Laikmeta zīmes

„Es esmu rūcošs pērkons, Es lieku lietum līt, Es nāku kā viesuļvētra, Mani zibeņi atplaiksnī debesīs… Tu esi vēl jauns, bet tu mirsi… Es neņemšu gūstekņus un nesaudzēšu nevienu dzīvību… Neviens nevar izbēgt no cīņas… Mani aicina zvans, Es novedīšu tevi ellē… Es paņemšu tevi līdz, sātans tevi dabūs… Elles zvani… Elles zvani…” Tas ir fragments no grupas AC/DC dziesmas Hell’s Bells (Elles zvani).

Austrāliešu hārdroka grupa AC/DC savās dziesmās labprāt izmanto elles un sātana tematiku. Angļu valodā AC/DC apzīmē maiņstrāvu/līdzstrāvu, bet austrāliešu slengā arī biseksuālismu. Taču grupas aizraušanās ar okulto likusi kādam rokmūzikas kritiķim apgalvot, ka šis saīsinājums nozīmē Anti Christ / Death to Christ (Antikrists/Nāvi Kristum). Turpini lasīt »

Rokmūzika, tostarp tās paveidi hārdroks un heavy metal, ir 20. gadsimta fenomens, kas iesniedzas arī jaunajā gadu tūkstotī. Taču starp daudzajām rokmūzikas grupām un solistiem ir ne mazums tādu, kuru daiļrade un dzīvesveids ir postošs un destruktīvs. Un ir arī tādi, kas atklāti paziņo, ka kalpo sātanam. Tomēr miljoniem šīs mūzikas cienītāju pret šādiem izteikumiem izturas vieglprātīgi, uzskatot, ka aizraušanās ar sātanisma simboliem un retoriku ir tikai izklaides industrijas diktēts skatuves stils, kāds piederas šim mūzikas veidam. Diemžēl tas bieži noved pie traģiskām sekām gan pašu mūziķu, gan šādas mūzikas fanu dzīvē. Raksts, ko piedāvājam, balstīts uz U. Boimera grāmatas „Mēs gribam tikai tavu dvēseli” un Ērika Holmberga filmas „Elles zvani” materiāliem.

****

1969. gadā, trīs gadus pēc pirmās Sātana baznīcas nodibināšanas Sanfrancisko, sātanisms sāka iekarot arī skatuvi. Turpini lasīt »

Mana bērnība aizritēja 20. gadsimta 60. gadu otrajā pusē - pašos „attīstītā sociālisma” ziedu laikos. Dzimis esmu 1964. gada 6. maijā Rīgā. Kā jau vairumam latviešu, arī manās dzīslās rit dažādu tautību asinis. Vecāmāte no tēva puses bija poliete, tēvatēvs - latvietis. Savukārt mammas tētis nāca no vācbaltu, māte - no latviešu dzimtas. Pats vienmēr vairāk esmu juties kā latvietis, kaut gadiem ritot arvien spēcīgāk izpaužas no mātes mantotā vāciskā mentalitāte.

Bērnu dienas atceros ar zināmu nostaļģiju. Tā jau tas ir, ka bērnība vēlāko gadu atmiņās nereti šķiet pats skaistākais laiks dzīvē. Ko gan tāds mazs bērns saprot no pieaugušo rūpēm un problēmām - vecāku lolots un mīlēts viņš vienkārši bauda dzīvi. Jāteic, nekādi īpaši spilgti vai neparasti piedzīvojumi gan manas bērnības atmiņās neparādās. Parasta vidusmēra padomju ģimene parastā vidusmēra padomju dzīvoklī, kur kopā draudzīgi sadzīvoja mamma, papus, viņu mazais dēlēns, omīte un Kārļonkulis (omītes vīrs). Turpini lasīt »

Skots Veslijs Brauns dzimis 1952. gada 4. jūnijā Filadelfijā, ASV. Pirmā saskarsme ar mūziku bija viņa vecmāmiņas vecās klavieres. Un, lai gan tās bija vienkāršās svētdienskolas melodijas, trīs gadus vecajam zēnam tās pavēra ceļu uz mūzikas pasaules nebeidzamajiem apvāršņiem. Septiņu gadu vecumā Skots ieguva savu pirmo ģitāru, taču īstā mūzikas atklāsme nāca sestajā klasē. Puikam nekādi nepadevās angļu valodas gramatika, līdz skolotāja viņam uzdeva uzrakstīt dzejoli. Skots ķērās pie šīs misijas ar lielu entuziasmu. Pēc tam skolotāja palūdza uzrakstīt vēl vienu dzejoli, tad nākamo, un tā līdz mācību gada beigām. Galu galā Skots kļuva par visai ciešamu dzejdari, kas vēlāk viņam palīdzēja dziesmu rakstīšanā.

Drīz vien saviem daudzajiem dzejoļiem Skots sāka pievienot arī melodijas un 6. klases beigās izveidoja pirmo grupu „The Surfers”. Tā sākās jaunā cilvēka muzikālā karjera. Tolaik gan pusaugu puika vēl nezināja, ka nākotnē viņš savas dziesmas ierakstīs labākajās Losandželosas un Nešvilas ierakstu studijās. Tolaik viņš nezināja, ko nozīmē sekot Jēzum dzīvē un mūzikā. Taču Tas Kungs bija labs pret Skotu un vadīja viņu dzīves muzikālajā ceļojumā vairāk nekā 50 pasaules valstīs. Turpini lasīt »

Līdz ar valsts neatkarības atgūšanu 1991. gadā Jelgavas vasarsvētku draudzes dzīvē iestājas jauns posms. Draudzes locekļi aktīvi izmanto jauniegūto brīvību un sludina Evaņģēliju, draudzi apmeklē misionāri un kristiešu grupas no ASV un citām valstīm. Jelgavā rodas vairākas jaunas draudzes, kas diemžēl negatīvi ietekmē vasarsvētku draudzi - tā zaudē daļu savu locekļu, kuri sāk apmeklēt šīs jaundibinātās draudzes. Tomēr arī šoreiz draudze izdzīvo un ne tikai - tā atkal sāk pieaugt.

1994. gada rudenī, lai pilna laika kalpošanu veltītu Latvijas Vasarsvētku draudžu apvienībai (LVDA), no amata atkāpjas draudzes mācītājs Jānis Ozolinkevičs. Turpini lasīt »

1940. gada 17. jūnijā Latvijā ienāk Sarkanās Armijas daļas un Latvijas Republika tiek iekļauta PSRS sastāvā. Tas nosaka arī Jelgavas vasarsvētku draudzes dzīvi uz turpmākajiem 50 gadiem. Vēl 1940. gadā draudzes mācītājs Juris Dreimanis lūdz jauno padomju varu atļaut noturēt dievkalpojumus Kārļa Ulmaņa valdības slēgtajai ticīgo apvienībai „Elim”, taču saņem atteikumu. Vācu okupācijas laikā (1941 - 1944) draudze atrodas puslegālā stāvoklī. Dievkalpojumi gan notiek, tomēr nekādas lielākas aktivitātes vai reģistrācija nav atļauta, bet, tuvojoties Sarkanajai Armijai, 1944. gadā sapulces vispār tiek aizliegtas.

1944. gadā PSRS baptisti un evaņģēliskie kristieši izveido vienotu savienību. Valsts vara spiež arī vasarsvētku draudzes pievienoties šai savienībai. 1945. gada 19. - 29. augustā Maskavā tiek parakstīts apvienošanās līgums, kas pazīstams ar nosaukumu „Augusta vienošanās”. Daudziem vasarsvētku draudžu vadītājiem un locekļiem šī vienošanās nav pieņemama doktrinālu iemeslu dēļ.

Latvijā, kā vienā no PSRS republikām, notiek līdzīgs process. Turpini lasīt »

1900. gada decembrī Čārlza Parhama vadītajā Bībeles skolā Topekā, ASV, studentiem tika dots uzdevums studēt Apustuļu darbu 2. nodaļu. 1901. gada 1. janvārī viena no Bībeles skolas studentēm Agnese Osmane lūdza Čārlzu Parhamu lūgt par viņu, lai viņa saņemtu Svētā Gara kristību tā, kā to saņēma pirmie mācekļi, ar līdzejošu zīmi - runāšanu jaunā valodā. Pēc tam, kad par viņu aizlūdza, viņa sāka runāt ķīniešu valodā.

Jau 19. gadsimta beigās Dvaits Mūdijs un citi tā laika teologi bija rosinājuši diskusiju par Svētā Gara kristību, bet notikums Topekā uzskatāms par vasarsvētku kustības sākumu, ļaujot skaidri definēt Svētā Gara kristību kā no jaunpiedzimšanas un kristības ūdenī atšķirīgu piedzīvojumu. Vispasaules ievērību izpelnījās notikumi Losandželosā, Azusa ielā 312, kur nelielā bijušajā metodistu baznīcā, kas bija pārvērsta par noliktavu, 1906. gada aprīlī dievkalpojumus noturēja „Ticības misija”, ko vadīja melnādains sludinātājs Viljams Seimurs. V. Seimurs bija Č. Parhama audzēknis. Šeit dažādu tautību un rasu cilvēki kopīgi slavēja Dievu. (Vairāk par Azusa ielas atmodu lasiet ŠEIT.) Šie dievkalpojumi sāka kustību, kas pēdējos 100 gados kļuvusi par visstraujāk augošo un dinamiskāko protestantu kustību pasaulē, aptverot vairāk nekā 500 miljonus kristiešu visos kontinentos. Šai kustībai tika dots nosaukums - Vasarsvētku kustība. Turpini lasīt »

Kura „kūtiņa” labāka?

Mūķene sūdz grēkus klostera priekšniecei:
- Māt, sātans mani kārdina kļūt par prostitūtu! Turpini lasīt »

2011. gada februārī savu otro „Grammy” balvu 102 gadu vecumā saņēma Amerikas iemīļotākais gospeldziedātājs Džordžs Beverlijs Šī, tādejādi kļūdams par vecāko mūziķi, kas jebkad saņēmis šo balvu. Viņa vārds ierakstīts arī Ginesa rekordu grāmatā kā mūziķim, kura klausītāju skaits muzikālās karjeras gados pārsniedzis 220 miljonus cilvēku.

Šās pasaules gaismu Džordžs ieraudzīja 1909. gada 1. februārī Vinčesterā, Ontario pavalstī Kanādā. Ģimenē viņš bija ceturtais no astoņiem bērniem. Džordža tēvs Ādams Šī kalpoja kā metodistu mācītājs vairākās draudzēs vispirms Kanādā, pēc tam ASV. Pie Kristus Džordžs nāca sešu gadu vecumā un drīz vien atklājās arī viņa muzikālais talants - no tēva puika iemācījās vijoles, no mātes - klavieru un ērģeļu spēli. Vēlāk parādījās arī viņa izcilās balss dotības, un Džordža dziļais, rezonējošais baritons kļuva par tēva vadītās draudzes kora lepnumu.

Astoņpadsmit gadu vecumā Džordžs nāca pie Kristus atkārtoti. Turpini lasīt »

Turpinājums intervijai ar draudzes „Dzīvības Avots” mācītāju, Latvijas Vasarsvētku draudžu apvienības bīskapa vietnieku, Latvijas Evaņģēliskās alianses valdes priekšsēdētāju, atkarīgo rehabilitācijas organizācijas „Teen Challenge Latvija” vadītāju Modri Ozolinkeviču un viņa sievu Baibu, kurā viņi stāsta par savu dzīvi, ģimeni un kalpošanu.

****

- Vai uzreiz pēc savas atgriešanās pie Dieva tu jau nolēmi kļūt par mācītāju?

- Nē, es domāju, ka pietiek mācītāju vienai ģimenei. Es vēlējos kļūt par biznesmeni, tirdzniecība man nebija sveša. 1993. ga­dā izveidoju savu uzņēmumu, jo biju lū­dzis, lai Dievs man dod kaut ko savu. Viņš deva un svētīja. Pēc tam, kad mēs uzplaukām, es aizmirsu par Dievu. Es jau neteicu: Dievs, Tu vairs neesi! Nepārtraucu iet arī uz baz­nīcu, bet nedarīju to, ko Viņš lika. Es pie­ļāvu netaisnību savā darbā, bet gribēju, lai Viņš svētī. Dievs nekad nesvētīs netaisnību, nekad. Pēc straujas augšupejas piedzīvojām ilgsto­šu bankrotu. No rītiem pamodos ar pil­nīgu tukšuma sajūtu - darba nav, nau­das arī nav. Mēģināju atkal kaut ko sākt, gandrīz gadu braukājām pie biznesa partneriem uz Baltkrieviju. Tikko izkļuvām no mīnusiem, atkal pēkšņi kaut kas notika. Tas bija laiks, kas spieda meklēt Dievu, kad Dievs veidoja mani. Turpini lasīt »