- Laikmeta zīmes - http://www.laikmetazimes.lv -

Miera uzturētājs vai agresors?

Ievietoja Ervīns Jākobsons 2008. gada 25. augusts 19:28 sadaļā Latvijā un pasaulē

Krievijas - Gruzijas konflikts Dienvidosetijā radījis daudz jautājumu un minējumu. Krievija savu agresīvo rīcību attaisno ar tās pilsoņu aizsardzību un Gruzijas spēku uzbrukumu Krievijas miera uzturētājiem. Tomēr pamatots ir arī jautājums - vai Krievijas militārais kontingents Dienvidosetijā un Abhāzijā vispār atbilst miera uzturētāju statusam? Lai atbildētu uz šo sarežģīto jautājumu, aplūkosim mums zināmos faktus.

Krievijas miera spēki abās seperātiskajās republikās tika izvietoti pēc pilsoņu kara 1992. - 1993.gadā. Tolaik Gruzija piekrita šādam risinājumam. Tas gan lielā mērā notika Krievijas politiskā spiediena dēļ, jo tās vēlme bija panākt starptautiskās sabiedrības atļauju risināt jebkuru konfliktu bijušajā Padomju Savienības teritorijā pēc sava prāta. Miera uzturētāju mandāts tika apstiprināts NVS valstu padomē, kas arī saprotams, jo neviena no šīs organizācijas dalībvalstīm tolaik Krievijai pretī runāt neuzdrošinājās. Arī starptautiskajām organizācijām nebija nopietna interese par bijušajām PSRS nomalēm, izņemot Baltijas valstis, tāpēc Krievijai tika atļauts nodrošināt miera uzturēšanu, neiesaistot šajā procesā starptautiskos spēkus.

Kā zināms, miera uzturētāju uzdevums ir nepieļaut konfliktējošo pušu atklātu militāru konfrontāciju, aizsargāt civiliedzīvotājus, būt miera un stabilitātes garantam sev uzticētajā atbildības zonā. Lai sekmīgi īstenotu šos uzdevumus, nepieciešams strikti ievērot neitralitātes principu. Krievija ir rīkojusies gluži pretēji - visus šos gadus tā atklāti atbalstījusi vienu konfliktējošo pusi, finansējusi abhāzu un osetīnu seperātiskās valdības, apgādājusi ar ieročiem seperātistu kaujiniekus. Juridiski atzīstot Gruzijas teritoriālo nedalāmību, Krievija aizmuguriski darījusi visu, lai šīs teritorijas de facto atšķeltu no Gruzijas.

Ņemot vērā tautu pašnoteikšanās tiesību principu, pasaules sabiedrībai nevarētu būt iebildumu pret abhāzu un osetīnu nepārprotami izteiktu gribu dzīvot neatkarīgā valstī. Taču abu republiku seperātiskie vadoņi vēlas atdalīties no Gruzijas, lai… pievienotos Krievijai. Tas būtiski maina situāciju - viens ir veidot savu suverēnu valsti, pavisam kas cits atdalīties no kādas valsts, lai pievienotos citai. Atcerēsimies, ka vēsturiski abhāzi cietuši ne vien no gruzīnu asimilācijas politikas, bet, tāpat kā citas Kaukāza tautas, daudz vairāk no Krievijas agresijas. Lielākā daļa abhāzu nemaz nevēlas dzīvot Krievijā, jo tad viņu nacionālā savdabība, valoda un kultūra būtu nopietni apdraudēta. Jau tagad Abhāzijā lielākoties skan krievu valoda. Taču gan Abhāzijas, gan Dienvidosetijas iedzīvotāji spiesti pakļauties tur valdošajiem puskriminālajiem režīmiem, kas iztiku pelna ar kontrabandu un citiem tumšiem darījumiem.

Veiksmes gadījumā Abhāzija tomēr itin labi spētu izdzīvot kā neatkarīga valsts, jo padomju laikā šeit bija attīstīta tūrisma un atpūtas industrija. Tūrismam nepieciešamā infrastruktūra gan lielā mērā izpostīta pilsoņu kara laikā, tomēr,  pateicoties labvēlīgajam klimatam, skaistajai dabai un unikālajiem vēstures pieminekļiem to būtu vērts atjaunot, taču tam nepieciešamas prāvas ārvalstu investīcijas. Maz gan ticams, ka Krievija jelkad izlaidīs šo stratēģiski svarīgo teritoriju no savām ķetnām un Abhāzija labākajā gadījumā kļūs par vēl vienu Krievijas Melnās jūras kūrortu, kur atpūsties tantēm un onkuļiem no visas varenās un nedalāmās.

Citādāk ir ar Dienvidosetiju. Runas par šī nelielā zemes pleķīša neatkarību zinošam analītiķim skan kā neizdevies joks. Jāpaskaidro, ka visa Dienvidosetija ir tikai viena pilsēta un daži ciemi ap to. Pat šo teritoriju apvienojot ar Krievijai piederošo Ziemeļosetiju, nekāda nopietna valsts nesanāks. Visapkārt kalni, pilnīgs resursu trūkums, nabadzība. Augstākais, uz ko osetīni var cerēt, ir autonomija Gruzijas vai Krievijas sastāvā. Te gan jāteic, ka osetīni vēsturiski ir vienīgā Kaukāza tauta, kas vienmēr un visur atbalstījusi Krieviju. Arī tagad daļa osetīnu labāk vēlas dzīvot Krievijā, kaut arī Gruzijā dzīvo ievērojams skaits viņu tautiešu, kas neatbalsta seperātisma idejas. Savukārt Krievijas pārvaldītajā Ziemeļosetijā osetīni ir gandrīz pilnībā asimilēti, sarunājas krievu valodā, autonomijā nav nevienas osetīnu skolas. Tādu pašu likteni savai tautai gatavo seperātistu vadoņi Dienvidosetijā. Jau tagad šī teritorija ir pilnīgā Krievijas kontrolē. To apliecina kaut vai Dienvidosetijas valdības ministru un ierēdņu personības.

Lūk, daži piemēri. Dienvidosetijas premjerministrs ir Krievijā dzimušais Jurijs Morozovs, kas līdz 2005. gadam strādāja dažādos amatos Baškīrijā. Iekšlietu ministrs Mihails Minzajevs ir Krievijas milicijas pulkvedis, kas kādreiz vadīja iekšlietu aparātu Ziemeļosetijā, bet Beslanas notikumu laikā Krievijas Federālā drošības dienesta specvienību „Alfa”. Seperātistu VDK priekšnieks Boris Atojevs agrāk strādājis PSRS VDK, bijis Afganistānā, pēc tam darbojies Federālā drošības dienesta centrālajā aparātā Maskavā. Aizsardzības ministra amatā ir Krievijas armijas ģenerālis Vasilijs Lunajevs, kas savulaik bijis Permas kara komisārs. Drošības padomes sekretārs Krievijas bruņoto spēku pulkvedis Anatolijs Barankevičs karojis Afganistānā un abos karos pret Čečeniju, ir bijušais komisāra vietas izpildītājs Stavropoles apgabalā. Valsts robežapsardzes dienesta vadītāja amatā atrodas Federālā Drošības dienesta pulkvedis Ali Čebodarjovs, bet valdības apsardzes dienesta vadītājs ir Krievijas armijas pulkvedis Vladimirs Kotojevs, kas karojis Čečenijas un Bosnijas karos. Kādi vēl komentāri vajadzīgi?

Aizbildinoties ar miera uzturētāju funkciju izpildi, Krievija neļauj gruzīniem kontrolēt pašiem savas valsts teritoriju, par kādu juridiski atzīstama gan Abhāzija, gan Dienvidosetija. Šīs autonomijas ir pilnībā atdalītas no pārējās valsts teritorijas, atrodas Krievijas kontrolē un gruzīniem šeit nav ne vismazākās teikšanas. Nav pieņemama situācija, ka suverēnai valstij tiek atņemtas tiesības pārraudzīt un ietekmēt procesus kādā tās teritorijas daļā, kaut vai tikai kā novērotājiem. De iure Dienvidosetija un Abhāzija joprojām ir Gruzijai piederošas teritorijas, taču de facto - Krievijas okupēta teritorija. Pārkāpdama savu mandātu Krievija pretēji Gruzijas gribai nelikumīgi izsniegusi šo teritoriju iedzīvotājiem savas pases, padarot tos par Krievijas pilsoņiem. Šis fakts tiek izmantots, lai iejauktos Gruzijas iekšējās lietās.

Dažādas provokācijas un uzbrukumi gruzīniem no abhāzu un osetīnu puses notikuši visu šo gadu laikā, uz ko Gruzijas puse daudzkārt bijusi spiesta atbildēt ar militāru spēku. Jāteic, ka krievu miera uzturētāji reti kad iejaucās šajos konfliktos, kaut gan tas bija viņu tiešais pienākums. Šāda pasivitāte ir labi saprotama, jo provokāciju iniciatori parasti bija Krievijas atbalstītie seperātisti. Toties tagad, kad Gruzijas valdībai uzdeva nervi un tā nolēma reizi par visām reizēm atrisināt sasāpējušo jautājumu no spēka pozīcijām, „krievu lācis” reaģēja zibenīgi. Tas liek uzdot jautājumu: vai šis konflikts krievu pusei patiešām bija tik negaidīts, kā viņi apgalvo? Varbūt taisnība tiem, kas teic, ka Gruzija vienkārši iekritusi Krievijas veikli izliktajās lamatās?

Kāds pamatojums šādam apgalvojumam? Atcerēsimies, ka pēc tam, kad šā gada februārī pasaules sabiedrība atzina Kosovas neatkarību, Krievija izteica nepārprotamu brīdinājumu par līdzīgām konsekvencēm Abhāzijā un Dienvidosetijā. Jau pēc dažiem mēnešiem sākās konflikta eskalācija uz dumpīgo republiku un Gruzijas robežas - biežākas kļuva apšaudes un provokācijas, krievu kara lidmašīnas vairakkārt pārkāpa Gruzijas gaisa telpas robežu, tika notriekta Gruzijas izlūklidmašīna. Pārkāpjot miera līguma nosacījumus Krievija izvietoja abās seperātiskajās republikās papildus karaspēka vienības. Maijā Abhāzijā tika ievestas dzelzceļa karaspēka daļas. Tikai tagad mēs uzzinām, ka šīs vienības atjaunoja dzelzceļa līniju pāri kalniem, kas savieno Abhāzijas un Krievijas teritorijas. Tieši pa šo dzelzceļa līniju Krievija spēja tik ātri un efektīvi pārvietot savu karaspēku augusta konflikta laikā. 16. aprīlī Krievijas nu jau bijušais prezidents Vladimirs Putins izdeva rīkojumu valdībai veidot ciešākas saites ar seperātistu valdībām, tādejādi atklāti pārkāpjot neitralitātes principu. Visbeidzot, jau dažas dienas pirms gruzīnu uzbrukuma Chinvali no pilsētas tika izvesti apmēram 10 000 civiliedzīvotāju. Tas liecina, ka Krievija gatavojās militārām akcijām krietnu laiku pirms konflikta sākuma.

Un vēl kāds interesants fakts. Visu pavasari un vasaru Gruzijas varas iestādes sūdzējās par Krievijas spiegu pastiprinātu aktivitāti Gruzijas teritorijā. Ir grūti noticēt, ka divi tik spēcīgi izlūkdienesti ar ilggadīgu pieredzi, kādi ir Krievijas rīcībā, nebūtu pamanījuši Gruzijas gatavošanos militāram uzbrukumam, kuru tā it kā veikusi vairāku mēnešu garumā, kā to apgalvo Krievija. Bet, ja zināja, kāpēc klusēja? Būtu taču pieticis ar publisku paziņojumu pasaules sabiedrībai, lai konfliktu novērstu, jo atklātībā nonākuši kara plāni vairs nav realizējami. Tas nozīmē tikai vienu - Krievijai šis karš bija izdevīgs jebkurā gadījumā.

Konflikta dienās skatoties Krievijas televīzijas kanālus jutos kā atgriezies 30 gadus senā pagātnē. Tik cinisku un nekaunīgu propagandu neatceros redzējis pat padomju laikā, lai gan tieši padomju propagandas skolu savulaik beiguši Krievijas militārajam resoram kalpojošie propagandisti, kas sagatavoja un cenzēja visus audiovizuālos materiālus no konflikta zonas. Redzētais atgādināja Gebelsa nacistiskās propagandas labākos paraugus - jo lielāki meli, jo drīzāk cilvēki tiem noticēs, tāpēc ka nespēs iedomāties, ka tik ļoti var melot. Gruzīni tika tēloti kā cietsirdīgi slepkavas, Saakašvili konsekventi saukts par fašistu, gandrīz nedēļu dažādā kontekstā atkārtoti vieni un tie paši kadri, kam vajadzēja pārliecināt sabiedrisko domu, cik nelietīgs ir Gruzijas režīms. Neviena paša vārda par Krievijas aviācijas uzlidojumiem Gruzijas teritorijai, par civiliedzīvotāju upuriem gruzīnu vidū, par valsts infrastruktūras mērķtiecīgu sagraušanu. Vienkāršais Krievijas iedzīvotājs par to neko neuzzināja.

Konflikta pirmajā dienā Krievija ziņoja par mazāk nekā 1000 bojā gājušajiem osetīniem un krievu militārpersonām. Pēc tam šis skaitlis pieauga līdz 1000, tad līdz 1400, bet pēc dienas jau runāja par vairāk nekā 2000 upuriem. Taču tiklīdz konflikta zonu bija iespējams apmeklēt cilvēktiesību organizāciju pārstāvjiem, tostarp arī no Krievijas, „ziepju burbulis” pārsprāga. Human Rights Watch pārstāvji ziņo, ka varējuši atrast liecības tikai par nedaudz vairāk nekā 50 bojā gājušajiem un 150 ievainotajiem, kas pārsvarā bijušas militārpersonas. Citi novērotāji teic, ka runa varētu būt labākajā gadījumā par 150 bojā gājušajiem. Citādāk arī nevarēja būt, ņemot vērā, ka vēl pirms konflikta puse pilsētas iedzīvotāju tika evakuēti uz Ziemeļosetiju, bet otra puse visu apšaudes laiku pavadīja pagrabos un iznāca, kad pilsēta jau bija krievu rokās. Tagad arī pati Krievija atzinusi, ka bojā gājuši tikai 130 osetīni un 64 krievu karavīri. Kur palikuši pārējie? Uz to krievu ģenerāļiem atbildes nav.

Krievijas propaganda apgalvo, ka gruzīni esot pilnībā nopostījuši Chinvali. Taču nu nejauši atklātībā nonākusi kāda Chinvali iedzīvotāja liecība, ka pēc gruzīnu apšaudes pilsēta vēl atradusies puslīdz ciešamā stāvoklī, visu noslaucījusi krievu aviācija, mēģinot atspiest gruzīnus no pilsētas. Televīzijas skatītājiem tika stāstīts, ka gruzīni nogalinot ievainotos osetīnu un krievu karavīrus, izvarojot osetīnu sievietes, mātes acu priekšā uzšķēržot bērnus. Lieki teikt, ka nevienam no šiem apgalvojumiem neatradās pārliecinoši pierādījumi. Toties televīzijas skatītāji visā pasaulē varēja vērot kā karagūstekņu apmaiņas laikā Igoeti ciemā notriektie krievu lidotāji pateicas gruzīnu mediķiem par palīdzību un humānu attieksmi. Melīgi izrādījušies arī Krievijas apgalvojumi par it kā 25 000 osetīnu bēgļu. Pēc Krievijas federālā imigrācijas dienesta ziņām bēgļu skaits sasniedzis vien 10 000, tas ir tieši tik, cik pirms konflikta tiks evakuēti uz Ziemeļosetiju.

Krievija Gruzijai pārmet genocīdu un etnisko tīrīšanu osetīnu apdzīvotajā teritorijā, taču nekāda genocīda nav un nevarēja būt. To cilvēku skaits, kas konflikta rezultātā gāja bojā, tika ievainoti, zaudēja savu īpašumu vai bija spiesti pamest mājas, ir salīdzinoši niecīgs, lai varētu runāt par tīšu, mērķtiecīgu etnisku tīrīšanu. Par kādu genocīdu var būt runa, ja osetīni izkaisīti dzīvo visā Gruzijas teritorijā, daudzi šīs tautas pārstāvji ir valstī cienīti un godāti cilvēki. Gruzijas olimpisko komandu Pekinā vadīja osetīns, vairāki sportisti bija osetīni. Tieši gruzīnu pārvaldītajos apgabalos darbojās vienīgās osetīnu skolas, Ziemeļosetijā tādu nav. Tāpēc runāt par gruzīnu genocīdu pret šo tautu nav pamata. Tieši pretēji - ar Krievijas „miera uzturētāju” klaju atbalstu abhāzu un osetīnu kaujinieki veikuši plašu etniskās tīrīšanas kampaņu pret gruzīnu iedzīvotājiem. No Abhāzijas gan 90.gadu pilsoņu kara, gan tagadējā konflikta gaitā izdzīti vismaz 350 000 gruzīnu, no Dienvidosetijas - 30 000. Gruzīnu ciemi ir nodedzināti un šobrīd Abhāzijas un Dienvidosetijas teritorijā vairs nedzīvo neviens etniskais gruzīns.

Tomēr, vai Krievijas rīcību šā konflikta risināšanā var uzskatīt par militāru agresiju, jeb tā ir tikai miera uzturēšanas operācija sava mandāta ietvaros, kā to apgalvo Krievija? Gruzīnu spēku uzbrukumā Chinvali cieta arī krievu miera uzturētāji un tas it kā deva Krievijai tiesības atbildēt ar militāru spēku. Taču Krievijas karavīri pārkāpa savas atbildības zonas robežas, iegāja Gruzijā un okupēja pusi tās teritorijas, kas neapšaubāmi ir agresijas akts pret suverēnu valsti. Uzbrukuma rezultātā tika sagrauta valsts militārā infrastruktūra - lidlauki, radari, sakaru iekārtas, bombardētas Gruzijas pilsētas, iznīcinātas valsts galvenās ostas Poti piestātnes un termināļi. Kas gan cits tas ir, ja ne agresija? Turklāt, kad kara trešajā dienā Gruzijas prezidents Mihails Saakašvili lūdza Maskavai mieru, Krievija atbildēja, ka sarunas nenotiks. Tas pierāda, ka Krievijas patiesais nolūks nebija miers šajā reģionā, bet pavisam citas intereses.

Arī Krievijas karavīru uzvedība Gruzijā drīzāk atgādināja okupantu ālēšanos nevis miera uzturētāju strikti reglamentēto funkciju izpildi. Internetā (spiest ŠEIT) var noskatīties pašu krievu uzņemtu video, kur redzams kā tiek izlaupītas gruzīnu armijas kazarmas. Fonā skan vienas vienīgas lamas, „mātes vārdi” un neapvaldīts, mežonīgs naids pret gruzīniem. Ne reizi vien dažādu valstu televīzijas kompānijām gadījies nofilmēt krievu karavīrus ar salaupītajām mantām. Uz jautājumu, kur viņi to visu ņēmuši, krievi atbild ar draudiem un šaušanu žurnālistu virzienā. Sevišķi daiļrunīgs ir kāds sižets, kur krievu zaldāti pazemo un aplaupa mierīgos garāmgājējus (spiest ŠEIT). Krievija ir pilnībā izlaupījusi pamestās Gruzijas armijas noliktavas, tūkstošiem NATO standarta ieroču un munīcijas izvesti uz Krieviju. Poti ostā krievu militāristi nolaupījuši ASV armijai piederošas apvidus automašīnas ar satelītu iekārtām un izveduši uz Maskavu izpētei. Taču Krievijas bruņoto spēku vadība liekas nemanām šos acīmredzamos faktus un spītīgi turpina noliegt tās karavīru pastrādātos noziegumus.

Ir pilnīgi skaidrs, ka Krievijas primārais mērķis nebija osetīnu aizstāvība. Ne jau Kaukāza tautu likteņi ir Krievijas patiesais rūpju objekts. Tieši Krievija visos tās vēstures posmos kļuvusi bēdīgi slavena ar mazo tautu iznīcināšanu vai pārkrievošanu. Patiesais Krievijas mērķis šajā konfliktā bija daļas Gruzijas teritorijas aneksija un režīma maiņa Tbilisi, aizstājot to ar Krievijai paklausīgu valdību. Šie plāni gan pilnībā netika īstenoti. Sagraujot Gruzijas infrastruktūru, bloķējot valsts galvenos autoceļus, neļaujot humanās palīdzības kravām ienākt Poti ostā, mēģinot iebaidīt civilās aviokompānijas, Krievija cerēja izraisīt humanitāro krīzi, tādejādi radot plašu tautas neapmierinātību un gāžot Gruzijas valdību ar pašu gruzīnu rokām. Taču šoreiz Krievija pārrēķinājās - valstiskās neatkarības apdraudējuma apstākļos gan tauta, gan opozīcija saliedējās ap valdību, gatavi nosargāt savu valsti un brīvību.

Tomēr Krievija, šķiet, nopietni apņēmusies likumīgi ievēlēto Gruzijas prezidentu agrāk vai vēlāk gāzt vai pat likvidēt. Izskanējušas runas par speciāla tribunāla veidošanu un galvenajam apsūdzētajam, pēc Krievijas domām, šajā tribunālā jābūt Saakašvili. Uz Dienvidosetiju nosūtīti pusotra simta izmeklētāju ar uzdevumu par katru cenu iegūt Gruzijas armiju kompromitējošus materiālus un liecības par it kā notikušajiem gruzīnu noziegumiem. Tomēr, ja Krievija vēlas uz apsūdzēto sola redzēt Saakašvili, līdzās noteikti jāsēž arī Putinam, jo šī konflikta būtība ir teju identiska ar konflikta būtību Čečenijā. Tolaik Krievija apgalvoja, ka rūpējoties par valsts teritoriālās vienotības saglabāšanu un seperātisma likvidēšanu. Gruzija saka to pašu. Krievija apsūdz Gruziju Chinvali apšaudīšanā ar smago artilēriju un raķešu iekārtām „Grad”. Grozniju krievu militāristi sagrāva tieši tāpat. Krievija runā par genocīdu pret osetīniem un mierīgo iedzīvotāju ciešanām, taču Čečenijā tika īstenots visīstākais genocīds pret čečenu tautu un Dievs vien zina, cik mierīgo iedzīvotāju tolaik gāja bojā, tika sakropļoti un pazemoti. Ja jau uz apsūdzēto sola jāsēž Saakašvili, Putinam vēl jo vairāk.

Krievija ir paudusi, ka nemūžam nepieļaus Gruzijas iestāšanos NATO. Augusta ofensīva bija konkrēts solis šī mērķa sasniegšanā. Pretēji Francijas izstrādātajam un Medvedeva parakstītajam konflikta noregulēšanas plānam Krievija paziņojusi, ka negrasās pilnībā izvest savu karaspēku no Gruzijas, bet turpinās kontrolēt valsts galveno autoceļu un Poti ostu. Uz Gruzijas protestiem Krievijas ģenerālštāba priekšnieka vietnieks Anatolijs Nogovicins ciniski atbildēja, ka Gruzijai nav nekādu morālu tiesību kaut ko iebilst, jo viņš neredzot šajā teritorijā nevienu gruzīnu karavīru, kas rūpētos par kārtību. Ģenerālis gan, šķiet, piemirsis, ka paši krievi gruzīnus no turienes padzina. Arī šobrīd krievu militāristi no to kontrolē esošajiem gruzīnu ciemiem padzen gruzīnu policistus, atraisot rokas marodieriem un laupītājiem. Poti ostas kontrole notiekot it kā tāpēc, lai novērstu ASV un citu alianses dalībvalstu militāro kravu piegādi humanitārās palīdzības aizsegā. Interesanti, kāda gan Krievijai daļa, ko viena suverēna valsts piegādā citai suverēnai valstij? Tā ir kārtējā krievu imperiālisma rupja un nekaunīga iejaukšanās citas valsts lietās.

Ko Krievija ieguvusi no šī konflikta? Vispirms jau teritoriju - dažāda ranga amatpersonas nu jau pilnīgi atklāti runā par Abhāzijas un Dienvidosetijas pievienošanu Krievijai. Krievu plašsaziņas līdzekļos lasāmi saukļi „Chinvali ir mūsu!”, „Dienvidosetija pieder Krievijai!” un tamlīdzīgi. Otrkārt, nopietni iedragāta Gruzijas ekonomika un tas beigu beigās var izraisīt politisku krīzi valstī. Treškārt, dots nopietns trieciens Gruzijas aizsardzības spējām. Krievija cer, ka pēc notikušā Gruzijas iestāšanās NATO ir atlikta uz nenoteiktu laiku. Tagad Krievijai ir iespēja arī kontrolēt naftas vadu, kas piegādā energoresursus Eiropai apejot Krievijas teritoriju. Tas viss pierāda, ka tā sauktā „miera nodrošināšana” ir tikai iegansts, ko Krievija izmantoja, lai sasniegtu tīri ģeopolitiskus mērķus.

Bet ko tad Rietumi? Rietumi kā vienmēr nedēļām ilgi nespēja vienoties par radikāliem un efektīviem soļiem agresora savaldīšanai. Pateicoties „veco” Eiropas valstu neizlēmībai un bailēm no gāzes piegāžu „noraušanas”, Eiropas Savienība izrādījās nespējīga paust vienotu nostāju pret Krievijas agresiju. ASV gan rīkojās noteiktāk, tomēr arī tikai vārdos. Arī ANO Krievijas veto dēļ ir padarīta rīcībnespējīga. Ar skumjām nākas secināt, ka demokrātiskā pasaule itin neko nav mācījusies no pagātnes kļūdām. Ja arī šoreiz pasaule pret Krievijas agresiju izrādīsies „impotenta”, nākamais konflikts nebūs ilgi jāgaida. Piedņestra, Krima, Austrumu un Dienvidukraina - variantu ir daudz.

Ir skaidrs, ka Krievija turpmāk vairs nevar būt miera uzturētāja Abhāzijas, Dienvidosetijas un Gruzijas konflikta zonā, jo tās misija ir pilnībā izgāzusies. Turklāt Krievija ir viena no konfliktā iesaistītajām pusēm. Pienācis laiks Krievijas militāro kontingentu nomainīt ar starptautiskajiem spēkiem. Tāpēc atbilde uz virsrakstā uzdoto jautājumu skan - Krievijas militārie spēki nav miera uzturētāji šajā reģionā, bet gan okupācijas karaspēks, kas nelikumīgi atrodas citas suverēnas valsts teritorijā.

P.S. Tas nu ir noticis - Krievija atzinusi Abhāzijas un Dienvidosetijas neatkarību. Pie tam Krievijas ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs nemaz neslēpj, ka tas ir revanšs Rietumiem par Kosovas neatkarības atzīšanu. Abhāzija gan paziņojusi, ka, atšķirībā no Dienvidosetijas, nevēlas pievienoties Krievijai, tomēr varētu pievienoties Krievijas un Baltkrievijas savienībai, kā arī NVS. Lai nu kā, abas šīs Kaukāza republikas arī turpmāk paliks ciešā Krievijas kontrolē. Uzmanīgu dara kas cits. No dažu krievu politiķu un militārpersonu mutes jau izskanējuši pieņēmumi, ka Gruzija varētu atkārtoti uzbrukt šīm teritorijām. Vai tikai tas nenozīmē, ka tiek gatavotas jaunas provokācijas, kas dotu Krievijai ieganstu reaģēt ar militāru spēku, lai reizi par visām reizēm likvidētu ienīsto Saakašvili režīmu Gruzijā. Krievija cerēja, ka augusta konflikta rezultātā Gruzijas iestāšanās NATO tiks nopietni kavēta, taču galarezultāts ir gluži pretējs - Gruzija šobrīd ir tuvāk līdzdalībai NATO nekā jelkad agrāk. Krievija ir solījusi, ka nemūžam nepieļaus Gruzijas iekļaušanos Ziemeļatlantijas aliansē. Kā Krievija domā šo apņemšanos īstenot, mēs šobrīd nezinām. Tomēr šīs valsts pasludinātā “jaunā” agresīvā ārpolitika liek Rietumu demokrātiskajai sabiedrībai būt modrai - provokācijas noteikti vēl sekos.

 

© Ervīns Jākobsons. Pārpublicēšanas vai citēšanas gadījumā atsauce uz autoru un interneta vietni www.laikmetazimes.lv obligāta.

Līdzīgie raksti:

    Nekas nav atrasts


Raksts atrodams vietnē Laikmeta zīmes: http://www.laikmetazimes.lv

Saite uz rakstu: http://www.laikmetazimes.lv/2008/08/25/miera-uzturetajs-vai-agresors/

© 2009 - 2013 Laikmeta zīmes. Visas tiesības aizsargātas.