06
Celmlauži. Latvijas vasarsvētku kustībai - 80.
Ievietoja | Sadaļa Vasarsvētku kustība | Publicēts 06-11-2008
2007. gada augustā apritēja 80 gadu, kopš Dobelē tika kristīti pirmie vasarsvētku ticīgie Latvijā. Aicināju Latvijas Vasarsvētku draudžu apvienības bīskapu Jāni Ozolinkeviču pastāstīt, kā vasarsvētku mācība ienāca Latvijā, kā veidojās un attīstījās pirmās draudzes, par vasarsvētku kustības uzdevumiem šodien un nākotnē.
****
- Par vasarsvētku kustības celmlauzi Latvijā uzskata Džemu Grēviņu, kas tēva aicināts 1926. gadā kopā ar ģimeni no Amerikas atgriezās dzimtenē. Aiz okeāna viņš bija beidzis Bībeles skolu un tā kā Latvijā tolaik trūka garīgo darbinieku, viņu uzaicināja kļūt par Dobeles baptistu draudzes mācītāju. Amerikā Grēviņš bija iesaistījies vasarsvētku kustībā, tāpēc viņa kalpošana baptistu draudzē neveidojās sekmīga - draudze nepieņēma ne viņa sludināšanas veidu, ne to, ko viņš sludināja. Tad Grēviņš sāka dievkalpojumus rīkot atsevišķi kādās mājās Dobelē, Upes ielā 4. Tie nebija plaši apmeklēti, tomēr pie Dieva atgriezās četri cilvēki un 1927. gada 21. augustā notika pirmās kristības.
Lai kalpošanas darbs iegūtu stingrāku pamatu, Grēviņš 1927. gada 26. jūlijā nodibināja Latvijas - Amerikas misiones biedrību (LAMB). Tā bija pirmā oficiālā vasarsvētku ticīgo organizācija Latvijā. LAMB valdē darbojās pats Grēviņš, Grēviņa sieva Rahele, Jānis Rozenbergs, Miķelis Strazdiņš un Voldemārs Šneiders. Vēlāk uz brīdi viņiem pievienojās Jānis Bormanis. Dažu gadu laikā LAMB darbība izvērtās plaša un daudzveidīga - tika atvērtas nodaļas Liepājā, Kazdangā, Purmsātē, Klosterē, Užavā, Talsos, Tukumā, Aucē, Dobelē, Jelgavā, Lielplatonē. Notika īpašas svētīšanās sapulces, iznāca žurnāls „Misionārs”, vairāki garīgu dziesmu krājumi. Tik aktīva darbošanās radīja neapmierinātību citu konfesiju mācītājos, sākās intrigas, un 1930. gadā Grēviņam Latvija bija jāatstāj.
Kā sludinātājs Džems Grēviņš bija Dieva īpaši svētīts, viņa sludināšanu vienmēr pavadīja zīmes un brīnumi. Grēviņa sludinātās vēsts pamatā bija divas patiesības - grēku nožēla un miesas dziedināšana. No liecinieku stāstītā zināms, ka visi, kas Grēviņa dievkalpojumos iznāca priekšā, saņēma dziedināšanu. Viena no kustības celmlauzēm Anna Līkums liecina, ka uz dievkalpojumu atvesta guloša, bet, kad kopā ar vēl septiņiem izgājusi priekšā, visi astoņi tikuši dziedināti. Viņa arī stāsta, ka bieži sludināšanas laikā virs Grēviņa galvas bijušas redzamas tādas kā uguns liesmas.
Grēviņam aizbraucot Latvijā palika apmēram 400 vasarsvētku ticīgo. Iesākto darbu turpināja J.Rozenbergs, V.Šneiders, M.Strazdiņš, Anna Līkums un citi. 30. gadu sākumā aktīvu darbību sāka Jānis Bormanis, kas nodibināja organizāciju „Vasarsvētku blāzma”. Par vienu no kustības līderiem kļuva ceļu būves inženieris Arvīds Kūmiņš, kas bija beidzis Dancigas Bībeles institūtu. Viņš divas reizes centās reģistrēt Vasarsvētku ticīgo reliģisko apvienību. Pirmoreiz tas notika 1933. gadā Liepājā, taču reģistrāciju drīz vien anulēja. 1940. gada martā apvienība tomēr tika reģistrēta, taču pēc komunistu nākšanas pie varas iekšlietu ministrs Vilis Lācis tās darbību aizliedza.
Pēc kara vasarsvētku draudzes centās reģistrēties no jauna, taču padomju vara reģistrāciju pieļāva tikai apvienojoties ar baptistiem. Šā jautājuma dēļ Dundagā tika sasaukta īpaša konference, kurā vairākums vasarsvētku mācītāju nolēma apvienoties ar baptistiem vienā savienībā, tomēr saglabājot zināmu autonomiju. Kā pārstāvis šajā savienībā tika ievēlēts Juris Dreimanis. Taču varas iestādes vasarsvētku draudžu autonomiju negribēja atļaut un centās piespiest ticīgos iekļauties baptistu draudzēs. Vairākums draudžu locekļu tam nepiekrita, jo baptistiem bija atšķirīga dievkalpojumu kārtība, sludināšanas veids un mācība. Problēma tika atrisināta pavisam vienkārši - aktīvākos vasarsvētku mācītājus arestēja un izsūtīja uz Tālajiem ziemeļiem.
Sakarā ar vadošo brāļu arestu draudžu darbs uz mirkli apsīka, tomēr pēc neilga laika atjaunojās, kaut arī nelegāli. Praktiski ne uz brīdi savu darbību nepārtrauca draudzes Jelgavā un Dundagā, kur bija cilvēki, kas regulāri katru svētdienu citā vietā rīkoja mājas dievkalpojumus. Pēc Staļina nāves, kad draudžu vadītāji atgriezās no ieslodzījuma, garīgais darbs paplašinājās. Mājas dievkalpojumi notika Saļienā, Grobiņā, Liepājā, Popē, Ventspilī un citur.
1973. gadā varas iestādes piedāvāja Rīgā izveidot jaunu vasarsvētku draudzi un to oficiāli reģistrēt. Tolaik valdībā bija radies viedoklis, ka vasarsvētku draudzes vajadzētu reģistrēt atsevišķi. Rīgā sanāca kopā vairāki cilvēki no dažādām konfesijām un izveidoja vasarsvētku draudzi. Sākumā citi vasarsvētku ticīgie šo draudzi un tās reģistrāciju uztvēra ar neuzticību, jo uzskatīja, ka tā ir Drošības komitejas viltība, lai iegūtu draudžu locekļu sarakstus. Tomēr pēc diviem gadiem tika reģistrēta arī draudze Jelgavā.
1977. - 1978. gadā sākās tā sauktā Tallinas atmoda, kas spēcīgi ietekmēja Jelgavas draudzi un radīja lielu rezonansi visā Latvijā. Šīs atmodas rezultātā Jelgavas draudze kļuva par vasarsvētku kustības centru, bet pati kustība ieguva lielāku atpazīstamību citu konfesiju un arī sabiedrības acīs.
1988. gadā paklīda runas, ka tiks dibināta PSRS Vasarsvētku draudžu savienība. Mēs savukārt cerējām, ka Latvija reiz būs neatkarīga valsts un vienojāmies par savas draudžu apvienības dibināšanu. Jāteic, dažus gadus pirms tam jau bijām nodibinājuši nelegālu draudžu apvienību bīskapa Friča Ozolinkeviča vadībā. 1989. gada septembrī sasaucām kongresu un nodibinājām legālu Latvijas Vasarsvētku draudžu apvienību. Toreiz tajā bija piecas draudzes un tā bija pirmā oficiāli reģistrētā vasarsvētku draudžu apvienība PSRS.
Bijām arī pirmie, kas saņēma atļauju legāli ievest Latvijā Bībeles. Uzrakstījām iesniegumu PSRS Ministru padomes Reliģisko lietu komitejai un lūdzām atļauju 25 000 Bībeļu ievešanai. Ar šo lūgumu devos uz Maskavu, runāju ar atbildīgajiem ierēdņiem un atļauja tika dota. Pēc tam braucu uz Vāciju, kur tikos ar Hamburgas vasarsvētku draudzes „Arche” mācītāju Volfgangu Vegertu, kas apsolīja mums šīs Bībeles piegādāt. Pirmo reizi Latvijas vasarsvētku draudžu vēsturē Jelgavā ieradās oficiāls viesis no Rietumvācijas un mēs kopīgi šīs Bībeles sadalījām draudzēm. Saņēmām vismaz divus šādus sūtījumus un dalījām visiem, kam bija vajadzība. Visus 25 000 Bībeļu tomēr ievest neizdevās, jo atvērās robežas, sāka darboties Latvijas Bībeles biedrība un atļaujas vairs nebija vajadzīgas.
Šodien LVDA ir 16 draudzes un 20 to filiāles, mūsu skaits nemitīgi pieaug. Tomēr es vēlētos, lai mūsu draudzes atgūtu normālas vasarsvētku draudzes stāvokli. Tas nozīmē, ka ikvienā dievkalpojumā cilvēki atgriežas no grēkiem, saņem dziedināšu un garīgu atbrīvošanu, un tie nav tikai atsevišķi gadījumi, bet ikdiena. Mēs lūdzam kā apustuļi: „Kungs, dod Saviem kalpiem drosmi runāt Tavu vārdu, lai notiek dziedināšanas, zīmes un brīnumi Tava svētā kalpa Jēzus Vārdā!” Mēs lūdzam par Dieva Gara izliešanos Latvijā un mūsu mērķis ir Bībeles mācības izplatīšana visā Latvijā un aiz tās robežām.
****
Vecajā Derībā teikts, ka kamēr dzīvi bija tie, kas zināja, kādus brīnumus Dievs bija darījis Savas tautas vidū, tikmēr Izraēls kalpoja Tam Kungam. Diemžēl Grēviņa laika aculiecinieki vairs nav mūsu vidū un jaunā kristiešu paaudze nezina, kā Dievs savulaik atklājies mūsu tēviem un tēvutēviem. Tāpēc ir svarīgi neaizmirst šos senos notikumus un šodienas ticīgajiem atgādināt, kādas varenas zīmes un brīnumus savā teju gadsimtu ilgajā ticības un kalpošanas ceļā piedzīvojusi vasarsvētku kustība.
