Laikmeta zīmes

Vēsture ir subjektīva zinātne. Katra politiskā sistēma, katrs režīms, katra ideoloģija centusies to izmantot savām interesēm. Patiesi vēsturiski fakti nereti tiek jaukti ar puspatiesībām, izdomājumiem vai pat atklātiem meliem. Arī tajās zemēs, kur šāda falsifikācija nenotiek un vēstures zinātne ir visumā objektīva, vienu un to pašu faktu interpretācija dažādu vēsturnieku skatījumā var būtiski atšķirties. To nosaka katra vēsturnieka personiskie uzskati, izmantotā datu sistematizācijas metode un citi apstākļi.

Daudzi vēl atceras, cik izkropļota vēsture mums tika mācīta padomju laikā. Sociālistisko vēsturnieku galvenais uzdevums bija paust kompartijas akceptēto „vienīgo pareizo” vēstures redzējumu. Arī Latvijas pirmās brīvvalsts laikā daudzi vēstures fakti tika pakārtoti tolaik valdošajai nacionālisma idejai. Šodien atkal tiek rakstīta „jauna vēsture”, tikai tagad to nedara kādas politiskas sistēmas angažēti ideologi, bet daži savas patiesības apziņas apmāti ļautiņi, kas labprāt gribētu sevi saukt par nopietniem vēsturniekiem, taču labākajā gadījumā var pretendēt vienīgi uz amatiera - diletanta statusu.

„Jaunās vēstures” galvenā tēze: krievi Latvijā ir viena no pamatnācijām, bet tagadējā Latvijas teritorija - sena krievu zeme, krievu nācijas etniskā dzimtene. Šādu vēstures redzējumu pauž krievu šovinistu organizācija „Rodina” un viens no tās štata „vēsturniekiem” Igors Zorins, kas par šo tēmu sarakstījis pat grāmatu. No tā izriet politiskās prasības pēc automātiski piešķirtas pilsonības visiem krievvalodīgajiem Latvijas iedzīvotājiem, krievu valodas oficiāla statusa un valsts finansētas izglītības krievu valodā līdz pat augstskolas līmenim. Varētu teikt, ka šim no vēsturiskā viedokļa acīmredzamajam absurdam nav vērts pievērst īpašu uzmanību, tomēr šī nepatiesā, bet Baltijas krievu pašapziņai glaimojošā teorija, spējusi pārmainīt daudzu Latvijas krievu uzskatus par vēsturisko patiesību. Nespēdami pieņemt objektīvu Latvijas vēstures skaidrojumu, krievvalodīgie labprāt pieķeras šādām pseidozinātniskām pasakām. Tāpēc aplūkosim „jaunās vēstures” galvenās tēzes un pacentīsimies tās atspēkot patiesu vēsturisku faktu gaismā.

Kā vienu no argumentiem „jaunās vēstures” ideologi min faktu, ka 11. - 12. gadsimtā latgaļu un līvu zemes maksājušas meslus Polockas un Pleskavas kņaziem. No tā tiek secināts, ka šīs zemes piederējušas senajai Krievzemei. Tiek apgalvots, ka tādas senās pilsētvalstis kā Jersika (Jar Russko), Tālava (Talovo), Koknese (Kokne) bijušas krievu dibinātas un pārvaldītas. Tomēr arheoloģiskie izrakumi un citas vēstures liecības pauž ko citu - visas minētās pilsētas bija latgaļu apdzīvotas, daži to valdnieki gan bija varjagu - kriviču izcelsmes, taču runāja latgaļu valodā, to sievas bija latgalietes. Arī šo zemju iedzīvotāji bija latgaļi. Kas attiecas uz mesliem (nodevām), tad tā bija ierasta prakse feodālajā laikmetā. Vasalis maksāja nodevas valdniekam, piedalījās kopīgos karagājienos, palīdzēja sargāt robežas, pretī saņemot politiskas un militāras garantijas. Tomēr tas nenozīmē, ka vasalis nebija kungs pār savu zemi un ļaudīm. Patiešām, šajās latgaļu pilsētās dzīvoja arī krievi, taču to skaits bija niecīgs - galvenokārt pareizticīgo mūki un tirgotāji. Par krieviem līvu zemēs vēsturisku ziņu nav. Ja pieņemam, ka Daugavas labā krasta latgaļu un līvu valstiskie veidojumi bija atsevišķu Krievzemes kņazistu ietekmes sfērā, to nekādi nevar teikt par zemgaļu un kuršu apdzīvotajām zemēm, tāpēc mītam par Latviju kā „senu krievu zemi” nav pamata.

Krievu impēriskie ģeopolitiķi daudz runā par Cēsu pusē kādreiz dzīvojošajiem vendiem, apgalvojot, ka tā bijusi slāvu cilts venedi, ventiči jeb vjatiči. No tā izriet, ka arī sarkanbaltsarkanais karogs, kas pēc Atskaņu hronikas ziņām piederējis vendiem, ir slāvu karogs. Nesen vēsturnieks Igors Gusevs paziņoja par “sensacionālu” atklājumu - Rīgu, izrādās, arī esot dibinājuši slāvi, tie paši vendi. Tomēr vēsturnieki vēl joprojām strīdas, vai Latvijas vendi ir rada slāvu venediem jeb tā tomēr ir somugru cilts, kas radusies sajaucoties Kurzemes līviem ar kuršiem. Ja tā, tad viņu dzimtene nav Rīgenas sala Baltijas jūrā, kā apgalvo „jaunās vēstures” sludinātāji, bet Ventas upes grīva, no kurienes tie pārceļoja uz apmetni Lielajā (Kubes) kalnā (tagadējā Esplanāde) netālu no Rīges upītes. No šejienes tos padzina vietējie līvi un vendi devās tālāk uz Cēsīm, kur apmetās uz dzīvi. Bet, ja arī tie būtu slāvi, tad jēdziens “slāvs” tomēr nav sinonīms jēdzienam “krievs”. Kā saka - visi krievi ir slāvi, bet ne katrs slāvs ir krievs.

Kā vēl viens pierādījums krievu šovinistiem kalpo arī fakts, ka latviešu valodā sastopami vārdi ar krievisku izcelsmi. Taču daudzu pasaules tautu valodās ir vārdi un jēdzieni, kas pārņemti no citas valodas, īpaši jomās, kas līdz tam konkrētajai tautai bijušas svešas. Piemēram, latviešu valodā daudzi reliģiski jēdzieni [božņica - baznīca] pārņemti no krievu valodas, jo pareizticība bija pirmā baltu cilšu saskarsme ar kristietību. Čukču valodā visus radioaparātus, televizorus, magnetofonus un citas radioierīces sauc par spīdolām, jo šī tauta radiotehniku iepazina pateicoties savulaik populārajam VEF radiouztvērējam. Vai tāpēc latviešiem būtu tiesības sevi uzskatīt par čukču zemes pamatiedzīvotājiem un valsts valodai tur būtu jābūt latviešu? Krievu valodā taču arī ir vārdi, kas aizgūti no vācu un franču valodas. Sekojot krievu nacionālistu loģikai jebkurš vācietis vai francūzis varētu pretendēt uz Krievijas pamatiedzīvotāja statusu un pieprasīt šo valodu oficiālu atzīšanu Krievijā. Bet, var jau būt, ka biedrība „Rodina” domā gluži otrādi - ka vācu un franču vārdu klātbūtne krievu valodā liecina par šo tautu slāvisko izcelsmi un Krievijai ir visas tiesības diktēt tām savus noteikumus? Šāds domu gājiens patiesi būtu īstenā krievu šovinistu stilā.

Patiesībai neatbilst arī tēze, ka krievi Latvijas teritoriju apdzīvojuši visos tās vēstures posmos. Krievu tirgotāju un amatnieku apmetnes gan bija sastopamas Latgalē, Rīgā un citur, tomēr tik niecīgs šīs tautas pārstāvju skaits nedod iemeslu apgalvot, ka krievu nācija ir šīs zemes pamatiedzīvotāji. Nekad krievi Latvijas teritorijā nav dzīvojuši kaut cik ievērojamā skaitā, kompakti, noteiktā teritorijā. Krievu iedzīvotāju skaits Latvijā palielinājās tikai pēc Vidzemes un Kurzemes iekļaušanas Krievijas sastāvā. Latgalē sev jaunu dzimteni atrada no Krievzemes padzītie vecticībnieki. Pieauga tirgotāju un amatnieku skaits, parādījās krievu uzņēmēji, izveidojās strādnieku šķira. Taču liela daļa krievu bija šeit ieradušies kā Krievijas impērijas ierēdņi, militārpersonas un citi valsts kalpotāji. Sākoties Pirmajam pasaules karam vairākums krievu, tāpat kā daudzi latvieši, pameta Latviju un evakuējās uz Krieviju.

Latvijas pirmās republikas laikā krievu diasporu galvenokārt veidoja tie, kas nebija evakuējušies kara laikā vai arī atgriezās valstī saskaņā ar Latvijas - Krievijas miera līgumu. Patvērumu no boļševiku terora Latvijā atrada arī ievērojams skaits tā sauktās baltās krievu emigrācijas. Latvijas krievi lielākoties bija lojāli pilsoņi, labi iekļāvās sabiedriskajā dzīvē, brīvi runāja latviski un jutās pateicīgi zemei, kas viņiem sniedza patvērumu un netraucētu kultūras un saimniecisko attīstību. Šodien visiem krievu tautības iedzīvotājiem, kas bija Latvijas pilsoņi līdz 1940. gadam un to pēcnācējiem, Latvijas pilsonība ir atjaunota pilnā apmērā un viņi bauda tās pašas tiesības, kādas citi šīs valsts pilsoņi.

Pavisam citādāk ir ar tiem, kas Latvijā ieradās pēc Otrā pasaules kara. Tolaik Latvija jau bija okupēta valsts, kuras iekļaušanu Padomju Savienībā neatzina lielākā daļa demokrātiskās pasaules, tāpēc starptautisko tiesību gaismā visi no PSRS iebraukušie un to pēcteči uzskatāmi par kolonistiem, kas Latvijas teritorijā uzturas nelikumīgi. Masveida cilvēku iepludināšana mūsu zemē, kas notika industrializācijas aizsegā, patiesībā bija labi izplānota un mērķtiecīga valsts politika, lai izmainītu republikas iedzīvotāju nacionālo sastāvu un slāpētu nacionāli patriotiskās tendences daļā sabiedrības. Šāda politika noveda pie tā, ka salīdzinoši īsā laikā latvieši kļuva teju vai par minoritāti savā zemē. Ņemot vērā šos faktus, pēc padomju okupācijas iebraukušajiem un viņu pēcnācējiem, pat ja tie dzimuši Latvijā, nav ne morālu, ne juridisku tiesību pieprasīt automātisku pilsonības piešķiršanu vai kādas privilēģijas valodas un izglītības jomā. Ja cilvēks patiesi vēlas dzīvot šajā valstī, būt lojāls tās pilsonis, cienīt šīs zemes pamatnāciju, tās kultūru un valodu, viņam ir visas iespējas to apliecināt naturalizējoties.

Un vēl kāda nianse. Ja arī visi „jaunās vēstures” rakstītāju argumenti būtu patiesība, tie tomēr nekādi nespētu izmainīt lielākās daļas krievu iedzīvotāju statusu Latvijā. Tie krievu iedzīvotāji, kuru priekšteči Latvijas teritorijā dzīvojuši gadsimtiem ilgi, jau ir saņēmuši Latvijas pilsonību, taču tie, kas valstī iebraukuši pēc padomju okupācijas, un tādu ir vairākums, nav tiesīgi pretendēt ne uz automātisku pilsonības piešķiršanu, ne, vēl jo vairāk, uz pamatnācijai piederīga cilvēka statusu. Kā var uzskatīt sevi par piederīgu Latvijas pamatnācijai kāds, kas dzimis un uzaudzis kaut kur Sibīrijā, Vidusāzijā vai nomaļā Krievijas guberņā un kam nav ne vēsturisku, ne etnisku sakņu šajā zemē? Gluži tāpat par Latvijas pamatiedzīvotāju nevar saukt jebkuru vācieti, bet tikai vācbaltus, kuru senči mūsu zemē dzīvojuši kopš 13. gadsimta. Un pat viņiem, ņemot vērā vēsturiskās reālijas, Latvijas valstī nekad nav bijis pamatnācijas statusa. Tāpēc pilnīgi nepamatotas ir krievu pretenzijas uz jebkādu citu lomu šajā zemē kā vien mazākumtautības statusu ar visām no tā izrietošajām sekām.

Krievu šovinisti apgalvo, ka tā saucamo krievvalodīgo Latvijā esot vairāk nekā 40%, viņi maksājot nodokļus, tāpēc latviešiem esot ar šo faktu jāsamierinās un jāpiešķir visiem krieviem Latvijas pilsoņu tiesības bez jebkādiem nosacījumiem. Taču pilnīgi tiek ignorēts fakts, ka Latvijas iedzīvotāju nacionālais sastāvs tika izmainīts vardarbīgi, pretēji Latvijas pilsoņu vairākuma gribai un starptautiskajiem likumiem. Atgādināsim, ka līdz 1940. gadam latvieši bija 75% no valsts iedzīvotāju kopskaita, kamēr visas minoritātes kopā tikai 25%. Melīgs ir arī apgalvojums, ka krievu šobrīd Latvijā esot 40%. Pēc statistikas ziņām, etnisko krievu Latvijā ir vien 28%. Tā saucamie „krievu tiesību aizstāvji” par krievvalodīgajiem uzskata teju visus Latvijas iedzīvotājus, kas nav latvieši vai līvi. Tas tikai pierāda, ka patiesībā šiem „aizstāvjiem” ir pilnīgi vienaldzīga citu minoritāšu nacionālā savdabība, valodas un kultūras attīstība. Impērisko šovinistu apziņā tie visi ir vienota „padomju tauta” ar krievisku mentalitāti un krievu valodu kā savstarpējās saziņas valodu. Gluži kā padomju laikā, kad jebkuras tautības cilvēkam, kas nedzīvoja savā zemē, tika liegtas tiesības uz izglītību un kultūras attīstību dzimtajā valodā. Savukārt Latvijas valsts uzdevums ir nodrošināt visu minoritāšu valodas un kultūras brīvu attīstību mazākumtautību programmas ietvaros.

Impēriski noskaņotās krievu organizācijas - gan biedrība „Rodina”, gan Jevgēnijs Osipovs ar saviem domubiedriem, gan partija PCTVL, gan citas šovinistu grupas, pamatojoties uz „jaunās vēstures” tēzēm, izvirza Latvijas valstij politiskas prasības, kas nav pieņemamas ne latviešiem, ne citām Latvijas mazākumtautībām. Šo prasību izpilde faktiski atjaunotu status quo, kāds krieviem un krievu valodai bija PSRS laikā. Tas būtiski apdraudētu latviešu valodas izdzīvošanas un attīstības iespējas, turklāt diskriminētu pārējās Latvijas minoritātes - poļus, ebrejus, ukraiņus, baltkrievus un citus. Krievu nacionālisti uzskata, ka visām Latvijas mazākumtautībām savstarpējā saskarsmē jālieto tikai krievu valoda, kā tas bija padomju gados, nevis valsts valoda, kā tas pieņemts visā civilizētajā pasaulē. Padarot visas minoritātes par amorfu „krievvalodīgo” masu, rastos iespēja uzmesties par šo „krievvalodīgo” aizstāvjiem un izdarīt vēl lielāku spiedienu gan uz Latvijas valdību, gan starptautiskajām institūcijām.

Interesanti, ka pašā Krievijā prasības pret ārzemniekiem, kas gribētu dzīvot vai pat tikai uz laiku strādāt šajā valstī, ir visai striktas. Iedzīvotāju aptauja pierāda, ka lielākā daļa Krievijas pilsoņu uzskata par absolūti nepieciešamu, lai ikviens ārzemnieks, kas ilgāku laiku dzīvo viņu valstī, iemācītos krievu valodu, ievērotu valsts likumus, cienītu vietējās kultūras un sadzīves tradīcijas, būtu lojāls Krievijas valstij. Tās ir pilnībā pamatotas un atbalstāmas prasības. Taču, kad šādas prasības kādā no bijušajām padomju republikām tiek uzstādītas krievu minoritātei, tas tiek novērtēts kā krievu tiesību ierobežojums un diskriminācija. Ir daudz dzirdēts par krievu imigrantu dzīvi ASV, Kanādā, Vācijā un citur, taču nekad nav dzirdēts, ka kāds no viņiem būtu iedomājies pieprasīt izglītību dzimtajā valodā, kur nu vēl krievu valodas atzīšanu par oficiālu šo zemju valodu. Tad kāpēc attieksme pret bijušajām padomju republikām ir citādāka?

Iemesls ir pavisam vienkāršs. Krievu apziņā tā sauktās „tuvīnās ārzemes” joprojām ir vienota „varenās un nedalāmās” impērijas dzīves telpa. Pēc viņu saprašanas šīm valstīm jāatrodas Krievijas ietekmes sfērā un krievu nācijai te jābauda tās pašas privilēģijas kā padomju laikā. Ja tā nenotiek, krievi „apvainojas” un visdažādākajiem līdzekļiem mēģina atgūt zaudētās privilēģijas. Kamēr krievu nācijas domāšanā dominēs šis „vecākā brāļa”, „atbrīvotāja” un „kultūras nesēja” sindroms, tikmēr ir maz cerību, ka viņi spēs uztvert šo valsti kā normālu neatkarīgu starptautisko tiesību subjektu, kurā viņiem laipni atļauts dzīvot, kopt un attīstīt savu kultūru, būt pilntiesīgiem un lojāliem valsts iedzīvotājiem.

Pagaidām krievu minoritāte daudz labprātāk pieķeras apšaubāmu „vēsturnieku” apšaubāmām teorijām, jo kā citādi lai stiprina savu iedragāto pašapziņu un vienīgo īsteno vēsturiskās patiesības izjūtu? Saprotot, ka kaut cik nopietnus un starptautiskajai sabiedrībai pieņemamus argumentus savām politiskajām prasībām atrast neizdosies, krievi ķeras pie katra salmiņa, katra „glābšanas riņķa”, lai cik nedrošs un melīgs tas būtu. Kā saka - slīcēju glābšana ir pašu slīcēju rokās. Vai viņiem tas izdosies? Pagaidām veiksme nav viņu sabiedrotā, tomēr Krievijas jaunā agresīvā ārpolitika devusi krievu minoritātei visā plašajā postpadomju telpā jaunu cerību uz vēsturisku revanšu. Tāpēc mums kā Krievijas kaimiņvalstij jāturpina saglabāt modrību un vēsu prātu, lai nepadotos pašmāju krievu šovinistu un viņu Krievijas saimnieku provokācijām, un nepieļautu divkopienu valsts izveidi Latvijā de iure.

© Ervīns Jākobsons. Pārpublicēšanas vai citēšanas gadījumā atsauce uz autoru un interneta vietni www.laikmetazimes.lv obligāta.

Līdzīgie raksti:

Nekas nav atrasts