Deprecated: Function set_magic_quotes_runtime() is deprecated in /home/ebaznica/public_html/laikmetazimes.lv/wp-settings.php on line 18

Strict Standards: Declaration of Walker_Comment::start_lvl() should be compatible with Walker::start_lvl(&$output) in /home/ebaznica/public_html/laikmetazimes.lv/wp-includes/comment-template.php on line 0

Strict Standards: Declaration of Walker_Comment::end_lvl() should be compatible with Walker::end_lvl(&$output) in /home/ebaznica/public_html/laikmetazimes.lv/wp-includes/comment-template.php on line 0

Strict Standards: Declaration of Walker_Comment::start_el() should be compatible with Walker::start_el(&$output) in /home/ebaznica/public_html/laikmetazimes.lv/wp-includes/comment-template.php on line 0

Strict Standards: Declaration of Walker_Comment::end_el() should be compatible with Walker::end_el(&$output) in /home/ebaznica/public_html/laikmetazimes.lv/wp-includes/comment-template.php on line 0

Strict Standards: call_user_func_array() expects parameter 1 to be a valid callback, non-static method GoogleSitemapGeneratorLoader::Enable() should not be called statically in /home/ebaznica/public_html/laikmetazimes.lv/wp-includes/plugin.php on line 339
Pensakolas atmoda | Laikmeta zīmes

Pensakolas atmoda

Ievietoja | Sadaļa Atmodas vēsture | Publicēts 23-02-2008

Ieteikt draugiemPačivini Share on Facebook Izprintē Nosūti draugam e-pastu


Strict Standards: call_user_func_array() expects parameter 1 to be a valid callback, non-static method SimilarPosts::execute() should not be called statically in /home/ebaznica/public_html/laikmetazimes.lv/wp-content/plugins/post-plugin-library/common_functions.php on line 586

Strict Standards: Non-static method SimilarPosts::check_post_plugin_library() should not be called statically in /home/ebaznica/public_html/laikmetazimes.lv/wp-content/plugins/similar-posts/similar-posts.php on line 57

Kaut arī Pensakola Floridā nekad nav bijusi vieta, kur varētu gaidīt kādus īpašus notikumus, tomēr 20. gadsimta 90. gadu otrajā pusē tā kļuva par aizokeāna presē visvairāk pieminēto pilsētu un spēcīgāko Dieva Gara izliešanās centru ASV. Ik dienas tūkstošiem cilvēku te piedzīvoja īpašu Dieva klātnību, radikālu savas dzīves pārmaiņu, atbrīvošanu no grēka un dažādu atkarību verdzības, gara, dvēseles un miesas dziedināšanu.

Šīs atmodas centrs bija Braunsvilas vasarsvētku Dieva Asamblejas draudze. Tā dibināta 1939. gadā un 40. - 50. gados kļuva plaši pazīstama ar savām aktivitātēm - draudze būvēja jaunus dievnamus, attīstīja ārzemju misijas programmu, vīriešu, sieviešu un jauniešu kalpošanas, garīgās izglītības darbu. Taču ar laiku dedzība noplaka, tās vietā nāca pašapmierinātība un garīga remdenība.

Tomēr Dievs Pensakolai bija sagatavojis ko labāku. 1993. gadā kādā dievkalpojumā Sietlā pazīstamais korejiešu mācītājs Dr. Dāvids Jongi Čo lūdza par atmodu Amerikā. “Dievs, vai Tu sūtīsi Amerikai atmodu jeb arī tai būs jādzird Tavs spriedums?” - viņš jautāja. Dievs lika Čo paņemt Amerikas karti, un Svētais Gars vadīja viņa pirkstu, līdz tas atdūrās Pensakolā. “Es sūtīšu atmodu pār jūrmalas pilsētu Pensakolu, un tā kā uguns izplatīsies pa visu Ameriku,” - Tas Kungs runāja caur mācītāja Čo muti.

1982. gada Braunsvilas draudzē kalpošanu sāka jauns mācītājs Džons Kilpatriks. Visai drīz viņa jauneklīgais entuziasms sadūrās ar draudzē valdošo stagnatīvo remdenību. “Man bija Braunsvila un bija sēkla ko sēt, taču es vairāk jutos kā vērotājs no malas, līdz atnāca Dievs,” - šo laiku atceras Kilpatriks.

Cerēdams vienot draudzi kopēja mērķa vārdā, Kilpatriks svētdienas vakaros sāka rīkot īpašas lūgšanu sapulces. Lūdzēji tika sadalīti grupās jeb tā sauktajos “lūgšanu karogos” - garīgā cīņa, ģimene, dvēseles, valsts vadība, dziedināšana, mācītāji, bērni, skolas, miers Jeruzālemē, kalpošanas, katastrofu upuri, atmoda. Sākumā šajā lūgšanu cīņā iesaistījās nedaudzi, taču ar laiku lūdzēju skaits pieauga. Tā turpinājās divus gadus.

Atmoda sākās Tēva dienā, 1995. gada 18. jūnijā, kad Braunsvilas dievnamā sludināja evaņģēlists Stīvens Hils. Pēcpusdienas dievkalpojuma vadību negaidot pārņēma Svētais Gars, neļaujot viņiem turpināt gadiem ierasto ceremoniju. Džons Kilpatriks atceras: “Mēs bijām lūguši par atmodu vairākus gadus, un tas, ko tik ļoti gaidījām, atnāca pavisam negaidīti. Nevienam no mums nebija ne jausmas, ka mūsu dzīve un draudze tiks radikāli pārmainītas dažu sekunžu laikā. Izklausījās, it kā stipra vēja brāzma būtu ieplūdusi baznīcā. Es palūkojos uz skaļruņu pusi, domādams, ka šī skaņa nāk no apskaņošanas sistēmas. Pa savu ķermeni jutu kaut ko plūstam tik spēcīgi, ka tas pasita sāņus manus elkoņus un salieca ceļos kājas, it kā varens jūras vilnis no aizmugures būtu ietriecies tajās. Neko tādu es līdz šim nebiju piedzīvojis.”

Cilvēki spontāni metās uz priekšu un sabruka altāra priekšā. Citi nokrita turpat blakus soliem. Atskanēja grēku nožēlas lūgšanas. Vēlāk ļaudis raudādami stāstīja cits citam neticamas lietas, kas bija notikušas lūgšanas laikā. Daudzi tikai tagad aptvēra, ka tas viss ir īstenība.

Drīz vien atmodas uguns izplatījās arī ārpus dievnama sienām. Ļaudis uzzināja, kāds ir Dieva spēks. Prostitūtas, narkomāni, kriminālnoziedznieki nāca uz atmodas dievkalpojumiem un tika pārveidoti par jauniem radījumiem Kristū. Bija gadījumi, kad policija arestētu noziedznieku neveda uz iecirkni, bet uz atmodas dievkalpojumu. “Pēkšņi narkomāns vairs nebija narkomāns, alkoholiķis vairs nebija alkoholiķis, viņš vienkārši vairs nedzēra. Tas notika bez jebkādas iejaukšanās vai padomdošanas no malas. Dievs viņiem neteica, ka tas ir slikti vai nepareizi, Viņš vienkārši tos pārmainīja un viss,” stāsta Braunsvillas draudzes slavēšanas vadītājs Lindels Kūlejs. Un Stīvs Hils piemetina: “Katru reizi, kad par to domāju, es redzu pazibam garām daudzas sejas. Tās ir neticami pārmainītas dzīves. Kad vēlāk satieku šo cilvēku vecākus, viņi saka: mans bērns tiešām bija tāds, taču tagad viņš ir brīnumaini mainījies. Viņi atnāk uz atmodas sapulcēm kā narkomāni, burvji, okultisti; pie mums ir nākuši doktori, juristi, kongresmeņi; nāk neticīgie, ateisti, atkritēji un iedegas Jēzum. Pārmainītas dzīves - tā ir galvenā atmodas pazīme.”

Tomēr ne jau visi apsveica šādas pārmaiņas. Sākoties atmodai, daļa cilvēku aizgāja no draudzes. Pie gadiem ilga garīga snauda pieradušiem ļaudīm nav viegli samierināties ar Dieva uguni, kas izjauc viņu mierīgo dzīvi. Citiem nepatika, ka dievkalpojumus vairs nebija iespējams pakļaut cilvēciskai kontrolei. Stīvs to komentē šādi: “Čārlzs Sperdžens to sauca par dievišķo nekārtību, jo, kad atnāk atmoda, viss pilnībā pārmainās.” Dievkalpojumos bija vērojamas dažādas garīgas manifestācijas, kas izpaudās kā miesas fiziska reakcija uz garīgiem procesiem - ķermeņa trīcēšana, krišana, spontāni smiekli un raudāšana. Džons Kilpatriks: “Es negribu runāt par sajūtām, taču, kad Dievs manifestējas, varat būt droši, ka noteikti kaut ko sajutīsiet. Tomēr mēs neliekam uzsvaru uz sajūtām, personālijām vai denominācijām. Runa nav par to, bet par Dieva darbību.”

Par atmodu sāka interesēties plašsaziņas līdzekļi. Pirmais bija The New York Times, kas atsūtīja savu labāko reportieri, Pulicera balvas laureātu. Pēc dažām nedēļām laikraksta pirmajā lappusē parādījās Braunsvilas atmoda pilnās krāsās, arī raksts bija iespaidīgs. Īsā laikā draudzē ieradās CNN, Good Morning America, Daily Report, CBS, NBC, ABC. Pēc tam Newsweek, USA Today, Time Magazine. Pārsvarā žurnālisti vāca liecības, jo lasītājiem interesēja konkrētu cilvēku likteņi. Viņi gribēja zināt, vai tas viss ir patiesi, vai kaut kas nav samelots. Sākumā lielākā daļa žurnālistu bija noskaņota skeptiski. Viņi izprašņāja par finansēm, pētīja visu iespējamo, meklēja kaut ko skandalozu. Bet, kad nevarēja neko tādu atrast, bija spiesti rakstīt patiesību. Ieradās arī pārstāvji no žurnāla SPIN. Šis ir lielākais žurnāls ASV, kas raksta par jaunatnes problēmām un tajā vēl ne reizes nebija publicēts neviens pozitīvs raksts par reliģiju. Viņi pavadīja draudzē piecas dienas un izveidoja publikāciju “Bijājams Dievs”. Stīvs stāsta: “Man piezvanīja Deivids Vilkersons un teica: Stīv, par tevi raksta SPIN! Viņš bija tik lepns par to. Nav nekas neparasts, ja par jums raksta Charisma vai Christianity Today, bet tikt publicētam lielajā SPIN - tas nozīmē, ka esat izgājis pasaulē.”

Taču ne vienmēr viss noritēja tik gludi. “Kad jums uzmācas žurnālists, kas apņēmies “izrakt” kaut ko negatīvu, nelīdzēs pat “krokodila āda”. Pirms 25 gadiem es tiku izslēgts no skolas par narkotiku lietošanu. Kāds reportieris aizbrauca uz turieni un gribēja redzēt izslēgšanas papīrus, taču tos vairs nevarēja atrast. Tad viņš uzrakstīja avīzē: Stīvs Hils ir melis! Mana māte, Alabamas pavalsts luterāņu aprindās cienīta dāma, zvanīja viņam un stāstīja, ka pati bijusi pakaļ Stīvam, kad viņu izslēdza no skolas. Bet reportieris saka: es jums neticu! Kāds iemesls neticēt 78 gadus vecai luterāņu māmuļai? Šādi cilvēki var vienkārši pateikt, ka melns ir balts un nopublicēt to avīzē,” ar sašutumu teic Stīvs. “Tomēr pozitīvu rakstu bija nesalīdzināmi vairāk.”

Stīvs Hils palika Pensakolā, jo Gara kustība turpinājās un izvērtās par milzīgu pārsteidzošu atmodu. Turpmāko gadu laikā Braunsvilas draudzi apmeklēja vairāki miljoni viesu no 130 pasaules zemēm. Ik dienu jau no agra rīta milzīga cilvēku rinda pulcējās pie dievnama durvīm. The Washington Post rakstīja: “Cilvēki sāk ierasties agrā rītausmā. Rinda aug visas dienas garumā, vijoties cauri dievnama automašīnu stāvlaukumam - simts cilvēku, tūkstotis, divi tūkstoši. Viņi ir ieradušies no Teksasas, Kolorādo, Aļaskas, Argentīnas, Anglijas. Viņu vidū ir pusaudži šortos un T-kreklos, vecākas sievietes apdrukātās katūna kleitās, garmataini puiši rūtainos darba kreklos, kas pilnībā neapsedz tetovējumus uz apakšdelmiem. Viņi nebrauc, lai redzētu kādu slavenību, bet iegūtu Dieva spēku. Atmodas vilnis no Pensakolas nes garīgo atjaunotni pāri visai Amerikai”.

Stīvs Hils teic: “Ir tikai viena pareizā temperatūra un tā ir - karsts. Atmoda padara jūs karstus. Jūs dzirdat atmodas sprediķi, slavēšanu un pati atmosfēra jūs pārmaina. Cilvēki kļūst Jēzus savaldzināti un tādi arī paliek. Tā ir droša atmodas pazīme.” Bet Lindels Kūlejs piebilst: “Kamēr jūs nepateiksiet, ka esat gatavi pārmaiņām it visā, jums nekādas atmodas nebūs. Dievs vienmēr atnāk un pats runā par Sevi.” Domājot par nākotni, mācītājs Džons Kilpatriks rezumē: “Es garā redzu lielus darbus, ko Dievs darīs. Es redzu pārpildītus stadionus, un nav svarīgi, kas tajos sludinās, tas patiešām nav galvenais. Tomēr es zinu, ka Dievs ir paaugstinājis Stīvu Hilu un caur viņu aicina dvēseles pie Sevis.”

Raksts pirmoreiz publicēts žurnālā „Tikšanās” 2002. gada jūnijā.
© Ervīns Jākobsons. Pārpublicēšanas vai citēšanas gadījumā atsauce uz autoru un pirmpublikāciju obligāta.

Līdzīgie raksti:

    Nekas nav atrasts

Uzraksti komentāru