek plaši izmantots, jo tikai smagi strādājot nāk atskārsme, ka daudz grūtāk ir kaut ko radīt nekā postīt.

Šobrīd ir svarīgi nepieļaut, ka varas elite, aizbildinoties ar drošības apsvērumiem un kārtības nodrošināšanu, būtiski ierobežotu demokrātiskās brīvības. Pirmajās dienās pēc Vecrīgas grautiņiem šādas tendences bija vērojamas. Ierobežot, neatļaut, aizliegt - šādi un tamlīdzīgi saukļi izskanēja gan no premjera, gan policijas vadības, gan dažāda ranga politiķu mutēm. Nonāca pat līdz kuriozam, ka norobežojošo barjeru dēļ pie Saeimas nama, uz dievkalpojumu Jēkaba katedrālē netika ielaisti dievlūdzēji. Šādi pārspīlēti „drošības pasākumi” ir absolūti nepieņemami demokrātiskā sabiedrībā. Policijai un citiem drošības dienestiem savs darbs jāveic tik profesionāli, lai netiktu aizskartas cilvēku tiesības uz izteikšanās, sapulču un sirdsapziņas brīvību. Šos demokrātijas sasniegumus mēs nedrīkstam pazaudēt.

Daudzus šobrīd nomāc jautājums: kas gan sagaidāms nākotnē? Kā rīkoties, ja ekonomiskais stāvoklis neuzlabosies un turpināsies lejupslīde? Vai pamest šo valsti un meklēt laimi ārzemēs, kā daudzi to jau darījuši un vēl gatavojas darīt? Taču nolaist rokas, visu pamest un aizbraukt ar rūgtumu sirdī vienmēr ir vieglāk nekā palikt un cīnīties. Bet cīnīties arī var dažādi. Var turpināt izpaust savu iekšējo negatīvismu dažādās protesta akcijās un mītiņos, bet var arī daudz aktīvāk iesaistīties politiskajos procesos, ar savu līdzdalību sekmējot valsts virzību pareizajā virzienā. Satversme nosaka, ka visa vara šajā valstī pieder tautai, tātad mums katram. Taču ir vēl kāds ceļš, kas man kā kristietim ir ļoti būtisks, un tā ir lūgšana. Patiesa, neatlaidīga lūgšana par savu valsti, valdību, deputātiem - visiem, kas augstos amatos, visiem, kam tauta uzticējusi atbildību par šo valsti. Es ticu lūgšanu spēkam un ticu, ka Dievs uzklausa un atbild uz savu bērnu lūgšanām.

Nobeigumā vēlos citēt draudzes „Prieka Vēsts” mācītāja Viļņa Gleškes teikto Latvijas neatkarības gadadienā: „Tūkstošiem kristiešu ir lūguši par savu zemi un turpina to darīt. Skaidrs, ka valdībā nav eņģeļu un nav arī svēto. Kur gan lai viņi būtu radušies? Bet arī tie, kas lamā, lād un kritizē, nav svētie. Šis laiks ir sarežģīts un grūts mums visiem. Mums jābūt solidāriem, atbalstošiem, saprotošiem un spītīgi jālaužas uz priekšu, atstājot savstarpējos ķīviņus labākiem laikiem. Ir pienācis laiks, līdzīgi kā deviņdesmitajos gados, no sirds atgriezties pie Dieva un lūgt, lai Dievs mūs glābj un dziedina mūsu zemi. Es neapgalvoju, ka esmu apmierināts ar visu, kas notiek. Taču es saprotu - ja apzināti nesāksim rīkoties bibliski, šis vāveres ritenis nebeigsies nekad. Draugi, savienosim savas sirdis un rokas, lūgsim Dievu un ķersimies pie darba! Celsim, ticēsim, piedosim, meklēsim risinājumus, atbalstīsim savus uzņēmējus, palīdzēsim tiem, kuriem ir ļoti grūti! Turēsimies kā vīri, būsim drosmīgi un izturīgi, un mēs uzvarēsim!” 

Lūgsim, ticēsim un strādāsim Latvijas labā! Sevis pašu, savu bērnu un nākotnes labā! Lai Dievs svētī mūs un mūsu Latviju!

 

© Ervīns Jākobsons. Pārpublicēšanas vai citēšanas gadījumā atsauce uz autoru un interneta vietni www.laikmetazimes.lv obligāta.

Līdzīgie raksti:

Komentāri (1)

  1. Faktu precizējums: tautas manifestācijā 1991.gada 13.janvārī Daugavas krastmalā piedalījās ap 700 000 (septiņi simti tūkstoši) cilvēku. Šī ir lielākā manifestācija tautas tūkstošgadu vēsturē.

Uzraksti komentāru