04
Katras kristīgas konfesijas vēsturē ir personības, kas devušas nenovērtējamu ieguldījumu tās izaugsmē un attīstībā. Tāpat ikvienai zemei un tautai ir savi pravieši, kas nesuši vai atjaunojuši kristīgo mācību un kalpojuši šās zemes atmodai. Latvijas vasarsvētku draudzēm šāds cilvēks ir misionārs un draudžu darba celmlauzis Džems Grēviņš.
19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā vasarsvētku kustība sāka izplatīties visā pasaulē. Arhīvā atrodamas ziņas, ka jau 1906. gadā Rīgā un Liepājā darbojušās vasarsvētku kustībai līdzīgas draudzes, kurās gan pārsvarā bijuši vācu tautības cilvēki. Pēc Pirmā pasaules kara Svētā Gara kustības ietekmē atradās arī daļu baptistu draudžu. Taču par pilntiesīgu vasarsvētku kustības sākumu Latvijā uzskata 1926. gadu, kad šeit ieradās un sāka sludināt Džems Grēviņš.
Grēviņš dzimis 1889. gada decembrī Dobelē dziļi dievbijīgā ģimenē. Jau no mazotnes māte lasīja viņam priekšā Svētos Rakstus. Tā zēns iemīlēja Dieva Vārdu un tas atstāja paliekošu iespaidu uz viņa turpmāko dzīvi. Arī skolā, kā jau visās tā laika izglītības iestādēs, pirmā stunda vienmēr bija Bībeles mācība. Džemu aizrāva pievilcīgie Bībeles personāži un ticības mācības stundas kļuva par viņa vienu no iemīļotākajiem mācību priekšmetiem.
Jau kopš agras bērnības Džems kopā ar vecākiem apmeklēja baznīcu. Viņam patika atrasties dievnamā, taču nomāca lielais ļaužu pūlis, drūmās gleznas pie sienām un mācītāja monotonais sprediķošanas veids. Džems nekādi nespēja savienot priekpilno Evaņģēlija vēsti ar baznīcas rituālu drūmo reliģiozitāti. Piecpadsmit gadu vecumā viņš nolēma nekad vairs nespert savu kāju baznīcā. Pēc Džema domām, Dievu vajadzēja meklēt citur, baznīcā Viņš nebija atrodams.
Jauneklis nonāca saskarsmē ar baptistiem, kas viņa uzmanību piesaistīja ar to, ka ļaudis par tiem smējās un pat nicināja. Sākumā Džems smējās kopā ar citiem, taču tad tika uzaicināts uz kādu dievkalpojumu. Sludinātājs runāja par Tā Kunga lūgšanu “Mūsu Tēvs debesīs” un kad nonāca līdz vārdiem: “Piedod mums mūsu parādus, kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem,” Džema garīgās acis it kā atdarījās. Viņš saprata, ka modernais cilvēks ir atkāpies no Dieva Vārda patiesības un vairs nerespektē Tā Kunga likumus.
Džems atsāka lasīt sen aizmirsto Bībeli un lūgt Dievu. Jaunie draugi jauneklim gāja pie sirds, viņš iestājās korī un dedzīgi aicināja cilvēkus uz sapulcēm. Savas pārliecības dēļ Grēviņam gadījās arī nepatikšanas. Reiz viņš savam darba devējam aizrādīja par kādu nopietnu grēku tā dzīvē, par ko tika atlaists no darba. Draudzē Džemu uzskatīja par patiesu Dieva bērnu un piedāvāja kristīties pēc baptistu tradīcijas - pagremdējot ūdenī. Grēviņš gan atrunājās, ka viņam nav personīga piedzīvojuma ar Dievu, tomēr galu galā padevās un tika kristīts.
Pārcēlies uz Rīgu, Džems ātri iekļāvās lielpilsētas dzīvē, centās strādāt Dieva darbu, dziedāja korī, muzicēja. Tomēr aiz dievbijības maskētā sausā reliģiozitāte nespēja apmierināt ne viņa, ne citu draudzes jauniešu vajadzības. Kamēr vecākie draudzes locekļi savās “draudzes stundās” ilgi un gari strīdējās par dažādiem jautājumiem, jaunatne izklaidējās apmeklējot ķinīšus un teātrus. Grēviņš nolēma izbaudīt visu, ko pasaule piedāvā un tikai mūža novakarē veltīt laiku Dievam.
Divdesmit gadu vecumā Džems devās pāri dīķim uz ASV. Uz jūras viņš piedzīvoja pamatīgu vētru, tā ka lielais tvaikonis ar 2500 cilvēkiem uz klāja tik tikko nenogrima. Nāves bailēs jauneklis karsti pielūdza Dievu un solījās kalpot vienīgi Viņam, ja vien nokļūs galā sveiks un vesels. Kā nu prata, to viņš Amerikā arī centās darīt - apmeklēja sapulces, dziedāja korī un spēlēja orķestrī, bet brīvajos brīžos noslēdzās vienatnē, piekopdams īstu mūka dzīvi.
Gāja laiks un labie nodomi aizmirsās. Džems sāka meklēt izklaides iespējas. Par viņa apsēstību kļuva kino, kinoteātros viņš pavadīja visu savu brīvo laiku. Vēlāk Grēviņš iesaistījās kādas ceļojošas cirka trupas orķestrī. Šeit viņš dabūja izbaudīt grēku visā tā daudzveidībā. Cirka mākslinieki, ārēji smalki un cienīgi, patiesībā izrādījās izvirtuši un garīgi tukši ļautiņi. Šis iekšējais nemiers pielipa arī Džemam. Viņš bieži uzdeva sev jautājumu: “Kur es nonāktu, ja tagad nomirtu?” Atbilde šķita pavisam skaidra - ellē!
1914. gada augustā Džems saslima ar plaušu karsoni un tika ievietots slimnīcā, kur viņa ķermeni piepildīja kāds neizskaidrojams spēks, kas mudināja lūgt Dievu. Lūdzot, vārdi šķita plūstam no kāda nezināma iekšēja avota. Lūgšanas laikā Grēviņš juta, ka milzīgā ātrumā tiek rauts cauri tumšam tunelim, līdz nonāca vārdiem neizsakāmas godības klātbūtnē. Viņa mute runāja cilvēka ausij svešas skaņas - tās bija jaunās mēles. Džems domāja, ka atrodas debesīs, taču atvēris acis, ieraudzīja tās pašas pelēkās palātas sienas. Pasaucis slimnieku kopējas, viņš izstāstīja, ko Jēzus ar viņu bija darījis, un paziņoja, ka ir pilnīgi vesels. Kopējas neticīgi raudzījās Džemā un nolēma izsaukt ārstu. Grēviņš paziņoja, ka Jēzus ir viņa ārsts. Diemžēl mediķi jaunekli neņēma nopietni un nolēma paturēt slimnīcā piespiedu kārtā.
Turpmākajās nedēļās Džemam nācās izcīnīt smagas garīgas cīņas. Sātans uzmācās ar domām, ka viņš nespēs paturēt iegūto Dieva godības klātbūtni, jo ir daudz grēkojis. Džems sauca uz Dievu un uzvarēja šo cīņu. Taču ienaidnieks nedomāja atkāpties. Šoreiz tas uzbruka caur ārstiem, kas atsacījās ticēt, ka šo slimnieku būtu dziedinājis Dievs.
Iznācis no slimnīcas, Džems ātri visu piedeva un aizmirsa. Pārmaiņa bija notikusi - tagad viņš bija jauns radījums Kristū Jēzū. Pārmainīts bija arī viņa prāts, tagad tas bija gatavs paklausīt Kristum. Atgriezies savā pastāvīgajā dzīvesvietā Čikāgā, Grēviņš liecināja par Jēzu visur, kur vien radās izdevība - gan sapulcēs, gan personīgās sarunās. Daudzi viņam ieteica doties uz kādu Bībeles skolu, taču saņēma atbildi, ka vēl nav pienācis īstais laiks.
Gāja gadi. Grēviņš apprecēja ticīgu norvēģu meiteni Raheli un abi iestājās vasarsvētku Dieva Asamblejas Bībeles skolā. To pabeiguši, Grēviņu pāris vēlējās kļūt par misionāriem un doties uz Ķīnu. Taču Dievs bija sagatavojis citu ceļu - kādu dienu, pēc tam, kad Džema dzīvesbiedre bija iekļuvusi autoavārijā, Dievs uzrunāja Džemu: “Dodies uz Latviju!” Paklausot šai pavēlei, Džems, Rahele un viņu pieci bērni 1926. gada 4. jūnijā ieradās Latvijā.
Ģimene apmetās pie Grēviņa radiem Dobelē. Nācās pierast pie trūcīgajiem dzīves apstākļiem, Džemam bija jāatjauno gandrīz aizmirstā latviešu valodas prasme. Pēc kāda laika Grēviņš sāka sludināt apkārtnes ļaudīm tā saukto “četrstūru evaņģēliju”, kura pamatā ir četras patiesības - pestīšana, dziedināšana, Svētā Gara kristība un Jēzus otrā atnākšana. Pirmās evaņģelizācijas sapulces notika Dobelē, Upes ielā 4. Dievs apstiprināja sludināto vārdu ar līdzejošām zīmēm - Jēzus vārdā vairāki cilvēki tika dziedināti.
Lai Evaņģēlija izplatīšana kļūtu stabilāka un organizētāka, Grēviņš nodibināja kontaktus ar vietējiem ticīgajiem un izveidoja Latvijas - Amerikas Misiones biedrību (LAMB). 1927. gada 26. jūlijā biedrību reģistrēja Rīgas Apgabaltiesa un jau tā paša gada 21. augustā tika kristīti pirmie astoņi vasarsvētku kristieši Latvijā.
Kad darbs Dobelē bija nostabilizējies, Grēviņš 1928. gada maijā pārcēlās uz Auci. Šeit viņš par personīgajiem līdzekļiem sāka izdot žurnālu “Misionārs”, kas iznāca no 1928. gada jūnija līdz 1930. gada maijam - jūnijam un tika drukāts Jelgavā, R. Eka, J. Kroņa & biedru spiestuvē. Kaut arī Grēviņa darbībai bija daudz pretinieku, tomēr radās arī liels skaits atbalstītāju, grāmatu kolportieri labprāt ņēma jauno žurnālu izplatīšanai, abonentu skaits auga.
Darba laiks Aucē bija smags, tomēr ar Dieva palīdzību tika gūta viena garīga uzvara pēc otras. 1928. gada augustā LAMB sāka rīkot īpašas svētīšanās sapulces. Šo ideju vēlāk pārņēma arī citas konfesijas. Pirmās šāda veida sapulces ar lūgšanām un gavēšanu notika Aucē un Dievs atbildēja ar Svētā Gara uguni. Sapulcēm bija ļoti svarīga nozīme Dieva darba veicināšanā, tāpēc tās tika rīkotas vairākas reizes gadā pārmaiņus Dobelē, Aucē un citās vietās.
LAMB darbam vēršoties plašumā, radās nepieciešamība pēc jauniem līdzstrādniekiem. Dievs deva vairākus pašaizliedzīgus darbiniekus, taču netrūka arī tādu, kas Dieva Vārdu izmantoja peļņas nolūkos. Sātans dažādi centās ierobežot svētības, taču uzvara arvien bija Dieva bērnu pusē.
1929. gada rudenī Grēviņš pārcēlās uz Jelgavu. Pirms pāris gadiem sāktais darbs bija kļuvis plašs un daudzveidīgs. Dažādās Latvijas malās tika dibinātas aizvien jaunas LAMB nodaļas - Liepājā, Lielplatonē, Kazdangā, Dobelē, Purmsātē, Klosterē, Talsos, Aucē, Jelgavā, Tukumā, Užavā. Sapulces noturēja arī citās vietās - visur, kur vien brāļi tika aicināti. Tas izraisīja neapmierinātību tradicionālo konfesiju vadītājos, kas šā jautājuma risināšanā iesaistīja politiskās aprindas. Aizkulišu intrigu un varas iestāžu spiediena rezultātā Džems Grēviņš 1930. gada 31. augustā bija spiests Latviju atstāt. Kopā ar ģimeni viņš atgriezās Amerikā, kur kļuva par mācītāju Ņujorkas štata Longbīčas draudzē.
Savas īsās kalpošanas laikā Latvijā Grēviņš deva milzīgu ieguldījumu vasarsvētku kustības nostiprināšanā un attīstībā. Viņa kalpošanu Dievs pavadīja ar zīmēm un brīnumiem, kuras vēl šodien atceras vecākās paaudzes ticīgie. Dievkalpojumos viņš vadīja dziedāšanu un pūta trompeti, līdz nolaidās Dieva godība. Kad viņš lūdza par slimajiem, visi tika dziedināti. Dažreiz cilvēki tika dziedināti pat bez īpašas aizlūgšanas - Grēviņam par dziedināšanu tikai sludinot. Šādi panākumi nevarēja neizraisīt citu konfesiju amata brāļu skaudību. Reiz baptistu mācītājs Pēteris Viederis ieradās Aucē no Lietuvas Biržiem, lai publiski aizrādītu Grēviņam par viņa sludinātās mācības maldīgumu. Taču, tikko viņš spēra kāju pār sapulces telpas slieksni, tūdaļ nokrita zemē un sāka runāt jaunās mēlēs. Piecēlies, Pēteris devās uz priekšu un nosodījuma vietā apliecināja, kā Dievs viņam pieskāries.
LAMB nodarbojās arī ar izdevējdarbību. Tika izdoti dziesmu krājumi “Šibolet” un “Zavīri”, Ģimenes kalendārs, taču nozīmīgākais LAMB izdevums bija jau minētais žurnāls “Misionārs”. Tas publicēja informāciju un liecības no dažādām Latvijas draudzēm, vēstis par Dieva Gara darbību visā pasaulē. “Misionārā” lasāmi tādu pazīstamu Svētā Gara kustības darbinieku kā Nelsona, Mūdija, Džī, Barata, Makfersones, pašmāju autoru Rozenberga, Grēviņa, Šneidera raksti. Pēc Grēviņa aizbraukšanas beidza iznākt arī “Misionārs”, taču no 1931. līdz 1935. gadam tika izdots tā jaunākais brālis “Jaunais Misionārs”.
Pēc Grēviņa LAMB vadību uzņēmās Jānis Rozenbergs. Visā Latvijā darbojās tādi Dieva kalpi kā Arvīds Kūmiņš, Anne Līdums, Jānis Kadiķis, Juris Dreimanis, Fricis Ozolinkevičs, Jānis Bormanis un daudzi citi. Kas attiecas uz Džemu Grēviņu, viņa vārds uz mūžiem ierakstīts Latvijas atmodas celmlaužu sarakstā. Mēs varam tikai pateikties par Dieva brīnišķo vadību un nodomiem! Pavēle: “Dodies uz Latviju!” ir nesusi daudz svētības mūsu zemei.
