- Laikmeta zīmes - http://www.laikmetazimes.lv -

Dodies uz Latviju! Džems Grēviņš

Ievietoja Ervīns Jākobsons 2008. gada 4. janvāris 11:04 sadaļā Vasarsvētku kustība

Ikvienai kristīgai zemei un tautai ir savi pravieši un patriarhi, kas atnesuši vai atjaunojuši kristīgo mācību šajā zemē un kalpojuši šīs zemes atmodai. Tāpat katras kristīgas konfesijas vēsturē ir bijušas personības, kas devušas nenovērtējamu ieguldījumu šīs konfesijas izaugsmē un attīstībā. Latvijas vasarsvētku draudzēm šāds cilvēks ir misionārs un draudžu darba celmlauzis Džems Grēviņš.

****
19.gadsimta beigās un 20.gadsimta sākumā vasarsvētku kustība sāka izplatīties visā pasaulē. Arhīvā atrodamas ziņas, ka jau 1906.gadā Rīgā un Liepājā darbojušās vasarsvētku kustībai līdzīgas draudzes, kurās gan pārsvarā bijuši vācu tautības cilvēki. Pēc Pirmā Pasaules kara Svētā Gara kustības ietekmē atradās arī daļu baptistu draudžu. Tomēr par pilntiesīgu vasarsvētku kustības sākumu Latvijā uzskata 1926.gadu, kad šeit ieradās un sāka sludināt misionārs Džems Grēviņš.

Grēviņš dzimis 1889.gada decembrī Dobelē dziļi dievbijīgā ģimenē. Kopš mazotnes māte daudz lasīja viņam priekšā Svētos Rakstus. Tā zēns iemīlēja Dieva Vārdu un tas atstāja paliekošu iespaidu uz visu viņa turpmāko dzīvi. Arī skolā, kā visās tā laika mācību iestādēs, pirmā stunda vienmēr bija Bībeles mācība. Džemu aizrāva pievilcīgie Bībeles personāži un ticības mācības stundas kļuva par vienu no viņa visiemīļotākajiem mācību priekšmetiem.

Kopā ar vecākiem Džems apmeklēja arī dievkalpojumus baznīcā. Viņam patika atrasties dievnamā, taču nomāca lielais ļaužu pūlis, drūmās gleznas pie sienām un mācītāja monotonais sprediķis. Džems nespēja savienot priekpilno Evaņģēlija vēsti ar baznīcas rituālu drūmo reliģiozitāti. Piecpadsmit gadu vecumā viņš nolēma nekad vairs nespert savu kāju baznīcā. Pēc Džema domām, Dievu vajadzēja meklēt citur - baznīcā Viņš nebija atrodams.

Jauneklis nonāca saskarsmē ar baptistiem, kas viņa uzmanību piesaistīja ar to, ka ļaudis par tiem smējās un pat nicināja. Sākumā Džems smējās kopā ar citiem, taču tad tika uzaicināts uz kādu dievkalpojumu. Sludinātājs runāja par Kunga lūgšanu “Mūsu Tēvs debesīs” un kad nonāca līdz vārdiem: “Piedod mums mūsu parādus, kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem,” Džema garīgās acis it kā atdarījās. Viņš saprata, ka modernais cilvēks ir tālu atkāpies no Dieva Vārda patiesības un vairs nerespektē Kunga likumus.

Džems atkal sāka lasīt sen aizmirsto Bībeli un lūgt Dievu. Viņš pat iestājās baptistu draudzes korī un dedzīgi aicināja cilvēkus uz dievkalpojumiem. Savas pārliecības dēļ Grēviņam gadījās piedzīvot arī nepatikšanas. Reiz viņš savam darba devējam aizrādīja par kādu nopietnu grēku tā dzīvē, par ko tika atlaists no darba. Draudzē Džemu uzskatīja par patiesu Dieva bērnu un piedāvāja kristīties pēc baptistu tradīcijas - pagremdējot ūdenī. Grēviņš gan atrunājās, ka viņam nav personīga piedzīvojuma ar Dievu, tomēr galu galā padevās un tika kristīts.

Pārcēlies uz Rīgu, Džems ātri iekļāvās lielpilsētas dzīvē, vienlaikus cenšoties strādāt Dieva darbu, dziedot korī un muzicējot. Taču aiz dievbijības maskētā sausā reliģiozitāte, kāda valdīja draudzē, nespēja apmierināt ne viņa, ne citu draudzes jauniešu alkas pēc patiesas brīvības. Ja to nevarēja atrast draudzē, jaunatne šādu brīvību meklēja pasaulē. Kamēr vecākie draudzes locekļi savās “draudzes stundās” ilgi strīdējās par dažādiem jautājumiem, jaunatne izklaidējās, apmeklējot ķinīšus. Grēviņš nolēma izbaudīt visu, ko pasaule var piedāvāt, un tikai mūža novakarē veltīt laiku Dievam.

Divdesmit gadu vecumā Džems devās pāri dīķim uz ASV. Uz jūras viņš piedzīvoja pamatīgu vētru, tā ka lielais tvaikonis ar 2500 cilvēkiem uz borta tik tikko nenogrima. Nāves bailēs jauneklis karsti pielūdza Dievu un apsolīja kalpot vienīgi Viņam, ja nokļūs galā sveiks un vesels. Kā nu prata, Amerikā viņš šo savu solījumu arī centās izpildīt - apmeklēja dievkalpojumus, dziedāja korī un spēlēja orķestrī, bet brīvajos brīžos noslēdzās vienatnē, piekopdams īsti askētisku dzīvesveidu.

Gāja laiks un labie nodomi pamazām aizmirsās. Džems sāka meklēt izklaides iespējas. Par viņa apsēstību kļuva kino. Kinoteātros viņš pavadīja visu savu brīvo laiku. Vēlāk Grēviņš iesaistījās kādas ceļojošas cirka trupas orķestrī. Šeit viņš ieraudzīja grēku visā tā daudzveidībā. Cirkus mākslinieki, kas sabiedrībā izlikās smalki un cienījami, patiesībā bija izvirtuši un garīgi tukši ļautiņi. Džems bieži uzdeva sev jautājumu: “Kur es nonāktu, ja tagad nomirtu?” Atbilde šķita skaidra - ellē!

1914.gada augustā Džems saslima ar plaušu karsoni un tika ievietots slimnīcā. Kādu nakti visu viņa ķermeni piepildīja neizskaidrojams spēks, kas mudināja Džemu lūgt Dievu. Lūdzot, vārdi šķita plūstam no kāda nezināma iekšēja avota. Lūgšanas laikā Grēviņš juta, ka milzīgā ātrumā tiek rauts cauri tumšam tunelim, līdz nonāca vārdiem neizsakāmas godības klātbūtnē. Viņa mute runāja cilvēka ausij svešas skaņas - tās bija jaunās mēles. Džems domāja, ka atrodas Debesīs, taču atvēris acis, ieraudzīja tās pašas pelēkās palātas sienas.

Pasaucis slimnieku kopējas, viņš pastāstīja, ko Jēzus bija ar viņu izdarījis, un paziņoja, ka ir pilnīgi vesels. Kopējas neticīgi noraudzījās Džemā un nolēma pasaukt ārstu, taču Grēviņš paziņoja, ka Jēzus ir viņa ārsts. Diemžēl mediķi jaunekli neņēma nopietni un nolēma paturēt slimnīcā piespiedu kārtā. Turpmākajās nedēļās Džemam nācās izcīnīt smagas garīgas cīņas. Sātans uzbruka ar domām, ka viņš nespēs paturēt pieredzēto Dieva godības klātbūtni, jo ir pārāk grēcīgs. Džems sauca uz Dievu un uzvarēja šo cīņu. Taču ienaidnieks nedomāja atkāpties. Šoreiz tas uzbruka caur ārstiem, kas atsacījās noticēt, ka Dievs būtu dziedinājis šo slimnieku.

Iznācis no slimnīcas, Džems visu ātri aizmirsa un piedeva saviem pāridarītājiem. Pārmaiņa bija notikusi - tagad viņš bija jauns radījums Jēzū Kristū. Pārmainīts bija arī Džema prāts un tagad viņš bija gatavs paklausīt Kristum. Atgriezies savā pastāvīgajā dzīvesvietā Čikāgā, Grēviņš liecināja par Jēzu visur, kur vien radās izdevība - gan dievkalpojumos, gan personīgās sarunās ar cilvēkiem. Daudzi viņam ieteica doties uz kādu Bībeles skolu, taču saņēma atbildi, ka vēl nav pienācis īstais laiks.

Pagāja vairāki gadi. Grēviņš apprecēja ticīgu norvēģu meiteni Raheli, abi iestājās Dieva Asambleju Bībeles skolā. To pabeiguši, Grēviņi vēlējās kļūt par misionāriem Ķīnā, taču Dievs viņiem bija sagatavojis citu ceļu - pēc tam, kad Džema dzīvesbiedre bija iekļuvusi visai nopietnā autoavārijā, Dievs uzrunāja Džemu: “Dodies uz Latviju!” Paklausot šai pavēlei, kā arī Džema tēva aicinājumam, Džems, Rahele un viņu pieci bērni 1926.gada 4.jūnijā ieradās Latvijā.

Sākumā Grēviņi apmetās pie radiem Dobelē. Ģimenei nācās pierast pie trūcīgajiem sadzīves apstākļiem, Džemam bija arī jāatjauno gandrīz aizmirstā latviešu valodas prasme. Pēc kāda laika Grēviņš sāka sludināt apkārtnes ļaudīm tā saukto “četru stūru evaņģēliju”, kura pamatā ir četras Bībeles patiesības - pestīšana, dziedināšana, Svētā Gara kristība un Kristus otrā atnākšana. Pirmās evaņģelizācijas sapulces notika Dobelē, Upes ielā 4. Dievs apstiprināja pasludināto vārdu ar līdzejošām zīmēm - Jēzus vārdā cilvēki tika dziedināti no dažādām slimībām un kaitēm.

Lai Evaņģēlija izplatīšana kļūtu organizētāka, Grēviņš nodibināja kontaktus ar vietējiem ticīgajiem un izveidoja Latvijas - Amerikas Misiones biedrību (LAMB). 1927.gada 26.jūlijā biedrību reģistrēja Rīgas Apgabaltiesa un tā paša gada 21.augustā tika kristīti pirmie astoņi vasarsvētku kristieši Latvijā. Kad darbs Dobelē bija nostabilizējies, Grēviņš 1928.gada maijā pārcēlās uz Auci. Šeit viņš par personīgajiem līdzekļiem sāka izdot žurnālu “Misionārs”, kas iznāca no 1928.gada jūnija līdz 1930.gada maijam/jūnijam un tika drukāts Jelgavā. Grēviņa darbībai bija daudz atbalstītāju - grāmatu kolportieri labprāt ņēma jauno žurnālu izplatīšanai, abonentu skaits arvien pieauga.

Darba gadi Aucē bija smags laiks, tomēr ar Dieva palīdzību tika gūta viena garīga uzvara pēc otras. 1928.gada augustā LAMB sāka organizēt īpašas svētīšanās sapulces. Šo ideju vēlāk pārņēma arī citas konfesijas. Pirmās šāda veida sapulces ar lūgšanām un gavēšanu notika Aucē un Dievs atbildēja ar Svētā Gara uguni. Svētīšanās dievkalpojumiem bija svarīga nozīme Dieva darba veicināšanā, tāpēc tos rīkoja vairākas reizes gadā, pārmaiņus Dobelē, Aucē un citās vietās.

1929.gada rudenī Grēviņš pārcēlās uz Jelgavu. Pirms pāris gadiem iesāktais darbs bija kļuvis plašs un daudzveidīgs. Dažādās Latvijas malās tika dibinātas arvien jaunas LAMB nodaļas (draudzes) - Liepājā, Lielplatonē, Kazdangā, Dobelē, Purmsātē, Klosterē, Talsos, Aucē, Jelgavā, Tukumā, Užavā. Dievkalpojumi notika arī citās vietās. Šāda aktivitāte izraisīja lielu neapmierinātību tradicionālo konfesiju mācītājos, kas šā jautājuma atrisināšanai piesaistīja politiskās aprindas. Aizkulišu intrigu un varas iestāžu spiediena dēļ Džems Grēviņš 1930.gada 31.augustā bija spiests Latviju atstāt. Kopā ar ģimeni viņš atgriezās Amerikā, kur kļuva par mācītāju Longbīčas draudzē netālu no Ņujorkas.

Savas īsās kalpošanas laikā Latvijā Grēviņš deva milzīgu ieguldījumu vasarsvētku kustības nostiprināšanā un attīstībā. Viņa kalpošanu Dievs pavadīja ar zīmēm un brīnumiem, kuras vēl ilgi atcerējās vecākās paaudzes ticīgie. Dievkalpojumos viņš pats vadīja dziedāšanu un pūta trompeti, līdz nolaidās Dieva godība. Kad viņš lūdza par slimajiem, visi tika dziedināti. Dažreiz cilvēki tika dziedināti pat bez īpašas aizlūgšanas - Grēviņam tikai sludinot. Šādi panākumi nevarēja neizraisīt citu konfesiju amatbrāļu skaudību. Reiz baptistu mācītājs Pēteris Viederis ieradās Aucē no Lietuvas Biržiem, lai publiski aizrādītu Grēviņam par viņa sludinātās mācības maldīgumu. Taču, tikko viņš spēra kāju pār dievnama slieksni, tā tūdaļ nokrita zemē un sāka runāt jaunās mēlēs. Piecēlies, Pēteris devās uz priekšu un nosodījuma vietā apliecināja, kā Dievs viņam pieskāries.

LAMB nodarbojās arī ar izdevējdarbību. Tika izdoti dziesmu krājumi “Šibolet” un “Zavīri”, “Ģimenes kalendārs”, taču nozīmīgākais LAMB izdevums bija jau minētais žurnāls “Misionārs”, kas publicēja informāciju un liecības no dažādām Latvijas draudzēm, tāpat ziņas par Dieva Gara darbību visā pasaulē. “Misionārā” bija lasāmi pazīstamo Svētā Gara kustības darbinieku Nelsona, Mūdija, Džī, Barata, Makfersones, tāpat pašmāju autoru Rozenberga, Grēviņa, Šneidera raksti. Grēviņam aizbraucot no Latvijas pārtrauca iznākt arī “Misionārs”, taču no 1931. līdz 1935.gadam tika izdots tā jaunākais brālis - “Jaunais Misionārs”.

Pēc Grēviņa LAMB vadību uzņēmās Jānis Rozenbergs. Visā Latvijā darbojās tādi Dieva kalpi kā Arvīds Kūmiņš, Anne Līkums, Jānis Kadiķis, Juris Dreimanis, Fricis Ozolinkevičs, Jānis Bormanis un daudzi citi. Kas attiecas uz Džemu Grēviņu, viņa vārds mūžam paliks ierakstīts Latvijas garīgās atmodas celmlaužu sarakstā. Mēs varam tikai pateikties par Dieva brīnišķo vadību un nodomiem! Dieva pavēle: “Dodies uz Latviju!” ir atnesusi daudz svētības mūsu zemei.

Raksts pirmoreiz publicēts žurnālā „Tikšanās” 2003.gada jūnijā.
© Ervīns Jākobsons. Pārpublicēšanas vai citēšanas gadījumā atsauce uz autoru un pirmpublikāciju obligāta.

Līdzīgie raksti:

    Nekas nav atrasts


Raksts atrodams vietnē Laikmeta zīmes: http://www.laikmetazimes.lv

Saite uz rakstu: http://www.laikmetazimes.lv/2008/01/04/dzems-grevins-dodies-uz-latviju/

© 2009 - 2013 Laikmeta zīmes. Visas tiesības aizsargātas.