Latvieši un baltkrievi: nākotnes perspektīva

Ievietoja | Sadaļa Latvijā un pasaulē | Publicēts 14-11-2008

Ieteikt draugiemPačivini Share on Facebook Izprintē Nosūti draugam e-pastu

Savulaik, vēl padomijas gados, mans onkulis no Federvācijas stāstīja par kādu pētījumu, ko veikuši Rietumu zinātnieki. Pētījuma mērķis bijis noteikt, kuras tautas visvairāk pakļaujas asimilācijai. Eiropā pirmajā vietā izrādījās baltkrievi, bet otrajā… nu, protams - latvieši.

Kopš tā laika daudz ūdeņu aiztecējis, padomju impērija sabrukusi, Latvija un Baltkrievija kļuvušas par neatkarīgām valstīm. Šķiet priekšnoteikumi šo nāciju brīvai un netraucētai attīstībai ir nodrošināti un asimilācijas briesmas vairs nedraud. Bet kā ir patiesībā?

Ar nožēlu nākas secināt, ka baltkrievi jau kuru reizi par savu prezidentu ievēl bēdīgi slaveno Lukašenko, kas no sirds ienīst visu baltkrievisko un savu valsti labprātāk redzētu dižās un nedalāmās ietvaros, ja vien pats varētu kļūt par šīs apvienotās valsts līderi. No šīs domas viņam, šķiet, tomēr nāksies atteikties, jo Krievijas diktatoriskajiem līderiem pašiem netrūkst ambīciju, tāpēc Lukašenko par labāku uzskata būt pirmajam puisim ciemā, ko baltkrievu politiski mazizglītotais vēlētājs viņam arī nodrošina. Var tikai izteikt līdzjūtību baltkrievu demokrātiskajai opozīcijai, kas vēl turpina turēties pretī Batjas komunistiski fašistiskajam režīmam.

Vai pārredzamā nākotnē kaut kas varētu mainīties? Personīgi man baltkrievu tautas nākotne nešķiet īpaši iepriecinoša. Un runa nav tikai par politisko aspektu. Daudz vairāk mani uztrauc fakts, ka pasaules acu priekšā iet bojā vēl vienas mazas Eiropas tautas nacionālā savdabība, valoda un tradīcijas, turklāt tas viss notiek nevis ārēja spiediena, bet nacionālās pašapziņas trūkuma dēļ.

Ir grūti saprast, kā suverēnā valstī par prezidentu varēja kļūt cilvēks, kas vēl tikai pirms dažiem gadiem balsoja pret šīs valsts neatkarību? Kā neatkarīgas valsts augstākajā amatā varēja ievēlēt personu, kas gatava likvidēt paša pārvaldītās valsts suverenitāti? Kā par nacionālo līderi varēja kļūt cilvēks, kas atklāti pauž nicinājumu pret baltkrievu valodu, kultūru un tradīcijām?

Lūk, citāts: „Cilvēkiem, kas runā baltkrievu valodā, nav iespējams darīt neko citu, kā tikai sarunāties šajā valodā, tāpēc ka baltkrievu valodā neko dižu pateikt nevar. Baltkrievu valoda ir nabadzīga. Pasaulē eksistē tikai divas dižas valodas - krievu un angļu.” Šie nav kāda uzpūtīga krievu šovinista vārdi, tos teicis Baltkrievijas Republikas prezidents Aleksandrs Lukašenko.

Paši baltkrievi atzīst, ka baltkrievu valodā runā vairs tikai Rietumbaltkrievijā, bet pārējā valsts daļā atsevišķos lauku apgabalos. Pilsētās savstarpējās saziņas valoda ir krievu. Var jau vainot aizgājušos padomju laikus, kad Baltkrievijā bija palikušas tikai dažas baltkrievu skolas, tomēr problēmas sakne slēpjas citur. Daudzi baltkrievi kaunas no savas valodas, tā tiek uzskatīta par vienkāršu, neizglītotu cilvēku valodu. Savukārt krievu valoda ir inteliģences, kultūras valoda. Ne velti lielākā daļa mūsdienu baltkrievu literatūras, dzejas un mūzikas tiek radīta tieši krievu valodā.

Krievu nacionālisti visiem spēkiem cenšas baltkrievu apziņā iepotēt domu, ka tādas baltkrievu tautas nemaz nav un baltkrievu valoda ir tikai viens no krievu valodas dialektiem. Šķiet, viņiem tas arī izdodas, jo liela daļa baltkrievu labprātāk vēlētos būt krievi. Šis absolūtais nacionālās pašapziņas trūkums ir brīdinājums visām mazajām Eiropas tautām, kas var notikt, ja tās nesargās savu valodu, kultūru un tradīcijas no lielo tautu spiediena un ietekmes.

Kā ir ar latviešiem? Pirmajā mirklī šķiet, ka liktenis mums bijis labvēlīgāks. Veiksmīgi esam atbrīvojušies no lielā kaimiņa skavām, integrējušies Rietumu demokrātiskās sabiedrības struktūrās. Tomēr analizējot sabiedrībā vērojamos procesus, nākas secināt, ka pārlieku lielam optimismam nav pamata. Ja pētījums par asimilācijas problēmām tiktu veikts šodien, baidos, ka latvieši šajā jomā joprojām būtu vienā no pirmajām vietām Eiropā.

Lūk, daži piemēri, kurus mēs ikdienā, iespējams, pat nepamanām. Aplūkojiet uzmanīgi marķējumus uz teju katras Latvijā ražotas preces. Jūs ieraudzīsiet, ka līdztekus uzrakstiem latviešu valodā, visur būs uzraksti arī krieviski. Es nerunāju par produkciju, ko eksportē uz Krieviju un kur krievu valoda ir līdzās uzrakstiem daudzās citās valodās. Es runāju par vietējai lietošanai domāto preču iepakojumu, kur uzraksti krievu valodā lieluma un pamanāmības ziņā nereti ir līdzvērtīgi uzrakstiem latviešu valodā. Vai tiešām mūsu uzņēmēji savus krievu līdzpilsoņus uzskata par muļķiem, kas pat nespēj iemācīties tik elementārus jēdzienus kā „piens”, „maize”, „desa”? Ja reiz produkts domāts Latvijas patērētājiem, kādēļ informāciju uz tā iepakojuma rakstīt svešā mēlē?

Tālāk. Palasiet darba piedāvājumus un 90% gadījumu jūs sastapsieties ar prasību zināt krievu valodu vismaz sarunvalodas līmenī, bet vairākumā gadījumu tiek prasītas labas krievu valodas zināšanas gan rakstiski, gan mutiski. Tas notiek valstī, kur krievu valodai nav oficiāla statusa un lielākā daļa skolu jau vairāk nekā desmit gadus atteikušās no šīs valodas mācīšanas. Uzņēmēju prasība  darbiniekiem obligāti zināt krievu valodu, it īpaši uzņēmumos, kuru darbība nav tieši saistīta ar Krievijas tirgu, ir klaji diskriminējoša daudziem latviešiem. Izaugusi taču vesela paaudze, kas krievu valodu nepārvalda, turklāt Latvijā atgriezušies arī daudzi trimdas latvieši, kam krievu mēle tikpat sveša. Diemžēl Latvijas likumdošana aizliedz valstij iejaukties privāto uzņēmumu iekšējās lietās. Es gan uzskatu, ka latviešu valodas prioritāte un aizsardzība nav gluži uzņēmumu iekšējā lieta vien, tāpēc to būtu nepieciešams regulēt valsts līmenī.

No ražotājiem daudz neatpaliek plašsaziņas līdzekļu īpašnieki. 90. gadu sākumā bija mēģinājums vairākas vadošās latviešu avīzes dublēt krievu valodā. Ideja, iespējams, nebija slikta, tomēr ātri izgāzās, jo prese, kas pauž Latvijas valsts un latviešu vairākuma viedokli, krievu minoritātei nešķita pārāk pievilcīga. Tad pie lietas ķērās privātās televīzijas. Atrodiet kaut vienu komerctelevīziju, kur filmas netiktu subtitrētas krieviski. Tajā pašā laikā Krievijā uzņemtās filmas tiek rādītas oriģinālvalodā ar latviešu subtitriem, kaut vajadzētu būt otrādi. Ar katru gadu Latvijas komerctelevīziju ēteru arvien vairāk pārņem Krievijas televīziju un kino produkcija. Reizēm šķiet, ka esam atgriezušies vecajos „labajos” padomju laikos. Privāto televīziju vadītāji nemaz neslēpj, ka raidījumi arī turpmāk tiks titrēti krieviski, jo viņi negribot zaudēt krievu auditoriju, proti, daļu savu ienākumu. Tādejādi Latvijas iedzīvotāji, atšķirībā no citu Eiropas valstu skatītājiem, joprojām būs spiesti paciest svešas valodas klātbūtni savu televizoru ekrānos.

Der atcerēties ar kādu sašutumu daudzu audiovizuālo mediju pārstāvji savulaik protestēja pret likumā ietverto normu, kas raidījumus svešvalodā iegrožoja stingri noteiktos procentuālos rāmjos. Visskaļākie protestētāji bija nevis krievu mediju pārstāvji, kā varētu domāt, bet mūsu pašu bāleliņi, tostarp sabiedrībā visai pazīstamas personas. Rezultātā mums šodien ir vairākas radiostacijas, kas raida tikai krieviski un amerikāņu investoriem piederoša komerctelevīzija TV5, kas par savu mērķauditoriju pasludinājusi krievvalodīgos Latvijas iedzīvotājus. Arī kabeļtelevīziju tīklu piedāvātajās paketēs neproporcionāli daudz programmu ir tieši krievu valodā. Interneta medijos notiek gluži tas pats. Lielie ziņu portāli veido savu lapu krievu versijas, turklāt to saturs reizēm ir krietni atšķirīgs no latviešu lapu satura un bieži vien latviešiem klaji nedraudzīgs. Arī reklāmdevēji Baltijas tirgum domātās reklāmas pasūta gan valsts, gan paralēli arī krievu valodā.

Viss augstākminētais liecina, ka biznesam maz ko nozīmē tādi jēdzieni kā patriotisms, nacionālā pašapziņa un valsts intereses - galvenais ir nauda. Regulāri dzirdam kā mūsu biznesmeņi pārmet valdībai un Saeimai Krievijas kaitināšanu, kas pasliktinot biznesa kontaktus ar šīs valsts uzņēmējiem. Štrunts par morāli un principiem, ka tik peļņa! Rezultātā esam ieguvuši pavisam reālu divkopienu sabiedrību de facto. Ne jau krievvalodīgo iedzīvotāju skaits vai kādi citi apstākļi radījuši šādu situāciju, bet gan mūsu uzņēmēju peļņas kāre, kuras vārdā tiek upurētas latviešu tautas intereses. Pēc neatkarības atjaunošanas daudzi Latvijas krievi sāka saprast, ka vēstures rats kustas neatgriezeniski un padomju laiki vairs neatgriezīsies. Kam šāda situācija nebija pieņemama, tie aizbrauca no Latvijas, bet daudzi sāka mācīties latviešu valodu un domāt par integrēšanos šajā valstī. Nu tas viss ir pazaudēts un lielā mērā pateicoties mūsu pašu nacionālās pašapziņas trūkumam.

Taču biznesmeņi nav vienīgie, kas cenšas izpatikt vietējai krievu minoritātei, lai uzturētu draudzīgas attiecības ar dižo kaimiņvalsti. Daudz neatpaliek arī politiķi. Jo tālāk pagātnē paliek atmodas laiks un neatkarības atjaunošanas ideāli, jo vairāk mūsu varas vīri sāk lūkoties Kremļa virzienā. Savu lomu te spēlē daudzu mūsu politiķu ciešās saites ar biznesa aprindām, kas ieinteresētas labās attiecībās ar Krieviju. Taču labas biznesa attiecības pieprasa arī labas politiskās attiecības, tāpēc vienā otrā jautājumā nākas Krievijai piekāpties. Tā bez ierunām tika atdota suverēna Latvijas teritorija Abrene, pat neprasot izmaksāt kompensācijas Latvijas pilsoņiem, kas tur pazaudēja savus īpašumus. Kalvīša valdība Latvijai neizdevīgo robežlīgumu bija gatava noslēgt par jebkādu cenu, kā vēlāk izrādījās, atdodot Krievijai ne vien Abreni, bet arī citas Latvijas zemes, kas nekad nav piederējušas Krievijai. Ar dažu politiķu līdzdalību Latvija tiek arvien vairāk uzsēdināta uz Krievijas gāzes „adatas”. Tādu piemēru ir daudz.

Kāds vārds sakāms arī par politiķu pašcieņu. Pat visnacionālāk noskaņotie latviešu politiķi uz krievu plašsaziņas līdzekļu jautājumiem nu jau vairs neatbild latviski, bet intervijas sniedz krievu valodā. Ja tas notiktu sarunā ar Krievijas medijiem, to vēl varētu saprast, taču tas notiek mūsu pašu publiskajā telpā, kamēr krievi visbiežāk runā tikai savā valodā un viņu teiktais tiek tulkots. Lielas diskusijas sabiedrībā izraisīja arī valsts prezidenta Valda Zatlera ierašanās lētā krievu popmūzikas festivālā Jūrmalā. Ka tas nebija tikai privāts apmeklējums, liecina prezidenta īpašā godināšana šajā pasākumā, kā arī uzaicinājums krievu popzvaigznēm ierasties uz oficiālu vizīti Rīgas pilī. Valsts augstākajai amatpersonai tomēr vajadzētu saprast, ko tai pienāktos darīt un ko nevajadzētu atļauties. Turklāt daļa krievu popzvaigzņu nemaz neieradās uz pieņemšanu. Kas viņiem tādas sīkas valsts prezidentiņš. Interesanti, vai viņi riskētu neierasties, ja uz Kremli tos būtu aicinājis, piemēram, Putins vai Medvedevs?

Taču nevainosim tikai uzņēmējus un politiķus. Mēs katrs viens ne par matu neesam labāki. Jau kopš padomju laikiem zināms - ja latviešu sabiedrībā būs kaut viens krievu valodā runājošais, latvieši visdrīzāk pāries uz krievu valodu. Nereti krievi, kas nopietni apņēmušies iemācīties valsts valodu, ir pat dusmīgi, ka latvieši ar viņiem cenšas sarunāties krieviski un nepalīdz pēc iespējas labāk apgūt latviešu mēli. Mēs pat pazemojamies tiktāl, ka arī veikalos, sabiedriskās ēdināšanas uzņēmumos un citās vietās pieļaujam apkalpojošajam personālam ar mums runāt krieviski. Ir nožēlojami skatīties kā veca māmuļa spiesta lauzīt savu mēli, jo pārdevēja nespēj viņu apkalpot valsts valodā. Kaut arī kopš neatkarības atjaunošanas pagājis pietiekami ilgs laiks, no mūsu ikdienas leksikas joprojām nav pazuduši dažādi krievu vārdi un izteicieni. Kad beidzot izbeigsim zemoties svešas valodas un tikumu priekšā un pieprasīsim ikvienam Latvijas pastāvīgajam iedzīvotājam runāt ar mums tikai un vienīgi latviešu valodā? Tas ir latviešu tautas un Latvijas valsts, galu galā, mūsu katra pašcieņas jautājums.

Vēl viena, personīgi man neizprotama lieta, ir attieksme pret svētku un atceres dienām. Nereti intervijās nācies dzirdēt, ka cilvēkiem neko nenozīmējot tāds 18. novembris, tā gluži vienkārši esot vēl viena brīvdiena. Varētu jau to norakstīt uz padomju laika ideoloģiskās audzināšanas sekām, taču vai tikai. Tajā pašā laikā cilvēki tik labprāt pieņem mums mentāli svešo Valentīna dienu un ķeltu pagānu Helovīna svētkus. Ko nu par tiem - kādas cīņas tik netika izcīnītas ap savā būtībā klaji sociālistisko Sieviešu dienu! Var jau teikt, ka tie ir vienkārši skaisti svētki un to patieso nozīmi tāpat neviens neievēro. Lai nu būtu. Bet vienlaikus mūsu vēsturiskajai atmiņai un nacionālajai pašapziņai tik svarīgā Lāčplēša diena tiek noniecināta un lielākajai daļai sabiedrības nav nekādas intereses par šiem svētkiem. Bēdīgi un nožēlojami.

Visai populārs ir sauklis: es mīlu šo zemi, bet nemīlu valsti! Manuprāt, pilnīgi aplams spriedums. Es saprotu, ka cilvēki ir neapmierināti ar to, kā mūsu valsts attīstījusies pēdējo gadu desmitu laikā, tomēr nav pareizi politiķu kļūdas un neizdarību saistīt ar valsti kā tādu. Ja reiz neticam 18. novembra Latvijas ideāliem, neticam mūsu Satversmei un likumiem, noniecinām brīvības cīņās un pasaules karos par Latviju kritušo varoņu piemiņu, ko gan vērta ir mūsu neatkarība? Mēs varam nemīlēt politiķus un viņu darbus, taču mums pienākas mīlēt Latvijas valsti. Paldies Dievam, ar katru gadu patriotisma jūtas sabiedrībā pamazām, tomēr pieaug, īpaši jauniešu vidū. Tas priecē un dod cerību nākotnei.

Tomēr negatīvu tendenču joprojām ir vairāk. To labi redz arī citu valstu līderi un politiskie analītiķi. Ne velti Igaunijas prese Latviju nosaukusi par vājāko posmu Baltijas valstu vienotības ķēdē. Tāpat dažādi Rietumu novērotāji ne reizi vien izteikuši bažas par Latvijas pārlieku ciešo raudzīšanos Krievijas virzienā. Tiesa, Gruzijas - Krievijas konflikta laikā Latvija parādīja stingrāku mugurkaulu un pievienojās pārējo Baltijas valstu un Polijas izteiktajam nosodījumam Krievijas agresīvajai rīcībai. Esam sākuši arī nopietnāk apsvērt Latvijas pārlieku lielo atkarību no Krievijas enerģētikas un šīs problēmas iespējamos risinājumus. Taču iekšpolitikā joprojām pieļaujam valsts interesēm naidīgu krievu šovinistu netraucētu darbošanos, kā rezultātā arvien lielāka krievu minoritātes daļa tiek saindēta ar nacionālā pārākuma un naida idejām. Krievu minoritātes pašapziņa un nekaunība aug acīmredzami un divkopienu sabiedrība de facto Latvijā jau pastāv. Vai tādai vajadzēja būt mūsu „dāvanai” Latvijas 90. jubilejā? Tad nu atliek ņemt vērā līdzšinējās kļūdas un turpmāk rīkoties atbilstoši Latvijas valsts un tās tautas interesēm, lai Republikas 100. gadadienu nenāktos sagaidīt ar divkopienu sabiedrību de iure un krievu valodu kā oficiālu valsts valodu.

Dievs, svētī Latviju!

 

© Ervīns Jākobsons. Pārpublicēšanas vai citēšanas gadījumā atsauce uz autoru un interneta vietni www.laikmetazimes.lv obligāta.

Līdzīgie raksti:

    Nekas nav atrasts

Komentāri (9)

  1. Ja Tu painteresētos vairāk par reālo situāciju Baltkrievijā, tad zinātu, ka par to Lukašenko praktiski neviens nebalso. Vai neesi dzirdējis, kas ir vēlēšanu rezultātu viltošana? Populārs paņēmiens, kā tādiem Lukašenko noturēties pie varas. Bet vai nu man Tev to stāstīt…

  2. Esmu dzirdējis un zinu, ka Lukašenko šo metodi nekavējas izmantot. Tomēr man ir nācies runāt ar cilvēkiem, kas Baltkrieviju biznesa darīšanās apmeklē regulāri, un viņi teic, ka atbalsts Batjas politikai, īpaši lauku iedzīvotāju vidū, ir visai augsts. Un ko gan citu tādam lauciniekam vajag - pensiju maksā, komunālie pakalpojumi lēti un televīzijā stāsta, cik slikti cilvēki dzīvo citur.

  3. Nu, salidzinat baltkrievu un latviesu valodas ir nekorekti. Latviesu valoda ir pietiekosi dzivotspejiga, tikai vina tiek lietota maza teritorija un kopa ar vienu no pasaules lielakajam (krievu) valodam. Bet baltkrievu ir diemzel izmirstosa valoda, kuru pat etniska teritorija lieto absoluts mazums iedzivotaju. Pat raksta ir atzimets, ka baltkrievu pilsetas baltkrievu valodu tikpat ka nedzird un galvena sazinas valoda ir krievu.

    P.S. Stipri atvainojos, ka rakstu bez garumzimem.

  4. Tajā pašā laikā Krievijā uzņemtās filmas tiek rādītas oriģinālvalodā ar latviešu subtitriem, kaut vajadzētu būt otrādi. Ar katru gadu Latvijas komerctelevīziju ēteru arvien vairāk pārņem Krievijas televīziju un kino produkcija. Reizēm šķiet, ka esam atgriezušies vecajos „labajos” padomju laikos. Privāto televīziju vadītāji nemaz neslēpj, ka raidījumi arī turpmāk tiks titrēti krieviski, jo viņi negribot zaudēt krievu auditoriju, proti, daļu savu ienākumu. Tādejādi Latvijas iedzīvotāji, atšķirībā no citu Eiropas valstu skatītājiem, joprojām būs spiesti paciest svešas valodas klātbūtni savu televizoru ekrānos.

    ______________________________________________________________________

    Te, Ervin, jus gan parsavat par stripu! Es, piemeram, vispar esmu par to, lai visas filmas (iznemot bernu) tiktu raditas originalvaloda ar latviesu subtitriem. Bet, protams, skiet mazliet netaisnigi, ka krievu filmas tiek titretas, bet anglu vai francu dubletas.

  5. Rakstā netika salīdzinātas valodas, bet divu postpadomju tautu tendence piekāpties citu valodu un kultūru spiediena priekšā. Latviešiem tas ir gēnos vēsturiski, kad dažādi kungi nāca un gāja, un katram vajadzēja pielāgoties. Savukārt par baltkrieviem sirds sāp - vēl viena tauta, kuras nacionālā savdabība, tostarp arī valoda, aiziet nebūtībā.

  6. Ja visām filmām būtu vienādi noteikumi, šāds piemērs rakstā netiktu apskatīts. Runa nav par filmām, bet par to, ka latviešu uzņēmēji (šajā gadījumā komerctelevīziju īpašnieki) peļņas dēļ apzināti nostiprina divkopienu sabiedrību Latvijā.

  7. Pētījuma mērķis bijis noteikt, kuras tautas visvairāk pakļaujas asimilācijai. Eiropā pirmajā vietā izrādījās baltkrievi, bet otrajā… nu, protams - latvieši.

    __________________________________________________________

    Kaut ka man neticas petijuma rezultati. Kur tad palika ukraini? Un kur iri? Ukrainaa ukrainu valodu lieto apmeram tikai 40% iedzivotaju, bet iru valoda vispar ir praktiski izmirusi un taja vairs runa tikai dazhi desmiti tukstoshi cilveki izoletos lauku rajonos. Es domaju, ka pirmaja vietaa vajadzetu atrasties tam tautam, kuram vispar nav savas nacionalas valsts.

  8. Pētījums tika veikts 70.gados un šodien grūti pateikt, kāds bija tā mērķis. Vai runa ir par visu Eiropu jeb tikai Austrumeiropu? Bet varbūt tikai PSRS?

    Par īriem Tev pilnīga taisnība, kaut gan… Valodu viņi, protams, ir gandrīz zaudējuši, bet par tradīcijām tā gluži nevarētu teikt. Kas attiecas uz Ukrainu, tad tās teritorija ir veodojums, kur ukraiņu apdzīvotās teritorijas apvienotas ar pārsvarā krievu apdzīvotām teritorijām austrumos un dienvidos. Tomēr man ir radies priekšstats, ka etniskie ukraiņi lepojas ar savu valodu un cenšas runāt tikai tajā. Esmu arī dzirdējis, ka padomju laikā atsevišķos laika periodos Ukrainā esot teju spieduši krievus mācīties un runāt ukrainiski.

  9. http://ru.delfi.lt/abroad/belorussia/article.php?id=23258395

    Ja, baltkrievu valoda shobrid ir tiesham neapskauzhama situacijaa. Te ir raksts krievu valodaa par to, ka pasreiz tiek izpildita juridiska divvalodiba.

Uzraksti komentāru