Kustība, kas sakņojas Bībelē

Ievietoja | Sadaļa Vasarsvētku kustība | Publicēts 19-03-2008

Ieteikt draugiemPačivini Share on Facebook Izprintē Nosūti draugam e-pastu

Intervija ar Latvijas Vasarsvētku draudžu apvienības (LVDA) bīskapu Jāni Ozolinkeviču, kurā viņš stāsta par vasarsvētku kustības vēsturi un šodienu Latvijā un pasaulē.

****

- Dažkārt cilvēkos neizpratni rada jēdziens “vasarsvētku draudze”. 60.gados avīzē “Zemgales Komunists” pat ticis apgalvots, ka nosaukums cēlies no svētkiem, kurus svinot par godu kāpostu stādīšanas sezonas noslēgumam. Kā ir patiesībā?

- Tas gan tika teikts ar zināmu ironiju, jo tolaik daudzi vasarsvētku ticīgie Jelgavā un tās apkārtnē piepelnījās ar kāpostu audzēšanas rūpalu. Bet, ja nopietni, tad vasarsvētku jeb pentekostu draudzes uzskata, ka tās nav ne denominācija, ne konfesija, bet garīga kustība. Kādreiz Svētā Gara kristība tika akcentēta galvenokārt tikai vasarsvētku draudzēs, šodien to piedzīvo arī citas konfesijas. Mēs paši labprātāk sevi sauktu par Pilna Evaņģēlija kristiešiem. Nosaukums “vasarsvētku” radies tādēļ, ka mūsu draudzes savā mācībā uzsver Vasarsvētku dienas notikumu, kā tas aprakstīts Bībelē Apustuļu darbu grāmatas 2.nodaļā: Svētā Gara kristība ar līdzejošu zīmi - runāšanu mēlēs. Pamatojoties uz to, citas konfesijas sāka mūs dēvēt par vasarsvētku kristiešiem.

- Latvijā vasarsvētku kustību reizēm mēdz uzskatīt par sektu. Kā jūs to komentētu?

- Vārds “sekta” nozīmē - nošķirts, atdalīts. Par sektantiem mūs dēvē tāpēc, ka savulaik esam atdalījušies no citas konfesijas. Taču mēs par to neuztraucamies. Pat Romas pāvests ir atzinis, ka vasarsvētku kustība nav sekta. Vēstures gaitā šis vārds ticis “piekabināts” gandrīz visām garīgajām kustībām un konfesijām, arī Bībelē tas minēts ne reizi vien. Problēma nav nosaukumā. Svarīgi ir, vai draudzes mācība un praktiskā kalpošana atbilst Rakstiem.

- Kā atšķirt patiesu draudzi no pseidokristīga kulta?

- Teologs un vēsturnieks Ludis Adamovičs savā kristietības vēstures grāmatā par baptistiem saka: “Viņi cenšas dzīvot pēc Bībeles.” Kāds cits autors izsakās šādi: “Vasarsvētku kustības mācība ir pamatota Bībelē un tikai Bībelē.” Cilvēkam, kurš meklē patiesību, jāraugās, lai draudzes mācība atbilstu Bībelei. Tradīcijas un sentēvu paražas ir labas, taču ne vienmēr aizved pie Dieva. Šodien ir arī tādi “kristieši”, kas noraida pilnīgu Bībeles autoritāti. Ir svarīgi, lai draudze pēc iespējas pilnīgāk censtos īstenot Bībelē pausto Kristus mācību.

- Pastāstiet par modernās vasarsvētku kustības izcelsmi.

- Tās pirmsākumi meklējami 19.gadsimta beigās. Šajā laikā uzplauka tā sauktā svētuma kustība, kas lielu uzmanību veltīja garīgajai un morālajai tīrībai. Kustībā iesaistījās baptistu, metodistu un citas protestantu draudzes. 1896.gadā ASV Ziemeļkarolīnas pavalstī pār kādu nelielu vācu baptistu draudzīti, kurā kalpoja mācītājs Špērlings, pēkšņi nonāca īpašs Svētā Gara svaidījums. Tas izpaudās tādējādi, ka baznīcas jumts šķita degam uguns liesmās, taču nesadega. Kaimiņi skrēja liesmas dzēst, taču tuvāk pienākuši konstatēja, ka nav dūmu. Redzētā iespaidā ļoti daudzi atgriezās un pieņēma Jēzu par savu Kungu. Viņu dzīves pārmainījās tik radikāli, ka drīz vien sākās vajāšanas - cilvēkus izslēdza no viņu līdzšinējām draudzēm. Tad viņi sāka pulcēties atsevišķi, tomēr to vēl nevar uzskatīt par vasarsvētku kustības sākumu, jo šie ļaudis apzināti nelūdza pēc Svētā Gara kristības - viņi to vienkārši saņēma un runāja jaunās mēlēs (valodā, kuru nekad nav mācījušies).

Gadsimtu mijā, naktī uz 1901.gada 1.janvāri, kādā Bībeles skolā Topekā, ASV, studenti lūdza Dievu. Viena no audzēknēm, Agnese Osmane, teica: “Bībelē mēs lasām, ka Vasarsvētku dienā visi runāja mēlēs. Mācītāj, lūdziet par mani, lai arī es runātu mēlēs!” Mācītājs Parhams uzlika viņai rokas un viņa sāka runāt svešā valodā. Tas bija pirmais oficiāli reģistrētais gadījums mūsdienās, kad tika apzināti lūgts par to, lai cilvēks saņemtu garīgo dāvanu runāt mēlēs.

1906.gadā Losandželosā kādā vecā ēkā Azusa ielā Dieva Gars nonāca pār cilvēku grupu, kas klausījās mācītāja Seimūra sprediķi. Tā sākās slavenā Azusa ielas atmoda, kuru mēdz uzskatīt par patieso vasarsvētku kustības sākumu. Protams, arī pirms Azusa ielas pasaulē tika reģistrēti vairāki Svētā Gara īpašas izliešanās gadījumi - tādi bija novēroti gan Vidzemes Brāļu draudzēs, gan Igaunijā, Ķīnā un vēl citur. Taču tas nenotika, apzināti lūdzot pēc šīs dāvanas.

Kopš tā brīža ir pagājuši 100 gadi un no dažiem desmitiem cilvēku vasarsvētku/harismātiskā kustība izaugusi līdz 600 miljoniem. Šobrīd tā ir visstraujāk augošā kristīgā kustība pasaulē.

- Kā šī mācība nonāca Latvijā?

- Dažas vasarsvētku kustībai raksturīgas pazīmes pamanāmas jau Vidzemes Brāļu draudzēs. Jaunākie arhīvu pētījumi atklāj, ka 20.gadsimta sākumā vasarsvētku kustībai līdzīgas kristiešu grupas, galvenokārt vācbaltiešu vidū, darbojušās arī Liepājas pusē. Vēlāk Jānis Bormanis, studēdams Pēterburgā, sastapās ar pentekostiem un atveda šo mācību uz Latviju. Baptistu draudzēs sākās garīga atmoda, taču tas vēl nebija vasarsvētku kustības sākums. 1926.gadā Latvijā no ASV ieradās misionārs Džems Grēviņš (par viņu lasiet ŠEIT), kurš bija beidzis Dieva Asambleju (lasiet ŠEIT) Bībeles skolu. Pēc gada Dobelē tika kristīti pirmie vasarsvētku ticīgie. Grēviņš reģistrēja “Latvijas - Amerikas misiones biedrību”, nodibināja draudzes Dobelē, Aucē, Jelgavā, izdeva žurnālu “Misionārs”. Dažādās Latvijas malās radās arvien jaunas “Latvijas - Amerikas misiones biedrības” nodaļas. Ne visiem tas bija pa prātam. Sākās intrigas un 30.gadu sākumā Džemu Grēviņu izraidīja no Latvijas.

Pēc Grēviņa aizbraukšanas vasarsvētku kustība sadalījās. Vienu tās daļu Pāvela Jefimova vadībā dēvēja par “kreisajiem” jeb “jefimoviešiem”, otra bija klasiskās vasarsvētku draudzes ar Arvīdu Kūmiņu priekšgalā. Abas grupas darbojās puslegālos apstākļos. 1933.gadā Jānis Bormanis centās reģistrēt draudžu apvienību “Vasarsvētku Blāzma”, taču reģistrāciju atteica. Par to, cik cītīgi Ulmaņa valdība sekoja pentekostu aktivitātēm, liecina fakts, ka Arvīds Kūmiņš laikā no 1933. - 1940.gadam sešas reizes tika arestēts par “neatļautu dievvārdu sapulču turēšanu”. Interesantākais ir tas, ka oficiāla likuma, kas aizliegtu vasarsvētku draudžu darbību, Latvijā nekad nav bijis.

1940.gadā Kūmiņš sāka saraksti ar iekšlietu ministru un Garīgo lietu pārvaldi. Arhīvā atradu vēstuli, kurā viņš sola sūdzēties valsts prezidentam, ja arī turpmāk ierēdņi neko nedarīs, lai šo lietu sakārtotu. Drīz pēc tam sekoja draudžu reģistrācija. Tas liecina, ka iepriekšējie atteikumi bija nelikumīgi. 1940.gada martā tika reģistrēta Latvijas Vasarsvētku ticīgo reliģiskā apvienība. Kustība bija kļuvusi stabila, tai bija savi mācītāji un garīgie darbinieki.

- Kā notikumi risinājās pēc padomju okupācijas?

- 1940.gada jūnijā iekšlietu ministrs Vilis Lācis izdeva pavēli pārtraukt vasarsvētku draudžu darbību. Vācu laikā draudzes darbojās netraucēti. Pēc kara padomju iestādes sāka kampaņu, lai vasarsvētku draudzes pievienotu baptistu draudžu savienībai. Apvienojoties ar baptistiem, pentekosti cerēja saglabāt savus dievkalpojumus un mācītājus, kā tas bija Ukrainā un Baltkrievijā. Tomēr Latvijā to nepieļāva. Šādā situācijā Arvīds Kūmiņš atteicās pievienot savas draudzes baptistiem un kopā ar citiem nepaklausīgajiem tika arestēts un notiesāts. Vasarsvētku kustība nogāja pagrīdē, daļa ticīgo pievienojās baptistiem. Nelielas pagrīdes mājas draudzītes darbojās Liepājā, Dundagā, Jelgavā.

Pēc Staļina nāves draudžu darbs aktivizējās, tomēr tās joprojām darbojās nelegāli. Dievkalpojumi notika mājās, kristības naktīs. Atradās daži “apzinīgi pilsoņi”, kas par šiem “kliedzošajiem faktiem” informēja valsts iestādes, un vajāšanas turpinājās ar jaunu spēku. Gandrīz katrā dievkalpojumā ieradās milicija kopā ar Drošības komitejas pārstāvi un pierakstīja visu sapulcējušos cilvēku vārdus, dažkārt arī arestēja. Tā turpinājās līdz pat 70.gadu sākumam.

- Latvijā tika reģistrēta pirmā legālā vasarsvētku draudze PSRS. Kāpēc tieši šeit?

- Pirmkārt, Latvijas kompartijas Centrālkomitejā pie varas nāca cilvēki, kuriem pret “nelegālajiem kristiešiem” bija nedaudz maigāka attieksme, nekā viņu kolēģiem Maskavā un citās republikās. Otrkārt, bija starptautisks spiediens, kas prasīja attiecīgu reakciju. Treškārt, kā liecina reliģijas lietu pilnvarotā J.Kokina ziņojums, to darīja, lai “kontrolētu dievkalpojumos notiekošo un uzzinātu vairāk par pentekostu sludinātājiem”. Taču mums bija vienalga, kāda iemesla dēļ mūs “palaiž brīvībā”.

Pirmā draudze, kuru 1973.gadā reģistrēja Rīgā, nekad nebija pastāvējusi kā pagrīdes draudze, tādēļ sākumā mēs uz šo reģistrāciju raudzījāmies skeptiski. Draudze izveidojās, sanākot kopā cilvēkiem no dažādām kristīgām grupām un konfesijām. Par mācītāju kļuva skolas direktors Antons Lāčkāja. Tomēr 1975.gadā reģistrēja arī Jelgavas draudzi, kas pagrīdē bija darbojusies daudzus gadus.

- Kā izveidojās Latvijas Vasarsvētku draudžu apvienība?

- 1984.gadā Latvijas vasarsvētku ticīgie noorganizēja nelegālu draudžu apvienību, kurā bija gan latviešu, gan krievu draudzes. Diemžēl tradīciju un kultūras atšķirību dēļ 80.gadu beigās krievu ticīgie vairs nevēlējās strādāt kopā ar latviešiem, tāpēc 1989.gadā tika reģistrētas divas atsevišķas draudžu apvienības. Es tolaik biju Jelgavas draudzes mācītājs un kopā ar domubiedriem mēs nodibinājām Latvijas Vasarsvētku draudžu apvienību (LVDA) - pirmo vasarsvētku draudžu apvienību PSRS. 1989.gada 10.septembrī LVDA tika reģistrēta un es kļuvu par pirmo oficiālo vasarsvētku draudžu bīskapu Padomju Savienībā pēckara periodā.

Saskaņā ar statūtiem, LVDA draudzes ir autonomas - draudžu apvienība risina dažādus organizatoriskus un citus kopējā darba jautājumus. Apvienības bīskapam galvenokārt ir administratora (lielākajā daļā pasaules valstu vasarsvētku draudžu augstākos vadītājus dēvē par prezidentiem) un padomdevēja funkcijas, viņa pienākumos ietilpst arī visu līmeņu mācītāju kandidatūru apstiprināšana un ordinācijas jautājumi. Darbā bīskapam palīdz Mācītāju padome, kurā ietilpst visi LVDA mācītāji. Augstākais likumdevējs ir Draudžu kongress, kas tiek sasaukts reizi piecos gados.

- LVDA ir iestājusies Starptautiskajā Dieva Draudzē. Pastāstiet par šo organizāciju.

- Starptautiskā Dieva Draudze ir viena no lielākajām vasarsvētku draudžu apvienībām pasaulē, kas darbojas vairāk nekā 150 valstīs un kam ir 10 miljoni locekļu (2008.gada dati). SDD (Church of God, Cleveland, Tennessee) centrs atrodas Klīvlendā, Tenesijas pavalstī, ASV. LVDA ir šīs draudžu apvienības pilntiesīga locekle, mūsu attiecības reglamentē īpašs līgums. Vēlos vien piebilst, ka SDD nav nekāda sakara ar “bīskapa” Ārija Roslēviča tāda paša nosaukuma kustību Latvijā.

Aizvadītajos gados ar SDD atbalstu ir uzcelta LVDA centrālā ēka Jelgavā, nodibināta Latvijas Kristīgās kalpošanas skola. Tas viss lielā mērā sekmējis Evaņģēlija vēsts izplatīšanos mūsu zemē.

- LVDA nav vienīgā vasarsvētku draudžu organizācija Latvijā.

Jā, otra ir Latvijas Krievu Vasarsvētku Draudžu Garīgais Centrs, kas arī tika dibināts 1989.gadā. Tajā ir apmēram 20 draudzes un to vada bīskaps Nikolajs Gribs. Ir vēl trešā draudžu apvienība - cilvēki, kas atbraukuši no slāvu republikām jeb tā sauktie “austrumu pentekosti”. No mums viņi atšķiras ar kāju mazgāšanas tradīciju Svētā Vakarēdiena laikā. Šo apvienību vada Vjačeslavs Altuhovs.

Latvijā darbojas arī apustuliskās draudzes (nejaukt ar Jaunapustuļu Baznīcu!), kuras vada Arnis Sīlis. Pasaulē šīs draudzes tiek uzskatītas par daļu no vasarsvētku kustības. Ir arī zināms skaits neatkarīgu vasarsvētku novirziena draudžu, kas Latvijā tiek sauktas par harizmātiem.

Raksts veidots pēc publikācijām žurnālā „Tikšanās” 2001.gada janvārī, 2006.gada jūnijā un 2008.gada janvārī.
© Ervīns Jākobsons. Pārpublicēšanas vai citēšanas gadījumā atsauce uz autoru obligāta.

Līdzīgie raksti:

    Nekas nav atrasts

Uzraksti komentāru