Mūsdienu līdzības. Gadījums uz ceļa.

Ievietoja | Sadaļa Stāsti, joki un līdzības | Publicēts 02-12-2008

Ieteikt draugiemPačivini Share on Facebook Izprintē Nosūti draugam e-pastu

Kādas slavenas bankas direktoram darba darīšanās bija jādodas no Rīgas uz Ventspili. Ērti iekārtojies sava mersedesa mīkstajā sēdeklī, baņķieris devās ceļā. Uz tik agrā rīta stundā vēl gluži tukšā Jūrmalas apvedceļa viņš pēkšņi aiz sevis izdzirda varenu motora rēkoņu. Mersim garām aizbrāzās melns BMW un, strauji sameties sāņus, aizšķērsoja ceļu. No bembja izlēca četri skūti tipi un baņķieris nedabūja ne acu pamirkšķināt, kad jau gulēja ceļmalas putekļos. Sejā triecās apkalto zābaku dzelzs zole un pēdējais, ko zūdot samaņai mūsu finanšu ģēnijs paspēja ieraudzīt, bija viņa auto signālugunis, kas izgaisa tālumā. Tad pasaule satumsa…

Pa šoseju tuvojās jaunākās markas auģiks. Tajā sēdēja kāds mazliet norūpējies kungs. Viņš bija pilsētas lielākās draudzes mācītājs un steidzās un dievkalpojumu. Kā jau parasts, viņš mazliet kavēja. Laiku pa laikam Dieva kalps ar labpatiku palūkojās uz jauno amata tērpu, kas glīti salocīts gulēja uz blakussēdekļa, un viņa sejā iegūla apmierināts smaids. Ceļmalā gulošo viņš pamanīja jau labu gabalu iepriekš. Nedaudz piebremzējis, mācītājs drudžaini domāja. Ja viņš tagad apstātos, dievkalpojums būtu nokavēts uz galvošanu. Turklāt visas tās formalitātes, ātrā palīdzība un policija. Ņems un piešūs bumbas vēl viņam pašam. Vai tad nav dzirdēts! Bez tam, ceļmalā gulošais bija vienās asinīs, bet viņš tikai vakar iztīrīja sava auto salonu. Un, kur tad vēl jaunais amata tērps! Nē, tādu greznību viņš nevarēja atļauties. Strauji uzņēmis ātrumu, Audi izgaisa tālumā.

Aiz līkuma parādījās citas automašīnas siluets. Tur savā ķirškrāsas fordiņā brauca kādas cienījamas draudzes koravadonis. Noskaņojums bija brīnišķīgs un maestro pie sevis skandēja pazīstamas himnas melodiju. Kas tas? Cilvēks ceļmalā! Fordiņš apstājās tieši līdzās gulošajam. Koravadonis piesardzīgi palūkojās apkārt. Nevienu nemanīja. Tad viņš pievērsās ievainotajam. No vienas puses Bībelē, protams, daudz runāts par žēlsirdību, taču no otras puses… Cik nav redzēti šādi tipiņi! Palīdzi tu tādam, bet viņš pateicībā tev pievemj mašīnu un vēl lien kauties! Un, vai tad Bībelē nav arī teikts, ka labāk ir palīdzēt saviem ticības biedriem? Šodien ir draudzes kora svētki, programma gatavota mēnešiem ilgi. Vai to visu var likt uz spēles viena dzērāja dēļ? Nevar! Gan izgulēsies un kaut kā aizvilksies līdz mājām. Nikni ierūcies, fordiņš aizdrāzās tālāk.

Pa pelēko asfalta lentu lēnām tuvojās vecs golfiņš. Sānlodziņš bija atvērts un pa to plūda dīvainas skaņas: „Lai slavēts Dievs! Aleluja! Slava Tev, Jēzu!” Un tas viss piedevām krievu mēlē! Katram godīgam cilvēkam uzreiz bija skaidrs, ka autiņā sēdošais ir okupants, migrants un pie tam vēl sektants! Tomēr pie stūres sēdošais par to, šķiet, nebēdāja. Viņa vaigs staroja priekā. Viņš bija ceļā uz dievnamu, lai satiktos ar savu debesu Tēvu un viņa sirds bija pilna slavas. Nieks, ka darbabiedri viņu sauc par fanātiķi, vecāki draud izdzīt no mājas, bet draugi groza pirkstu pie deniņiem. Slava Tam Kungam! Ei, kas tur ceļmalā? Cilvēks! Ievainots, netīrs, asiņains. Kur mana aptieciņa? Še lāse ūdens, draudziņ, atjēdzies! Vismaz galvu tev pārsiešu, tad brauksim uz slimnīcu.

Nomazgājis asinis un pārsējis ievainotā galvu, jauneklis iestūma to savā mašīnā un devās uz tuvāko slimnīcu. Tur viņam nācās uzklausīt iebildumus, ka šādus uz ielas savāktus tipus neuzņem, ka par šo gadījumu nāksies ziņot policijai un vispār - ko var zināt, vai apdrošinātāji maz gribēs segt ārstēšanas izdevumus. Galu galā viss tomēr nokārtojās un drīz vien mūsu finanšu ģēnijs atdusējās slimnīcas baltajos palagos. Jauneklis uzlika tam rokas, svētīja, Jēzus vārdā pavēlēja brūcēm dzīt, tad atstāja Dieva žēlastībai un ārstu aprūpei.

Izgājis uz ielas, jauneklis paskatījās pulkstenī. Dievkalpojums, protams, sen nokavēts. Tomēr viņš jutās laimīgs, jo zināja - Dievs bija ar viņu arī šajā piedzīvojumā. Jauneklis atcerējās Jēzus vārdus: „Ko jūs esat darījuši vienam no šiem maniem vismazākajiem brāļiem, to jūs esat man darījuši.” Un viņa sirdi piepildīja miers un Dieva tuvums.

****

Nedaudz citādākā formā šis stāsts lasāms Bībelē, Lūkas evaņģēlija 10. nodaļā no 30. līdz 37. pantam. Morāle?

1. Ne vienmēr tas, kas mums šķiet nicināms un nepareizs, tāds ir patiesībā. Šajā līdzībā Jēzus pozitīvi novērtēja samarieša rīcību, kaut arī ortodoksālo jūdu acīs viņš bija nešķīsts, nicināms sveštautietis. Padomāsim, kāda reizēm ir mūsu attieksme pret „nepareizajiem” kā Kristus draudzē, tā sabiedrībā kopumā.

2. Ne vienmēr tas, kas liekas pareizs un cienījams, tāds ir arī Dieva acīs. Šajā līdzībā skaidri redzams, ko Jēzus domāja par „pareizajiem” reliģiskajiem ļaudīm. Ja mūsu kalpošana Dievam izslēdz kalpošanu līdzcilvēkiem, tad tāda kalpošana nav patiesa kalpošana Dievam.

3. „Bet jūs eita un mācieties, ko tas nozīmē: man patīk žēlastība un ne upuris” (Mat. ev. 9:13). Dievs ir žēlastības Dievs. Viņa mīlestība uz kritušo cilvēci bija tik liela, ka tās glābšanai Viņš nekavējās upurēt Savu paša dēlu. Dievs vēlas, lai arī mēs parādītu žēlsirdību. Samarieša žēlsirdība izpaudās reālos darbos. Jēzus teic: „Nu tad ej un dari tu arī tāpat.”

 

Šī līdzība pirmoreiz publicēta LVDA izdevuma “Dzīvības Avots” 3. numurā 1998. gada ziemā.
© Ervīns Jākobsons. Pārpublicēšanas vai citēšanas gadījumā atsauce uz autoru un pirmpublikāciju obligāta.

Līdzīgie raksti:

Komentāri (1)

  1. Jā, protams, šis stāsts man liek atminēties to, ka būt labestīgam - tā ir uzupurēšanās! Tik tiešām, ne vienmēr cietušais pateiksies par palīdzību, var gadīties pat pilnīgi pretēji! Un tomēr, labie darbi dara labākus mūs pašus, neatkarīgi no tautības vai ticības!

Uzraksti komentāru