Izraēlas - arābu konflikts: cēloņi un sekas

Ievietoja | Sadaļa Latvijā un pasaulē | Publicēts 15-01-2009

Ieteikt draugiemPačivini Share on Facebook Izprintē Nosūti draugam e-pastu

2008. gada nogalē Izraēla sāka pretterorisma operāciju Gazas joslā, lai novērstu pret savu teritoriju vērstos raķešu uzbrukumus un likvidētu par teroristisku atzītā grupējuma Hamas militārās bāzes un infrastruktūru. Pasaulē Izraēlas rīcība, kā jau parasti, netiek uztverta viennozīmīgi. Ja ASV, kurām šoreiz pievienojās arī dažas Austrumeiropas valstis, tradicionāli atbalsta Izraēlu, tad „vecā” Eiropa pret jebkuru šīs valsts militāru akciju izturas ar lielu skepsi un vairāk simpatizē palestīniešiem. Dažādas kreiso, pacifistu un cilvēktiesību organizācijas, bet jo īpaši plašsaziņas līdzekļi, pauž atklātu atbalstu „nevainīgajiem agresijas upuriem”. Vidusmēra Eiropas pilsoņa acīs Izraēla tiek tēlota kā bruņots agresors, kas okupējis miermīlīgu kaimiņvalsti un brutāli apspiež tās iedzīvotājus. Bet, vai tā patiešām ir? Lai to noskaidrotu, nāksies atgriezties vairākus desmitus un pat tūkstošus gadu senā pagātnē.

Savu patstāvību izraēlieši pilnībā zaudēja pēc tam, kad mūsu ēras 70. gadā romiešu karavadonis Tits Flāvijs ieņēma Jeruzālemi un nopostīja jūdu lielāko svētumu - Jeruzālemes Templi. No šī laika sākās pakāpeniska ebreju tautas izklīšana pa visu pasauli. 12. gadsimtā senās Izraēlas teritorija pilnībā nonāca musulmaņu rokās, ebreju iedzīvotāju īpatsvars arvien vairāk saruka un par šīs zemes pamatiedzīvotājiem kļuva arābi. Pirmā pasaules kara laikā, sabrūkot Osmaņu impērijai, Palestīnas teritorija nonāca Lielbritānijas pārvaldībā. Īstenojot cionistu kustības ideālus, arvien vairāk ebreju atgriezās savā senču zemē. Pēc Otrā pasaules kara Palestīnas teritorijā dzīvoja jau aptuveni 654 000 ebreju.

1947. gada 29. novembrī ANO Ģenerālā Asambleja pieņēma rezolūciju par divu neatkarīgu valstu - Izraēlas un Palestīnas - dibināšanu britu mandāta teritorijā, atvēlot ebrejiem 56%, bet arābiem 43% zemes. 1% atstāja Jeruzālemes brīvpilsētai. Taču arābi kategoriski atteicās atzīt ebreju valsts izveides iespēju, jo uzskatīja, ka šī zeme pieder viņiem. Sākās asiņaini konflikti arābu un ebreju iedzīvotāju starpā. Neraugoties uz teroru un draudiem, ebreji darīja visu, lai neatkarīga Izraēlas valsts kļūtu realitāte.

1948. gada 14. maijā, tikai dažas stundas pirms britu mandāta beigām, Ebreju Nacionālā padome Telavivā pasludināja suverēnu Medinat Yisrael - Izraēlas valsti. Taču Daulat Filastin (Palestīnas valsts) tā arī netika izveidota un ne jau ebreju vainas dēļ. 1948. gada 15. maijā, tikai dienu pēc Izraēlas neatkarības pasludināšanas, piecas Arābu valstu līgas dalībnieces - Ēģipte, Sīrija, Libāna, Jordānija un Irāka - iebruka tikko proklamētajā valstī, lai to iznīcinātu. Agresorus atbalstīja Saūda Arābija un Jemena. Izraēlai tas bija eksistenciāls karš, kas izšķīra - būt vai nebūt ebreju valstij. 1949. gadā arābi tika sakauti un Izraēlas kontrolē nonāca gandrīz 80% bijušā britu mandāta teritorijas. Pārējo okupēja arābi - Jordānas upes rietumkrastu un Austrumjeruzālemi Jordānija, bet Gazas joslu - Ēģipte. Kara rezultātā tika nopostīti daudzi arābu ciemi, konfiscēta zeme un vairāk nekā pusmiljons palestīniešu devās bēgļu gaitās.

Pēc kara beigām īsts miers tomēr neiestājās. Līdz 1956. gadam no arābu teroristu rokām bojā aizgāja aptuveni 1300 ebreju. 1956. gadā Ēģiptes prezidents Gamals Abdels Nasers nacionalizēja Suecas kanālu un bloķēja Tirēnas jūras šaurumu, padarot Izraēlai izeju uz Sarkano jūru neiespējamu. Lai likvidētu blokādi un iznīcinātu ēģiptiešu finansētās teroristu nometnes Gazas joslā, Izraēlas armija sāka uzbrukumu un ieņēma Ēģiptes kontrolēto Sīnaja pussalu un Gazas joslu. Konfliktā iesaistījās arī Francija un Lielbritānija. Kopīgiem spēkiem starptautiskās sabiedrības kontrole pār Suecas kanālu tika atjaunota. 1957. gadā Izraēla atstāja okupētās teritorijas.

1967. gadā notikumi atkārtojās. Maija sākumā Ēģipte Sīnaja pussalā Izraēlas robežas tiešā tuvumā izvietoja gandrīz 100 000 vīru lielu militāro kontingentu un 22. maijā slēdza izraēliešu kuģiem izeju uz Sarkano jūru. Nasera kursu uz karu atbalstīja Jordānija, Saūda Arābija, Kuveita, Irāka un Sīrija. Apsteidzot arābu uzbrukumu, Izraēla 5. jūnijā deva preventīvu triecienu, pilnībā iznīcinot Ēģiptes gaisa spēkus un novēršot agresiju pret savu valsti. Tā sauktā Sešu dienu kara laikā Izraēla ieguva kontroli pār Jordānijas okupētā Rietumkrasta teritorijām un Austrumjeruzālemi ar ebrejiem svēto Raudu mūri, Sīnaja pussalu, Gazas joslu un Golāna augstienēm, no kurienes sīrieši ar artilēriju regulāri apšaudīja Izraēlas ciemus. Aptuveni 300 000 palestīniešu atkal bija spiesti atstāt savas mājas un doties bēgļu gaitās uz Jordāniju, Sīriju un Libānu.

1973. gada 6. oktobrī, ebreju gada svinīgākajā dienā - Yom Kippur svētkos, Ēģipte un Sīrija no jauna uzbruka Izraēlai. Agresorus atbalstīja Jordānija. Sākotnēji izraēlieši cieta smagus zaudējumus, sīriešiem izdevās ieņemt Golānas augstienes, ēģiptiešiem Sīnaja pussalu. Tomēr jau pēc dažām dienām situācija mainījās. Izraēlas spēki forsēja Suecas kanālu un iegāja Ēģiptes teritorijā, ēģiptiešu 3. armija nonāca ielenkumā. Dažu nedēļu laikā Izraēlai izdevās atjaunot kontroli pār visām Sešu dienu kara laikā iegūtajām teritorijām. 24. oktobrī karš noslēdzās ar pilnīgu Izraēlas uzvaru.

Draudus Izraēlas patstāvībai radīja ne vien nedraudzīgo kaimiņvalstu armijas, bet arī palestīniešu teroristi, kuru galvenais iedvesmotājs bija 1964. gadā dibinātā Palestīnas Atbrīvošanas organizācija (PAO). Terors sākās 1968. gadā ar vairāku lidmašīnu nolaupīšanu. 1972. gadā teroristi uzbruka Lodas (tagad Dāvida Ben Guriona) lidostai, nogalinot un ievainojot desmitiem svētceļnieku, kas bija ieradušies apciemot Svēto Zemi. Lielākais palestīniešu terora akts notika 1972. gada Minhenes Olimpisko spēļu laikā, kad par ķīlniekiem tika sagrābti un nogalināti 11 Izraēlas sportisti. 1974. gadā teroristi nogalināja 25 un ievainoja 74 skolniekus Izraēlas pilsētā Maalotā. 1976. gadā tika nolaupīta aviokompānijas Air France lidmašīna un aizdzīta uz Ugandu, padarot par ķīlniekiem 58 pasažierus ebrejus. 1978. gadā teroristi sagrāba tūristu autobusu, nogalinot 26 un ievainojot 70 pasažierus. 1985. gadā arābu teroristu rokās netālu no Ēģiptes krastiem nonāca itāliešu ekskursiju kuģis Achille Lauro, par ķīlniekiem padarot visus pasažierus un komandas locekļus. Vienu no ķīlniekiem, pēc izcelsmes ebreju, nogalināja. Spridzinātāju pašnāvnieku bumbu uzbrukumi Telavivas, Haifas, Jeruzālemes autobusos un tirgus laukumos ir aiznesuši simtiem nevainīgu sirmgalvju, sieviešu un bērnu dzīvības. Šo asiņaino sarakstu varētu turpināt vēl un vēl.

70. gados par palestīniešu teroristu galveno apmešanās vietu kļuva Libāna. PAO netraucēti darbojās visā valsts teritorijā, kur tika izveidotas desmitiem teroristu apmācību bāzes. Tajās sagatavoja ne vien palestīniešu, bet arī citu valstu teroristus. Tobrīd Libānā notika pilsoņu karš, kas neļāva izveidot stabilu valdību un ierobežot teroristu darbību. Lai novērstu šo neciešamo situāciju Izraēla 1978. gadā pirmoreiz ieveda karaspēku Libānā un vēlāk nodeva ieņemtās teritorijas kontroli kristiešu Dienvidlibānas armijai un ANO miera spēkiem. Tomēr teroristu uzbrukumu Izraēlas pilsētām un ciemiem turpinājās, un 1982. gadā ebreji izšķīrās par jaunu uzbrukumu PAO bāzēm Libānā. Karadarbības rezultātā Izraēlas armija ieņēma visu Libānas dienvidu daļu un galvaspilsētu Beirūtu. PAO tika padzīta no Libānas. Pēc sešiem mēnešiem Izraēlas militārie spēki atstāja Libānu, saglabājot vien 19 kilometru platu drošības zonu savā pierobežā.

2000. gadā Izraēlas spēki pilnībā atstāja drošības zonu un nodeva to Libānas valdības kontrolē. Tomēr valdības spēki nespēja vai negribēja nodrošināt kārtību šajā teritorijā, un gandrīz visa valsts dienvidu daļa nonāca Hizballah kaujinieku rokās. 2006. gada 12. jūlijā kaujinieki atklāja mīnmetēju uguni Izraēlas pierobežas rajonā un uzbruka izraēliešu robežpostenim, nogalinot trīs un saņemot gūstā divus karavīrus. Lai likvidētu Hizballah bāzes, Izraēlas armija ieņēma Libānas dienvidu daļu un bombardēja militārās infrastruktūras objektus visā valsts teritorijā. Kaujinieki cieta smagus zaudējumus, tomēr šī konflikta laikā uz Izraēlas teritoriju tika izšautas vairāk nekā 4000 raķetes un artilērijas šāviņi, nodarot vairāk nekā 2 miljardus eiro lielus zaudējumus. Izpildot ANO Drošības padomes rezolūcijas prasības, Izraēla līdz 2006. gada 1. oktobrim pilnībā izveda savu karaspēku no Dienvidlibānas un nodeva teritorijas kontroli Libānas valdības un ANO spēkiem. Pretēji Libānas valdības solījumiem Hizballah kaujinieki tomēr netika atbruņoti.

Kad runā par Izraēlas - arābu konfliktu, Izraēlai tiek izteikti divi galvenie pārmetumi - agresija pret kaimiņvalstīm un to teritorijas sagrābšana, kā arī genocīds pret palestīniešu tautu. Taču tieši Izraēla ir tā, kas visus šos gadus kopš valstiskās neatkarības pasludināšanas bijusi pakļauta nepārtrauktai kaimiņvalstu un teroristu agresijai. Tikai dienu pēc ANO rezolūcijas pieņemšanas, 1947. gada 30. novembrī, Ebreju aģentūra, kas tolaik pārstāvēja ebreju tautas intereses britu mandāta teritorijā, izteica oficiālu paziņojumu, ka ebreji vēlas dzīvot mierā un saticībā ar saviem arābu kaimiņiem. Ja Arābu līgas valstis būtu pieņēmušas ANO plānu, Tuvajos Austrumos šodien valdītu miers un būtu divas stabilas un plaukstošas valstis - Izraēla un Palestīna. Taču ilgus gadus arābi atteicās atzīt ne vien Izraēlas valsti, bet ebreju tiesības vispār apmesties uz dzīvi šajā teritorijā. Ne reizi vien no arābu valstu visaugstāko vadītāju mutes izskanējuši aicinājumi iznīcināt gan Izraēlas valsti, gan visus tur dzīvojošos ebrejus.

Vairākas reizes Izraēla piedāvājusi saviem arābu kaimiņiem atdot atpakaļ visas karu rezultātā iegūtās teritorijas apmaiņā pret stabilu mieru, taču arābi atteicās pat apspriest šādu iespēju. Kāpēc tā? Saskaņā ar islāma mācību, teritorijai, kas kaut īsu laiciņu piederējusi musulmaņiem, vienmēr jāpaliek musulmaņu zemei. Ja to ieguvis kāds cits, tā ir jāatgūst un nekāds miera līgums ar „neticīgajiem” nav iespējams. Korānā teikts: „Kā gan jūs varat vienoties ar tiem, kas, ja vien gūs virsroku, nežēlos spēkus, lai jūs iznīcinātu? [..] Cīnieties, jūs ticīgie, pret neticīgajiem! Allāhs sodīs viņus un nodos jūsu rokās, viņš tos nospiedīs pie zemes un dāvās jums uzvaru!” (Sūra 9:8,14). Tādejādi kļūst saprotama arābu stūrgalvība un spītīgā nevēlēšanās atzīt Izraēlas tiesības uz eksistenci.

1967. gadā ANO pieņēma rezolūciju Nr. 242, kas paredzēja, ka arābu valstīm jāatzīst Izraēlas valsts apmaiņā pret tās atkāpšanos no okupētajām teritorijām. Tomēr šis mērķis tā arī netika sasniegts, jo arābi atteicās pildīt rezolūcijā ietvertās prasības. Tikai 1978. gadā Ēģipte kā pirmā no arābu valstīm atzina Izraēlas tiesības uz eksistenci, par ko tika izslēgta no Arābu valstu līgas, bet miera līgumu parakstījušais prezidents Anvars Sadats 1981. gadā nogalināts atentātā. 1988. gadā Izraēlu atzina arī Palestīnas Atbrīvošanas organizācija, kas paziņoja par atteikšanos no teroristiskās darbības. Izraēlas - palestīniešu miera līgums tika parakstīts 1993. gadā Oslo. Palestīnieši ieguva tiesības uz autonomiju un cerību izveidot neatkarīgu Palestīnas valsti nākotnē. 1994. gada oktobrī mieru ar Izraēlu noslēdza Jordānija. Tomēr vairāki islāmistu radikālie grupējumi joprojām atsakās atzīt Izraēlas tiesības pastāvēt un uzbrukumi šai valstij turpinās.

Runājot par genocīdu pret palestīniešiem, vispirms jāprecizē pats jēdziens „palestīnietis”. Ne etniski, ne kultūras ziņā, tāda palestīniešu tauta nemaz neeksistē, jo tas vairāk ir politisks un teritoriāls apzīmējums, kaut arī daži vietējie politiķi cenšas palestīniešu izcelsmi saistīt ar sirmā senatnē šeit dzīvojušajiem filistiešiem. Lielākā daļa mūsdienu Palestīnas iedzīvotāju ir arābi. Ebreji nekad nav gribējuši konfliktēt ar saviem arābu kaimiņiem, jo, tāpat kā visi normāli cilvēki, vēlas dzīvot mierā. Tāpēc apvainojumiem par genocīdu pret palestīniešiem nav pamata. To pierāda kaut vai Izraēlā dzīvojošo arābu salīdzinoši pārticīgie dzīves apstākļi. Nesen veiktajā aptaujā 77% Izraēlas arābu apgalvoja, ka nevēlas dzīvot nevienā citā pasaules valstī, bet 94% vēlējās redzēt Izraēlā sabiedrību, kur arābu un ebreju pilsoņi dzīvotu savstarpējā cieņā un saskaņā. Savā skarbajā liktenī palestīnieši var vainot tikai paši sevi un savus arābu draugus, kas visus šos gadus nepārtraukti provocējuši un izaicinājuši Izraēlu. Bet vardarbība rada vardarbību - šis likums Tuvajos Austrumos darbojas īpaši uzskatāmi.

Netaisni ir arī pārmetumi par palestīniešu teritoriju tīšu blokādi ar mērķi pakļaut tās iedzīvotājus nabadzībai un postam. Tā rīkojoties Izraēla iegūtu vēl lielāku spriedzes un nemiera avotu savu robežu tiešā tuvumā un tas nu nepavisam nav Izraēlas mērķis. Īslaicīga robežu slēgšana, Izraēlas un palestīniešu teritoriju atdalošā mūra celtniecība un citas metodes, ko Izraēla izmanto, domātas tikai un vienīgi, lai pasargātu valsts iedzīvotājus no nebeidzamajiem teroristu pašnāvnieku uzbrukumiem. Nav arī pamata runām par Palestīnas autonomijas slīgšanu nabadzībā. Autonomija saņēmusi miljardiem dolāru lielas dotācijas no arābu valstīm, Eiropas Savienības un ASV. Kur palikusi lielākā daļa šīs naudas? Tā iztērēta ne jau vienkāršo iedzīvotāju dzīves kvalitātes uzlabošanai, bet gan terora aktu gatavošanai, ieroču iepirkšanai un korumpēto pašpārvaldes ierēdņu labklājības vairošanai.

Neraugoties uz visiem šiem faktiem, daudzas Rietumvalstu nevalstiskās organizācijas, plašsaziņas līdzekļi un arī politiķi turpina apvainot Izraēlu valsts terorismā un genocīdā pret palestīniešiem. Tūkstošiem cilvēku iziet pilsētu ielās, lai nosodītu Izraēlu un izteiktu atbalstu arābiem. Raugoties visā šai neprātā neviļus rodas jautājums: kāpēc mēs neredzam tikpat aktīvas protesta demonstrācijas, kad Izraēlas pilsētās un ciemos no teroristu bumbām un raķešu uzbrukumiem iet bojā desmitiem nevainīgu civiliedzīvotāju? Taču, kad Izraēla izšķiras dot atbildes triecienu, Rietumeiropas pilsētu ielas momentā pārpludina kliedzošu cilvēku pūļi. Interesanti, ko šie protestētāji teiktu, ja viņu mājas tiktu pakļautas raķešu uzbrukumiem un viņu piederīgie ietu bojā teroristu bumbu sprādzienos? Vai tikai šie cilvēki neprasītu ātru un efektīvu savas valdības rīcību terora draudu novēršanai? Liekulība un morāles dubultstandarti diemžēl ir Rietumu sabiedrībai raksturīga iezīme.

Tas liek uzdot jautājumu par antisemītisma tendencēm un tā saknēm mūsdienu sabiedrības apziņā. Kopš izdzīšanas no savas zemes ebreju tauta visā vēstures gaitā tā vai citādi bijusi pakļauta dažādām vajāšanām, ierobežojumiem un citām naida izpausmēm no mītnes zemju iedzīvotāju puses. Ebreji pārcietuši gan inkvizīcijas moku kambarus, gan sava īpašuma masveida grautiņus, gan ekonomiska un teritoriāla rakstura ierobežojumus. Kulmināciju šis antisemītisma vilnis sasniedza 20. gadsimta 30. - 40. gados, kad ebreji piedzīvoja savas tautas vislielāko traģēdiju - holokaustu. Par tā saukto „sadzīves antisemītismu”, kas dažādos sabiedrības slāņos laidis visai dziļas saknes, nav vērts pat runāt. Tomēr, kad cilvēkiem jautā, kas īsti ir šīs netīksmes pamatā, viņi visbiežāk nespēj atbildēt neko sakarīgu. Tāda iracionāla, nesaprotama nepatika pret vienas konkrētas tautas pārstāvjiem.

Ebrejiem bieži tiek pārmesta neredzēta augstprātība, kad viņi sevi sauc par Dieva izredzētu tautu. Viduslaikos ebrejiem pārmeta burvestību, jo tradīciju un veselīgā dzīvesveida dēļ viņi retāk kā citu tautu piederīgie saslima ar mēri. Vēlāk tika izgudrotas pasaciņas, ka ebreji savos rituālos it kā nogalinot kristiešu bērnus un viņu asinis piejaucot savām neraudzētajām maizēm macām. Daudzi cilvēki pasaulē joprojām ir pārliecināti, ka pastāv kāda slepena ebreju vienošanās ar mērķi sagrābt politisko un ekonomisko varu. Nereti ebreju gudrība un izmanība finansiālajās lietās likusi skaudīgajiem kaimiņiem jebkurās pašu neveiksmēs vainot šai tautai piederīgos. Tas labi redzams arī pašreizējos krīzes apstākļos, kad cilvēki pasaules finanšu nedienās atkal sliecas saskatīt ebreju pirkstu.

Taču ebreju faktoru nav iespējams izskaidrot racionāli, tai ir garīgs pamatojums. Saskaņā ar Bībeli, Izraēla tautai bija un joprojām ir ārkārtīgi liela nozīme Dieva plānā. Tomēr Dievs pirms vairāk nekā 4000 gadiem neizvēlējās kādu konkrētu tautu, bet uzticamu vīru vārdā Ābrāms, kas pēc tautības bija kaldejs. Šo vīru Dievs apsolīja svētīt un padarīt viņa pēcnācējus par lielu tautu, kas savukārt kļūs par svētību visiem zemes iedzīvotājiem (1. Mozus grāmata 12:1-3). Vēlāk Dievs noslēdza mūžīgu derību ar Ābrāmu, ka Izraēlas [tolaik Kanaānas] zeme piederēs Ābrama pēcnācējiem uz mūžīgiem laikiem (1. Mozus grāmata 17:7-8). Dievs deva viņam vārdu Ābrahāms, kas nozīmē „tautu tēvs”. Caur Ābrahāma pēcnācējiem Dievs izvēlējās atklāt cilvēcei savus likumus, pravietojumus un gribu. Nepilnus divus tūkstošus gadus vēlāk Dievs īstenoja cilvēces glābšanas plānu savā Dēlā Jēzū Kristū, kas piedzima kā ebrejs. Dievs ir apsolījis svētīt tos, kas mīl un vēl labu Izraēla tautai un atņemt savu svētību tiem, kas to nolād (1. Mozus grāmata 12:3).

Vai Jaunās Derības laikmetā kaut kas ir mainījies? Vai Dievs savu tautu ir atstūmis? Nē, arī šodien Izraēla tautai ir atvēlēta nozīmīga loma citu tautu pestīšanas plānā (Vēstule romiešiem 11. nodaļa) un tā kļūs vēl nozīmīgāka cilvēces vēstures beigu posmā. Pati Izraēlas valsts dibināšana pēc teju 2000 gadu ilga trimdas perioda bija īsts Dieva brīnums un Vecās Derības pravietojumu piepildījums. Izraēlas karavīru pārsteidzošās uzvaras, nereti cīnoties pat pret desmitkārtīgu pārspēku, pierāda, ka Dievs joprojām piepilda savu derību ar Ābrahāmu un nav atrāvis savu roku no Izraēla tautas. Vienīgais izskaidrojums gadsimtiem ilgajām antisemītisma tendencēm un ebreju asiņainajām vajāšanām pasaulē ir Dieva pretinieka sātana vēlme jebkuriem līdzekļiem pretoties Dieva nodomam un mēģinājums izjaukt Viņa plānu, iznīcinot ebrejus fiziski.

Vēsture ir pierādījusi, ka ne visdažādākie konflikta noregulēšanas plāni, ne miljardiem dolāru lielā finansiālā palīdzība Palestīnas pašpārvaldei, situāciju nav uzlabojusi ne par matu. Kamēr politiķi neatzīs, ka Tuvo Austrumu konflikta pamatā ir nevis nacionālas vai ekonomiskas, bet garīgas dabas cēloņi, miera šajā reģionā nebūs. Jājautā, vai miers izraēliešu un arābu starpā vispār ir iespējams? Bībeles pravietojumi teic, ka laiku beigās visas pasaules valstis apvienosies cīņā pret Izraēlu, un tieši tad pasaulē atgriezīsies Miera Ķēniņš - Jēzus Kristus. Tikai tad cilvēce pārkals zobenus lemešos un pasaulē iestāsies patiess miers. Bet, kamēr tas vēl nav noticis, ikviena kristieša un katra labas gribas cilvēka svēts pienākums ir domāt un aizlūgt par mieru Izraēlā. 

Shalom Yerushalayim, Shalom Eretz Yisrael!

 

© Ervīns Jākobsons. Pārpublicēšanas vai citēšanas gadījumā atsauce uz autoru un interneta vietni www.laikmetazimes.lv obligāta.

Līdzīgie raksti:

Komentāri (11)

  1. Paldies, Ervīn, par informatīvo tekstu un skaidriem vārdiem! Šodien esmu pirmo reizi Tavā blogā, bet domāju, ne pēdējo! Lai Dievs svētī Tavu darbu arī turpmāk!

  2. Par rakstu - amen.

    Uzlūkojiet vīģes koku (Israēlu) un pārējos kokus (pārējās pasaules tautas). Kad tiem jau pumpuri raisās, jūs paši no sevis zināt, ka vasara jau ir tuvu… Dieva Valstība ir tuvu. (Lūkas 21:29-31)

    Lai Dievs palīdz, kā Viņš ir apsolījis, un svētī ebrejus un viņu zemi!

  3. Kristus Baznīca ir viņa izredzētā tauta.

  4. Nav jēgas meklēt, kurš vainīgāks vai nevainīgāks. Ja nogalina civilos, tas ir nosodāmi. Ja nemaldos, tad abas reliģijas aizliedz nogalināt.

  5. Muļķības par Baznīcu un izredzēto tautu. Kad reiz mēs nešķirosim cilvēkus pēc reliģijas, bet gan pēc sirds un labiem nodomiem? Tas laikam ir nākotnes jautājums. Būs laiki, kad nebūs reliģijas. Lai mums visiem veicas!

  6. Linde,
    izredzētās tautas jautājums nekādi nav saistīts ar reliģiju, bet daudz dziļākiem un būtiskākiem aspektiem. Lai to paskaidrotu, nepieciešams plašāks raksts. Bez tam, Dievs jau neizraudzījās tautu, bet konkrētu cilvēku Ābrahāmu viņa uzticības dēļ. Tikai gadu gaitā no Ābrahāma pēcnācējiem izveidojās tauta, caur kuru līdz Kristus atnākšanai Dievs ātklāja savu gribu cilvēcei.

  7. Ar ieinteresētību lasu Kristus vēstījumus. Jaunajā Derībā ir skaidri iespējams sajust pimavotu klātbūtni, kuri rosinājuši garīgo saprātu. No arābiem šķiet aizgūts lielais skaits aforismu, no jūdiem joprojām jūtamā labās gribas un žēlsirdības loģika - tā loģika, kura ir vienīgā, kādu iespējams pretnostādīt pašiznīcinošai maģijai. Diemžēl viens no kristiānisma iznīcības pamatakmeņiem slēpts stāstā par nodevēju Jūdu, kuru acīm redzami Pāvils izdomājis, lai ticību nosargātu no romiešu dusmām pēc Jūdu kara. Un diemžēl tikai un vienīgi apzinoties 2000 gadu ļaunuma sēklas radīto postu gan attiecībā pret ebreju tautu, gan ļaunuma apmātajiem Kristus mācības neizpratējiem, es (cerams pagaidām) principiāli atsakos pieņemt kristīšanu. Lai Dievs mūs visus svētī un sargā no naida!

  8. Jāvienojas, no kura laika tad griežam atpakaļ vēstures ratu. Un tad tas jādara visām tautām. Manai tautai un daudzām tautām iespējams bija lielākas teritorijas 70.g.m.ē. Tad jau jāpārdala visiem, kā kuram ērtāk. Kas nozīmē karus.
    __
    Reliģija ir cilvēka fantāzija. Ja jūsu reliģija saka, ka jūs esat centrālie, mana reliģija saka, ka es tā esmu. Un katras tautas reliģijā viņa ir centrālā. Tamdēļ nav vienas tautas, kas būtu centrālāka par citām. Šī doma uzskatāma par reakcionāru. Nekad pārējie nesamierināsies ja kāds centīsies uzsēsties virsū un taisīties par svarīgāku. Katrs ir vienādi svarīgs un katrs svarīgākais pats sev. Un tikai tad, ja pratīsim pieņemt, ka visi mūsu kaimiņi ir svarīgākie paši sev, nevis mēs esam svarīgākie viņiem (kas ir iedomas, kā mums gribētos, nevis objektīvā realitāte), var normāli līdzāspastāvēt. Uzskatā, kas ir izklāstīts šeit, konflikts ir iedēstīts jau saknē.

  9. Aija,
    pēc ebreju tautas genocīda 2.Pasaules kara laikā ANO lēmums ierādīt šai tautai zemi, lai tā atjaunotu savu valsti, vietā, kur reiz bija viņu valsts, manuprāt ir tikai loģiska. Turklāt tā bija pavisam neliela teritorija, salīdzinot ar milzīgajiem arābu apdzīvotajām teritorijām visapkārt. Turklāt tur jau dzīvoja vairāki simti tūkstoši ebreju. Arī pret arābiem (palestīniešiem) ANO izturējās taisnīgi, jo viņiem ierādītā teritorija Palestīnā bija lielāka nekā ebrejiem. Ja viss notiktu pēc ANO plāna, šodien tur būtu divas plaukstošas un miermīlīgas valstis. Diemžēl arābi to nevēlējās…
    ____________

    Rakstā nav runa par reliģiju, bet to, ko Dievs ir teicis Savā Vārdā. Tu to vari saukt par fantāziju, bet es par visīstāko realitāti, par kuru esmu pārliecināts 100%. Un, ja Viņš teicis, ka laiku beigās atvedīs Izraēla tautu atpakaļ savā zemē, neviens spēks uz pasaules nespēs to aizkavēt. Arābi var karot, cik grib, uzvarēt viņi nevar.

    Par līdzāspastāvēšanu - tieši islāms nepieļauj mierīgu līdzāspastāvēšanu ar citām reliģijām. Ebreju Izraēlā par visu vairāk vēlas šo līdzāspastāvēšanu, nevis gadu desmitus ilgstošo terorismu un nemieru, taču pati islāma būtība liedz paciest sev līdzās citas ticības cilvēkus. Tā, lūk.

  10. Musulmaņu dievs atkal ir teicis, ka viņiem jāpārņem visas kristiešu teritorijas. Un viņi tam tic tikpat svēti, cik Tu savai svētajai grāmatai. Viņiem ir sava, kas no Tavas atšķiras.

    Ar šādām realitātē nebalstītām, uz individuālām savstarpēji izslēdzošām iedomām balstītās ticībās nekur tālu netiksim. Tikai pie kara.

  11. Aija,
    nu un ko tad tagad mums darīt? Varbūt tikai tradīcijās balstīto kristiešu daļa būtu gatavi atteikties no savas pārliecības, varbūt to darītu arī daļa sekularizēto jūdu. Bet musulmaņi no savas ticības nekad neatteiksies. Tad jau sanāk, ka mīļā miera labad visām pārējām reliģijām ir jāatsakās no savas ticības un miermīlīgi jāpieņem islāms?! Jo tikai tā var izvairīties no kara. Taču šāda varbūtība ir stipri utopiska. Tātad paliek tikai karš… ?

Uzraksti komentāru