02
Esmu Centra puika - dzimis, audzis un vairāk nekā 40 sava mūža gadus nodzīvojis Čaka (Suvorova) ielā Ziedoņdārza rajonā. Taču pērn, atjaunotās Latvijas varas vīru un sievu apzināti vai neapzināti kļūdainās politikas rezultātā, kad tika pieļauta denacionalizēto īpašumu atdošana, kā tautā saka - „baltās ķēves piektajam augumam” un to tūlītēja tālākpārdošana pārpircējiem, biju spiests pamest dzīvokli Centrā, kur mūsu ģimene mitinājās jau kopš 30. gadiem, un pārcelties uz vienu no galvaspilsētas guļamrajoniem.
Tomēr ne jau par to ir šis stāsts, bet par kādu visai satraucošu parādību, ko man gadījās novērot vēl dzīvojot Čaka ielā un tagad arī jaunajā dzīvesvietā Imantā. Proti, daļa mūsu valsts iedzīvotāju, starp kuriem ir ne mazums naturalizēto jaunpilsoņu, Jauno gadu sagaida nevis pēc Latvijas, bet… Maskavas laika!
Arī tikko aizvadītais Vecgada vakars nebija izņēmums. Tieši 23.00 Imantā sākās pamatīga uguņošana, kas nerimās vismaz pusstundu. Protams, galvenokārt jau šis fakts liecina par mikrorajona iedzīvotāju nacionālo sastāvu, par ko man īpašu ilūziju nebija, taču tik klaji demonstratīva simpātiju izrādīšana svešai un Latvijai diezgan nedraudzīgai valstij mani pārsteidza, jo Rīgas centrā tas tomēr nebija tik ļoti pamanāms.
Reizēm politiska rakstura diskusijās nacionāli noskaņoti tautieši ar valsts politiku neapmierinātajiem cittautiešiem mēdz pamatoti aizrādīt, ka tiem ir visas iespējas doties atpakaļ uz savu etnisko dzimteni, ja reiz Latvijā viņiem tik ļoti nepatīk. Visbiežāk dzirdētais pretarguments ir: “Mēs te esam piedzimuši un uzauguši, Latvija ir mūsu dzimtene! Ar Krieviju mūs nesaista nekādas dziļākas saites un praktiski tā ir mums sveša valsts!”
Es, protams, neceru, ka vairākums krievvalodīgo Latvijas iedzīvotāju jelkad iemīlēs arī šo valsti, ne tikai zemi, tomēr, ja reiz sakām, ka mīlam šo zemi, kāpēc svētkus svinam pēc svešām laika joslām? Kā izpaužas mīlestība uz šo zemi, ja starptautiskajās sporta sacensībās tiek fanots nevis par Latvijas, bet Krievijas komandām? Un, cik daudz vēlamies uzzināt patiesību par šo zemi, tās tautu un vēsturi, ja par savu galveno informācijas avotu izvēlamies Krievijas plašsaziņas līdzekļus? Visbeidzot, kā var mīlēt šo zemi un vienlaikus nicinoši izturēties pret tās pamatnāciju, valodu, kultūru, tradīcijām?
Varbūt kāds teiks: “Salūts taču tāds nieks vien ir, cilvēki vienkārši gribēja lieku reizi papriecāties!” Un tomēr - vai iespējams uzticēties ļaudīm, kas apgalvo, ka nejūt nekādu emocionālu saiti ar lielo kaimiņvalsti, tomēr savus skatus, cerības un ilgas vērš tieši Krievzemes virzienā? Svētku svinēšana pēc Maskavas laika ir tikai apliecinājums cilvēku patiesajām jūtām un uzskatiem. Arī trimdas latvieši savulaik savās mītnes zemēs sveicot cits citu Jaunajā gadā pēc Latvijas laika, to nedarīja tāpēc, ka gribēja lieku reizi palīksmot. Šādai rīcībai bija konkrēta politiska un nacionāli patriotiska motivācija - tas bija kā vienotības apliecinājums ar tautu okupētajā dzimtenē.
Jāatzīst, ka pienākot Jaunajam gadam pēc Latvijas laika, svētku uguņošana Imantā izvērtās daudz krāšņāka, skaļāka un krāsaināka nekā pēc Maskavas laika. Tomēr man bija jādomā, kāpēc tik daudzi no maniem krievvalodīgajiem kaimiņiem, kas emocionāli un informatīvi atrodas pilnīgā Krievijas ietekmē, par katru cenu vēlas būt Latvijas pilsoņi? Cik lojāli šie ļaudis būs Latvijas valstij un kāda ir viņu patiesā motivācija kļūstot par mūsu zemes pilsoņiem? Ne velti Latvijā izvietotajās krievu šovinistu interneta lapās atrodamas sīkas instrukcijas kā un kāpēc naturalizēties, kā un par ko balsot valsts un pašvaldību vēlēšanās. Ticiet man, tās nav Latvijai un latviešiem draudzīgas instrukcijas. Tāpēc visiem mūsu zemes un valsts patriotiem joprojām ir aktuāls vecais labais brīdinājums: “Latvieti, esi modrs!”
S Novim Godom, s novim ščastjem, tovarišči!
© Ervīns Jākobsons. Pārpublicēšanas vai citēšanas gadījumā atsauce uz autoru un interneta vietni www.laikmetazimes.lv obligāta.
