Brīnumi manā dzīvē

Ievietoja | Sadaļa Brīnumi notiek | Publicēts 04-01-2008

Ieteikt draugiemPačivini Share on Facebook Izprintē Nosūti draugam e-pastu

Šī ir misionāres Diānas Dorlonas liecība par diviem īpašiem Dieva brīnumiem viņas dzīvē, kad Tas Kungs atklāja Savu žēlastības, mīlestības un varenības spēku, dziedinādams viņu no neārstējamām slimībām. Lai šī liecība stiprina un iedrošina katru, kas šodien sauc uz Dievu pēc dziedināšanas brīnuma.

****

Mani sauc Diāna Dorlona. Kopā ar vīru Stīvenu esam pilna laika misionāri un kalpojam Dievam kā Bībeles skolas pasniedzēji dažādās zemēs. No 1995. līdz 1999. gadam strādājām Latvijā - bijām Bībeles koledžas pasniedzēji Ozolniekos. Šajos četros gados iemīlējām Latvijas zemi un ļaudis. Vēlāk darba gaitas mūs aizveda uz citām pasaules zemēm, taču Latvija arvien paliks mūsu sirdīs un lūgšanās.

Dziedināta no vēža

Vēlos jums pastāstīt par brīnumu, ko Dievs darīja manā dzīvē pirms 30 gadiem. Mēs ar vīru kļuvām par kristiešiem, kad mums bija teju 30 gadu. Drīz pēc tam Stīvs sāka studijas Bībeles skolā, kas atradās triju stundu brauciena attālumā no mūsu dzīvesvietas. Kamēr vīrs studēja, es strādāju par skolotāju vietējā skolā un audzināju mūsu astoņus un divus gadus vecos bērnus. Stīvs mūs apciemoja katras otrās nedēļas nogalē.

Negaidot man radās nopietnas problēmas ar veselību. Biju pie vairākiem ārstiem, un viņi konstatēja olnīcu vēzi. Vajadzēja gatavoties operācijai. Ārsti ieteica ķīmijterapijas kursu, taču ķīmija mani padarīja vēl slimāku. Zaudēju apetīti, kļuvu pavisam vāja, mocījos nebeidzamās sāpēs. Cik vien spēju, centos turpināt strādāt skolā, tomēr galu galā uz darbu gāju labi ja pāris reižu nedēļā.

Daudzi cilvēki lūdza par manu veselību, tomēr es kļuvu aizvien vājāka. Visi iekšējie orgāni bija vēža skarti. Sāpes bija neciešamas. Es saucu uz Dievu, lai atļauj man dzīvot un redzēt, kā aug mani bērni. Lūdzu, lai ļauj man kalpot kopā ar vīru, kad tas pabeigs Bībeles skolu. Stāvoklis bija tik kritisks, ka Stīvs saņēma atļauju pēdējo semestri mācīties mājās, lai būtu kopā ar mani. 1976. gada Ziemassvētki mūsu ģimenei bija smags laiks. Janvāra sākumā kļuva pavisam slikti. Skolā es vairs nestrādāju, tikai centos pabeigt vēl nepadarītos darbus. Zināju, ka man jāmirst.

Stīvam nācās meklēt papildus darbu, jo mums vajadzēja naudu, lai apmaksātu ārstu rēķinus. Dažkārt vakaros viņam nācās atstāt mani vienu ar bērniem, lai dotos uz darbu. Arī 1977. gada 27. janvārī es mājās biju viena. Bērni jau atradās gultās, bet es dzīvojamā istabā sēdēju uz dīvāna un centos pabeigt savus “rakstu darbus”. Mēs dzīvojām vecā lielā lauku mājā, kas stiprā vējā čīkstēja un radīja dažādus trokšņus. Kad biju viena, šīs skaņas padarīja mani ļoti nervozu. Tajā apvidū varēja uztvert tikai vienu radiostaciju, un tā, diemžēl, bija rokmūzikas stacija. Tovakar radio skanēja ļoti klusu, taču ap 22 es dzirdēju skaļu un skaidru balsi: “Esiet sveicināti visi, kas atrodas pie radiouztvērējiem!” Neticēju savām ausīm! Tā bija Katrīna Kūlmane - Amerikā populāra kristīgā kalpotāja, kam Dievs bija uzticējis īpašu dziedināšanas dāvanu. Kūlmanei tovakar bija dievkalpojums pilsētā, kas atradās vairāk nekā 150 jūdžu attālumā no mums. Mēs vēl nekad nebijām uztvēruši nevienu šīs pilsētas radiostaciju.

Es turpināju rakstīt, un Kūlmanes balss izgaisa. Tomēr pēc dažām minūtēm tā parādījās atkal un skanēja tik skaidri, it kā viņa atrastos manā istabā. Kūlmanes teiktais piesaistīja uzmanību: “Šobrīd mūs klausās kāda jauna sieviete, skolotāja un divu bērnu māte. Viņai ir olnīcu vēzis, un viņa mirst. Ja viņa tagad noslīgs ceļos un lūgs pēc dziedināšanas, Dievs viņu dziedinās. Ja viņa to nedarīs, līdz rītam būs mirusi.”

Es nesāku apcerēt, vai Kūlmane gadījumā nedomā mani. Nekavējoties nosviedu papīrus uz grīdas, nometos uz ceļiem un lūdzu Dievu. Kuņģī sajutu lielu siltumu. Nezinu, cik ilgi biju lūgusi, taču nākamais, kam pievērsu uzmanību, bija izsalkuma sajūta. Jāpiezīmē, ka jau vairākus mēnešus biju pilnībā zaudējusi apetīti. Devos uz virtuvi, pagatavoju sev maizi ar riekstu sviestu, apēdu, taču joprojām jutos izsalkusi. Uzvārīju pilnu katlu ar spageti un izēdu tukšu. Jāteic, mana ticība tobrīd vēl bija ļoti vāja. Kad pārbrauca Stīvs, es viņam neteicu, ka esmu dziedināta. Zināju, ka ceturtdien man jāiet pie ārsta, un gribēju, lai tas apstiprina manu dziedināšanu.

Ceturtdien kopā ar Stīvu braucām uz slimnīcu. Ar mani nodarbojās trīs ārstu konsīlijs. Pirmais dakteris mani izmeklēja divas stundas un tad lika gaidīt. Atnāca otrs dakteris un veica šķietami tās pašas pārbaudes. Pēc divām stundām arī viņš bija beidzis un lika gaidīt. Visbeidzot ienāca trešais ārsts un tās pašas pārbaudes atkārtoja trešo reizi.

Pirms izmeklēšanas mana pašsajūta bija laba, taču pēc visām šīm pārbaudēm jutos ārkārtīgi vāja. Trešais ārsts paziņoja, ka konsīlijs vēloties ar mani runāt. Apģērbos un devos uz sapulču istabu. Pie sienām bija piekārti rentgenuzņēmumi, kas tika uzņemti ik mēnesi kopš pērnā gada septembra. Šajos uzņēmumos varēja redzēt, ka manas nieres, tievā un resnā zarna ir vēža skartas un lēnām sairst. Tad ārsti parādīja tās dienas rentgenuzņēmumu. Tur bija divas jaunas brīnišķīgi veidotas nieres! Arī pārējie orgāni izskatījās veseli. Viens no dakteriem izņēma no kabatas mazu melnu grāmatiņu. Tas bija operāciju saraksts. Mans vārds bija ierakstīts nākamajā pirmdienā 7.15 no rīta. Lai mazinātu sāpes, viņi gatavojās izgriezt daļu no manām zarnām. Ārsts teica, ka bijis pārliecināts - dzīvot man palicis pavisam nedaudz. Tad viņš paņēma pildspalvu un pārvilka lielu treknu krustu manam vārdam. Nopūtos un domāju: nu vairs nav nekādu cerību… Taču tad viņš pateica to, ko es tik ļoti vēlējos dzirdēt: “Diāna, mēs nevaram atrast vēža šūnas jūsu organismā. Mēs jūs šodien izmeklējām un nonācām pie secinājuma - kaut kas ir noticis. Mēs to nespējam izskaidrot, taču operācija jums nav nepieciešama. Mēs vēlreiz jūs pārbaudīsim pēc sešiem mēnešiem.”

Tagad es to zināju! Es zināju pilnīgi noteikti, ka Dievs mani ir dziedinājis! Viņa brūcēs es biju dziedināta! Kad es par šo brīnumu liecināju draudzei, pie manis pienāca trīs man ļoti tuvas draudzenes. Izrādījās, šīs kundzes nedēļu bija lūgušas un gavējušas par manu dziedināšanu. Es jutos tik ļoti mīlēta! Tobrīd es patiešām sajutu Dieva un līdzcilvēku neviltotu un patiesu mīlestību.

Dievs atver manas ausis

Latvijā mēs ieradāmies uz īsu laiku, taču, nostrādājuši pāris mēnešus, iemīlējām šo zemi un nolēmām palikt kā pilna laika misionāri. Kad pieņēmām šo lēmumu, sātans sāka uzbrukumu visās mūsu dzīves jomās. Viņš uzbruka mūsu finansēm, kalpošanai, personīgi, un arī manai veselībai.

1997. gada maijā es saslimu ar ausu infekciju un bronhītu. Piecas nedēļas mocījos nebeidzamās klepus lēkmēs. Izmēģināju dažādas zāles, tomēr veselība neuzlabojās. Jūnija beigās kopā ar vīru aizbraucām uz misijas konferenci Spānijā. Cerēju, ka saule un siltais klimats uzlabos manu veselību. Diemžēl laiks bija vēss un lietains. Veselība turpināja pasliktināties. Kāda misionāra sieva, ārste pēc profesijas, ieteica braukt atpakaļ uz Latviju un izdarīt krūšu rajona rentgenuzņēmumus, kā arī veikt tuberkulozes pārbaudi.

30. jūnijā mēs lidojām atpakaļ uz Rīgu. Kad lidmašīna jau gatavojās nosēsties, sajutu briesmīgu spiedienu ausīs. Centos rīt siekalas un vārstīt muti, taču ausis tā arī palika aizkritušas. Stīvs mēģināja ar mani runāt, bet šķita, ka viņš atrodas kaut kur ļoti tālu. Latvijā devos pie plaušu speciālista un ausu ārsta. Man veica krūšu rajona rentgenuzņēmumus un asins analīzi, izgāju arī tuberkulozes testu. Plaušu ārsts pavēstīja, ka man ir bronhīts un sākusi attīstīties bronhiālā astma, taču tuberkulozes neesot. Bet ausu speciālists konstatēja, ka manas bungādiņas ir pilnībā bloķētas. Viņš tās pārdūra un ievadīja zāles.

Jūlijs pagāja braukājot no Ozolniekiem uz Rīgu, apmeklējot ārstus un veicot nepieciešamās procedūras. Mana ikdiena bija dažādi medikamenti, tabletes, inhalatori, kvarca lampa utt. Tomēr dzirde un plaušu stāvoklis neuzlabojās. Tas bija smags laiks. Lai kaut nedaudz atpūstos, sēdēju uz dīvāna apkrāvusies ar spilveniem. Nepārtraukti klepoju. Kad Stīvs ar mani runāja un skatījās tieši virsū, es sapratu, ko viņš saka, taču, atrodoties starp cilvēkiem, skaņas gan dzirdēju, bet nespēju atšķirt. Tas bija baisi un mulsinoši.

Jūlija pēdējā nedēļā man veica dzirdes pārbaudi. Mērījumi rādīja, ka esmu zaudējusi 80% dzirdes. Tika pārbaudīta iekaisušo dzirdes nervu darbība. Mēraparatūrā varēja redzēt, ka abu manu ausu dzirdes grafiskā līnija palika taisna. Ārsts paziņoja, ka es nekad nevarēšu savu dzirdi atgūt. Abu ausu dzirdes nervi neuztvēra skaņas.

Kad ārsts pateica, ka nekad vairs nedzirdēšu, es kļuvu ārkārtīgi dusmīga un skaļi kliedzu: “Esmu dusmīga uz sātanu! Es esmu tik dusmīga uz sātanu!” Kad pateicu to otru reizi, Dievs runāja manā sirdī, ka man jātic abu savu ausu dziedināšanai. Tas bija ļoti svarīgi, jo mana labā auss pēc kādas agrāk pārciestas slimības, bija puskurla jau 15 gadus.

Dakteris nolēma izmēģināt vēl kādu ārstēšanas metodi. Viņš izrakstīja sāpīgās B vitamīna injekcijas, bet pats uz trim nedēļām devās atvaļinājumā. Stīvs man ik pārdienas injicēja zāles, bet es turpināju dzert tabletes. Šajā laikā man bija jāpiedalās svētdienskolu skolotāju seminārā. Ļoti uztraucos, jo, kā gan lai mācu citus, ja pati neko nedzirdu? Dievs man palīdzēja, es visu sapratu un pat varēju mācīt. Taču pēc semināra kļuva vēl sliktāk un es nogulēju drudzī deviņas dienas. Daudzi cilvēki un draudzes visā pasaulē lūdza par manu dziedināšanu.

Augusta vidū mēs atradāmies savās mājās. Stīvs runāja ar mani no savas darbistabas un es viņu dzirdēju! Turpmāko septiņu dienu laikā dzirde strauji uzlabojās. Septītajā dienā es devos pie ārsta un dzirdes pārbaude apstiprināja, ka atkal varu dzirdēt ar abām ausīm. Dzirdes mērījumu līnijas tagad bija viļņveidīgas un liecināja, ka ausu dzirdes nervi spēj uztvert skaņas.

Tas bija apstiprinājums Bībeles pantam, ka Jēzus brūcēs mēs esam dziedināti. Ārsts teica, ka manu ausu dziedināšanā medicīnai neesot nekādu nopelnu, tas esot brīnums, un viņš priecājoties par mani. Deviņas dienas pirms jaunā mācību gada sākuma es biju dziedināta. Dievs nekad nenokavē!

Vēlos, lai jūs saprastu, ka neesmu īpašs cilvēks. Es nenopelnīju savu dziedināšanu. Es vispār nebiju pelnījusi, ka mani dziedina. Tas notika Dieva žēlastības un mīlestības dēļ. Cilvēki, kas lūdza par mani, darīja to ticībā, ka tikšu dziedināta. Dievs atbildēja uz viņu lūgšanām. Viņš ir tas pats arī šodien. Ja jūsu miesai šodien vajadzīga dziedināšana, ziniet - Dievs joprojām ir brīnumu Dievs. Lūkas evaņģēlija 1. nodaļas 37. pantā teikts: “Dievam nekas nav neiespējams.” Un es uz to saku: “Āmen!”

 

Raksts publicēts LVDA izdevuma “Dzīvības Avots” 3. numurā (1998. gada ziema) un žurnāla “Tikšanās” 2003. gada decembra numurā.
© Ervīns Jākobsons. Pārpublicēšanas vai citēšanas gadījumā atsauce uz autoru obligāta.

Līdzīgie raksti:

Komentāri (2)

  1. Diemzel stasts nav patiess, jo 1977. Gada janvari vina nekadigi nevareja dzirdet Katrinu Kulmani pa radio, kura tiesaja etera uzrunaja vinu un aprakstija vinas dzives situaciju (ka vina sez pie rakstamgalda, ir divi berni, utt) jo Katrina Kulmane jau 1976. Gada nomira!! Acimredzot tam, kurs ir safrabicejis so rakstu un izplata melus, nav pat elementaru zinasanu. Zel un kauns par autoru!

  2. Guna,
    autors stāstam ir pati tās varone Diāna Dorlona - pavisam reāls cilvēks, vietnes redaktoram labi pazīstams cilvēks, kuram var uzticēties. Tāpat personīgi pazīstams ir viņas vīrs, kas apstiprina sievas liecību par vēzi un brīnumaino dziedināšanu. Līdz ar to ir skaidrs, ka publikācijā ieviesusies kļūda - vai nu tulkošanas, vai korektūras gaitā, vai arī drukas kļūda rakstot. ‘Šādas kļūdas rakstošajos medijos gadās laiku pa laikam, bet tas nedod jums tiesības apgalvot, ka raksts ir safabricēts un meli.

    Ņemot vērā, ka Katrīnas Kūlmanes aiziešanas mūžībā datums jums ir “elementāras zināšanas”, kuras prātā būtu jātur katram skolasbērnam, varētu domāt, ka pati esat kristiete. Taču kristieši parasti šādi neuzbrūk citu kristiešu liecībām, tās momentā apšaubot un saucot par meliem. Kristieši vienkārši korekti norāda uz ieviesušos kļūdu, lūdzot to izlabot. Ja tomēr neesat kristiete, tad jūsu skepse, protams, kļūst saprotama.

    Lai nu kā, gribu visiem lasītājiem atvainoties par kļūdu, jo saprotu, ka tādas kļūdas, kas tomēr reizi pa reizei gadās, objektīvi var mazināt ticamību rakstītajam. Mēģināšu sazināties ar Dorlonu pāri, kuri šobrīd dzīvo ASV, un noskaidrot patieso datumu. Iespējams, tas ir 1975.gads.

Uzraksti komentāru