Argentīnas piezīmes

Ievietoja | Sadaļa Kristietis pasaulē | Publicēts 14-03-2008

Ieteikt draugiemPačivini Share on Facebook Izprintē Nosūti draugam e-pastu

2005. gada rudenī Latvijas Vasarsvētku draudžu apvienības bīskaps Jānis Ozolinkevičs apmeklēja mums, latviešiem, tālu un eksotisku zemi - Argentīnu. Par saviem iespaidiem un ceļojumā pieredzēto viņš pastāstīs arī jums.

****

Uz Argentīnu vēlējos aizbraukt jau sen. Liepājas draudzes Emanuēls mācītājs Daniels Pedraza, kurš pats ir no Argentīnas, bija man tik daudz stāstījis par šo zemi, ka vēlējos vienreiz to visu skatīt paša acīm. Dievs deva līdzekļus un septembra otrajā pusē mēs ar Danielu un viņa kundzi devāmies ceļā.

Nepilnas divas nedēļas es pavadīju Buenosairesā, vienu - Kordovā, 700 kilometru no Buenosairesas. Patiesības labad gan jāteic, ka ir divas Buenosairesas - Argentīnas galvaspilsēta, ko sauc par Buenos Aires Capital un Gran Buenos Aires [Lielā Buenosairesa], kurā ietilpst arī visas priekšpilsētas. Es galvenokārt uzturējos priekšpilsētās, visvairāk Lanusā, kur dzīvo ap 600 000 iedzīvotāju.

Jau pirmajā vakarā mani aizveda uz vīriešu kalpošanas sapulci. Šādas vīru sanākšanas kļūst aizvien populārākas visā pasaulē, taču Argentīnā patiešām ir vērts tās apmeklēt. (Smejas.) Kad aizejat, jūs tur jau gaida 2×2 metru lielas restes, kam apakšā sabērtas karstas ogles, bet virsū vistas, cūkas un liellopu gaļa. Kamēr gaļa cepas, brāļi lūdz Dievu, runā, dzied - viss kā īstā dievkalpojumā. Kad pavārs saka: “Hermanos [brāļi], gaļa ir gatava!” - visi saka “Āmen!”, un maltīte var sākties. Gaļu viņi ēd daudz un tas viss notiek tā ap divpadsmitiem naktī. Ļoti veselīgi! (Smejas.) Visu ceļu Daniels man stāstīja: “Kad aizbrauksim uz Argentīnu, tev noteikti jāpagaršo asada [uz restēm cepta gaļa]. Tad tikai tu redzēsi, kas tas ir!” Jā, es patiešām redzēju, kas tas ir!

Vairākums argentīniešu sevi uzskata par katoļiem, tomēr ļoti spēcīgas ir arī protestantu un evaņģēlisko kristiešu draudzes. Taču visstraujāk augošā ir vasarsvētku kustība. Draudzes, ko Argentīnā sauc par Iglesia, apvienojušās daudz dažādās apvienībās un organizācijās - to ir vairāk nekā saules staru debesīs. [Smejas.] Tur var sastapt teju vai visas vasarsvētku draudžu apvienības, kādas vien pasaulē pazīstamas.

Dažas lietas man argentīniešu draudzēs patika īpaši. Pirmkārt, es ievēroju, ka cilvēki uz dievkalpojumiem nāk ļoti savlaicīgi. Protams, ir arī tādi, kas mēdz ierasties tikai uz mācītāja runu, bet viņu nav daudz. Gaidot dievkalpojuma sākumu, cilvēki nemēdz vienkārši tāpat sēdēt un sarunāties, viņi lūdz Dievu. Es kādā draudzē ierados nepilnu stundu pirms dievkalpojuma un redzēju cilvēkus, kas gan vienatnē, gan pulciņos lūdza Dievu. Viņi lūdz par dievkalpojumu, par mācītāju, par cilvēkiem. Lūdz, lai Dievs svētī sapulci, dziedina cilvēkus. Baznīcā ienāk arī tādi kā es, ar kuriem jāsasveicinās un jāparunā, taču pārējie tam nepievērš īpašu uzmanību, viņi lūdz Dievu. Nebūtu slikti, ja arī Latvijas draudzēs tiktu ieviesta šāda tradīcija.

Patika arī tas, ka muzikālā kalpošana viņi neaprobežojas ar slavēšanu vien. Dieva godināšanā tiek iesaistīti solisti, dueti, kori. Šajā ziņā viņiem ir liela dažādība. Man bija iespēja piedalīties kādā reģionālā konferencē, uz kuru sabrauca cilvēki no Bolīvijas, Brazīlijas un citām valstīm. Es sēdēju balkonā, skatījos uz kori un pie sevis domāju: viņi visi ir tik solīdi un perfekti, visiem vienādi kora tērpi, bet garīguma droši vien ne tik, cik melns aiz naga! Taču jau pēc mirkļa koris vairs nebija redzams - viņi visi gulēja uz skatuves dēļiem. Lūdzot Dievu, viņi tika it kā nopļauti zem Dieva svaidījuma. Kad koris sāka dziedāt, es skatījos, kāda būs cilvēku reakcija. Kāda sieviete gados sāka dziedāt solo. Viņa vēl nebija beigusi, kad altāra priekša bija ļaužu pārpildīta. Cilvēki nāca raudādami. Pat mācītāja runai nebija tik liela efekta. Tas notika tādēļ, ka draudze pirms dievkalpojuma lūdza Dievu! Šāds Dieva svaidījums nav individuāla darba nopelns, tas ir kopīgas kalpošanas rezultāts.

Man bija iespēja iepazīties ar leģendāro argentīniešu evaņģēlistu Karlosu Anakondiju. Viņa kalpošanu Dievs pavada ar zīmēm un brīnumiem. Tieši tajās dienās viņš rīkoja lielu nakts evaņģelizāciju stadionā, uz kuru bija pulcējušies 36 000 cilvēku. Anakondija aizlūdz par slimajiem un izdzen ļaunos garus Jēzus Kristus vārdā, taču viņa „kroņa numurs” ir lūgšana par bojātiem zobiem. Interesantākais, ka zobi tik tiešām tiek pārdabiskā veidā salaboti. Katrs par to var pārliecināties pats. Ja tumsā mutē iespīdina kabatas lukturīša gaismu, var redzēt spožu plombu. Zobārsti teic, ka šīs plombas esot no ļoti laba, cieta materiāla, bet pats galvenais - tās nekrīt ārā. Man bija saruna ar diviem Anakondijas vietniekiem, un mēs pārrunājām arī iespēju viņam atbraukt uz Latviju. Taču tam vajadzīgi finanšu līdzekļi, jo pašam Anakondijam nav tādas naudas, lai atbrauktu.

Karloss Anakondija kļuva plaši pazīstams 1984. gadā, divus gadus pēc savas atgriešanās pie Dieva. Ik vakaru uz viņa dievkalpojumiem pulcējās tūkstošiem cilvēku. Dievs lietoja šo vīru, lai ar vienkāršu vēsti par krustā sisto Kristu uzrunātu milzum daudz ļaužu. Katru vakaru simtiem vīriešu, sieviešu, jauniešu un bērnu nodeva savu dzīvi Dieva rokās. Cilvēki tika atbrīvoti no dēmonisko reliģiju ietekmes, kas Argentīnā ir ļoti populāras. Šādu dievkalpojumu dēļ radās daudz jaunu draudžu. Pirms tam neviena draudze Argentīnā nebija lielāka par 200 cilvēkiem, vairākums bija pavisam mazas. Draudzes nebija gatavas tik lielam cilvēku pieplūdumam, tāpēc dievkalpojumi notika trīs un pat četras reizes dienā. Ar laiku draudzes kļuva tik lielas, ka nācās slēgt baznīcas un īrēt teātrus un kinozāles. Dažas draudzes vēlāk šīs telpas atpirka, bet citas sadalījās vairākās daļās un izveidoja jaunas draudzes.

Man stāstīja, kā šādas jaunas draudzes rodas. Ja kādā no pilsētas rajoniem dzīvo ģimene, kam uz draudzi centrā grūti izbraukāt, viņi aicina ciemos kaimiņus, dzer tēju un sarunājas par dzīvi, par politiku. Ar laiku šādu cilvēku sarodas diezgan daudz, viņi sadraudzējas, un tad, ja saimnieks pats baidās kaut ko sākt, viņš aicina vēl kādu no draudzes un sāk runāt ar ļaudīm par Dievu. Viņi kopīgi lūdz, dzied dziesmas un tā pamazām izveidojas jauna draudze.

Pirms nepilniem desmit gadiem nesabalansēta budžeta dēļ Argentīna pārdzīvoja smagu finanšu krīzi, kas to praktiski noveda bankrota priekšā. Šodien lielākā daļa valsts iedzīvotāju, tajā skaitā kristieši, dzīvo ļoti nabadzīgi un var redzēt, ka īpaši bagāti viņi nav bijuši nekad. Arī draudzes ir trūcīgas. Tomēr viņi par to neskumst - nabadzības dēļ jau neies zaudēt pašcieņu. Ļaudis dzīvo pēc principa, kas lasāms Habakuka grāmatā 3:18-19: “Es gribu gavilēt savam Kungam un likt izpausties savam priekam par savu Glābēju, savu Dievu! Jo Dievs Tas Kungs ir mans spēks!” Protams, pilsētas centrā ir citi standarti. Tur visi staigā ar kaklasaitēm un kreklos ar baltām apkaklītēm. Taču priekšpilsētu strādnieku rajonos uz dievkalpojumu nereti ierodas tieši no darba - dažs ar melnu muti, cits darba drēbēs, kā nu kurš. Arī automobiļus pie baznīcām redz reti, uz dievkalpojumu viņi nāk kājām vai brauc ar mopēdiem un velosipēdiem. Tas ir kolosāls skats, kad pēc dievkalpojuma papucītis uzsēstas uz mopēda bākas, aiz viņa dēls vai meita, bet rindu noslēdz mamma, kas ieķērusies papucīša jakā. Tas dod virsū gāzi, priekšējais ritenis paceļas gaisā un aiziet! (Smejas.)

Priekšpilsētu draudzēs darba dienās dievkalpojumi sākas tikai ap astoņiem deviņiem vakarā. Kamēr visi tiek mājās no darba, kamēr ierodas dievkalpojumā, paiet zināms laiks. Toties dievkalpojuma ilgums nav ierobežots, nereti tas ieilgst līdz pat vieniem diviem naktī. Kāda mamma, kurai meita iet citā draudzē, man stāstīja, ka mājās viņa būs tikai ap diviem naktī, jo pēc dievkalpojuma vēl esot mēģinājums. Bet no rīta septiņos jābūt darbā.

Vairākums argentīniešu mācītāju strādā arī laicīgu darbu, un viņiem neklājas viegli. Mēs bijām ciemos pie kāda mācītāja. Dievkalpojums bija jau beidzies, visi aizbraukuši un stāvvietā atradās vairs tikai vecs fords. Aizmugurē no dēļiem uzsista kravas kaste, izpūtējs nolauzts. Iznāca mācītājs, abi ar kundzi kaut kā ielīda kabīnē, un mēs sākām braukt. Es šausminājos, bet viņš teica: “Paldies Dievam par šo mašīnu, man tā ir laba. Šo vismaz neviens nezags.” Pats viņš ir galdnieks, ar rokām izgatavo mēbeles. Iztikai pietiekot. Tajā pašā laikā viņa draudze ir uzcēlusi jaunu dievnamu - nelielu, skaistu baznīciņu. Lai atnāktu Dieva svētība un svaidījums, nav svarīgi, vai mācītājs strādā laicīgu darbu vai nestrādā - svarīgākais ir, lai draudze būtu kā viena dūre, vienota savā ticībā un lūgšanās.

Argentīnā man bija diezgan daudz brīva laika, lai lūgtu Dievu. No rīta paēdu brokastis un līdz pat pusdienas laikam varēju lūgt. Es teicu: “Dievs, es negribu šeit atbraucis, būt kā tāds, kas tikai skaisti runā. Kungs, lieto mani!” Dievs atbildēja uz šo lūgšanu, un es reāli pieredzēju, ko Viņš spēj darīt savā žēlastībā.

Argentīnā man bija iespēja iepazīties ar daudziem interesantiem cilvēkiem un redzēt, kā Dieva darbojas viņu dzīvē. Viens no šiem cilvēkiem agrāk bija strādājis kā policijas komisāra vietnieks. Kad Dievs viņu aicināja savā darbā, viņš atteicās no piedāvātā komisāra amata un aizgāja par mācītāju uz 30 cilvēku lielu draudzīti. Jāpiebilst, ka Argentīnā policijas komisāra alga nav maza, tāpēc viņam bija par ko padomāt. Tomēr šis vīrs teica: “Es biju priekšnieks, bet tagad iešu strādāt pie cita Priekšnieka. Pats es vairs negribu būt priekšnieks, gribu būt padotais.”

Viņa draudze saņēma no Dieva paskubinājumu nopirkt nelielu vecu ēku savā rajonā. Lai varētu šajā namā iekārtot dievnamu, to vajadzēja paplašināt. Tad šis mācītājs no Dieva saņēma tiešu norādījumu, kuru sienu jānojauc. Viņš man teica: “Kad es biju priekšnieks, maniem padotajiem bija precīzi jāizpilda viss, ko es liku, jo policijā citādi nevar. Tagad mans priekšnieks ir Dievs un es precīzi izpildu visu, ko Viņš man liek. Dievs man teica: lauz šo sienu! un es lauzu.” Izlaužot sienu, atklājās, ka tajā atrodas apslēpta manta. Ja viņi būtu lauzuši citu sienu, šīs bagātības tur stāvētu joprojām. Tagad par šo naudu ir uzcelta ne vien baznīca, bet arī skola, sporta zāle un tiek būvēta viesnīca ciemiņiem.

Tāds ir mūsu Dievs! Uz zemes gabala, kur patreiz atrodas sporta zāle, bija privātmāja. Tas Kungs teica mācītājam: “Ej pie saimnieka un saki, lai viņš pārdod šo māju draudzei.” Mācītājs aizgāja un teica: “Kaimiņ, pārdod man māju.” Tas atbildēja: “Kāpēc? Man ir labi iekopts zāliens, te ir labs rajons, un man te patīk!” Tad Tā Kunga Gars nāca pār mācītāju un viņš teica: “Es tev saku, rīt vienpadsmitos es tev noskaitīšu 10 000 dolāru!” Kaimiņš paskatījās uz mācītāju, aizgāja pie sievas, aprunājās, un atnācis atpakaļ, teica: “Tātad rīt.” Ja Tas Kungs ko saka, Viņš to arī izdarīs. Labi, ja cilvēkam ir tāda ticība, ka viņš var paklausīt Dievam visās lietās. Tagad šīs draudzes īpašumi aizņem veselu pilsētas kvartālu, kaut arī cilvēki tur nav bagāti.

Šis pats mācītājs man teica: “Tas Kungs mums jau sen atklāja, ka tu atbrauksi.” Es nogrozīju galvu, jo viņš taču tikai pirms pāris dienām uzzināja, ka es te vispār esmu ieradies! Taču tad viņš pateica to, par ko mēs Latvijā lūdzam jau daudzus gadus. Viņš runāja par atmodu! Šis vīrs man teica: “Viss, ko Tas Kungs Latvijā ir runājis, patiešām notiks!” Es biju pārsteigts. Viņš man atklāja vēl dažas lietas, par kurām es šobrīd negribu runāt. Dieva Gars sauca vārdā konkrētus cilvēkus. Viņš teica arī ko citu - mums ir jālūdz Dievs! Nevis jāgaida, kas notiks, bet jālūdz. Dievs Argentīnā runāja to pašu, ko Deivids Vilkersons savā pravietojumā - ir jālūdz! Argentīniešu mācītāji man teica: “Mēs noteikti brauksim uz Latviju skatīties atmodu.” Taču Dievs šodien jautā: “Vai jūs esat gatavi paklausīt? Vai jūs esat gatavi mainīt savas tradīcijas, ja Es tā gribēšu? Vai jūs esat gatavi mainīties?” Runa nav par to, vai Dievs patiešām kaut ko mainīs, jautājums ir: vai jūs esat gatavi paklausīt?

Gribu jums pastāstīt par vēl kādu brāli, taču ziniet - ja jums kādreiz gadīsies nokļūt viņa mašīnā, vispirms izsūdziet grēkus un lūdziet, lai Dievs jums piedod un pasargā. Man smiekli nenāca, jo mašīna bija veca un vienos caurumos. Cilvēks, kas mani atveda pie šī brāļa, jautāja: “Klau, vai mašīna izturēs šī vīra svaru? Izkritīs cauri ar visu krēslu!” Bet brālis tikai noteica: “Tā Kunga vārdā!” - un mēs devāmies ceļā. Es jautāju: “Vai mums jānogriežas pa labi?” - “Nē, pa kreisi!” atteica brālis un pagrieza pa labi. Tā viņš gar labo malu drāzās garām visai auto rindai, tad strauji grieza stūri pa kreisi un apstājās pārējiem braucējiem šķērsām priekšā, rādot ar roku, lai tie bremzē. Pie sarkanās gaismas viņš vienmēr brauca pāri, pie zaļās piebremzēja. Paldies Dievam, ka esmu vēl dzīvs un vesels! (Smejas.) Bet šis vīrs tikai mierīgi noteica: “Tas Kungs mūs sargā! Mums ir jāsteidzas, un Tas Kungs to redz!”

Šo brāli sauc Samuēls Gurins. Kādreiz viņš bija ļoti bagāts vīrs, strādāja par juvelieri un viņam piederēja kilogramiem zelta un 30 briljanta gredzeni. Tad kādu dienu Samuēls sajuta aicinājumu kalpot Dievam. Zeltu viņš pārdeva un naudiņu nolika bankā uz procentiem, bet gredzenus atstāja nebaltām dienām. Viņš domāja, ka tagad vairs ne no viena nebūs atkarīgs. Pat Dievs nebūs jālūdz, lai Viņš dotu naudu kalpošanai. Taču Dievs domāja citādi. Kamēr Samuēls trīs mēnešus ceļoja pa Eiropu, viņa draudze izputēja. No vairāk nekā 100 cilvēkiem palika mazs pulciņš. Gredzenus viņam nozaga, nauda zaudēja vērtību, un viņš palika bez graša kabatā. Viņa dēliem bija labs ienesīgs bizness, bet atnāca laupītāji, pielika viņiem stroķus pie deniņiem un aplaupīja gaišā dienas laikā. Viņa sieva sajuka prātā. Paldies Dievam, ka ir tāds brālis Karloss Anakondija. Viņš lūdza Dievu, un šodien Samuēla sieva atkal ir pie pilna prāta. Dievs viņu dziedināja.

Es biju šā vīra draudzē. Viņi ir nopirkuši vecu garāžu, un tagad tur notiek dievkalpojumi. Šādi garāžas dievkalpojumi patiešām ir kolosāli. Grīda no betona, putekļains, plastmasas krēsli - tiešām nav slikti. (Smejas.) Sapulces beigās visa draudze iznāca priekšā, lai es par viņiem lūgtu. Nekad vēl neko tādu nebiju piedzīvojis - stāv cilvēks un piepeši, Dieva spēka pievarēts, gāžas man tieši virsū. Kalpotāji viņu pietur, un viņš paliek stāvam. Es jau sen atrodos pie nākamā cilvēka, kad iepriekšējais pēkšņi man aiz muguras nogāžas uz betona grīdas, ka noskan vien. Kad beidzām lūgt, jums vajadzēja redzēt šo draudzi. It kā tie paši ļaudis - darba drēbēs, ar melnām nemazgātām mutēm, tomēr jau pavisam citi cilvēki. Kā viņi slavēja Dievu! Samuēls stāvēja uz paaugstinājuma un ar lielām acīm skatījās uz savu draudzi. Tad viņš nokāpa lejā un teica, lai draudze lūdz par viņu. Visi salika viņam virsū rokas un lūdza. Redziet, Samuēls ir kā traks uz kalpošanu, patiešām gatavs darīt visu, taču velnam bija izdevies iesēt viņa sirdī skeptisku attieksmi pret savu draudzi. Dievs to izmainīja vienā vakarā! Tas patiesi bija brīnums!

Veselu nedēļu mēs ar Samuēlu krustu šķērsu joņojām pa Buenosairesu. Kad šķīrāmies, viņš man teica: “Esmu nolēmis, ka pēc tavas aizbraukšanas mēs nedēļu rīkosim dievkalpojumus!” Cik zinu, viņi tā arī darīja un ļoti daudz cilvēku pieņēma Kristu par savu Kungu. Ļaudis, kas sēdēja ratiņkrēslos, pēc aizlūgšanas aizgāja mājās veseli. Es daudz domāju par šo vīru. Gribēdams kalpot Dievam, viņš pazaudēja visu un tomēr palika uzticīgs. Viņš teica: “Es gribu kalpot Tam Kungam tāds, kāds esmu!” Nav vairs kilogramiem zelta, nav 30 briljanta gredzenu, ir tikai Samuēls, kas grib kalpot Dievam. Tas ir iedrošinājums mums visiem - ja Dievs vienā mirklī izmainīja Samuēlu, Viņš var izmainīt ikvienu no mums. 

Šajā ceļojumā es tik tiešām jutos svētīts, jo Dievs varēja mani lietot cilvēku glābšanai. Kopā ar mācītāju Danielu Pedrazu mēs bijām kādā draudzē Sankarlosā, netālu no Kordovas. Dievs mani uzrunāja, ka šeit ir divi cilvēki, kam vajadzīga grēksūdze. Daniels uzaicināja visus, kam ir kāda vajadzība, iznākt altāra priekšā. Skatos - starp citiem stāv arī mani zēni. Kāpu lejā un sāku lūgt Dievu. Piegāju pie viena no puišiem un lūdzu par viņu latviešu valodā. Viņš burtiski sāka kaukt, cita vārda es nespēju atrast. Viņš uzkrita man uz pleca, raudāja, pēc tam noslīga uz ceļiem. Ar viņu runāja draudzes diakons, viņi kopīgi lūdza Dievu. Kad puisis piecēlās, izskatījās, it kā viņš būtu vinnējis miljonu. Viņš pienāca pie manis un jautāja: “Vai atceries, ko tu par mani lūdzi?” Es teicu: “Kā nu ne, atceros!” Es lūdzu, lai viņš atgriežas no grēkiem. Izrādās, viņš visu bija sapratis. Dievs viņam deva spēju saprast, ko es lūdzu latviešu valodā. Tāds ir Dievs! Viņam riebjas grēks, bet Viņš mīl grēcinieku! Dievs ir nikns uz grēku, bet Viņš mīl cilvēku! Kāds mācītājs pēc tam teica: “Vai tiešām vajadzēja atbraukt kādam no Latvijas, lai pateiktu, ka viņš ir grēcinieks?” Tomēr, kad braucu uz šo draudzi, es nezināju, ka man būs kaut kas jāsaka. Dievs zināja! Viņš vienmēr zina, kas katram vajadzīgs, un vēlas glābt ikvienu cilvēku.

 

Raksts pirmoreiz publicēts žurnāla “Tikšanās” 2005. gada decembra un 2006. gada janvāra numuros.
© Ervīns Jākobsons. Pārpublicēšanas vai citēšanas gadījumā atsauce uz autoru un pirmpublikāciju obligāta.

Līdzīgie raksti:

    Nekas nav atrasts

Uzraksti komentāru